94. Article — noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz brīvību un

personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu". Satversme pieļauj brīvības ierobežošanu likumā noteiktajos gadījumos, likumā noteiktajā kārtībā un ar likumā noteiktu mērķi. Apcietināto personu brīvība ir ierobežota, pamatojoties uz KPK, KPK noteiktajā kārtībā un ar mērķi, kas izriet no attiecīgajām KPK normām, proti, lai novērstu varbūtību, ka apsūdzētais vai tiesājamais, būdams brīvībā, izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā, arī apdraudot vai ietekmējot krimināllietā liecinošās personas, vai izdarīs noziedzīgu darbību, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu. Ne Satversme, ne KPK neregulē veidu un kārtību, kādā šis mērķis sasniedzams, proti, nenoteic, kur un kā turamas apcietinātās personas un kādi konkrēti ierobežojumi tām uzliekami. Tas, ka kāda persona atrodas apcietinājumā, proti, ka šai personai ir likumā noteiktā kārtībā ierobežotas Satversmes 94. pantā noteiktās pamattiesības, vēl nenozīmē, ka šai personai "kompleksi" ir ierobežotas arī citos Satversmes pantos garantētās pamattiesības vai ka šī persona minētās pamattiesības zaudē, vai atrodas kādā īpašā statusā, atbilstoši kuram tās pamattiesības izpildvara brīvi var ierobežot pēc saviem ieskatiem. Papildinot Satversmi ar 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības", likumdevējs ir noteicis valstī tādu vērtību sistēmu, kas cilvēka cieņas un brīvības aizsardzību atzīst par augstāko visu tiesību mērķi. No Satversmes 89. pantā noteiktā, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības", izriet, ka cilvēka pamattiesības ir saistošas valsts varai jebkurā tās izpausmes formā. Pamattiesības darbojas nepastarpināti. To ierobežošana jebkādā jomā citādi kā vien Satversmē noteiktā kārtībā būtu pretrunā ar šo principu. Kā Satversmes tiesa jau ir secinājusi, arī "ieslodzīto pamattiesības ierobežojamas vienīgi ar likumu vai uz likuma pamata" (2001. gada 19. decembra spriedums lietā nr. 2001-05-03). Apstrīdētais akts izdots, pamatojoties uz Pagaidu noteikumiem. Pagaidu noteikumi savukārt izdoti "sakarā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes pāriešanu Tieslietu ministrijas pārraudzībā". Tādējādi nedz apstrīdētais akts, nedz Pagaidu noteikumos paredzētie ierobežojumi nav noteikti ne ar likumu, ne uz likuma pamata. Kā Satversmes tiesa jau secinājusi: "Pagaidu noteikumi ir izdoti, atsaucoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 15. panta pirmās daļas 2. punktu, kas noteic, ka ministrs var izdot sev padotajām institūcijām saistošas instrukcijas, ja attiecīgais jautājums nav noregulēts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem. Rīkojumā nr. 1-1/187 paredzēts, ka ar Pagaidu noteikumiem ir iepazīstināms Ieslodzījuma vietu pārvaldes un tās pakļautībā esošo iestāžu personāls. Ne Pagaidu noteikumi, ne tos konkretizējošie Iekšējās kārtības noteikumi nav izsludināti vispārējai zināšanai. Tātad Pagaidu noteikumi un Iekšējās kārtības noteikumi ir iekšēji normatīvie akti" (2001. gada 19. decembra spriedums lietā nr. 2001-05-03) un nevar būt pietiekams pamats, lai noteiktu pamattiesību ierobežojumus. Tomēr jāņem vērā, ka Satversmes