5. Article

84. Satversmes 89.pantā noteikts, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem". Savukārt Satversmes 116.pantā definēti pieļaujamie Satversmē aizsargāto cilvēktiesību ierobežojumi. Saskaņā ar šo pantu, personas tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā un brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tiesības brīvi izbraukt no Latvijas, tiesības uz vārda un uzskatu brīvību un tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, tiesības uz biedrošanās un sapulču brīvību, tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un tiesības streikot var tikt ierobežotas likumā paredzētos gadījumos ar mērķi aizsargāt citu personu tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Minētais Satversmes pants paredz, ka uz šo nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. 85. Papildus 116.pantam, Satversmes 105.pants pieļauj ierobežojumus arī tiesībām uz īpašumu. Šis pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.". 86. Krimināllikuma 78.pantā paredzēta atbildība par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu. Saskaņā ar šo pantu par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem. 3.DAĻA PAKTA 6. PANTS 87. Satversmes 93.pantā noteikts, ka "ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.". Šīs tiesības aizsargā Krimināllikums, kas paredz atbildību par citas personas tīšu prettiesisku nonāvēšanu. 88. 1998.gadā pieņemtā Krimināllikuma 37.pantā bija paredzēts, ka "nāves sodu - nošaušanu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos. Nāves sods nav piemērojams personām, kuras līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, un sievietēm.". 89. 1999. gada 1.jūnijā Latvijai kļuva saistošs 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.protokols, kas paredz nāves soda atcelšanu. Lai nodrošinātu Latvijas tiesību aktu atbilstību šim Protokolam, Krimināllikuma 37.pantā tika izdarīti grozījumi, kas paredz, ka "nāvessods piemērojams vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā.". Jāuzsver, ka jau 1996.gadā tika pasludināts moratorijs nāves sodiem. Pēdējo reizi nāvessods Latvijā tika izpildīts 1996.gada 26.janvārī personai, kas bija notiesāta par 9 Kriminālkodeksā paredzēto noziegumu izdarīšanu, tai skaitā par slepkavību. 90. Bez tam, ir sagatavots likumprojekts "Grozījumi Krimināllikumā", kas saskaņo Pakta 2.fakultatīvā protokola par nāvessoda atcelšanu normas un Krimināllikuma normas par nāves soda atcelšanu, lai īstenotu protokolā noteikto aizliegumu piemērot nāves sodu. Patlaban likumprojekts iesniegts Saeimā. 91. Tādējādi uzskatāms par izpildītu Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 22.punkts. PAKTA 7. PANTS 92. Satversmes 95.pantā noteikts, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta, kā arī nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Kopš 1992.gada 14.maija Latvijai ir saistoša ANO 1984.gada 10.decembra konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos. 93. 1997.gada 11.decembrī tika ratificēta arī Eiropas Padomes 1987.gada 26.novembra konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas rīcības vai soda novēršanu un šīs konvencijas protokoli. Spēkā esošie tiesību akti, kas definē spīdzināšanu vai cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos un kas paredz atbildību par šādām darbībām 94. Skaidrojumu jēdzienam "spīdzināšana" ir sniegusi Augstākā tiesa savā 1993.gada 1.martā pieņemtajā plēnuma lēmumā "Par krimināllikumu piemērošanu lietās par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu", norādot, ka "ar mocīšanu jāsaprot darbības, kas, vainīgajam to apzinoties, sagādā otrai personai sevišķi stipras sāpes, fiziskas vai morālas ciešanas (piemēram, ilgstoša atstāšana bez ēdiena, dzēriena, siltuma, kā arī novietošana vai atstāšana citos veselībai kaitīgos apstākļos), savukārt ar spīdzināšanu jāsaprot tādas darbības, kuras, vainīgajam to apzinoties, raksturo vairākkārtīga vai ilgstoša sevišķu sāpju vai ciešanu sagādāšana cietušajam (piemēram, pēršana ar rīkstēm, knaibīšana, iedarbošanās ar termiskiem faktoriem, durstīšana ar asiem priekšmetiem u.tml.)". Jāuzsver, ka Latvijai saistošie starptautiskie līgumi ir Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa, tādēļ arī 1984.gada konvencijā pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos sniegtā jēdziena "spīdzināšna" definīcija ir tieši piemērojama Latvijā. 