25. Article — noteic, ka "katram cilvēkam ir tiesības uz tādu

dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai", bet minētā pakta 12. panta pirmā daļa noteic, ka "šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt augstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni". Atbilstoši Eiropas Sociālās hartas I sadaļai līgumslēdzējas puses par savas politikas mērķi, kas būtu jāveicina visiem piemērotiem līdzekļiem, kā nacionāliem tā starptautiskiem pēc sava rakstura, atzīst tādu apstākļu sasniegšanu, kuros var tikt efektīvi realizēta virkne tiesību un principu, tostarp arī, ka "ikvienai personai ir tiesības izmantot jebkurus pasākumus, kas ļauj tai uzturēt iespējami augstāko veselības līmeni". "Neapšaubot sociālo tiesību realizācijas ciešo saistību ar katras valsts iespējām, tomēr vērā ņemama ir šāda cilvēktiesību atziņa - ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs"(Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta spriedums lietā nr. 2000-08-0109). Tulkojot Satversmes 111. pantā ietvertās normas kontekstā ar minētajiem starptautisko tiesību dokumentiem un to piemērošanas praksi, no Satversmes 111. pantā noteiktā, proti, ka "valsts aizsargā cilvēku veselību", izriet ne vien valsts pienākums noteiktos gadījumos un līmenī, kas cieši saistīts ar valsts ekonomiskajām iespējām, veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību, bet arī valsts pienākums atturēties no tādām darbībām, kas ierobežo iespējas katrai personai pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību. Tas ir, saskaņā ar Satversmes 111. pantu ikvienai personai zināmās robežās ir tiesības veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamu savas veselības nodrošināšanai. Minētā Satversmes 111. panta norma neuzliek valstij par pienākumu nodrošināt ikvienam iespējami augstāko veselības līmeni, taču uzliek par pienākumu aizsargāt ikvienas personas tiesības panākt un saglabāt šādu veselības stāvokli pašai, kā arī, izņemot noteiktus gadījumus, pienākumu atturēties no darbībām, kas traucē personai realizēt šīs tiesības. Arī no Satversmes tiesas spriedumiem lietās nr. 2001-05-03 un 2001-15-03 netieši izriet, ka Satversmes 111. pants ietver ieslodzīto personu tiesības saņemt pilnvērtīgu pārtiku, tostarp papildus nodrošinātajai ēdināšanai iegādājoties to cietuma veikalā un - pašreizējos apstākļos - arī saņemot pienesumu veidā. Liedzot iespēju ieslodzītajām personām patērēt pašu iegādātos vai ar pienesumiem saņemtos pārtikas produktus, kā arī lietot vitamīnus, tiek ierobežotas Satversmes 111. pantā garantētās šo personu pamattiesības uz veselības aizsardzību. Apstrīdētā akta 66. punkts noteic, ka "apcietinātā personīgās mantas un pārtika tiek nodotas glabāšanā noliktavā, un tās atdod pēc atbrīvošanas no izolatora. Ja produkti ir sabojājušies, par to sastāda aktu ..." Minētais punkts ir iekšēji loģiski un nesaraujami saistīts ar apstrīdētā akta 64. punktu, kas paredz, ka, "izciešot disciplinārsodu soda izolatorā, ieslodzītais var ņemt līdzi tikai personiskās higiēnas priekšmetus un visus pierakstus un dokumentus krimināllietā". Lai arī iesniedzēji šo punktu nav ietvēruši prasījumā, ņemot vērā tā nesaraujamo saistību ar apstrīdētajām normām, Satversmes tiesai ir jāizskata arī šā punkta atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Apstrīdētā akta 1. pielikuma "Priekšmetu, lietu un pārtikas produktu, kas var atrasties pie apcietinātajiem, saraksts" 5. punktā ir uzskaitīts, ko tā izdevējs uzskata par personiskās higiēnas priekšmetiem: tualetes ziepes, šampūns, zobu suka, zobu pasta, plastmasas ķemme, ziepju trauks, kabatas formāta spogulītis, drēbju un apavu suka, apavu krēms, diegi, kasešu, mehāniskais vai elektriskais bārdas skujamais aparāts, krēms pirms un pēc skūšanās, sejas un roku krēmi, cita alkoholu nesaturoša kosmētika. Saskaņā ar šā pielikuma 6. punktu brilles, kontaktlēcas, protēzes, kruķi, bet saskaņā ar 3. punktu - arī apakšveļa, neietilpst personiskās higiēnas priekšmetu kopumā. No apstrīdētā akta 64. un 66. punkta izriet nepārprotams aizliegums apcietinātajiem, kurus ievieto disciplinārsoda izolatorā, lietot ne vien pašu nopirkto vai no tuviniekiem saņemto pārtiku, bet arī vitamīnus, brilles, kontaktlēcas un citas lietas, ko šīs personas uzskata par nepieciešamām savas veselības nodrošināšanai, kā arī aizliegums mainīt veļu. Tādējādi minētās normas ietver Satversmes 111. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumus un Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai šie ierobežojumi atbilst Satversmei. 2. Satversmes