2. Article

Apstrīdētā norma paredz divus nosacījumus, kas jāievēro, iesniedzot konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Pirmkārt, to var iesniegt sešu mēnešu laikā. Otrkārt, šā termiņa skaitījums sākas pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās. 2.1. Pamatots ir iesniedzēja pārstāves viedoklis, ka šīs tiesības realizācijai likumdevējs ir tiesīgs noteikt īpašu kārtību, citastarp, ierobežojot laika posmu, kurā personai ir tiesības vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību tai Satversmē garantēto pamattiesību aizstāvībai. Termiņa noteikšana konstitucionālās sūdzības iesniegšanai izriet no pašas konstitucionālās sūdzības būtības. Konstitucionālā sūdzība galvenokārt kalpo kā subsidiārs (papildu) cilvēka pamattiesību aizsardzības mehānisms pēc tam, kad ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt noteiktas cilvēka pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.). Tā kā konstitucionālā sūdzība ir ārkārtējs tiesību aizsardzības līdzeklis, laika ierobežojumam nevajadzētu būt ilgstošam, bet tam jābūt pietiekami garam, lai tiktu sekmēta personas iespēja atrast sev juristu kā pārstāvi vai attiecīgi rakstīt sūdzību pašai (sk. The protection of fundamental rights by the Constitutional court, Brioni, Croatia 23-25 September 1995 // European Commission for Democracy through law, Council of Europe, p.149). Pieteikuma iesniegšanas termiņam jābūt tādam, lai tas, no vienas puses, palīdzētu nodrošināt tiesisko noteiktību (stabilitāti), bet, no otras puses, tam jābūt pietiekamam, lai varētu izlemt un apdomāt, vai celt prasību, un, ja tā, tad izlemt, kādas konkrētas sūdzības un argumentus izvirzīt (sk. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1997.gada 29.augusta lēmumu lietā "Worm v. Austria", 32.punkts). Termiņa ierobežojums sūdzības iesniegšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir noteikts arī Konvencijā. Tās 35.panta pirmajā daļā (iepriekšējā redakcijā - 26.pantā) ir noteikts, ka lieta iesniedzama Eiropas Cilvēktiesību tiesā sešu mēnešu termiņā. Komisija, piemērojot attiecīgo normu, ir noteikusi, ka termiņš ne tikai palīdz sasniegt tiesisko stabilitāti, bet arī nodrošina to, lai valsts iestādes un citas iesaistītās personas ilgu laiku neatrastos neziņā (sk. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1991.gada 1.jūlija lēmumu lietā "M v. Belgium"). Komisija savu viedokli motivēja ar to, ka sešu mēnešu termiņš ir tiesiskās stabilitātes elements un tas aizstāv ne tikai atbildētājas valsts valdības intereses, bet arī tiesiskās noteiktības principu, kas ir vērtība pati par sevi (sk. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1984.gada 17.maija lēmumu lietā "K v. Ireland", 6.punkts). Tajās Eiropas valstīs, kurās personai ir tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību tieši konstitucionālajā tiesā, par pietiekamu un samērīgu termiņu tiek atzītas 20 dienas - Spānijā, viens mēnesis - Vācijā un Horvātijā, 60 dienas - Čehijā, Ungārijā, Slovēnijā un Slovākijā (sk. lietas materiālus, 3.sējums, 13. - 25.lpp.). Veicot citās valstīs noteikto konstitucionālo sūdzību iesniegšanas termiņu salīdzinājumu, ir konstatēts, ka tie nav īsāki par 20 dienām un garāki par trim mēnešiem [sk. Harutjunjan G., Mavčič A., Constitutional review and its development in the modern world (a comparative constitutional analysis), Yerevan - Ljubljana, 1999, p.298]. Pie tam jāņem vērā, ka šā darba izstrādāšanas laikā Latvijā vēl nebija ieviesta konstitucionālā sūdzība un vēlāk Grozījumos iestrādātais sešu mēnešu termiņš nevarēja tikt ietverts pārskatā. Tādējādi likumdevējs ar apstrīdēto normu ir noteicis vismaz divas reizes garāku termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai, nekā tas noteikts citu valstu likumdošanas aktos. Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata par nepamatotu iesniedzēja pārstāves viedokli, ka apstrīdētajā normā noteiktais pieteikuma iesniegšanas termiņš būtu uzskatāms par demokrātiskai valstij neatbilstošu, nesamērīgi īsu un nepietiekamu konstitucionālās sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai. 2.2. Satversmes tiesa nevar piekrist iesniedzēja pārstāves paustajam viedoklim, ka iesniedzēja konstitucionālās sūdzības iesniegšanas sešu mēnešu termiņš būtu jāsāk skaitīt nevis no 2001.gada 9.maija, kad stājās spēkā pēdējās instances nolēmums, bet gan no 2001.gada 1.jūlija, kad Satversmes tiesai tika piešķirtas tiesības izskatīt personu konstitucionālās sūdzības. Pārejas noteikumu 4.punkts paredzēja, ka Grozījumi attiecībā uz konstitucionālo sūdzību, tātad arī apstrīdētā norma, stājas spēkā nevis 2001.gada 1.janvārī, bet tikai 2001.gada 1.jūlijā. Tādējādi tikai ar 2001.gada 1.jūliju personas varēja sākt realizēt savas tiesības vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību.Tas nozīmē, ka persona, sākot no 2001.gada 1.jūlija, varēja griezties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, ja vien pēdējās institūcijas nolēmums nebija pieņemts agrāk kā pirms sešiem mēnešiem. Tāds pats princips ir nostiprināts arī Konvencijā. Tās 35.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka lieta iesniedzama Eiropas Cilvēktiesību tiesā termiņā, kas tiek skaitīts no dienas, kad ticis pieņemts pēdējais lēmums minētajā lietā. Komisija (šobrīd arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa) norāda, ka tiesību normām, kas regulē pieteikuma iesniegšanas kārtību, nav atpakaļejoša spēka. Konvencijas dalībvalstīm, parakstot šo Konvenciju, ir tiesības ietvert atrunu, kura paredzētu Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijas atzīšanu attiecīgajā valstī nevis ar Konvencijas parakstīšanas brīdi, bet pēc zināma laika perioda. Komisija noteikusi, ka Konvencijā noteiktais sešu mēnešu termiņa skaitījums sākas no pēdējās nacionālās institūcijas nolēmuma pieņemšanas brīža, nevis no tās dienas, kad valsts ir atzinusi personas tiesības griezties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (sk. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1982.gada 13.decembra lēmumu lietā "X v. France", 16.punkts). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai neliedz personai vērsties un aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses Satversmes tiesā.