95. Vairākos spēkā esošos tiesību aktos ir nostiprināts spīdzināšanas aizliegums. Pārskats par šiem tiesību aktiem sniegts šī ziņojuma 100.-108.paragrāfos. 96. Savukārt Krimināllikums paredz atbildību par noziegumiem, kas saistīti ar vardarības pielietošanu vai spīdzināšanu - Krimināllikuma 74.pants paredz, ka par kara noziegumiem, t.i., par Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos aizliegtu kara vešanas noteikumu un paražu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās teritorijas civiliedzīvotāju, ķīlnieku un karagūstekņu slepkavošanā, spīdzināšanā, aplaupīšanā, aizvešanā vai norīkošanā piespiedu darbos, neattaisnojamā pilsētu un citu objektu postīšanā, sods ir mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku no trīs līdz divdesmit gadiem. 97. Krimināllikuma 125.pantā un 126.pantā paredzēta atbildība par tīša smaga vai vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanu, ja tam bijis mocīšanas vai spīdzināšanas raksturs. 125.pantā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no trīs līdz divpadsmit gadiem, savukārt 126.pantā - brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 130.pantu "Tīšs viegls miesas bojājums" par sistemātisku sišanu, kam ir spīdzināšanas raksturs, vai citāda veida spīdzināšanu, ja šīm darbībām nav bijušas 125.pantā vai 126.pantā paredzētās sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. 98. Krimināllikuma 317.pants par kriminālsodāmu atzīst dienesta pilnvaru pārsniegšanu - tīšas valsts amatpersonas darbības, kas acīmredami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu valsts varai vai pārvaldes kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm. Iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām. Savukārt par tādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas vai ja tās saistītas ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām mēnešalgām. Spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās aizliegums specifiskās jomās 99. Latvijā spēkā esošos tiesību aktos ir nostiprināts princips, kas aizliedz kā pierādījumu izmantot liecību, kas iegūta spīdzinot nopratināmo personu. 100. Tā Kriminālprocesa kodeksa 19.pantā noteikts, ka lietas apstākļu noskaidrošanai var izmantot tikai tos pierādījumus, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti kodeksā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 49.pantu pierādījumi krimināllietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata izziņas iestāde, prokurors, tiesnesis un tiesa likumā noteiktā kārtībā nosaka Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju esamību vai neesamību, šo nodarījumu izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Šos faktus konstatē ar liecinieku liecībām, cietušā liecībām, aizdomās turētā liecībām, apsūdzētā liecībām, eksperta atzinumu, lietiskiem pierādījumiem, izmeklēšanas un tiesu protokoliem un citiem dokumentiem. Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā kodeksā noteiktajā procesuālajā kārtībā. 101. Saskaņā ar Krimināllikuma 294.pantā noteikto par piespiešanu dot liecību nopratināšanā, ja tā saistīta ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu, ņirgāšanos par nopratināmo vai izdarīta citādā veidā un ja to izdarījis pirmstiesas izmeklēšanas izdarītājs, paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz desmit gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju, laika posmā no 1995.gada tikai 2001.gadā ir reģistrēts viens Krimināllikuma 294.pantā paredzētais nodarījums. 