5. Article

Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, pamatojies uz Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta 3. punktu, kas noteic, ka Ministru kabinets var izdot noteikumus, "ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts". 1925. gada 1. aprīlī pieņemtais Ministru kabineta iekārtas likums šādu iespēju neparedzēja. 1993. gada 14. jūlijā, apspriežot likumprojektu par šā likuma spēka atjaunošanu, piektās Saeimas deputāts Egils Levits savā ziņojumā, skaidrojot Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus, norādīja: "Pēkšņi rodas jauna problēma, jauns jautājums, bet likuma nav. Tad, protams, valdība var efektīvi un ātri reaģēt un uzreiz pieņemt noteikumus. Tālāk, protams, Saeima var pieņemt savu likumu un šos noteikumus atcelt. Tādā veidā mēs panāktu to, ka Ministru kabinets darbotos tikai un vienīgi Saeimas noteiktajos ietvaros. Un Saeima šos ietvarus nosaka ar likumu. Nevarētu būt tāda situācija, ka Ministru kabinets izdotu savus noteikumus, kas būtu pretrunā ar likumu." Kā norāda tiesībzinātnieks Dītrihs Andrejs Lēbers, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta 3. punkts ir "jauns, Satversmes praksē līdz šim neatzīts valdības noteikumu izdošanas pamatojums… šis jauninājums rada šaubas, vai Saeima ar vienkāršu likumu ir tiesīga mainīt pastāvošo konstitucionālo iekārtu. Piešķirt Ministru kabinetam tiesības likumdošanas jomā, kuras Satversmē nav paredzētas, nozīmē jaukt likumdevēja un izpildvaras funkcijas."(Lēbers D.A. Ministru kabinets: Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV nodaļai "Ministru kabinets"/D.A.Lēbers, I.Bišers. Rīga: Tiesiskās informācijas centrs, 1998, 150., 151. lpp.) Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta 3. punkts nav interpretējams tikai vēsturiski un gramatiski, proti, ka Ministru kabinets ir tiesīgs izdot noteikumus par jebkuru jautājumu, ja tas ar likumu nav noregulēts. Lietojot sistēmisko interpretācijas metodi, jāņem vērā Satversmes 64. pants, kas noteic, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros", un Satversmes 81. pants, kas likumdošanas tiesības Ministru kabinetam deleģē īpaši paredzētos gadījumos. Līdz ar to Ministru kabinets, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta 3. punktu, nevar izdot noteikumus par jautājumiem, kas ietilpst likumdevēja kompetencē. Pārvaldes kārtībā Ministru kabinets var izdot vienīgi likumam pakārtotus normatīvus aktus, tātad noteikumiem jāatbilst likumam. Noteikumus izdod, lai palīdzētu dzīvē īstenot likumus. To panāk, noteikumos konkretizējot (detalizējot) likuma normas. Līdz ar to vārdi "ar likumu nav noregulēts" saprotami tā, ka jautājums ar likumu nav noregulēts līdz galam un tas prasa detalizētāku reglamentāciju. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā. Par to, ka apstrīdētajā tiesību normā regulētās tiesiskās attiecības ir likumdevēja kompetence, liecina arī tas apstāklis, ka Saeima nav atcēlusi Augstākās padomes 1993.gada 30.marta lēmumu "Par kārtību Latvijas tirgos". Ministru kabinets ar apstrīdēto normu ir noteicis augļu, ogu un dārzeņu tirdzniecības ierobežojumus tirgos, pirmkārt, atkarībā no uzņēmējdarbības formas, otrkārt, atkarībā no atsevišķu juridisko personu, individuālā darba veicēju un fizisko personu darījumu apjoma. Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" mērķis nav bijis noteikt ar pievienotās vērtības nodokli apliekamajām un neapliekamajām personām atšķirīgus tirdzniecības nosacījumus tirgos atkarībā no viņu uzņēmējdarbības formas vai darījumu apjoma, tādā veidā diferencējot to tiesisko stāvokli tirgū. Līdz ar to Ministru kabinets ir ietiecies Saeimas darbības sfērā un pārkāpis savu kompetenci.