3. Article

Saeima atbildes rakstā norāda, ka, piešķirot Juridiskajai fakultātei apstrīdētajās normās noteiktās tiesības, likumdevējs ir vadījies no vēsturiski izveidojušās prakses. Juridiskajai fakultātei šādas tiesības esot bijušas piešķirtas arī agrāk. Latvijā pēc 1918.gada 18.novembra pastāvēja tikai viena valstiski atzīta augstskola, kurā varēja iegūt augstākās juridiskās izglītības diplomu, - Latvijas Universitāte. Valstī bija nepieciešama kontrole pār ārvalstu augstskolās iegūto izglītību, jo īpaši Padomju Krievijas (no 1922.gada - PSRS) augstskolās iegūto izglītību, kura sevišķi atšķīrās no citās valstīs iegūtās izglītības ar savu šķirisko pieeju tiesību zinātnēm. Tā kā tolaik Latvijā nebija attiecīgas valsts institūcijas, kas veiktu ārvalstu augstākās juridiskās izglītības diplomu atzīšanu, valdība deleģēja šīs tiesības Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātei, pie tam vērtēšana attiecās tikai uz zvērinātu advokātu (zvērinātu advokātu palīgu) pretendentu izglītības dokumentiem. Šo amatu pretendentiem izvirzītā prasība pēc Latvijas Universitātē vai tai pielīdzinātā augstskolā iegūtas augstākās juridiskās izglītības bija izņēmums, bet ne vispārēja prasība. 1935.gada 31.janvārī Ministru kabinets pieņēma likumu "Par pārgrozījumiem un papildinājumiem Tiesu iekārtas likumos", kur 280.2 panta 1.punktā ietvertais īpašais izglītības cenzs tika pamatots ar vairākiem apstākļiem. No vienas puses, tas bija saistīts ar jauno juristu pārmērīgu pieplūšanu advokatūrā. No otras puses, tika ņemts vērā prasījums, ka advokatūrai jābūt nacionālai, kā arī tas fakts "…, ka līdz 1918.gada rudenim augstskolu sistēma Krievijā vēl nebija revolūcijas skarta un apmācības programmas bija agrākās - tātad Latvijā atzīstamas." (Apsītis H. Tieslietu ministra paskaidrojumi pie pārgrozījumiem un papildinājumiem tiesu iekārtas likumos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis // 1935, 178., 182.lpp.). Tādējādi secināms, ka, ņemot vērā objektīvos apstākļus valstī, valdība deleģēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātei tikai ārvalsts augstskolu pielīdzināšanu Latvijas Universitātei. 3.1. Pēc tam, kad Latvija bija atguvusi neatkarību, 1990.gada 26.septembrī tika pieņemts likums "Par uzņēmējdarbību". Lai gan šis likums noteica arī mācību iestāžu (skolu, augstskolu) darbību, tajā laikā vēl nebija izveidota normatīvā bāze un institūcijas, kuru kompetencē ietilptu augstskolu un studiju programmu akreditācija. 1991.gada 19.jūnijā pieņemtais Izglītības likums nereglamentēja augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas sistēmu, kā arī profesionālās kvalifikācijas iegūšanas nosacījumus un kārtību. Saskaņā ar šā likuma 43.panta otrās daļas nosacījumiem valsts varēja noteikt savas prasības speciālistu sagatavošanā tikai tajos gadījumos, ja pati finansēja šo speciālistu sagatavošanu. Nebija arī institūcijas, kas veiktu ārvalstīs izdota juridiskās izglītības diploma atzīšanu. Ņemot vērā šo objektīvo situāciju un nolūku sasniegt leģitīmu mērķi, likumdevējs ar apstrīdētajām normām piešķīra Juridiskajai fakultātei tiesības izvērtēt citu augstskolu atbilstību Latvijas Universitātei. Laika posmā, kamēr valsts nebija noteikusi augstākās izglītības standartus, augstskolu valstiskas atzīšanas kritērijus un procedūru, prasība izvērtēt, vai prokurora, zvērināta advokāta vai notāra amata kandidāta izglītība, kas nav iegūta Latvijas Universitātē, atbilst darbam minētajos amatos nepieciešamajai kvalifikācijai, bija samērīga leģitīmā mērķa sasniegšanai. 3.2. Šobrīd Latvijā ir izveidota normatīvā bāze gan Latvijas un ārvalstu augstskolu, gan arī augstākās izglītības un profesionālās kvalifikācijas valstiskai atzīšanai. Augstskolu likuma 9.panta pirmā daļa noteic, ka "izsniegt absolventiem valstiski atzītus diplomus par augstākās izglītības iegūšanu drīkst tikai tās augstskolas, kuras ir akreditētas un kurās apgūst valsts akreditētu studiju programmu". Savukārt šā paša likuma 9.panta otrā daļa noteic, ka "augstskolu diplomi tiek valstiski atzīti … pēc attiecīgās augstskolas un studiju programmas akreditācijas …". Ne Augstskolu likumā, ne arī Izglītības likumā nav paredzēts nosacījums, ka valstiski atzīts diploms par akreditētas augstākās juridiskās izglītības iegūšanu Latvijā akreditētā augstskolā būtu jāatzīst Juridiskajā fakultātē vai kādā citā institūcijā. Turklāt 1998.gada 29.oktobrī pieņemtā Izglītības likuma 11.1 panta pirmajā daļā tika noteikts, ka ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu, kā arī ārvalstīs iegūto akadēmisko grādu apliecinošu dokumentu ekspertīzes veikšanas kompetence tiek deleģēta Akadēmiskās informācijas centram. Ekspertīzes rezultātā tiek noteikts citastarp arī tas, kādi papildu nosacījumi jāizpilda, lai ārvalstīs izsniegtais izglītības dokuments būtu pielīdzināms kādam no Latvijā izsniedzamiem izglītības dokumentiem. Dokumenta ekspertīzes rezultātā iesnieguma iesniedzējam tiek izsniegta izziņa par to, kādam Latvijā izsniedzamam izglītības dokumentam vai Latvijā piešķiramam akadēmiskajam grādam atbilst vai ir pielīdzināms ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments vai piešķirtais akadēmiskais grāds.