1. Article

Situācijas raksturojums XX gadsimta 80. gadu beigās pasaulē sākās nozīmīgi starptautiski politiskie procesi, kas iezīmēja jaunas domāšanas aizsākumus. Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidotā Pasaules Vides un attīstības komisija ziņojumā Mūsu kopējā nākotne (1987) pirmoreiz izanalizēja un raksturoja pasaules attīstības ainu, parādot strupceļu, kādā pasaule nonāks, ja netiks mainīta politiskā domāšana. Šajā autoritatīvajā dokumentā pirmoreiz starptautiski politiskiem mērķiem tika definēta ilgtspējīga attīstība kā 'nepārtraukts, apzināts un loģiski vadīts sabiedrisko pārmaiņu process pasaules, reģionālajā un vietējā līmenī, kura mērķis ir nodrošināt šodienas cilvēku vajadzības, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai". Laikā, kas pagājis kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā, ir paveikts daudz, tomēr tas ir tikai pats neatliekamākais: ir nodibināta demokrātiska valsts iekārta, reāli funkcionē liberāla un atvērta tirgus ekonomika, Latvija sekmīgi veic integrēšanos starptautiskajās struktūrās. Lai gan līdz šim Latvijas ekonomiskā izaugsme ir bijusi pietiekami strauja, tomēr joprojām Latvijas ekonomikā pastāv attīstību ierobežojoši faktori, kas var kavēt ekonomisko attīstību nākotnē. Tādēļ, lai nodrošinātu sabalansētu un ilgtspējīgu izaugsmi, viens no valdības uzdevumiem ir mazināt līdz šim izveidojušās disproporcijas un nepieļaut šādu disproporciju veidošanos turpmāk. Latvijas ekonomiku raksturo zems kvalificēta darbaspēka izmantošanas līmenis un produkcijas ražošana ar mazu pievienoto vērtību. Šāds modelis nespēj nodrošināt pietiekamus ienākumus uzkrājumu un investīciju veidošanai un dinamiskus ekonomikas attīstības tempus, tātad tas neveicina augstas labklājības sasniegšanu nākotnē. Situāciju sarežģī tas, ka augstākā izglītība, kas pēdējos gados ir piedzīvojusi kvantitatīvu lēcienu ar ievērojamu studējošo skaita palielināšanos, vēl nespēj nodrošināt atbilstošus kvalitatīvos rādītājus, tajā skaitā pietiekošu sasaisti ar darba tirgu un atbilstību tā prasībām. Nepieciešams turpināt darbu pie studiju kvalitātes uzlabošanas, kā arī sabalansēt lietišķos un fundamentālos pētījumus, kas veicinātu inovāciju procesu un attīstību. Esošie atšķirīgie reģionālās attīstības līmeņi negatīvi ietekmē attīstības tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē reģionu sociālekonomiskās atšķirības dabas un kultūrvides nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē, ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija kļūst par izteikti monocentrisku valsti ar sadrumstalotu administratīvi teritoriālo sistēmu. Latvijas sabiedrības sociālais, ekonomiskais un politiskais neviendabīgums, pat sašķeltība apgrūtina sabiedrības integrāciju. Papildus objektīvajām ekonomiskajām problēmām liela nozīme ir tam, ka sabiedrības daļai trūkst pašapziņas, uzņēmības, ticības sev un valstij, cilvēki jūtas bezpalīdzīgi un nespējīgi mainīt savu dzīvi, piemērojot to jaunajiem apstākļiem. Pasaules tirdzniecības pieaugums dod arvien lielākas iespējas preču izvēlē, padara tās lētākas. Tai pat laikā pieaug arī konkurence, palielinās starptautisko organizāciju un transnacionālu kompāniju ekonomiskā un politiskā ietekme. Šādos apstākļos lielākas priekšrocības izrādās tiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgāki un spēj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām. Straujās tehnoloģiju izmaiņas, informācijas tehnoloģiju attīstība saistītas gan ar izmaiņām pašos produktos, gan to ražošanā. Arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu konkurētspējā ir to kvalitātei un atbilstībai vides aizsardzības prasībām. Informācijas tehnoloģiju izmantošana saimnieciskajā darbībā ļauj daudz efektīvāk izmantot ražošanas faktorus, veicinot augstāku produktivitāti. Pieaug pieprasījums pēc augsti kvalificēta darba spēka, kas ir spējīgs ātri uztvert jauninājumus un tos apgūt. Darba tirgū izredzes palielinās jauniem cilvēkiem ar labu izglītību. Lai risinātu augstāk minētās problēmas, Latvijā ir izstrādāti dažādi politikas dokumenti: gan konkrētos sektoros, gan arī visaptveroši dokumenti, kuros ietverti ilgtspējīgas attīstības principi. Kā nozīmīgākos no tiem var minēt Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju un Nacionālo attīstības plānu, bet vides sektorā Vides aizsardzības politikas plānu Latvijai. Vides aizsardzības problēmu risinājumi ir iekļauti arī dažādu sektoru politikas plānos, stratēģijās un normatīvajos aktos. Minētie dokumenti ņemti vērā izstrādājot šīs pamatnostādnes. Faktiskas izmaiņas globālajā politikā sākās 1992. gadā, kad ANO konferencē par vidi un attīstību (Riodežaneiro) tika akceptēta Rīcības programma 21.gadsimtam, parakstītas ANO Vispārējās konvencijas Par bioloģisko daudzveidību un Par klimata pārmaiņām, akceptēti ANO Mežu izmantošanas principi un parakstīta Deklarācija Par vidi un attīstību (Latvijas vārdā to parakstīja Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs). Arī Eiropas Komisijas atzinumā par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā teikts, ka 'no Eiropas Savienības līguma (Amsterdamas līgums un atkārtots apstiprinājums Vīnes sanāksmē 1998.gada decembrī) izrietošā vides politika ir vērsta uz ilgtspējību, kas balstīta uz vides aizsardzības ietveršanu ES nozaru politikās," un ka ' Eiropas līgums prasa, lai Latvija veidotu un īstenotu tādu attīstības politiku, kurā valda ilgtspējīgas attīstības principi un kurā visā pilnībā iestrādāti vides apsvērumi '. Pie ilgtspējīgas attīstības procesa un Riodežaneiro konferences iniciatoriem pieder Zviedrija, Dānija un Somija (kuras sistemātiski veicina ilgstpējīgu attīstību, integrējot vidi saudzējošas prasības sektorālajās politikās). Šajās valstīs ilgtspējīgas attīstības process sākās jau pirms Riodežaneiro konferences un pārsniedz vidējo Eiropas Savienības politikas līmeni šajā jomā, kurš atspoguļots Eiropas Savienības Padomes (Gēteborga, 2001) dokumentos. Pēc Ziemeļvalstu iniciatīvas 1998.gadā Nīborgā (Dānija) Baltijas jūras valstu padome apstiprināja 'Baltijas jūras reģiona valstu rīcības programmu 21.gadsimtam", kas formulēja uzdevumus vides politikas integrācijai 7 nozaru politikās (lauksaimniecībā, enerģētikā, zivsaimniecībā, mežsaimniecībā, rūpniecībā, tūrismā un transportā). Vēlāk šiem sektoriem tika pievienota arī izglītība un Baltijas jūras reģiona telpiskā plānošana.