2. Article — garantē "bijušajiem PSRS pilsoņiem" ("nepilsoņiem") visas

konstitucionālās pamattiesības un aizliedz to izraidīšanu no Latvijas, izņemot īpašos gadījumos. Ārvalstniekam, kuram nav "bijušās PSRS pilsoņa" ("nepilsoņa") statuss, ar kompetentu iestāžu lēmumu var tikt izsniegta pastāvīgā uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz likumu "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā". Iepriekšminētie likumi izslēdz iespēju pastāvīgi uzturēties Latvijā tām personām, kuras pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā ieradās Latvijā kā padomju militārpersonas vai viņu ģimenes locekļi. Šādas personas tiek uzskatītas par bezvalstniekiem vai citu valstu pilsoņiem, un viņām jāsaņem terminētā (pagaidu) uzturēšanās atļauja vai vīza, lai saskaņā ar likumu "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" likumīgi uzturētos valstī. Ārvalstnieku izraidīšana un aizturēšana sakarā ar izraidīšanu 40. Saskaņā ar likuma "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" 36.panta 3.paragrāfu uzturēšanās atļauja tiek anulēta, ja bezvalstnieks vai citas valsts pilsonis rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Saskaņā ar 36.panta 6.paragrāfu uzturēšanās atļauja tiek anulēta, ja persona ir iestājusies ārvalsts militārajā dienestā. Saskaņā ar 38.panta 1. un 2.paragrāfu izraidīšanas rīkojumu izdod bezvalstniekam un citas valsts pilsonim 36.pantā paredzētajos gadījumos, kā arī tiem bezvalstniekiem un citas valsts pilsoņiem, kuri uzturas Latvijā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas. Pamatojoties uz likuma 40.pantu, personai Latvija jāpamet septiņu dienu laikā no brīža, kad viņam vai viņai ir paziņots izbraukšanas rīkojums, ja tas nav pārsūdzēts saskaņā ar šajā pantā noteikto kārtību. Personai ir tiesības septiņu dienu laikā kopš izbraukšanas rīkojuma paziņošanas pārsūdzēt to imigrācijas iestādēm. Imigrācijas iestāžu lēmums var tikt pārsūdzēts tiesā. Saskaņā ar 48.pantu, ja persona nav izpildījusi izbraukšanas rīkojumu, policija var viņu izraidīt no Latvijas piespiedu kārtā. Pamatojoties uz 48.4pantu, policijai ir tiesības aizturēt personu, lai izpildītu lēmumu par tās piespiedu izraidīšanu. Saskaņā ar 48.5pantu policijai ir tiesības aizturēt personu bez lēmuma par piespiedu izraidīšanu, ja: 1) persona ieradusies valstī nelegāli; 2) persona kompetentām iestādēm vīzas vai uzturēšanās atļaujas saņemšanai sniegusi apzināti nepatiesas ziņas; 3) kompetentām valsts iestādēm ir pamatotas aizdomas, ka persona slēpsies, vai personai nav pastāvīgas uzturēšanās vietas; 4) kompetentām valsts iestādēm ir pamatotas aizdomas, ka persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Šādos gadījumos policijai ir tiesības aizturēt personu uz laiku līdz 72 stundām vai, ja par to ir paziņots prokuroram, - līdz 10 dienām. Policijai nekavējoties jāinformē imigrācijas iestādes par aizturēšanu, lai pieņemtu lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu. Persona ir tiesīga pārsūdzēt lēmumu par piespiedu izraidīšanu saskaņā ar šī likuma 40.pantu. Saskaņā ar 48.6pantu persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts lēmums par piespiedu izraidīšanu, līdz lēmuma izpildei var tikt turēta apsardzībā, par to paziņojot prokuroram. Saskaņā ar 48.7pantu aizturētā persona nekavējoties jāinformē par aizturēšanas iemesliem, un viņai ir tiesības uz juridisko palīdzību. Pamatojoties uz 48.10pantu, policijai ir tiesības aizturēt bezvalstniekus un citas valsts pilsoņus, kuri uzturas Latvijā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas. Šādas personas trīs stundu laikā jānogādā imigrācijas iestādē vai policijas iestādē. C. Latvijas un Krievijas līgums par Krievijas armijas izvešanu 41. Līgums starp Latviju un Krieviju par Krievijas armijas izvešanu tika parakstīts 1994.gada 20.aprīlī Maskavā, un ar šo datumu arī tika piemērots. Saskaņā ar šī Līguma 2.panta 1.paragrāfu Krievijas armijai bija pienākums pamest Latviju līdz 1994.gada 31.augustam. Ievērojot Līguma 2.panta 2.paragrāfu, pienākums izbraukt attiecās uz visām Krievijas Federācijas bruņoto spēku militārpersonām, viņu ģimenes locekļiem un viņu kustamo īpašumu. 2.panta 3.paragrāfs paredz, ka Krievijas armijas daļu izformēšana Latvijas teritorijā un militārpersonu atvaļināšana pēc 1992.gada 28.janvāra "nevar tikt uzskatīta par armijas izvešanu". Līgums arī noteica izvešanas grafiku. Saskaņā ar Līguma 3.panta 5.paragrāfu Krievijas Federācijai bija pienākums informēt Latviju par tās bruņoto spēku Latvijas teritorijā skaitlisko sastāvu un izvešanas procesa gaitu. Pamatojoties uz 9.pantu, Latvija apņēmās garantēt Krievijas militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem tiesības un brīvības saskaņā ar Latvijas likumiem un starptautisko tiesību principiem. Sūdzības 42. Saskaņā ar Konvencijas 8.pantu iesniedzēji sūdzas par viņu izraidīšanu no Latvijas, argumentējot, ka tādējādi ir pārkāptas viņu tiesības uz privātās dzīves, ģimenes dzīves un mājokļa neaizskaramību minētās normas izpratnē. Viņi uzskata, ka viņu izraidīšanu, pareizi interpretēts Krievijas armijas izvešanas Līgums, neparedz un ka jebkurā gadījumā notikusī iejaukšanās viņu augšminētajās tiesībās nebija nepieciešama leģitīmu mērķu sasniegšanai un nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. 43. Tāpat iesniedzēji, pamatojoties uz Konvencijas 14.pantu, skatītu kopā ar 8.pantu, apgalvo, ka viņi tika izraidīti no Latvijas kā krievvalodīgās minoritātes pārstāvji un Krievijas militārpersonas ģimenes locekļi. Viņi sūdzas, ka attieksme pret viņiem bija citāda nekā pret pārējiem nelatviešu izcelsmes Latvijas iedzīvotājiem, jo viņi nevarēja saglabāt "bijušā PSRS pilsoņa statusu" saskaņā ar likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības", kas būtu novērsis viņu izraidīšanu. 44. Pirmā un trešā iesniedzēja tāpat apgalvo, ka viņu izraidīšana pārkāpj Konvencijas 4.protokola 3.pantu, ņemot vērā to, ka Latvija ir viņu dzimtene un ka līdz 1991.gadam viņas bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) pilsones. 45. Savā 2000.gada 10.septembra vēstulē iesniedzēji arī argumentē, ka viņu izraidīšana bija "kolektīva izraidīšana", kas ir pretrunā ar Konvencijas 4.protokola 4.pantu. 46. Iesniedzēji uzskata, ka, pārkāpjot Konvencijas 6.pantu, tiesas process par viņu uzturēšanos Latvijā nebija taisnīgs. 47. Tāpat viņi uzskata, ka pretēji Konvencijas 13.pantam viņu rīcībā nebija efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu, lai pārskatītu viņu uzturēšanās Latvijā likumību un novērstu izraidīšanu. 48. Pirmā un trešā iesniedzēja arī apgalvo, ka viņu aizturēšanas 1998.gada 29.oktobrī un trešās iesniedzējas aizturēšanas 1999.gada 16.-17.martā apstākļi pretēji Konvencijas 3.pantam bija necilvēcīga un cilvēka cieņu pazemojoša apiešanās. 49. Pirmā un trešā iesniedzēja uzskata, ka viņu aizturēšana bija patvaļīga un nelikumīga un ka aizturēšana netika tiesiski pārskatīta pretēji Konvencijas 5.panta 1. un 4.paragrāfam. 50. Savā 2000.gada 10.septembra vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja atsaucas arī uz Konvencijas 4.protokola 2.pantu, apgalvojot, ka viņu aizturēšanas rezultātā notika nepamatota iejaukšanās viņu tiesībās uz pārvietošanās brīvību un ka Latvijā nav pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā uz it kā nelikumīgu iejaukšanos minētajās tiesībās. 51. Pamatojoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu iesniedzēji arī apgalvo, ka tiesiskā statusa Latvijā zaudēšanas un izraidīšanas rezultātā viņi nevarēja piedalīties dzīvokļa, ko viņi īrēja no vietējām institūcijām, privatizācijā. Viņi tāpat sūdzas par to, ka pēc tam, kad viņi pameta Latviju, dzīvoklī notika ielaušanās un valsts institūcijas nozaga vai sabojāja dažas viņu personiskās mantas, kas bija palikušas dzīvoklī. 