2. Article

Satversmes 105.pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Nevar piekrist iesniedzēja viedoklim, ka, piešķirot noteiktam personu lokam papildu tiesības sava īpašuma izmantošanai, valsts būtu ierobežojusi citu personu īpašuma tiesības. Zemes reformas gaitā noteiktām personām varēja rasties un/vai radās īpašuma tiesības vai nu uz zemi, vai uz valsts vērtspapīriem - kompensācijas sertifikātiem. Tādējādi šajā gadījumā tiesības uz īpašumu neietver tikai tiesības uz zemi. Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kuri izvēlējās zemes īpašuma vietā saņemt kompensāciju, sākotnēji nebija nekāda iemesla domāt, ka viņiem pienākošos zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus jebkad varētu dzēst naudā. Apstrīdētās likuma normas noteiktam personu lokam paredzētās tiesības dzēst īpašuma kompensācijas sertifikātus saistīja ar noteikto pieteikšanās termiņu. Lai būtu tiesības dzēst kompensācijas sertifikātus naudā, ir jāpastāv diviem savstarpēji saistītiem pamatnosacījumiem. Pirmkārt, šādas tiesības ir paredzētas noteiktam subjektu lokam. Otrkārt, šādas tiesības var izmantot tikai tādā gadījumā, ja attiecīgā persona līdz 1992.gada 31.decembrim ir pieprasījusi kompensāciju. Pamatots ir Ministru kabineta viedoklis, ka saskaņā ar likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 12.panta pirmo daļu valsts neierobežoja, neaizskāra personu īpašuma tiesības uz zemi un neiejaucās tajās. Tieši otrādi, atzīstot tām īpašuma tiesības uz savulaik nacionalizēto zemi, valsts šīm personām deva iespēju izvēlēties zemi vai kompensācijas sertifikātus. Tādējādi apstrīdētās likuma normas neierobežo to personu tiesības uz īpašumu, kuras kompensāciju ir pieprasījušas pēc 1992.gada 31.decembra.