102. Krimināllikuma XXV nodaļas "Noziedzīgi nodarījumi militārajā dienestā" 338.pants "Vardarbība pret padoto" noteic atbildību par tīša vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanu padotajam, kā arī par citām darbībām, kurām ir spīdzināšanas raksturs. Sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju laikā kopš 1995.gada tikai 2001.gadā ir reģistrēta un arī atklāta trīs Krimināllikuma 338.pantā paredzēto noziegumu izdarīšana. Saskaņā ar 340.pantu persona ir saucama pie kriminālatbildības par militārpersonas piekaušanu vai spīdzināšanu. Maksimālais sods par šādām darbībām, ja tās saistītas ar smaga miesas bojājuma nodarīšanu, ir brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem. Tabulā ir sniegts pārskats par reģistrētajiem un atklātajiem Krimināllikuma 340.pantā paredzētajiem noziegumiem: 103. Likumā "Par policiju" noteikts, ka policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Neviens policijas darbinieks nedrīkst atsaukties uz augstākas personas rīkojumu vai tādiem izņēmuma apstākļiem kā karastāvoklis vai kara draudi, draudi nacionālajai drošībai, valsts iekšējā politiskā nestabilitāte vai uz ārkārtējiem apstākļiem, lai attaisnotu spīdzināšanu vai citādi cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Tāpat likumā norādīts, ka par prettiesisku rīcību policijas darbinieks ir atbildīgs likumā un dienesta reglamentā noteiktajā kārtībā. Arī policijas darbinieku dienesta instrukcijās ir iekļautas normas, kas aizliedz nehumānu vai cieņu pazemojošu izturēšanos. Disciplinārreglamentā noteikta darbinieku disciplinārā atbildība par dažādiem dienesta disciplīnas pārkāpumiem. Par personāla dienesta pilnvaru ievērošanu ir personīgi atbildīgi struktūrvienību priekšnieki. 104. Sodu izpildes likums noteic, ka izpildot jebkura veida kriminālsodu, ir nodrošināmas likumā noteiktās garantijas pret spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu soda piemērošanu notiesātajai personai; jāievēro, ka soda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu, vai izstumt viņu no sabiedrības. Nav pieļaujama notiesāto diskriminācija atkarībā no rases, tautības, valodas, dzimuma, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem uzskatiem, reliģiskās pārliecības un citiem kritērijiem, likuma priekšā visi notiesātie ir vienlīdzīgi. 105. Izglītības likumā ir definēti pedagoga un izglītojamo pienākumi un tiesības. Tā likuma 51.pantā noteikts, ka pedagoga pienākums, cita starpā, ir ievērot profesionālās ētikas normas, ievērot bērna tiesības, kā arī būt atbildīgam par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un rezultātiem. Savukārt 55.pants paredz izglītojamo tiesības mācību un audzināšanas procesā brīvi izteikt un aizstāvēt savas domas un uzskatus, tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos u.c. Šīs normas attiecas uz visām izglītības iestādēm, tai skaitā arī uz speciālajām izglītības iestādēm, kas nodrošina vispārējo darba praktisko iemaņu un profesionālās ievirzes izglītību izglītojamajiem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem un speciālām vajadzībām. 106. Saskaņā ar Krimināllikuma 66.pantu un 1993.gada likumu "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem" tiesa, ievērojot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā personību iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, var nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, nosakot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Viens no iespējamajiem līdzekļiem ir nepilngadīgā ievietošana mācību un pāraudzināšanas iestādē jeb sociālās korekcijas izglītības iestādē, kas ir vispārējās izglītības iestāde, kura īsteno sociālās vai pedagoģiskās korekcijas izglītības programmas, nodrošinot izglītības ieguvi vai pilnveidojot tās ieguves kvalitāti, veicot pedagoģisko darbu ar nelabvēlīgu ģimeņu bērniem, kā arī nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Šo iestāžu darbu regulē iepriekšminētais Izglītības likums, tai skaitā arī minētie panti par pedagoga un izglītojamā tiesībām un pienākumiem. 107. 1997.gada Ārstniecības likumā noteikts, ka pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi. Ārstniecības likumā īpaši uzsvērts, ka arī personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kuras paredz likums un ka psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai. Likums arī paredz, ka psihiski slimajiem ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē, kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem. 108. Savukārt Krimināllikuma