22. Article

Tiesības uz biedrošanās brīvību 285. Satversmes 102.pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.". 103.pants paredz, ka "valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.". 286. Likums "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" paredz kārtību, kādā tiek dibinātas sabiedriskas organizācijas, nosaka šo organizāciju statusu, kā arī darbības principus. Šis likums arī paredz, kādos gadījumos sabiedriskā organizācija netiek reģistrēta vai tās darbība tiek pārtraukta. 287. Minētā likuma 13.pants paredz, ka sabiedriskās organizācijas un to apvienības netiek reģistrētas, ja iesniegtie statūti vai programmas dokumenti liecina, ka sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības mērķi vai darbība ir pretrunā ar Satversmi, likumiem vai Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Likums arī noteic (9.pants), ka ir aizliegti sabiedrisko organizāciju un to apvienību nosaukumi, nosaukumu saīsinājumi un simbolika, kas rada pozitīvu attieksmi pret vardarbību vai noziedzīgu nodarījumu. 288. Saskaņā ar likuma 34.pantu sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības darbību var apturēt vai izbeigt tiesa. Sabiedriskās organizācijas darbība tiek apturēta uz laiku līdz sešiem mēnešiem, ja šī sabiedriskā organizācija turpina nelikumīgu darbību pēc tam, kad saņemts brīdinājums par šādas darbības izbeigšanu vai arī gada laikā no dienas, kad tā saņēmusi brīdinājumu par nelikumīgās darbības izbeigšanu, atkārtoti pārkāpj Satversmi, likumus vai citus normatīvos aktus. 289. Tiesa var izbeigt sabiedriskās organizācijas darbību, ja sabiedriskā organizācija vai tās teritoriālā struktūrvienība pieļauj šādus likumpārkāpumus: 1) neizpilda tiesas nolēmumu par darbības apturēšanu vai tiesas noteiktajā termiņā nenovērš likuma pārkāpumu, sakarā ar kuru tās darbība bija apturēta; 2) tīši pieļauj noziedzīgus nodarījumus; 3) aicina Latvijas iedzīvotājus vai savus biedrus nepildīt (pārkāpt) likumus un citus normatīvos aktus vai izdarīt noziedzīgus nodarījumus; 4) lieto šā likuma 9.pantā minētos nosaukumus, nosaukumu saīsinājumus vai simboliku; 5) sabiedriskajās vietās, presē vai citos izplatīšanai sabiedrībā paredzētos iespiedmateriālos, citos masu saziņas līdzekļos vai atklātās sapulcēs sludina rasu, nacionālā vai reliģiskā naida idejas, slavina, atbalsta noziedzīgus nodarījumus vai pauž pozitīvu attieksmi pret tiem. 290. Kopš 1993. gada krasi pieaudzis jaundibināto sabiedrisko organizāciju skaits. Tā 2000.gadā Latvijā tika reģistrētas 897 jaunas sabiedriskās organizācijas, bet jau 2001. gada pirmajā pusgadā - 551. Tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās 291. Saskaņā ar Satversmes 108.pantu strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Šis pats pants paredz, ka valsts aizsargā arodbiedrību brīvību. Darba likumu kodeksa 229.pants paredz tiesības apvienoties darbinieku arodu organizācijās pēc profesiju, nozaru un teritoriālā principa vai citiem principiem. Latvija ir arī Starptautiskās darba organizācijas 1948.gada konvencijas par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties arodbiedrības, dalībvalsts. 292. Arodbiedrību dibināšanas un darbības vispārīgie jautājumi tiek regulēti likumā "Par arodbiedrībām". Likumā "Par arodbiedrībām" ir nostiprināta tiesība veidot arodbiedrības, kuru galvenais mērķis ir pārstāvēt un aizstāvēt savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses. 293. Arī jaunajā Darba likumā noteikts, ka gan darbiniekiem, gan darba devējiem ir tiesības apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses. Saskaņā ar Darba likuma 8.pantu, darbinieka piederība šādai organizācijai vai darbinieka vēlme iestāties tajās nevar būt par pamatu atteikumam noslēgt darba līgumu, darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. 294. Darba likuma izpratnē arodbiedrības ir darbinieku pārstāvības veids darbinieku tiesību un interešu aizstāvībai, un tām ir šādas tiesības: 1) pieprasīt un saņemt no darba devēja informāciju par uzņēmuma ekonomisko un sociālo stāvokli; 2) laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību uzņēmumā. Konsultēšanās šā likuma izpratnē ir viedokļu apmaiņa un dialogs starp darbinieku pārstāvjiem un darba devēju; 3) piedalīties darba samaksas noteikumu, darba vides, darba apstākļu un darba laika organizācijas noteikšanā un uzlabošanā, kā arī darbinieku drošības un veselības aizsardzībā; 4) ieiet uzņēmuma teritorijā, kā arī piekļūt darba vietām; 5) rīkot darbinieku sapulces uzņēmuma teritorijā un telpās; 6) uzraudzīt, kā darba tiesiskajās attiecībās tiek ievēroti normatīvie akti, darba koplīgums un darba kārtības noteikumi. 295. 1999.gadā tika pieņemts Darba devēju organizāciju un to apvienību likums, kas noteic darba devēju organizāciju tiesisko statusu un sistēmu, kā arī tiesības un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts un pašvaldību institūcijām. Saskaņā ar šo likumu darba devēju organizāciju uzdevums ir pārstāvēt savu biedru intereses attiecībās ar arodbiedrībām un valsts un pašvaldību institūcijām. Likumā īpaši noteikts, ka darba devēju apvienības nedrīkst tieši vai netieši ierobežot darbinieku tiesības apvienoties arodbiedrībās vai ietekmēt to darbību. 