2. Article

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības ikvienam brīvi izvēlēties nodarbošanos sasaucas ar Eiropas Sociālās hartas 1. pantā noteikto, ka "ikvienam ir tiesības nopelnīt sev iztiku ar brīvi izvēlētas nodarbošanās palīdzību". Valsts garantēta aizsardzība, kas attiecas uz pašnodarbinātajiem un nepilnu laiku nodarbinātajiem, neprasa nodrošināt katrai personai darbu. Šī aizsardzība ir jāsaprot kā valsts aizsardzības nodrošinājums pret piespiedu darbu un diskrimināciju darba tirgū (sk. Gomien D., Harris D., Zwaak L. Law and practice of the European Convention on Human Rights and the European Social Charter. Council of Europe Publishing, 1996, 382.lpp.). Satversmes 106. pantā ietvertās tiesības "brīvi izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu nodrošināta iespēja izvēlēties, taču neprasa, lai tiktu nodrošināta iespēja katram strādāt, pie tam strādāt tieši to darbu, ko viņš vēlas. Tomēr jēdziens "izvēlēties" šai pantā tulkojams kā personas apzināta un mērķtiecīga darbība, nevis tikai iekšējs lēmums. 2.1. Vārdam "nodarbošanās" latviešu valodā ir vairākas nozīmes, ar vienu no kurām saprot "darba veidu, kas prasa atbilstošu sagatavotību un ir cilvēka eksistences avots" (sk.: Latviešu valodas vārdnīca. Rīga, Avots, 1998, 518.lpp.). Šai nozīmē jēdziens "nodarbošanās" ietverts arī Satversmes 106. pantā. Arī dažu citu Eiropas valstu konstitūcijās ietvertas līdzīgas normas, kas garantē personām tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos vai profesiju, piemēram, Portugāles Republikas Konstitūcijas 47. pantā un Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 12. pantā, kas citastarp noteic, ka "visiem vāciešiem ir tiesības brīvi izvēlēties profesiju, darbavietu, kā arī studiju un apmācības vietu". Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka šī norma sargā pilsoņa brīvību modernajai darba dalīšanas sabiedrībai īpaši svarīgā jomā: tā garantē indivīdam tiesības pretendēt uz jebkādu nodarbošanos, ja viņš sevi uzskata par piemērotu tai, tas ir, garantē tiesības padarīt šo nodarbošanos par savas dzīves pamatu (sk. BVerfGE 7,377, 397). Jēdziens "nodarbošanās" Satversmes 106. pantā saprotams ne tikai vienkārši kā saimnieciski lietderīgs darbs, bet arī kā profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Indivīda personība attīstās un izpaužas, indivīdam nododoties šai profesijai kā savas dzīves uzdevumam un pamatam un vienlaikus dodot ieguldījumu kopējā labumā. Turklāt Satversmes 106.pantā ietvertais jēdziens "nodarbošanās" aptver darbību gan prokuratūrā, gan zvērināta notāra un zvērināta advokāta amatos. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka tiesības brīvi izvēlēties profesiju attiecas gan uz valstiski regulētajām profesijām, piemēram, notāriem (sk. BVerfGE 80, 257[263f.]), gan arī uz ierēdņiem, tiesnešiem, karavīriem, tas ir, uz nodarbošanos, kas saistīta ar valsts dienestu (sk. BVerfGE 7,377[397f.]), kaut arī šajos gadījumos iespējams būtiski specifisks regulējums. 2.2. Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ir nesaraujami saistītas ar attiecīgās personas spējām un kvalifikāciju. Tādējādi robežas personas tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos noteiktas jau pašā Satversmes 106. pantā. Tas ir, tiesības brīvi izvēlēties prokurora, zvērināta notāra vai zvērināta advokāta amatu kā savu nodarbošanos ir tikai tām personām, kurām ir attiecīgas spējas un kvalifikācija, proti, spējas un kvalifikācija veikt darbu prokuratūrā vai izpildīt zvērināta advokāta vai zvērināta notāra amatu, turklāt izpildīt šo darbu vai amatu Latvijas Republikā. Turklāt Satversmes 116. pants citastarp paredz, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 106.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību. Katras nodarbošanās kvalifikācijas prasības ietver minimālo izglītības līmeni, teorētisko zināšanu, prasmes un atbildības pakāpi, kas nepieciešama šā darba pamatuzdevumu sekmīgai izpildei. Prokurori, advokāti, notāri ir tiesu sistēmai piederīgas personas, katrs no viņiem noteiktā veidā piedalās tiesu varas realizācijā. Ņemot vērā šo profesiju uzdevumus un atbildību, minēto amatu pretendentiem var izvirzīt augstas prasības pēc noteikta līmeņa un veida izglītības. Apstrīdētajās normās attiecībā uz prokurora, advokāta un notāra amatiem noteikta prasība pēc augstākās juridiskās izglītības, neprecizējot, vai tai jābūt akadēmiskai vai profesionālai. Tādēļ, izmantojot sistēmisko tulkošanas metodi, šīs normas jātulko kopsakarā ar Profesiju klasifikatoru. Tajā paredzēts, ka prokurora, advokāta, notāra, kā arī tiesneša amata pildīšanai nepieciešama augstākā akadēmiskā izglītība. Savukārt atbilstoši tiesību normās noteiktajam (Izglītības likuma 1.panta pirmās daļas 2.punkts un Augstskolu likuma 1.panta pirmās daļas 2.punkts) šādu izglītību var iegūt ne tikai akadēmiskajās studiju programmās, bet arī profesionālajā un akadēmiskajā studiju programmā. Šāda veida un līmeņa izglītība vajadzīga, lai minēto juristu profesiju pārstāvji sekmīgi pildītu savus darba uzdevumus, kam nepieciešams augsts teorētisko un profesionālo zināšanu līmenis, kā arī prasme risināt teorētiskas problēmas, piemēram, lai atbilstoši interpretētu tiesību normas, veiktu pētījumus tiesību jomā, konsultētu klientus juridiskos jautājumos, tiesā veiktu aizstāvja, pārstāvja vai apsūdzētāja funkcijas, gatavotu un apliecinātu juridiskos dokumentus. Nevienā citā augstāka juridiskā spēka tiesību normā nav paredzēta iespēja minētajās profesijās nodarbināt personas tikai ar augstāko profesionālo izglītību. Tādējādi uz prokurora, advokāta, notāra, kā arī tiesneša amatiem var pretendēt ikviena persona, kura atbilst likumos izvirzītajām prasībām un ieguvusi augstāko akadēmisko juridisko izglītību. To, ka pretendentam šāda izglītība ir, apliecina valsts akreditētas augstskolas izsniegts bakalaura vai maģistra akadēmiskā grāda diploms pēc valsts akreditētas akadēmiskās vai akadēmiskās un profesionālās studiju programmas apguves.