1. Article

Lai izvērtētu apstrīdētā akta atbilstību Privatizācijas likuma normām, nepieciešams noteikt, vai ēka Rīgā, Kaļķu ielā 24, Privatizācijas likuma izpratnē ir valsts dzīvojamā māja, proti, vai tā ir privatizācijas objekts. Privatizācijas likuma 1.pants par valsts daudzdzīvokļu dzīvojamo māju atzīst valstij piederošu ēku, kurā saskaņā ar mājas inventarizācijas plānu ir vairāk nekā viens dzīvoklis. Apstrīdētā akta izdošanas brīdī mājas inventarizācijas plānā bija norādīti četri dzīvokļi, tādējādi Privatizācijas likuma izpratnē ēka Rīgā, Kaļķu ielā 24, apstrīdētā akta izdošanas brīdī nepārprotami bija valsts daudzdzīvokļu dzīvojamā māja. Savukārt no ēkas tehniskās inventarizācijas lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā akta izdošanas brīdī namīpašumam Rīgā, Kaļķu ielā 24, bija noteikts administratīvas ēkas statuss. Tādējādi jānoskaidro, kas un pēc kādiem kritērijiem bija tiesīgs noteikt ēkas statusu un kādas juridiskas sekas šāds ieraksts ēkas tehniskās inventarizācijas lietā varēja radīt. Kā atzīst Ministru kabinets un aģentūra, ēkas Rīgā, Kaļķu ielā 24, toreizējais tiesiskais valdītājs - aģentūra, nosakot ēkas statusu (galveno lietošanas veidu), ir vadījies no 1961.gada tehniskās inventarizācijas instrukciju noteikumiem par celtņu tipu noteikšanu. Turklāt jāņem vērā, ka ne šajās instrukcijās, ne būvniecības jomu regulējošos normatīvajos aktos netiek lietots termins "ēkas statuss". Tādējādi ēkas tiesiskais valdītājs lēmumā par ēkas statusa maiņu ir noteicis nevis ēkas statusu, bet celtnes tipu. Pamatots ir Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas viedoklis, ka dažkārt vieni un tie paši vai pēc satura līdzīgi termini normatīvajos aktos tiek skaidroti dažādi, proti, katra konkrētā normatīvā akta izpratnē. Tātad jānoskaidro katrā konkrētajā normatīvajā aktā lietotā termina vai jēdziena uzdevums un mērķis. Nereti būvniecības jomu regulējošos normatīvajos aktos tiek lietots jēdziens "nekustamā īpašuma lietošanas mērķis", ar to saprotot ēkas galveno lietošanas veidu atbilstoši nekustamā īpašuma izmantošanai. Tā, piemēram, apstrīdētā akta izdošanas brīdī spēkā bijušie noteikumi Nr.166 noteica kārtību, kādā apzināmi un klasificējami nekustamā īpašuma lietošanas mērķi. Lietošanas mērķus klasificē, lai: 1) apzinātu ar nekustamā īpašuma nodokli apliekamos nekustamos īpašumus (2.1. punkts); 2) nodrošinātu nekustamā īpašuma tiesisko aizsardzību (2.2. punkts); 3) pilnveidotu nekustamā īpašuma vienotu uzskaiti nekustamo īpašumu un zemes lietojumu (kadastra) reģistrā (2.3. punkts); 4) noteiktu nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību (2.4. punkts). Valsts nekustamā īpašuma lietošanas mērķi (mērķus) nosaka un maina atbilstoši spēkā esošajos teritoriju plānojumos noteiktajiem vai likumīgi uzsāktajiem izmantošanas veidiem attiecīgā valsts vai pašvaldības institūcija, kuras īpašumā vai valdījumā tas atrodas (16.1. punkts). Savukārt šobrīd spēkā esošie noteikumi Nr.344 paredz, ka nekustamā īpašuma lietošanas mērķus nosaka nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas un kadastrālās vērtēšanas vajadzībām (2.punkts); tos reģistrē valsts kadastrā (3.punkts); lietošanas mērķus nosaka nekustamajiem īpašumiem, kam ir noteikti un kadastrā reģistrēti lietošanas mērķi, ja nepieciešama lietošanas mērķu maiņa (7.2. punkts). Nekustamā īpašuma īpašnieks vai tiesiskais valdītājs vai valsts vai pašvaldību institūcija ierosina lietošanas mērķa maiņu, ja kadastrā reģistrēta nekustamā īpašuma sastāvā esošai ēkai mainījies galvenais lietošanas veids (25.3. punkts); ēkas lietošanas veidi tiek norādīti ēku un telpu grupu tehniskās inventarizācijas lietās (27.punkts). 