3. Article

Satversmes 91.pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. 3.1. Nav pamatots iesniedzēja pārstāves apgalvojums, ka apstrīdētā norma iesniedzēju diskriminē salīdzinājumā ar citiem Satversmes tiesas likuma 17.pantā noteiktajiem tiesību subjektiem, kuriem ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, bet kuriem nav noteikts laika ierobežojums šo tiesību realizācijai. Vienlīdzības princips, kas izriet no Satversmes 91.panta pirmā teikuma, liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Satversmes tiesas likuma 17.panta pirmajā daļā, citastarp, uzskaitīti publisko tiesību subjekti, kas ir tiesīgi iesniegt pieteikumu, lai veiktu tiesību normas abstraktu kontroli. Abstraktās kontroles modelis neparedz noteiktu termiņu pieteikuma iesniegšanai. Minētie subjekti Satversmes tiesā var vērsties, lai aizstāvētu publiskās intereses. Turpretī konstitucionālā sūdzība ir konkrētas personas tiesību aizsardzības līdzeklis. Tādēļ personai, atšķirībā no publisko tiesību subjektiem, ir tiesības vērsties Satversmes tiesā tikai sakarā ar savu pamattiesību aizskārumu. Iesniedzējs kā fiziskā persona un 17.panta pirmajā daļā uzskaitītie publisko tiesību subjekti neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to Satversmes tiesas likumā noteikto atšķirīgo attieksmi jautājumā par konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa noteikšanu nevar uzskatīt par diskriminējošu. 3.2. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.pantam, ir jākonstatē, vai apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret pieteikuma iesniedzēju un tiem konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem, kuriem apstrīdētajā normā noteiktais sešu mēnešu termiņa skaitījums sākas pēc 2001.gada 1.jūlija. Lai persona īstenotu tiesības vērsties Satversmes tiesā, tai jāievēro Grozījumos paredzētā konstitucionālās sūdzības iesniegšanas kārtība, kā arī šādi četri nosacījumi. Pirmais - konstitucionālās sūdzības iesniedzējam jāizmanto visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, ja tādi pastāv. Otrais - pēdējās institūcijas nolēmumam jāstājas spēkā ne agrāk kā 2001.gada 1.janvārī. Trešais - šī sūdzība ir iesniedzama ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās dienas. Ceturtais - konstitucionālās sūdzības iesniegšanas tiesība ir realizējama, sākot ar 2001.gada 1.jūliju. Pēc Grozījumu spēkā stāšanās visām tām personām, kurām pēdējās institūcijas nolēmums stājās spēkā pirms 2001.gada 1.jūlija, un tām personām, kurām tas stājās spēkā pēc iepriekšminētā datuma, ir noteikts vienāds konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš - seši mēneši. 2001.gada 9.maijā iesniedzējs bija izmantojis visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas nozīmē, ka jau no šīs dienas viņam bija iespēja sešu mēnešu laikā apsvērt un izvērtēt savu turpmāko rīcību šo tiesību aizstāvībai Satversmes tiesā. Iesniedzējs, nokavējis sešu mēnešu termiņu, zaudēja iespēju aizstāvēt savas tiesības Satversmes tiesā. Satversmes tiesa uzskata, ka iesniedzēja pārstāves viedoklis par to, ka iesniedzējam sešu mēnešu termiņš būtu jāsāk skaitīt no 2001.gada 1.jūlija, radītu nepamatotu un atšķirīgu attieksmi pret citām personām, kas atrodas vienlīdzīgos un salīdzināmos apstākļos. Tādā gadījumā, ievērojot pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās brīdi, vienām personām konstitucionālā sūdzība būtu jāiesniedz likumā noteikto sešu mēnešu laikā, bet citām, piemēram, personām, kurām pēdējās institūcijas nolēmums stājies spēkā 2001.gada 1.janvārī, konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš būtu pat līdz divām reizēm garāks. Tieši šāda attieksme būtu atzīstama par diskriminējošu. Savukārt apstrīdētā norma gan iesniedzējam, gan citām personām, kuras uzskata, ka tām Satversmē garantētās pamattiesības ir aizskartas, paredz vienādu termiņu konstitucionālās sūdzības sagatavošanai un iesniegšanai. Tādējādi apstrīdētā norma nerada atšķirīgu attieksmi pret pieteikuma iesniedzēju un nav diskriminējoša. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš