18. Article

259. Visu personu tiesības uz domas un apziņas brīvību ir garantētas Satversmē, kuras 99.pants paredz, ka "Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.". Savukārt Krimināllikuma 150.pants paredz atbildību par personas tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, jebkuru priekšrocību radīšanu personām atkarībā no šo personu attieksmes pret reliģiju. Tāpat Krimināllikums (151.pants) paredz atbildību par reliģisko rituālu tīšu traucēšanu, ja šie rituāli nepārkāpj likumu un nav saistīti ar personas tiesību aizskaršanu. 260. Nolūkā regulēt sabiedriskās attiecības, kas veidojas, īstenojot apziņas brīvību, 1995.gadā tika pieņemts jauns Reliģisko organizāciju likums. Šī likuma mērķis ir garantēt Latvijas iedzīvotājiem tiesības uz reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties kādai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, veikt reliģisko darbību, kā arī paust savu reliģisko pārliecību, ievērojot spēkā esošos likumdošanas aktus. Saskaņā ar likumu vienas konfesijas vai reliģijas ticīgie draudzē apvienojas uz brīvprātības principa pamata. Personām, kuras kopīgi nodevušās reliģijai vai ticībai, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību, reliģiskā organizācija nav obligāti jāreģistrē valsts institūcijā. 261. Reliģisko organizāciju likums paredz, ka valsts atzīst vecāku un aizbildņu tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Tas tiek ievērots arī gadījumā, ja jaunieši līdz 18 gadu vecumam vēlas iestāties draudzē, jo likums prasa vecāku vai aizbildņu rakstveida atļauju, un valsts un pašvaldību skolās, mācot kristīgās ticības mācību. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi. 262. Latvijā šobrīd pastāv dažādas reliģiskās minoritātes, piemēram, jūdaisti, musulmaņi, budisti, krišnaīti u.c. Personām, kas pieder pie šīm minoritātēm, netiek ierobežotas tiesības piekopt savu reliģiju un izpildīt tās rituālus. Šajā ziņā reliģisko minoritāšu piederīgajiem tiesības neatšķiras no Latvijā tradicionāli pastāvošo reliģisko konfesiju ticīgo tiesībām. Vienīgi to konfesiju un reliģiju draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk savu darbību Latvijā, pirmo desmit gadu laikā jāpārreģistrējas ik gadu, lai valsts institūcija pārliecinātos par attiecīgo draudžu lojalitāti pret Latvijas valsti un to darbības atbilstību tiesību aktiem. 263. Līdz 2001.gada 31.augustam Tieslietu ministrijā un Reliģisko lietu pārvaldē bija reģistrētas 1093 reliģiskās organizācijas (1077 draudzes, 13 reliģiskās savienības un 3 diacēzes), kā arī 24 reliģisko organizāciju iestādes (14 iestādes, 9 kolsteri un 1 biedrība). Reģistrācijas dokumentu neatbilstības likumam dēļ reģistrācija tika atteikta 5 reliģiskām organizācijām, no kurām viena jau ir novērsusi norādītās nepilnības un ir tikusi reģistrēta. Neviena reliģiskā organizācija nav tikusi izslēgta no reliģisko organizāciju reģistra. 264. Jāatzīst, ka patlaban nepastāv tiesisks regulējums atsevišķiem reliģijas brīvības īstenošanas aspektiem. Lai atrisinātu izveidojušos situāciju, ir izveidotas vairākas starpministriju darba grupas, kuru uzdevums ir izstrādāt nepieciešamos tiesību aktus. 265. 2000.gada 1.novembrī tieslietu ministre ar rīkojumu izveidoja darba grupu, kuras uzdevums bija izstrādāt noteikumu projektu par kapelānu dienestu. Darba grupas sastāvā tika iekļauti Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes, Aizsardzības ministrijas, Ieslodzījumu vienu pārvaldes, Ārstu biedrības, kā arī dažādu konfesiju pārstāvji. Patlaban Ministru kabineta noteikumu projekts ir iesniegts izskatīšanai valdībā. 266. 2000.gada 18.oktobrī Ministru kabinets ar rīkojumu izveidoja darba grupu alternatīvā dienesta ieviešanai nepieciešamo tiesību aktu izstrādei. Darba grupa ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā gan Alternatīvā dienesta likuma projektu, gan vairākus ar šo likumu saistītus grozījumus citos tiesību aktos (piemēram, grozījumi nepieciešami Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Krimināllikumā, Obligātā militārā dienesta likumā). Saskaņā ar sagatavoto projektu, Alternatīvā dienesta likuma mērķis ir noteikt alternatīvā dienesta pildīšanas kārtību un garantēt cilvēka domu, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, saistot to ar pilsoņa pienākumiem pret valsti. 267. Joprojām aktuāla ir diskusija par atsevišķu konfesiju prasībām piešķirt valsts brīvdienas šo konfesiju nozīmīgākajos reliģiskajos svētkos, kā arī par nepieciešamību vienkāršot reliģisko savienību reģistrāciju. PAKTA 19. PANTS 268. Satversmes 100.pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.". Vārda un uzskatu brīvība 269. Likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 1.pantā noteikts, ka jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemt ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai sabiedrības dzīvi. Šis pats pants arī paredz, ka preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta, kā arī to, ka nav atļauta nekāda preses un citu masu informācijas līdzekļu monopolizācija. 270. Savukārt likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 19.pants noteic, ka sapulcēs, gājienos un piketos pastāv vārda brīvība. Tai pat laikā šis pats likums paredz, ka "Minēto pasākumu [sapulču, gājienu un piketu] laikā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju fašisma vai komunisma ideoloģiju, veikt kara propogandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus". 271. Savā atzinumā Cilvēktiesību insitūts uzsver, ka 2001.gada 13.decembrī tika izdarīti grozījumi likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Pirms tam likums noteica, ka, ja to pieprasa tiesa vai prokurors, masu informācijas līdzekļiem ir jāuzrāda informācijas avots. Savukārt jaunie grozījumi paredz, ka ar 2002.gada 1.jūliju tikai tiesa, ievērojot samērīguma principu, varēs prasīt uzrādīt informācijas avotu, pie tam tikai gadījumos, ja nepieciešams aizsargāt personas vai sabiedrības būtiskas intereses. Tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju 272. 1998.gadā tika pieņemts Informācijas atklātības likums, kura mērķis ir nodrošināt sabiedrībai pieeju informācijai, kas normatīvajos aktos noteikto funkciju veikšanai ir valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību iestāžu rīcībā. Saskaņā ar šajā likumā iestrādāto principu, informācija ir sabiedrībai pieejama visos gadījumos, kad likumā nav noteikts pretējais. Likuma 5.pants par ierobežotas pieejamības informāciju atzīst informāciju par uzņēmējdarbības noslēpumiem, par personas privāto dzīvi, par eksāmeniem, atestācijām un konkursiem, kā arī informāciju, kas ir paredzēta iestādes iekšējai lietošanai un informāciju, kurai ierobežota pieejamība noteikta ar likumu (piemēram, valsts noslēpumu saturoša informācija, kā to paredz likums "Par valsts noslēpumu"). 273. Jau iepriekš minētā likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 7.pantā noteikts: "Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propogandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz kādu noziegumu.". PAKTA