24. Article

307. Satversmes 110.pants paredz, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības." Tāpat Latvijai ir saistoša 1989.gada ANO konvencija par bērna tiesībām. 308. 1998.gadā tika pieņemts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kura mērķis ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Tāpat likumā ietverti pamatnosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek kontrolēta bērna uzvedība un tiek noteikta viņa atbildība; likums reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību ievērošanu. 309. Likuma 3.pantā noteikts, ka bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no bērna viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. 310. Lai veicinātu bērna tiesību ievērošanu valstī, 1995.gadā Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā tika izveidots Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs. Šī Centra uzdevums ir uzraudzīt likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā, izstrādāt priekšlikumus par bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos, kā arī koordinēt valsts un pašvaldību iestāžu darbu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tāpat Centra uzdevums ir reizi piecos gados sagatavot ziņojumu par 1989.gada bērna tiesību konvencijas izpildi Latvijā. 311. 2001.gada janvārī ANO Bērnu tiesību komiteja izskatīja Latvijas sākotnējo nacionālo ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību konvencijas izpildi. Savos noslēguma secinājumos Bērnu tiesību komiteja, cita starpā, pozitīvi novērtēja veiktos pasākumus nacionālo tiesību aktu saskaņošanā ar 1989.gada konvencijas principiem, īpaši atzīmējot 1998.gadā tautas nobalsošanā pieņemtos grozījumus Pilsonības likumā. Tai pat laikā Bērnu tiesību komiteja izteica vairākus ieteikumus un rekomendācijas pilnīgākai 1989.gada konvencijas normu ieviešanai, piemēram, turpināt pasākumus bērnu un pusaudžu veselības veicināšanas politikas ietvaros, izvērtēt spēkā esošos likumus un to piemērošanas praksi attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kā arī attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem, kas jebkādā statusā ir tiesas procesa dalībnieki. 312. Informācija par Bērnu tiesību komitejas rekomendācijām un ieteikumiem tika iesniegta gan Saeimā, gan Ministru kabinetā, kurš 2001.gada 27.martā uzdeva Valsts bērna tiesību aizsardzības centram iesniegt Bērnu tiesību komitejai Latvijas komentārus par atsevišķiem rekomendāciju un ieteikumu punktiem. Tāpat Ministru kabinets uzdeva Valsts bērna tiesību aizsardzības centram, iesniedzot izskatīšanai Ministru kabinetā nākamo Latvijas ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību konvencijas izpildi, sniegt informāciju par minēto Bērnu tiesību komitejas rekomendāciju izpildi. 313. Patlaban tiek gatavots nākamais Latvijas ziņojums par 1989.gada konvencijas izpildi, un šajā ziņojumā tiks iekļauta informācija arī par paveikto Bērnu tiesību komitejas rekomendāciju un ieteikumu izpildē. Bērna reģistrācija un bērna tiesības uz vārdu 314. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 8.pantā noteikts, ka kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu, ka bērns ir jāreģistrē atbilstoši likumam un ka bērnam ir tiesības uz nacionālās identitātes saglabāšanu. 315. Jaundzimuša bērna reģistrācijas kārtību regulē likums "Par civilstāvokļa aktiem", par kuru informācija ir sniegta Latvijas sākotnējā ziņojumā (122.-124.paragrāfi). Bērna tiesības uz pilsonību 316. Bērna tiesības uz pilsonību garantē 1994.gadā pieņemtais un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozītais Pilsonības likums. Šī ziņojuma 20.-38.paragrāfos jau sniegta informācija par Pilsonības likuma izpildi un naturalizācijas gaitu Latvijā, tai skaitā par bērna tiesībām iegūt Latvijas pilsonību (īpaši skat. 22.-24.paragrāfus.) 317. Pēc Latvijas Iedzīvotāju reģistra datiem, 2001.gada 1.janvārī to bērnu skaits, kuriem ir tiesības pretendēt uz Latvijas pilsonību saskaņā ar minētajiem 1998.gada Pilsonības likuma grozījumiem, bija 24 589. No tiem par Latvijas pilsoņiem Pilsonības likuma 3.1 panta kārtībā atzīti 526 bērni. Ir vairāki iemesli, kāpēc minētajā kārtībā pilsonību ieguvis salīdzinoši neliels skaits bērnu. Pirmkārt, arvien vairāk bērnu, kuri dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, iegūst pilsonību naturalizējoties kopā ar kādu no vecākiem. 1999. un 2000.gadā kopā ar vecākiem naturalizējušies 1420 bērni. Otrkārt, vecāki pasīvi izmanto tiesības lūgt pilsonību savu bērnu vārdā. Šāda pasivitāte skaidrojama ar vēlmi piešķirt bērnam pašam tiesības lemt par savu pilsonību, sasniedzot 15 gadu vecumu, kā arī ar minimālām atšķirībām pilsoņu un nepilsoņu tiesībās Latvijā. PAKTA 25. PANTS Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam 318. Satversmes 6.pants noteic, ka "Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.". Saskaņā ar Satversmes 8.pantu, tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Savukārt 9.pants noteic, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu. Savukārt Satversmes 101.pants noteic, ka ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā ir tiesības piedalīties valsts un pašvaldības darbībā. 319. Komitejas 1996.gadā pieņemto Vispārīgo komentāru par Pakta 25.pantu 3.paragrāfā minētā informācija par pilsonības iegūšanas kritērijiem ir sniegta šī ziņojuma 19.-24.paragrāfos, tādēļ šajā ziņojuma sadaļā tiek sniegta informācija par Latvijas vēlēšanu sistēmu un spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas regulē tiesību vēlēt un tikt ievēlētam īstenošanu. 320. 1995.gada 13.janvārī pieņemtā Saeimas vēlēšanu likuma 1.pants noteic, ka tiesības vēlēt ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 2.pantā minētajiem ierobežojumiem. 2.pants paredz, ka tiesību vēlēt nav: 1) personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; 2) aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums; 3) personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām. 321. Saskaņā ar minētā likuma 4.pantu Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šiem ierobežojumiem: 1) likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām; 2) izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; 3) ir bijušas sodītas par tīšiem noziegumiem, kas ir noziegumi Latvijā arī šā likuma spēkā stāšanās brīdī, un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot reabilitētos; 4) izdarījušas noziedzīgu nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas atņēmusi tām iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt, un kurām sakarā ar to piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai arī lieta izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas; 5) ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki; 6) pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; 7) neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei. 322. 1994. gada 13. janvāra Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums paredz, ka tiesības vēlēt domi (padomi) ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds šiem ierobežojumiem: 1) personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; 2) aizdomās turētām, apsūdzētām vai tiesājamām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums; 3) personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā ir atzītas par rīcības nespējīgām. 323. Savukārt Pilsētas domes, novada padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 8. pants paredz, ka domē (padomē) var ievēlēt Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 21 gada vecumu, ja viņš attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā ir pastāvīgi pierakstīts vismaz pēdējos 12 mēnešus pirms vēlēšanu dienas vai ja viņš attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā ir nostrādājis vismaz pēdējos sešus mēnešus pirms vēlēšanu dienas, vai ja attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā viņam ir likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums un ja uz viņu neattiecas kāds no ierobežojumiem. Pants noteic, ka domes (padomes) vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt personas: 1) kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; 2) kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām; 3) kuras ir bijušas sodītas par tīšiem smagiem noziegumiem un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot reabilitētos; 4) kuras izdarījušas sabiedriski bīstamu nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas atņēmusi tām iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt, un kurām sakarā ar to piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai arī lieta izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas; 5) kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; 6) kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valstu drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki; 7) kuras neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei. 324. Krimināllikuma 90.pants paredz atbildību par apzinātu personas kavēšanu brīvi realizēt tiesības vēlēt deputātus un tikt ievēlētam, lietojos vardarbību, viltu, draudus, uzpirkšanu vai citā prettiesiskā veidā. Sods par šādām darbībām ir paredzēts brīvības atņemšana uz laiku līdz trīs gadiem vai naudas sods līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. 325. 2000.gada 15.augustā Satversmes tiesa izskatīja lietu par Saeimas vēlēšanu likuma un Pilsētas domes un pagastu padomes likuma atbilstību Satversmei, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Pakta 25.pantam. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka minētajos likumos paredzētie ierobežojumi, kas aizliedz vēlēšanām pieteikt par kandidātiem personas, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valstu drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki vai kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ir diskriminējoši un tādēļ neatbilstoši Satversmei un Paktam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. 326. Savā spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka tiesības vēlēt un tikt ievēlētam "nav absolūtas", jo tās ir īstenojamas "likumā paredzētā veidā". Tāpat Satversmes tiesa konstatēja, ka "Pakta 25.pants, kaut arī uzsver diskriminācijas nepieļaujamību attiecībā uz tajā minēto tiesību normu īstenošanu, atzīst šo tiesību ierobežošanas iespēju, uzsverot, ka "katram pilsonim ... bez nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai ...". Tādējādi pamatotu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz Pakta 25.pantā ietvertajām normām ir pieļaujama.". Izvērtējot, vai ierobežojumi ir (1) noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, (2) attaisnojami ar leģitīmu mērķi, (3) nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes tiesa secināja, ka šie priekšnosacījumi ir ievēroti. Satversmes tiesa tālāk secināja, ka "apstrīdētās normas ir vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991.gada 13.janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību (uzskatiem).". Kopumā Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās tiesību normas atbilst gan Satversmei, gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, gan Pakta 25.pantam. 