92. Article — ietver tiesības ikvienā gadījumā nolēmumu administratīvā

pārkāpuma lietā pārsūdzēt augstākas instances tiesā, no vienas puses, ir jāanalizē Konvencija, kurā noteikts taisnīgas tiesas jēdzienā ietvertais pārsūdzības tiesību minimums dalībvalstīm, un Konvencijas interpretācija Cilvēktiesību tiesas praksē. No otras puses, jāievēro Satversmes 92.pantā ietvertās paplašinātās pārsūdzības tiesības. Saeimas atbildes rakstā pamatoti minēts, ka Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi, ka Konvencijas 6.pantā nav tieši norādītas tiesības uz apelācijas pieejamību un vienīgais precīzi formulētais nosacījums par apelāciju ietverts Konvencijas 7.protokola 2.pantā, kas garantē minētās tiesības tikai kriminālās tiesvedības gadījumos [sk. Human Rights. The 1998 Act and the European Convention. Sweet & Maxwell, London, 2000, p.231, un Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās "Delcourt v. Belgium" (1970) un "Belgian Linguistic case" (1968)]. Līdz ar to Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas 6.pants neuzliek valstīm par pienākumu visos gadījumos ieviest apelācijas tiesu sistēmu un valsts pati var noteikt pārsūdzības principa apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu. Ieviešot apelācijas tiesu sistēmu, valsts savā likumā var noteikt lietu kategorijas, kurām pārsūdzība apelācijas instancē nav paredzēta. Latvijā ir paplašināts pārsūdzības tiesību apjoms, ieviešot pārsūdzību arī civillietās, kuras izspriežamas prasības tiesvedības kārtībā, tas ir, kurās ir strīds par tiesībām. (Sk. Satversmes tiesas 2002.gada 17.janvāra spriedumu lietā Nr.2001-08-01.) Tādējādi ne Konvencijas normas, ne Satversmes 92.pants neietver obligātu prasību nodrošināt iespēju izskatīt ikvienu administratīvā pārkāpuma lietu augstākas instances tiesā un jēdziens "taisnīga tiesa" negarantē tiesības ikvienu šādu lietu pārsūdzēt apelācijas instancē. 6. Lai konstatētu, vai tiesības uz pārsūdzību administratīvo pārkāpumu lietās ietvertas Satversmē un Konvencijā, jāizvērtē APK regulēto administratīvo pārkāpumu lietu raksturs. Tātad jānoskaidro, vai administratīvo pārkāpumu lietas, uz kurām attiecas apstrīdētās tiesību normas, nesatur krimināllietas vai tādas civillietas pazīmes, kurā ir paredzētas pārsūdzības tiesības. Administratīvo pārkāpumu lietas nosacīti var iedalīt tādās, kuras: 1) pielīdzināmas krimināllietām, 2) pielīdzināmas civillietām, 3) nesatur kritērijus, pēc kuriem tās varētu pielīdzināt citai lietu kategorijai. No šā izvērtējuma arī ir atkarīgs, vai konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietā pārsūdzība augstākas instances tiesā ir Satversmes 92.pantā garantēta tiesība. 6.1. Konvencijas 7.protokola 2.pantā ietvertais minimālais standarts pieļauj izņēmumus pārsūdzības tiesībās vieglāka rakstura kriminālās tiesvedības lietās, tomēr Latvijā pārsūdzība augstākas instances tiesā tiek garantēta ikvienā krimināllietā. Tādējādi, ņemot vērā, ka Latvijā likumdevējs noteicis paplašinātas tiesības uz pārsūdzību kriminālās tiesvedības lietās, ir lietderīgi pētīt Cilvēktiesību tiesas praksi, salīdzinot pārsūdzības tiesības krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās. Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi, ka Konvencijas 6.pants attiecas arī uz administratīvajām lietām. Šajā gadījumā noteicošā ir lietas būtība, nevis tas, kā to klasificējis nacionālais likums. Pie tam, ja tiek konstatēts apstāklis, ka konkrētā gadījumā administratīvajā procesā regulētai lietai tiek piemērots Konvencijas 6.pants saistībā ar Konvencijas 7.protokola 2.pantu, tas nebūt nenozīmē, ka šī lieta jāattiecina uz kriminālprocesu. Attiecīgo pazīmju konstatēšana tikai dod pamatu šādai lietai piemērot Konvencijas 6.panta garantijas. (Sk. Theory and Practice of the European Convention on Human Rights. Third edition by P.van Dijk, G.J.H.van Hoof. Kluwer Law International, The Hague - London - Boston, 1998, p.410.) Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi trīs alternatīvus kritērijus, pēc kuriem var konstatēt, vai administratīvā pārkāpuma lietai ir krimināllietas pazīmes. Šie kritēriji ir: 1) konkrētā tiesību pārkāpuma klasifikācija nacionālajā tiesību sistēmā, saistot šo pārkāpumu vai nu tikai ar krimināltiesībām, vai tikai ar administratīvajām tiesībām, vai arī ar abām kopā; 2) pārkāpuma raksturs; 3) sankcijas atbilstība vai neatbilstība kriminālsfērai. Lai pārkāpumu atzītu par kriminālpārkāpumu Konvencijas izpratnē, pietiek, ja kaut viens no uzskaitītajiem kritērijiem atbilst tā pazīmēm. [Sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Engel v.Netherlands" (1976).] Analizējot APK regulētās administratīvo pārkāpumu lietas, redzams, ka daļā no tām kā sankcija ir paredzēts naudas sods vai arests. Gan naudas sodam, gan arestam piemīt kriminālsfēras sankcijai raksturīgais sodošais raksturs, līdz ar to šīs sankcijas atbilst krimināllietas sankcijai. Konvencijas mērķis prasa, lai tik nopietnas sankcijas tiktu aizsargātas ar Konvencijas 6.pantu un tās 7.protokola 2.pantu. Tāpat daļu no administratīvo pārkāpumu lietām, piemēram, transportlīdzekļa vadīšanu alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo un citu apreibinošu vielu iespaidā, kā arī vairumu pārkāpumu pret dabas vidi, valsts tiesību sistēma attiecina gan uz administratīvo tiesību, gan krimināltiesību sfēru, jo, ja gada laikā izdarīts otrs šāda veida pārkāpums (noziedzīgs nodarījums), iestājas kriminālatbildība. Tādējādi arī minētajos gadījumos par attiecīgu administratīvu pārkāpumu sodītas personas tiesības tiek aizsargātas ar Konvencijas 6.pantu un Konvencijas 7.protokola 2.pantu. Līdz ar to secināms, ka arī Satversmes 92.pants ietver garantētas pārsūdzības tiesības administratīvo pārkāpumu lietās, ja tās pēc kāda iepriekš minētā vai cita kritērija atbilst krimināllietas pazīmēm. 