3. Article

Nepamatots ir iesniedzēja viedoklis, ka apstrīdētās likuma normas ir pretrunā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk - Konvencija). Vēsturisko apstākļu noteiktā situācija bija iemesls atrunai, kuru Latvijas valsts izdarīja, ratificējot Konvenciju. 1997.gada 4.jūnija likuma "Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1.,2.,4.,7. un 11.protokolu" 1.pantā Saeima noteica, ka Konvencijas 1.protokola 1.panta prasības (personas tiesības uz īpašumu) neattieksies uz īpašuma reformu, kas regulē PSRS veiktās aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai kompensāciju izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Kā atzinusi Satversmes tiesa, minētā atruna norāda, ka, īstenojot īpašuma reformu, ir pieļaujama gan bijušo zemes īpašnieku, gan citu īpašuma tiesību subjektu tiesību ierobežošana sabiedrības interesēs [sk. Satversmes tiesas 1998.gada 30.aprīļa spriedumu lietā nr.09-02(98)]. Līdz ar to likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 12.panta otrajā daļā noteiktās papildu priekšrocības atsevišķām strikti ierobežotām bijušo zemes īpašnieku vai viņu mantinieku kategorijām, arī politiski represētajām personām, ir pieļaujamas un vērtējamas kā atbilstošas sabiedrības interesēm.