327. 2001.gada 25.jūlijā ANO Cilvēktiesību komiteja izskatīja Latvijas pilsones sūdzību par Pakta 25.panta pārkāpumiem. Kā uzskata sūdzības iesniedzēja, viņas tiesību uz brīvām vēlēšanām pārkāpumu veido Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums svītrot viņu no deputātu kandidātu saraksta nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ. Izskatot šo sūdzību pēc būtības, Cilvēktiesību komiteja secināja, ka viena valodas inspektora lēmums, kas tika pieņemts dažas dienas pirms vēlēšanām un atšķīrās no pirms vairākiem gadiem sūdzības autorei izsniegtās valodas zināšanu apliecībā fiksētās valsts valodas prasmes pakāpes, bija pietiekams, lai Centrālā vēlēšanu komisija lemtu par sūdzības autores svītrošanu no deputātu kandidātu saraksta. Kā atzina Cilvēktiesību komiteja, sūdzības autores svītrošana no deputātu kandidātu saraksta nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ nav savienojama ar Pakta 25.panta prasībām, jo valodas prasmes atkārtota pārbaude, ko veica viens inspektors, nebija pamatota uz objektīviem kritērijiem un nav pierādīts, ka šī pārbaude notika saskaņā ar likumā noteikto procedūru. 328. Izpildot ANO Cilvēktiesību komitejas lēmumu, Ministru kabinets 2001.gada 6.decembrī pieņēma grozījumus noteikumos "Valsts valodas centra nolikums" un noteikumos "Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību". Saskaņā ar pieņemtajiem grozījumiem, atkārtota valsts valodas prasmes pārbaude var tikt veikta tikai tad, ja to vēlas pati persona, savukārt Valsts valodas centram ir tiesības pārbaudīt personas valsts valodas prasmes apliecības īstumu. Ar šo grozījumu pieņemšanu ir novērsta ANO Komitejas identificētā problēma un ir nodrošināta tiesiskās paļāvības principa ievērošana - nokārtojot likumā noteikto pārbaudījumu un saņemot valsts valodas prasmes apliecību, persona var būt droša, ka atkārtota viņas valodas zināšanu pārbaude pēc būtības varēs notikt tikai tad, ja šī persona pati to ierosinās. 329. Patlaban sabiedrībā aktuāla ir diskusija par nepieciešamību saglabāt likumos, kas regulē vēlēšanu tiesību īstenošanu, prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu atbilsoši augstākajam līmenim. Šīs prasības atbalstītāji uzskata, ka tādējādi tiek aizsargāta latviešu valoda un tiek veicināta latviešu valodas lietošana valsts institūcijās. Savukārt minētās prasības pretinieki norāda, ka valodas aizsardzība un valodas lietošana tiek reglamentēta pavisam citos tiesību aktos - Valsts valodas likumā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Saeimas kārtības rullī, tādēļ šī prasība vēlēšanu likumos uzskatāma par nepamatotu. 2001.gada nogalē Valsts prezidente lūdza ekspertu darba grupu izvērtēt šī jautājuma juridiskos aspektus, kā arī sniegt priekšlikumus par iespējamo turpmāko rīcību. Vienlaicīgi valodnieki tiek lūgti izteikties par to, kā efektīvāk nodrošināt valsts valodas aizsardzību un veicināt tās lietošanu. Tiesības uz vienlīdzīgu piedalīšanos valsts pārvaldē un vienlīdzīgas iespējas strādāt valsts darbu 330. Satversmes 101.pants paredz, ka "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.". 331. Valsts Civildienesta likuma 7.pantā noteikti obligātās ierēdnim izvirzāmās prasības un paredz, ka uz ierēdņa amatu var pretendēt persona: 1) kura ir Latvijas Republikas pilsonis; 2) kura pārvalda latviešu valodu; 3) kurai ir augstākā izglītība; 4) kura nav sasniegusi likumā noteikto pensijas vecumu; 5) kura nav sodīta par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem vai ir reabilitēta vai kurai ir noņemta vai dzēsta sodāmība; 6) kura nav atbrīvota no ierēdņa amata ar tiesas spriedumu krimināllietā; 7) kura nav atzīta par rīcībnespējīgu likumā noteiktajā kārtībā; 8) kura nav vai nav bijusi PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieks; 9) kura nav vai nav bijusi ar likumiem vai tiesas nolēmumiem aizliegto organizāciju dalībnieks; 10) kura nav iestādes vadītāja vai tiešā priekšnieka radinieks (persona, kura ar ierēdni ir laulībā, svainībā vai radniecībā līdz pirmajai pakāpei, kā arī brāļi un māsas). Ministru kabinets var noteikt izņēmumus gadījumos, ja citādi attiecīgā iestāde nevar nodrošināt tai noteikto funkciju izpildi. PAKTA 26. PANTS 332. Visu Latvijā dzīvojošo vienlīdzību likuma un tiesas priekšā garantē Latvijā spēkā esošie tiesību akti, kuros ir nostiprināts gan jebkādas diskriminācijas aizlieguma, gan vienlīdzības princips. Tā Satversmes 91.pants noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Identiskas normas ir ieļautas arī likumā "Par tiesu varu", kura 4.pants paredz, ka "(1) Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. (2) Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā vai mantiskā stāvokļa, rases vai nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem". Satversmes 92. pants noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.". 333. Kriminālprocesa kodeksa