13. Article

1. Persona, kura ir apcietināta vai izcieš sodu vienas Dalībvalsts teritorijā, bet kuras klātbūtne tiek pieprasīta citā Dalībvalstī liecības sniegšanai, identifikācijai vai kādas citas palīdzības sniegšanai, lai iegūtu pierādījumus šajā Konvencijā minēto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanai vai apsūdzības izvirzīšanai, var tikt pārvietota, ja tiek ievēroti šādi noteikumi: (a) šī persona labprātīgi dod savu apzinātu piekrišanu; un (b) abu valstu kompetentās institūcijas vienojas par tādiem noteikumiem, kādus uzskata par piemērotiem. 2. Šī panta nolūkos: (a) Valstij, uz kuru šī persona tiek pārvietota, ir tiesības un pienākums turēt pārvietoto personu apcietinājumā, ja vien valsts, no kuras šī persona tiek pārvietota, nav pieprasījusi vai noteikusi citādi; (b) Valsts, uz kuru šī persona tiek pārvietota, nekavējoties īsteno savu pienākumu atgriezt šo personu tai valstij, no kuras šī persona tikusi pārvietota, saskaņā ar iepriekšējo vienošanos, vai arī saskaņā ar abu valstu kompetento institūciju citu vienošanos; (c) Valsts, uz kuru šī persona tiek pārvietota, nepieprasa, lai valsts, no kuras šī persona tikusi pārvietota, uzsāk izdošanas procedūru šīs personas atgriešanai; (d) laiku, ko persona pavadījusi apcietinājumā tajā valstī, no kuras tā ir tikusi pārvietota, ieskaita kopējā apcietinājuma laikā, kas jāpavada tajā valstī, uz kuru tā pārvietota. 3. Ja Dalībvalsts, no kuras persona tiks pārvietota saskaņā ar šo pantu, tam nepiekrīt, šī persona, neatkarīgi no tās pilsonības, netiek vajāta vai apcietināta vai pakļauta jebkādiem citiem personiskās brīvības ierobežojumiem tās valsts teritorijā, uz kuru tā tiek pārvietota, sakarā ar darbībām vai apsūdzībām pirms tās aizbraukšanas no tās valsts, no kuras šī persona tika pārvietota.