1961.gada tehniskās inventarizācijas instrukcijas 6.nodalījuma 5.punkts noteica: "Nosakot celtņu tipu, jāņem vērā celtnes telpu platības uzdevums. Ja celtnē ir dažāda uzdevuma telpas, piemēram, dzīvojamās, kantora, bet lielāko daļu no platības aizņem dzīvojamās telpas, tad ēka pieskaitāma dzīvojamo ēku tipam. Turpretim, ja ēkā pārsvarā ir tirdzniecības telpu platība, tad tā pieskaitāma tirdzniecības ēku tipam." 1998.gada būvju klasifikācijas I daļas 6.punktā nostiprināts klasifikācijas princips, ka ēkas tiek diferencētas pēc to galvenā lietošanas veida (piemēram, dzīvojamās mājas vai nedzīvojamās ēkas), no kā atkarīgs būvju tehniskais projekts. Taču būves izvietojums, īpašuma tiesības uz to un institūcija, kurai tā pieder, parasti netiek uzskatīti par ēkas klasificēšanas kritērijiem. Minētā dokumenta I daļas 10.punkts paredz: "Dzīvojamās mājas ir būves, no kuru platības vismaz puse tiek izmantota dzīvošanai. Ja dzīvošanai tiek izmantots mazāk par pusi ēkas kopējās izmantojamās platības, tā tiek klasificēta kā nedzīvojamā ēka saskaņā ar tās projektā noteikto lietošanas mērķi." Noteikumu Nr.409 3.punkts savukārt noteic, ka "šis būvnormatīvs piemērojams divu līdz divdesmit piecu stāvu ēku projektēšanai, ja tajās ir vismaz trīs dzīvokļi [...] un ja visu dzīvokļu kopējā platība (ēkas dzīvojamā daļa) ir vismaz 50% no ēkas virszemes stāvu kopējās lietderīgās platības." Ēkas tehniskās inventarizācijas lietā tiek norādīts nekustamā īpašuma lietošanas mērķis jeb celtnes tips, proti, ēkas galvenais lietošanas veids, taču šis ieraksts neizslēdz arī pārējos lietošanas veidus. Turklāt jāņem vērā, kādiem mērķiem namīpašuma tiesiskais valdītājs var noteikt ēkas statusu: ēkas galvenais lietošanas veids tehniskās inventarizācijas lietā un kadastrā tiek ierakstīts nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas un kadastrālās vērtēšanas vajadzībām. Tādējādi nekustamā īpašuma statusa noteikšana jeb ēkas klasificēšana, ko veicis ēkas tiesiskais valdītājs, nevar radīt tādas juridiskas sekas, kas saskaņā ar Privatizācijas likumu ietekmē vai aptur ēkas privatizācijas procesu. Līdz ar to saistībā ar privatizācijas procesu nav pamatota Ministru kabineta atsauce uz noteikumiem Nr.409, kas ēku atzīst par daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamo namu tikai tad, ja mājas dzīvojamā daļa ir vismaz 50% no ēkas virszemes stāvu kopējās lietderīgās platības. Šie noteikumi regulē tikai būvniecības tiesiskās attiecības un nevar ietekmēt ar Privatizācijas likumu noteikto privatizācijas kārtību. Tādējādi termins "ēkas statuss" ir saprotams divējādi. Pirmkārt, kā ēkas tiesiskā valdītāja noteiktais galvenais ēkas lietošanas veids, kas paredzēts ieraksta izdarīšanai ēkas tehniskās inventarizācijas lietā un nekustamo īpašumu valsts kadastrā nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas un kadastrālās vērtēšanas vajadzībām. Otrkārt, kā ēkas statuss, kas noteikts atbilstoši Privatizācijas likuma normām un mērķim, proti, par privatizācijas objektu tiek atzīta ikviena valstij piederoša daudzdzīvokļu māja, kurā saskaņā ar mājas inventarizācijas plānu ir vairāk nekā viens dzīvoklis. Pamatots ir iesniedzēja pārstāvja viedoklis, ka vienīgā augstāka juridiska spēka tiesību norma, kas aģentūras lēmuma par ēkas statusa maiņu pieņemšanas un apstrīdētā akta izdošanas brīdī noteica, kas ir dzīvojamā māja privatizācijas procesā, bija Privatizācijas likuma 1.panta 1.punkts. Tādējādi Privatizācijas likuma izpratnē ēka Rīgā, Kaļķu ielā 24, ir valsts daudzdzīvokļu dzīvojamā māja un saskaņā ar Privatizācijas likuma 74.panta pirmo daļu apstrīdētā akta izdošanas brīdī tā bija nododama privatizācijai.