52. Visbeidzot, trešā iesniedzēja, pamatojoties uz Konvencijas 1.protokola 2.pantu, apgalvo, ka divi aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.-17.martā, kā arī ar viņas izraidīšanas no Latvijas saistīto procesu rezultātā radušās pastāvīgās bailes par drošību un brīvību nav ļāvušas viņai pilnvērtīgi apgūt mācības vidusskolā. Tiesības 53. Iesniedzēji ir izteikuši daudzas sūdzības attiecībā uz dažādiem Konvencijas un tās Protokolu pantiem saistībā ar viņu izraidīšanu no Latvijas un ar to saistītiem jautājumiem. Atbildētāja Valdība apstrīd Tiesas jurisdickiju uzņemties lietu, pamatojoties uz to, ka apstrīdētie pasākumi notika, izpildot pirms Konvencijas ratifikācijas noslēgtu Latvijas starptautisku līgumu, kura atbilstību Konvencijai, uzskata Valdība, Tiesa nevar izskatīt. Jebkurā gadījumā tā apgalvo, ka iesniedzēju dažādās sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības. Tādēļ Tiesai vispirms ir jāizskata jautājums par tās jurisdikciju (Konvencijas 32.panta 2.paragrāfs). I. Par Tiesas jurisdikciju uzņemties izskatīt iesniegumu 54. Atbildētāja Valdība apgalvo, ka Tiesa nevar izskatīt sūdzību, jo apstrīdētie pasākumi tika veikti, izpildot 1994.gada 30.aprīļa Latvijas un Krievijas līgumu par Krievijas armijas izvešanu. Saskaņā ar atbildētājas Valdības viedokli vēlākā Konvencijas un Protokolu ratifikācija 1997.gada 27.jūnijā pamatojās uz pārliecību, ka Līgums ir atbilstošs Konvencijai. Tā uzsver, ka ārvalsts bruņoto spēku izvešana bija absolūti nepieciešama Latvijas suverenitātei un nacionālajai drošībai. Tādēļ tās pienākumi, kas izriet no Konvencijas un Protokoliem, jāapskata, ievērojot "kvazi-atrunu" attiecībā uz Līgumu. 55. Saskaņā ar iesniedzēju un trešās puses viedokli Līgums nevar tikt piesaukts, lai attaisnotu pasākumus, kuri varētu neatbilst Konvencijas un tās Protokolu prasībām. Viņi apstrīd atbildētājas Valdības argumentu par to, ka Tiesai nav jurisdikcijas uzņemties izskatīt lietu. 56. Tādējādi Tiesa saduras ar pušu strīdu par to, vai tai ir vai nav jurisdikcijas. Saskaņā ar Konvencijas 32.panta 2.paragrāfu Tiesai pašai ir jāizlemj šis jautājums. 57. Pirmais punkts, kas jāievēro, ir tas, ka saskaņā ar Konvencijas 19.pantu Tiesas pienākums ir nodrošināt saistību, kuras ar Konvenciju un tās Protokoliem ir uzņēmušās Augstās Līgumslēdzējas Puses, ievērošanu. Saskaņā ar 32.panta 1.paragrāfa noteikumiem tai ir piekritīgas visas lietas, kas saistītas ar Konvencijas un Protokolu iztulkošanu un piemērošanu un kas tai ir iesniegtas, pamatojoties uz inter alia 34.pantu. Saskaņā ar tās iedibināto praksi Tiesas iztulkošanas pilnvaras nav ierobežotas tikai ar Konvencijas un Protokolu tekstu, bet iekļauj arī Dalībvalsts atrunu un vienpusējo deklarāciju iztulkošanu (skat., citu avotu starpā, attiecībā uz prasībām atrunas saskaņā ar Konvencijas 57.pantu piemērošanai, Ječius v. Lietuva, nr. 34578/97, 31.7.2000, 77.-87.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2000-IX; tāpat skat. attiecībā uz atkāpēm saskaņā ar Konvencijas 15.pantu, Sakik un citi v. Turcija 1997.gada 26.novembra spriedumu, Reports of Decisions and Judgements 1997-VII, 34.-39.paragrāfs). 58. 1997.gada 27.jūnijā ratificējot Konvenciju un tās 1., 4., 6. un 7.protokolus, Latvija apņēmās "nodrošināt", sākot ar šo datumu, ikvienai tās jurisdikcijā esošai personai Konvencijā un minētajos Protokolos paredzētās tiesības (Konvencijas 1.pants), ievērojot jebkuru spēkā esošu atrunu, kas izdarīta saskaņā ar Konvencijas 57.pantu. Ratifikācijas brīdī Latvija izdarīja atrunu attiecībā uz 1.protokola 1.pantu saistībā ar īpašuma tiesības regulējošiem likumiem, kas tajā laikā bija spēkā tās teritorijā. Taču Latvija neizdarīja nekādas atrunas attiecībā uz citiem Konvencijas pantiem, īpaši nekādu formālu atrunu specifiski attiecībā uz augšminēto Latvijas un Krievijas līgumu vai vispārīgajiem Latvijas likumu noteikumiem par imigrāciju un pilsonību. 