296. Saskaņā ar Darba devēju organizāciju un to apvienību likumu, var būt šādi darba devēju organizāciju apvienību veidi: 1) Latvijas darba devēju organizāciju apvienība; 2) nozares darba devēju organizāciju apvienība; 3) teritoriālā darba devēju organizāciju apvienība. 297. Ievērojot šo klasifikāciju, likuma 11.pantā noteiktas darba devēju organizāciju un apvienību attiecības ar arodbiedrībām. Saskaņā ar šo pantu Latvijas darba devēju organizāciju apvienība veic pārrunas, savu biedru vārdā slēdz darba koplīgumus un ģenerālvienošanās, vienojas par vispārējiem sadarbības principiem, veic pārrunas par konflikta situāciju atrisināšanu ar Latvijas nozaru un profesionālo arodbiedrību savienību, kas pārstāv visvairāk no valstī strādājošajiem. Nozaru darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar nozaru arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu nozaru līmenī. Savukārt teritoriālās darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar teritoriālajām arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu teritoriālajā līmenī. PAKTA 23. PANTS 298. Satversmes 110.pants paredz, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.". Tiesības noslēgt laulību 299. Civillikumā ir iekļauti laulības noslēgšanas vispārīgie principi - abu personu brīva griba, vienlīdzīgas tiesības, monogāmija. Civillikumā noteiktie šķēršļi laulības noslēgšanai attiecas vienīgi uz personas vecumu un tiesisko statusu iepretim personai, ar kuru vēlās noslēgt laulību. Civillikums un likums "Par civilstāvokļa aktiem" paredz, ka laulību nedrīkst slēgt bez personas, kas stājas laulībā, brīvas un pilnīgas piekrišanas. Minētā likumu norma kā obligāta ietverta laulības noslēgšanas rituālā, un tās pārkāpumi nevienā dzimtsarakstu nodaļā nav konstatēti. 300. Civillikums ļauj laulāties no astoņpadsmit gadu vecuma, bet izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi. 301. Lai nodrošinātu valsts aizsardzību laulībai un ģimenei, radītu pamatus stabilu laulības attiecību veidošanai, Civillikuma Ģimenes tiesību daļā un likumā "Par civilstāvokļa aktiem" ir noteikti obligāti laulības noslēgšanas noteikumi, kuru neievērošana ir pamats laulības atzīšanai par spēkā neesošu. Šie noteikumi, kas Civillikumā definēti kā "šķēršļi laulības noslēgšanai" ir minimāli nepieciešami, lai nodrošinātu veselīgu ģimenes attiecību pamatu veidošanu, brīvu un brīvprātīgu laulības noslēgšanu, vienlaulības principa ievērošanu. Šie noteikumi ir vienādi obligāti kā valsts dzimtsarakstu reģistrācijas iestādēm - Dzimtsarakstu nodaļām, Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām iestādēm, kas reģistrē laulību, tā arī garīdzniekiem, kuriem ir tiesības reģistrēt laulību. Minētie šķēršļi laulības noslēgšanai ir rīcības nespēja, tuva radniecība, adopcijas attiecības, dubultlaulības aizliegums, laulības aizliegums viena dzimuma personām. 302. Laulību var noslēgt dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā, ja laulājamie pieder pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas. 303. Kopš sākotnējā ziņojuma iesniegšanas ir pieņemti vairāki būtiski grozījumi tiesību aktos, kas regulē tiesības doties laulībā. Piemēram, ir paplašināts likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 15.pants, kura 3.daļa paredz, ka ārvalstnieks vai bezvalstnieks Latvijā var doties laulībā ar ārvalstnieku vai bezvalstnieku, ja abiem laulājamiem laulības noslēgšanas brīdī ir derīgas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai arī ja vienam laulājamam ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, bet otrs laulības noslēgšanas brīdī Latvijā uzturas likumīgi. Laulāto vienlīdzība 304. Civillikuma 85.pants noteic, ka "ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas tiesības.". Tāpat Civillikums ļauj laulātajiem brīvi izvēlēties vai nu viena laulātā pirmslaulību uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, vai arī paturēt katram savu uzvārdu un nepieņemt kopēju laulības uzvārdu. 305. Saskaņā ar Civillikuma 180.pantu, ja laulību šķir vai atzīst par neesošu un vecāki nevar vienoties, pie kura no viņiem lai paliek bērni, tad šo jautājumu, uzklausot pēc iespējas bērnu vēlēšanos, ja pēdējie sasnieguši septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa, ievērojot bērnu intereses. Turklāt bāriņtiesas un pagasttiesas pirms tam veic attiecīgās ģimenes izpēti un bērna interesēs dod atzinumu tiesai. 306. Civillikuma 181. pants paredz vecāku varas realizēšanas nosacījumus, ja vecāki dzīvo šķirti. Savukārt Civillikuma 182. pants nosaka, ka katrs no vecākiem var satikties ar bērniem, kas atstāti pie otra, izņemot gadījumu, kad satikšanās kaitē bērnam. Šīs tiesības izlietošanas laiku un veidu, ja vecāki par to nespēj vienoties, nosaka bāriņtiesa. Ja tās lēmumu nepilda, strīdu izšķir tiesa. PAKTA