4. Article — Viņš tāpat apgalvo, ka šis pasākums pretēji Konvencijas

14.pantam ir diskriminējošs un ka viņa procesuālās tiesības saskaņā ar Konvencijas 6.pantu un 13.pantu, kā arī viņa īpašuma tiesības saskaņā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu ir tikušas pārkāptas. 65. Atbildētāja Valdība norāda, ka otrais iesniedzējs nav izmantojis visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, kā to pieprasa Konvencijas 35.panta 1.paragrāfs, jo viņš Augstākajai tiesai neiesniedza kasācijas sūdzību par 1996.gada 19.jūnija Rīgas Apgabaltiesas spriedumu. 66. Atbildot otrais iesniedzējs uztur spēkā iebildumu, ka nebija iespējama nekāda adekvāta 1996.gada 19.jūnija sprieduma pārsūdzība, jo saskaņā ar nacionālajiem likumiem šis spriedums stājās spēkā tūlīt pēc pasludināšanas, un tādēļ tas bija galīgs. Nekādas citas pārsūdzības viņš neiesniedza un pameta Latviju 1996.gadā, jo negribēja "radīt šķēršļus" savas sievas palikšanai Latvijā. Saskaņā ar otrā iesniedzēja teikto viņa izraidīšanas no Latvijas radies Konvencijas tiesību pārkāpums joprojām turpinās. Krievijas Valdība atbalsta otrā iesniedzēja secinājumus. 67. Tiesa ievēro, ka tai nav jurisdikcijas uzņemties izskatīt sūdzības, kas attiecas uz faktiem, kas notikuši pirms 1997.gada 27.jūnija, datuma, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. 68. Vēl jo vairāk, saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.paragrāfu Tiesa var izskatīt tikai tās sūdzības, attiecībā uz kurām ir izmantotas visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas un kuras tikušas iesniegtas sešu mēnešu laikā no "pēdējā" nacionālā lēmuma. Šiem mērķiem tikai adekvātas aizsardzības iespējām ir jābūt izmantotām (skat. mutatis mutandis, Civet v. Francija, nr.29340/95, 28.9.1999, 41.paragrāfs, ECHR 1999-VI). 69. Tiesa atzīmē, ka otrais iesniedzējs pameta Latviju 1996.gadā neprecizētā datumā, pēc tam, kad Rīgas Apgabaltiesa 1996.gada 19.jūnijā nolēma viņam par sliktu, t.i., pirms Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. 70. Vēl jo vairāk, lai arī ir skaidrs, ka saskaņā ar nacionālajām tiesībām 1996.gada 19.jūnija spriedums stājā spēkā tajā pašā dienā, nav strīda par to, ka otrajam iesniedzējam bija ar likumu noteiktas tiesības iesniegt kasācijas sūdzību Augstākajā Tiesā un ka viņš to neizdarīja. Nav nekādu norādījumu uz to, ka šī iespēja varētu tikt uzskatīta par neadekvātu svarīgajā laika posmā. Pat attiecībā uz otrā iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa tiesību pārkāpums turpinājās arī pēc tam, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju, jāsecina, ka viņš nav izpildījis Konvencijas 35.panta 1.paragrāfa prasības izmantot visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas. 71. Tādēļ viņa sūdzība ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un 4.paragrāfu. III. Pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības 72. Attiecībā uz pirmās un trešās iesniedzējas sūdzībām Tiesa vispirms izskatīs to, vai viņu izraidīšana bija savietojama ar Konvencijas 4.protokola 3.pantā noteikto absolūto aizliegumu vai arī tā bija nepamatota iejaukšanās viņu Konvencijas 8.pantā paredzētajās tiesībās, izskatot šo pantu gan atsevišķi, gan kopā ar 14.pantu. Tad tā pievērsīsies sūdzībām attiecībā uz izraidīšanas procedūru, sūdzībām par viņu aizturēšanu un visbeidzot sūdzībām par viņu izraidīšanas sekām no 1.protokola 1.panta un 2.panta viedokļa. A. Sūdzības saistībā ar pirmās un trešās iesniedzējas izraidīšanu no Latvijas 73. Pirmā un trešā prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 4.protokola 3.pants, kas paredz: "1. Nevienu nedrīkst izraidīt nedz individuāli, nedz kolektīvi no tās valsts teritorijas, kuras pilsonis viņš ir. 2. Nevienam nedrīkst liegt tiesības ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš ir." 74. Atbildētāja Valdība norāda, ka "pilsonību" 4.protokola 3.panta izpratnē nosaka tikai nacionālo tiesību aktu normas un ka tādēļ pašai valstij ir tiesības noteikt, vai tā uzskata personu par savu pilsoni vai ne. Tam, ka iesniedzēji bija LPSR pilsoņi pirms tam, kad PSRS beidza eksistēt, nav nekādas nozīmes, jo iesniedzēji nekad nav bijuši neatkarīgās Latvijas pilsoņi. Tādēļ Valdība uzskata, ka sūdzība ir neatbilstoša Konvencijai. 75. Pirmā un trešā iesniedzēja norāda, ka pirmā iesniedzēja ieradās Latvijā ļoti agrīnā vecumā, un trešā iesniedzēja ir tur dzimusi. Abas bija Latvijas PSR pilsones līdz 1991.gadam, kamēr tā bija PSRS sastāvdaļa. Viņas paziņo, ka viņas nekad nav dzīvojušas citā valstī un ka viņām nebija nevienas citas valsts pilsonības. Tādēļ viņas varētu tikt uzskatītas par Latvijas pilsonēm 4.protokola 3.panta izpratnē, un viņu izraidīšana no Latvijas pārkāpa šo noteikumu. 76. Krievijas Valdība paziņo, ka pirmā un trešā iesniedzēja būtu jāuzskata par Latvijas "pilsonēm", ņemot vērā viņu vēsturi Latvijā. 77. Tiesa ievēro, ka 4.protokola