59. Atbildētāja Valdība norāda, ka tās izpratne Konvencijas un Protokolu ratifikācijas brīdī bija, ka augšminētais Līgums nekonfliktē ar Konvencijas noteikumiem un ka tādēļ, neskatoties uz formālas atrunas neesamību, Latvijas pienākumi, kas izriet no Konvencijas, ir pakļauti "kvazi-atrunai" attiecībā uz Līgumu, tādējādi neļaujot Tiesai izskatīt pasākumu, kas veikti [Līguma] ieviešanai, atbilstību Konvencijai. 60. Tiesa nepiekrīt šim viedoklim. No Konvencijas 57.panta 1.paragrāfa teksta, lasot to kopā ar 1.pantu, izriet, ka Konvencijas ratifikācija valstī pieņem kā priekšnoteikumu, ka jebkuram likuma, kas tajā brīdi ir spēkā tās teritorijā, būtu jāatbilst Konvencijai. Ja tā nebūtu, attiecīgai valstij ir iespēja izdarīt atrunu attiecībā uz specifisko Konvencijas (vai Protokolu) pantu, kuru tā nevar pilnībā izpildīt tādēļ, ka joprojām ir spēkā attiecīgais likums. Tajā pašā laikā vispārīgas atrunas, īpaši tādas, kurās nav norādītas nacionālo likumu normas vai kuras nenorāda Konvencijas pantus, kuri varētu tikt ietekmēti šo normu piemērošanas rezultātā, nav pieļaujamas. Tiesa vienmēr patur pilnvaras izvērtēt, vai attiecīgā atruna ir pamatoti izdarīta saskaņā ar 57.panta prasībām; ja atruna tiek atzīta par pamatotu, Tiesa nevarēs izvērtēt atrunātās tiesību normas atbilstību tiem Konvencijas pantiem, attiecībā uz kuriem atruna tika izdarīta (skat. cita starpā augšminēto Jecius v. Lietuva spriedumu). 61. No Tiesas viedokļa raugoties, tāds pats princips jāpiemēro arī attiecībā uz jebkuru normu starptautiskā līgumā, ko Līgumslēdzējas Puses varētu būt noslēgušas pirms Konvencijas ratifikācijas un kas varētu būt pretrunā ar kādu tās normu. Atsevišķas valstis ir izdarījušas atrunas attiecībā uz jau esošām līgumsaistībām (piemēram, Austrijas atruna pie 1.protokola 1.panta attiecībā uz 1995.gada Valsts Līguma (State Treaty) normām). Šajā lietā Latvijai bija iespēja izdarīt specifiskas atrunas attiecībā uz 1994.gada 30.aprīļa Līgumu. Tā kā tā to nav izdarījusi, Tiesa secina, ka tai ir jurisdikcija izvērtēt visus jautājumus, kas varētu rasties no Konvencijas un Protokolu viedokļa augšminētā Līguma noteikumu piemērošanas iesniedzēju lietā rezultātā. 62. Šis secinājums ir vēl jo vairāk attaisnojams šajā lietā, tā kā iesniedzēji uzskata, ka Līgums, ja tas būtu pareizi iztulkots, uz viņiem nemaz nebūtu attiecināms. Turklāt, lai arī apstrīdētie pasākumi pamatojās uz Līgumu, kā to interpretē Latvijas institūcijas, šai intepretācijai acīmredzami nepiekrīt Krievijas Federācija, kas otra Līguma puse (un trešā puse šajā procesā). Šķiet, ka Latvijas institūcijām bija zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kā tās iztulko Līgumu attiecībā uz iesniedzējiem. Visbeidzot pats Līgums tā 9.pantā noteica, ka Latvijai jāievēro starptautisko tiesību principi, lai nodrošinātu to personu tiesības, kuras skar tā iztulkošana. Šajos apstākļos Latvijas institūciju pārliecība, ka Līgums nav pretrunā ar Konvenciju, nevar kalpot par pamatu, lai atņemtu Tiesai tās kontroli pār to, vai ir notikusi iejaukšanās iesniedzēju Konvencijā paredzētajās tiesībās un brīvībās, un, ja jā, vai šāda iejaukšanās bija attaisnojama. 63. Tādēļ Tiesa secina, ka tai ir tiesības uzņemties izskatīt iesniedzēju sūdzības un ka atbildētājas Valdības iebildumi ir jānoraida. II. Otrā iesniedzēja sūdzība 64. Otrais iesniedzējs apgalvo, ka viņa izraidīšana no Latvijas pārkāpa viņa tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Konvencijas 8.pants) un bija daļa no "kolektīvas izraidīšanas", ko aizliedz Konvencijas 4.protokola