3. Article

Pamatots ir iesniedzēja viedoklis, ka Privatizācijas likuma izpratnē Ministru kabineta lēmums par kādas dzīvojamās mājas neprivatizēšanu un atstāšanu valsts īpašumā varēja tikt pieņemts tikai pēc 1995.gada 25.jūlija, tas ir, pēc Privatizācijas likuma spēkā stāšanās (sk. Satversmes tiesas 2000.gada 31.oktobra spriedumu lietā Nr.2000-06-04). Tā kā rīkojums Nr.113, ar kuru Ministru padome 1993.gada 26.aprīlī noteica namīpašuma Rīgā, Kaļķu ielā 24, saglabāšanu valsts īpašumā, tika pieņemts pirms Privatizācijas likuma pieņemšanas un spēkā stāšanās, šā rīkojuma mērķis nevarēja būt un nebija izslēgt ēkā esošos dzīvokļus no privatizācijas. Tāpēc minētais rīkojums nav attiecināms uz šīs mājas dzīvojamo daļu. Iesniedzējs pamatoti norādījis, ka no Privatizācijas likumā noteiktā mērķa - maksimāla dzīvojamo māju privatizācija - izriet, ka valsts pamatuzdevums ir nodrošināt personu tiesības uz privatizāciju, nevis īpašuma objektus vai to daļas saglabāt valsts īpašumā. Privatizācijas likuma 74.panta ceturtās daļas norma dod Ministru kabinetam tiesības pieņemt lēmumu par dzīvojamās mājas neprivatizēšanu tikai atsevišķos gadījumos. Tomēr pēc Privatizācijas likuma spēkā stāšanās līdz apstrīdētā akta izdošanas brīdim Ministru kabinets šādu lēmumu nav pieņēmis. Līdz ar to ēkas Rīgā, Kaļķu ielā 24, iekļaušana aģentūras pamatkapitālā ir pretrunā ar Privatizācijas likuma 74.panta ceturtās daļas normu.