1. Article

Pieteikumā ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92.pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta minētās normas atbilstība Satversmes 92.panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Satversmes 92.pantā ietvertais jēdziens "savas tiesības un likumiskās intereses" ir plašāks nekā Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām garantētās tiesības ikvienam vērsties taisnīgā tiesā, "ja tiek izskatīta jebkura viņam uzrādītā kriminālapsūdzība", vai Konvencijā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu par "izvirzītās apsūdzības pamatotību" (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 5.marta spriedumu lietā nr.2001-10-01). Gadījumos, kad personai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai, Satversmes tiesa ir tā tiesu varas institūcija, kurā persona var aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses. Šajos gadījumos Satversmes 92.pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Lai arī Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra spriedumu lietā nr.2002-04-03). Pieņēmums, ka Satversmes 92.pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi, ka tiesība uz taisnīgu tiesu nav absolūta. Tā var tikt ierobežota tiktāl, ciktāl tā netiek atņemta pēc būtības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1975.gada 21.februāra spriedumu lietā "Golder v. United Kingdom"). Tomēr šīs tiesības ierobežojumiem, tāpat kā citu pamattiesību ierobežojumiem, jābūt noteiktiem likumā vai pamatojoties uz likumu, attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un samērīgiem (proporcionāliem) ar šo mērķi. "Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens tulkojams sasaistē ar Satversmes 6. nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1. panta. ... Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte. Tā, citastarp, prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir tiesiski noturīgs" (Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta spriedums lietā nr.2001-10-01). Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie termiņi. Tāpat kā procesuālajām darbībām kriminālprocesā, civilprocesā un administratīvajā procesā, arī konstitucionālās tiesvedības procesā konstitucionālās sūdzības iesniegšanai nepieciešams atbilstošs un noteikts laika ierobežojums. Termiņa ierobežojuma mērķis ir nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laika periodā un nodrošināt otras puses paļāvību, ka konflikta risinājums vēlāk netiks pārskatīts. Satversmes tiesa uzskata par pamatotiem Saeimas atbildes rakstā minētos apsvērumus termiņa noteikšanai. Pirmkārt, jo persona ilgāk pacieš savu tiesību aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo tiesību aizsargāšanā. Otrkārt, ir jānodrošina otras puses aizsardzība, lai izšķirtais strīds nekļūtu aktuāls pēc ilgāka laika perioda, un jānoregulē abu pušu attiecības saprātīgā termiņā. Treškārt, termiņa noteikšana palīdz izvairīties no dažādām problēmām, kas saistītas ar vispārējās jurisdikcijas tiesu spriedumu izpildi un personas tiesiskā stāvokļa atjaunošanu tad, ja konstitucionālā tiesa atzīst personas tiesību aizskārumu. Ceturtkārt, termiņu ir nepieciešams noteikt arī tāpēc, lai ātri un saprātīgā laikā būtu iespējams reaģēt uz tiesību pārkāpumiem un tiktu nodrošināta tiesiskā kārtība valstī. Nesamērīgi gara konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa noteikšana saistībā ar iespējamu, citastarp, arī negodprātīgu vilcināšanos apstrīdēt tiesību normu pagarina pušu nenoteiktību attiecībā uz to darbībām. Turklāt ne vienmēr ir iespējams apmierinoši izlemt lietas, kas ir zaudējušas savu aktualitāti. Termiņa ierobežojums aizsargā lietas no novilcināšanas un no tās kaitīgajām sekām. Līdzīgu secinājumu ir izdarījusi Beļģijas Arbitrāžas tiesa, kurai ir piešķirtas arī konstitucionālās tiesas funkcijas. Tiesa atzina, ka laika termiņa noteikšana pamatota ar nepieciešamību ierobežot tādu laika periodu, kurā likuma nākotne paliek nenoteikta, ņemot vērā prasību pēc stabilitātes, kas publiskajās tiesībās ir it īpaši nozīmīga starp indivīdu un valsti vai starp vairākām valsts institūcijām (sk. Beļģijas Arbitrāžas tiesas 1998.gada 18.novembra spriedumu nr.118/98, trešā daļa, 4.punkts). Saeimas plenārsēdē, diskutējot par Grozījumu likumprojektu un priekšlikumu pagarināt termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai līdz vienam gadam, atbildīgās komisijas referents norādīja, ka priekšlikums "nav atbalstīts, jo neveicina tiesiskās stabilitātes veidošanos valstī. Kad konstitucionālā sūdzība tiek iesniegta pēc tam, kad ir izmantoti visi likumā paredzētie aizsardzības līdzekļi, kad līdz ar to ir iziets cauri visām tiesu instancēm, visām apelācijām, kasācijām un spriedums ir stājies spēkā, tad līdz ar to šāda viena gada pielikšana klāt sešu mēnešu vietā sūdzības iesniegšanai nevar kalpot valstij par tiesiskās stabilitātes garantu, jo spriedumiem, kuri ir stājušies likumīgā spēkā, ir jāpaliek stabiliem". Saeima piekrita atbildīgās komisijas viedoklim un noraidīja priekšlikumu pagarināt konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu līdz vienam gadam (sk. Saeimas 2000.gada 28.septembra plenārsēdes stenogrammu). Satversmes tiesa uzskata, ka termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai ir noteikts ar leģitīmu mērķi. Šāda veida ierobežojums ir atzīts arī starptautiski kā līdzeklis, kas garantē tiesisko noteiktību un stabilitāti valstī.