3. Article — nodrošina pilsoņa absolūtu un bezierunu brīvību netikt

izraidītam. Taču Tiesa uzskata, ka 4.protokola 3.panta mērķiem iesniedzēja "pilsonība" jānosaka, pamatā atsaucoties uz nacionālajiem likumiem. Konvencija vai tās Protokoli neparedz tiesības, kas būtu līdzīgas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.panta "tiesībām uz pilsonību", taču patvaļīga pilsonības liegšana varētu zināmos apstākļos būt iejaukšanās Konvencijas 8.pantā paredzētajās tiesībās (skat. mutatis mutandis, Karassev un ģimene v. Somija, nr.31414/96, 12.1.1999, tiks publicēts ECHR 1999-II). 78. Latvijas likumi neparedz atšķirību starp citizenship ("pilsonība") un nationality ("pavalstniecība"), un netiek apstrīdēts tas, ka pirmā un trešā iesniedzēja pēc 1997.gada 27.jūnija, t.i., datuma, kad Konvencija stājās spēkā Latvijā, nekad nav bijušas Latvijas pilsones. Tāpat nav nekādu norādījumu uz to, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai būtu patvaļīgi liegta Latvijas pilsonība. 79. No tā izriet, ka pirmā un trešā iesniedzēja nevar tikt uzskatītas par Latvijas "pilsonēm" Konvencijas 4.protokola 3.panta izpratnē un ka šī iesnieguma daļa ir neatbilstoša šim noteikumam ratione materiae. Atbilstoši šīs lietas aspekts ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.paragrāfu. 80. Savā 2000.gada 10.septembra vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja tāpat apgalvo, ka viņu izraidīšana no Latvijas bija "kolektīva izraidīšana" pretrunā ar Konvencijas 4.protokola 4.pantu, jo viņām Latvija bija jāpamet, pamatojoties uz 1994.gada 30.aprīļa Līgumu. 81. Atbildētāja Valdība argumentē, ka pirmā un trešā iesniedzēja nekad netika izraidītas piespiedu kārtā. Pat pieņemot, ka notika izraidīšana, tā nebija "kolektīva", jo nacionālās tiesas katras iesniedzējas lietu izskatīja atsevišķi. 82. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.paragrāfa noteikumiem tā var izskatīt tikai tās sūdzības, attiecībā uz kurām ir izmantotas visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas un kas ir iesniegta sešu mēnešu laikā no "pēdējā" nacionālā lēmuma (skat. 68.paragrāfu). 83. Tiesa atzīmē, ka šī sūdzība Tiesai ir iesniegta 2000.gada 10.septembrī, pēdējo nacionālo lēmumu šajā lietā pieņēma Augstākā tiesa 1998.gada 29.jūlijā, kas ir vairāk nekā sešus mēnešus iepriekš. Saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.paragrāfu Tiesa nav pilnvarota uzņemties šīs iesnieguma daļas izskatīšanu, jo tā iesniegta par vēlu. 84. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 8.pants, kas paredz: "1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās dzīves un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību. 2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības." 85. Atbildētāja Valdība izsakās, ka pirmās un trešās iesniedzējas tiesības uz "privātās" un "ģimenes" dzīves neaizskaramību nav tikušas traucētas. Jebkurā gadījumā, pat pieņemot, ka izraidīšana bija 8.pantā paredzēto tiesību izmantošanas traucēšana, tā atbilda Līgumam un Latvijas likumam, kā to vairākkārt pierāda Latvijas tiesu spriedumi šajā lietā. Atbilstoši Līguma 2.panta 3.paragrāfam visiem, kas uz 1992.gada 28.janvāri bija aktīvajā dienestā Krievijas armijā, ieskaitot tos, kas vēlāk tika atvaļināti, bija pienākums pamest Latviju. Turklāt, pieprasot militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem izbraukt no Latvijas, institūcijas centās aizsargāt nacionālo drošību un novērst nekārtības un noziegumus. Tādējādi traucējums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā leģitīmu mērķu sasniegšanai saskaņā ar Konvencijas 8.pantu. 86. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka, pamatojoties uz Latvijas tiesu Latvijas un Krievijas līguma par Krievijas armijas izvešanu nepareizo interpretāciju, viņas zaudēja savu tiesisko statusu Latvijā un politisko izmaiņu, nevis viņu pašu darbību rezultātā viņas bija spiestas pamest savas mājas un valsti, neskatoties uz viņu ilglaicīgo dzīvi Latvijā. 87. Saskaņā ar Krievijas Valdības teikto izraidīšana neatbilda Līgumam un Latvijas likumiem, jo otrais iesniedzējs bija atvaļināts no Krievijas armijas jau kopš 1994.gada 2.marta. Līgums neattiecās uz personām, kuras bija atvaļinātas no bruņotajiem spēkiem pirms tā parakstīšanas un stāšanās spēkā. Krievijas institūcijas nenorādīja Latvijas pusei to, ka otrajam iesniedzējam un viņa ģimenei būtu jāizbrauc no Latvijas saskaņā ar Līguma 5.panta 3.paragrāfu. Tādēļ atbildētājas Valdības interpetācija, ka viņiem būtu jāpamet Latvija sakarā ar Līgumā paredzēto armijas izvešanu, ir nepareiza. Jebkurā gadījumā iejaukšanās iesniedzēju tiesībās, viņus izraidot, nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un necentās sasniegt likumīgu mērķi 8.panta 2.paragrāfa izpratnē. 88. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu viedokļus, šīs iesnieguma daļa rada nopietnus faktu un likumu jautājumus, kuru noteikšanai vajadzētu būt atkarīgai no izskatīšanas pēc būtības. Tādēļ šī iesnieguma daļa nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.paragrāfa izpratnē. Neviens cits iemesls tās atzīšanai par nepieņemamu izskatīšanai nav konstatēts. 89. Pirmā un trešā iesniedzējas tāpat apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 14.pants, saistībā ar 8.pantu, ar likumu noteiktās atšķirīgās attieksmes pret Krievijas militārpersonu, kurām jāpamet Latvija, ģimenes locekļiem un citiem krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri kā bijušie PSRS pilsoņi varēja iegūt dzīvesvietu šajā valstī, dēļ.