6.2. Daļai administratīvo pārkāpumu lietu piemīt arī civillietas pazīmes. Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka administratīvā pārkāpuma lieta pēc sava rakstura atzīstama par civillietu, ja tajā konstatējamas privāttiesiskas pazīmes: piemēram, saistība ar biznesa aktivitātēm, peļņas gūšana, līgumattiecības ar klientiem. [Sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Pudas v.Sweden" (1987).] Līdz ar to apstāklis, ka valsts regulē kādas publiskas tiesības, neizslēdz arī civilo tiesību esamību konkrētajā gadījumā Konvencijas izpratnē. Ja administratīvā pārkāpuma lietai piemīt civillietas pazīmes, tādā gadījumā jāievēro nacionālajā likumā paplašinātās pārsūdzības tiesības. 6.3. Savukārt publiska rakstura lietas, kurās priekšroka ir sabiedrības interesēm, nevar uzskatīt par civiltiesiskām lietām Konvencijas izpratnē. Piemēram, lēmumi, kas saistīti ar nodokļiem, imigrāciju un emigrāciju, vīzas izsniegšanu vai vēlēšanu tiesībām. Tāpat APK ietvertie tiesību pārkāpumi pret tiesisko kārtību, kam nepiemīt krimināltiesību sfērai raksturīgās pazīmes, netiek aptverti ar Konvencijas 6.pantu un tās 7.protokola 2.pantu. Tādējādi nacionālais likums var paredzēt tādas administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, kuras nav pārsūdzamas. Tomēr APK procesuāli vienkopus regulē dažāda rakstura administratīvo pārkāpumu lietas - gan ar privāttiesisku, gan publiski tiesisku raksturu. Lietas nav grupētas tā, lai pēc administratīvā pārkāpuma rakstura un pazīmēm noteiktu atšķirīgu pārsūdzības kārtību. Līdz ar to apstrīdētās tiesību normas neatbilst Satversmē un Konvencijā ietvertajam taisnīgas tiesas jēdzienam un ir pretrunā ar Satversmes 89. un 92.pantu, kā arī ar Konvencijas 6.pantu un 7.protokola 2.pantu. 7. Ja tiesību normas atzītas par neatbilstošām kaut vienai augstāka juridiska spēka tiesību normai, nav nepieciešams izvērtēt apstrīdēto tiesību normu atbilstību arī Satversmes 91.pantam. 8. Spriedumā izvērtētas administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, kurās pārsūdzību augstākas instances tiesā ierobežo APK 280.panta tiesību normas. Satversmes tiesa secina, ka ne tikai apstrīdētās, bet arī neapstrīdētās minētā panta normas, kas noteic, ka tiesas spriedums par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu ir galīgs, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. 9. Tā kā apstrīdētās tiesību normas ir pretrunā ar augstāka juridiska spēka tiesību normām un ņemot vērā, ka procesuālā kārtība pārsūdzībai administratīvo pārkāpumu lietās līdz attiecīgo Administratīvā procesa likuma tiesību normu spēkā stāšanās brīdim nav noteikta, ieinteresēto personu sūdzības par administratīvo pārkāpumu lietām jāizskata vispārējās jurisdikcijas tiesām pēc procesuālās analoģijas principa, uzskatot šīs pārsūdzības iespējas par jaunatklātu apstākli lietā. 10. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32.panta trešo daļu tiesību normas, kuras Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiska spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Ņemot vērā, ka ar apstrīdētajām tiesību normām ir aizskartas sūdzību iesniedzēju cilvēktiesības un šīs personas savas aizskartās tiesības lūgušas izvērtēt konstitucionālajā tiesā, jānodrošina šo personu pārsūdzības tiesību aizsardzība ar atpakaļejošu likuma spēku. Tādējādi gan V.Vaitoņa, gan T.Šneveles sūdzības par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtu nolēmumu ir pārsūdzamas augstākas instances tiesā, izskatot attiecīgās lietas vēlreiz pēc būtības. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Latvijas Civilprocesa kodeksa 239.panta ceturto daļu un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.panta otro daļu un 280.panta normas, kas nosaka, ka tiesas spriedums par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu ir galīgs, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 89. un 92.pantam un par spēkā neesošām no sprieduma publicēšanas dienas. 2. Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju V.Vaitoni atzīt par spēkā neesošu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.panta otro daļu no 2001.gada 27.jūlija. 3. Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju T.Šneveli atzīt par spēkā neesošu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 280.panta pirmās daļas 4.punkta normu, kas noteic, ka tiesas spriedums lietā par amatpersonas lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu ir galīgs, un Latvijas Civilprocesa kodeksa 239.panta ceturto daļu no 2001.gada 18.septembra. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš