359. Article — noteic, ka "likumīgā spēkā stājies tiesas

spriedums un lēmums ir saistošs visiem uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām, amatpersonām un citām personām". Šie piemēri liecina, ka vārds "saistošs" tiesību aktos tiek lietots kā sinonīms vārdam "obligāts" - "tāds, ko prasa tiesību normas, likumi un kas jāpilda; tāds, ko nevar brīvi izvēlēties, ko diktē noteikums, rīkojums" (Svešvārdu vārdnīca. Apgāds "Jumava", 1999, 527. lpp.). 2.2. Plēnuma lēmumu saistošo izskaidrojumu obligāto raksturu apstiprina Latvijas tiesu prakse. Tiesas, taisot spriedumus, plēnuma lēmumu priekšrakstus nereti piemēro kā vispārsaistošas tiesību normas (sk. Latvijas Republikas apelācijas instances nolēmumu apkopojumu civillietās. 1999.-2000. gads. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2001, 31., 51.-52., 102., 286., 291., 306.-308. lpp.). Reizēm augstākas instances tiesa groza vai atceļ zemākas instances tiesas nolēmumus, ja tie nav bijuši atbilstoši plēnuma lēmumu skaidrojumiem. Piemēram, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments atcēla Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas spriedumus, jo uzskatīja, ka "apelācijas instances tiesa nepareizi tulkojusi Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1994. gada 19. decembra plēnuma lēmuma Nr. 7 "Par likuma piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem, izdarot zādzību vai laupīšanu" 11. punkta izskaidrojumus" (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumus. 1998. Rīga, Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 1999, 157.-161. lpp.). Arī citas valsts iestādes savus nolēmumus saskaņo ar plēnuma lēmumos noteikto. Piemēram, Satversmes tiesai iesniegtā pieteikuma Nr. 204 (2002. gadā) materiāli liecina, ka Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras un Tieslietu ministrijas amatpersonas, atbildot uz personas iesniegumiem, ir ņēmušas vērā Krimināllikuma 56. panta skaidrojumu, kas sniegts 1999. gada 23. jūlija plēnuma lēmumā Nr. 7 "Par likuma atsevišķu normu piemērošanu krimināllietās sakarā ar Krimināllikuma spēkā stāšanos". Dažkārt plēnuma lēmumi ietver tādus priekšrakstus, ko nevar uzskatīt par vispārsaistošo tiesību normu konkretizāciju. Piemēram, jau iepriekš minētā plēnuma lēmuma Nr. 7 4.7. punktā ir noteikts: "Ja apsūdzētais slēpjas citā valstī un izsludināta viņa meklēšana, noilguma termiņš tiek pārtraukts ar oficiālā lūguma paziņošanu apsūdzētajai personai." Taču Krimināllikuma 56. pantā, uz ko attiecas minētais plēnuma lēmuma skaidrojums, nav paredzēts šāds noilguma termiņa pārtraukšanas iemesls. Tādējādi plēnuma lēmumi praksē tika lietoti ne vien kā tiesību palīgavoti, bet bieži vien, līdzīgi vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem, bija ieguvuši patstāvīga tiesību avota raksturu. 2.3. Augstākās tiesas plēnuma lēmumi kā likumu normatīvās tulkošanas akti tika iedibināti PSRS pastāvēšanas gados un ir raksturīgi sociālistiskajai tiesību sistēmai. Plēnuma lēmumu esamību noteica politiskā koncepcija par varas vienotību un nedalāmību. "Augstākā tiesa pildīja tiesu darbības valstisko vadību un KP nosprausto tiesību politikas realizāciju, t.sk. tiesu prakses "filtrēšanu" un "pareizo" virzību" (Meļķisis E. Par tiesu prakses vienotību. Tiesu prakses veidošana. Latvijas Universitātes zinātniskie raksti. Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 8. lpp.). Arī 1981. gada 12. jūnija likums "Par Latvijas PSR tiesu iekārtu" noteica, ka Augstākās tiesas plēnuma vadošie izskaidrojumi ir obligāti tiesām, izspriežot līdzīgas lietas, kā arī citām iestādēm un amatpersonām, kas piemēro likumu, uz kuru attiecas izskaidrojums. Tādējādi plēnuma lēmumi faktiski kalpoja kā instrukcijas tiesnešiem, izskatot lietas. Lai gan 1992. gadā, pieņemot Tiesu varas likumu, deputāti neakceptēja priekšlikumus Augstākās tiesas plēnumam dot arī likumu tulkošanas tiesības (sk. Latvijas Republikas Augstākās padomes piektās sesijas 30. sēdes 1992. gada 1. decembra stenogrammu), tajā tomēr tika saglabātas Augstākās tiesas plēnuma tiesības izdot tiesām saistošus likumu izskaidrojumus. Nenoliedzot vienveidīgas tiesu prakses nozīmi tiesību stabilitātes nodrošināšanā, tomēr nav pieļaujams, ka Augstākās tiesas plēnums kļūst līdzīgs likumdevējam un iepriekš nosaka vispārsaistošus (obligātus) priekšrakstus, no kuriem tiesnesis, izskatot konkrētu lietu, nav tiesīgs atkāpties. 2.4. Pieņemot 1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", Latvija pievienojās arī Apvienoto Nāciju Organizācijas noteiktajiem Tiesu varas neatkarības pamatprincipiem. Atbilstoši šiem principiem tiesu varas neatkarība ir jāgarantē valstij un tai jābūt nostiprinātai valsts konstitūcijā vai likumā. "Tiesu varai jāizlemj lietas bezpartijiski, pamatojoties uz faktiem un saskaņā ar likumu, bez jebkādiem ierobežojumiem, blakus ietekmēm, stimuliem, spiedieniem, iejaukšanās draudiem, tiešiem vai netiešiem, no jebkuras puses vai jebkāda iemesla pēc" (Tiesu varas neatkarības pamatprincipi - Cilvēka tiesības. Starptautisko līgumu krājums, I sējums. Apvienotās Nācijas, Ņujorka, Ženēva, 1994). Latvijā tiesnešu (tiesas) neatkarības princips ir nostiprināts Satversmes 83. pantā: "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šis konstitucionālais princips nozīmē, ka tiesnesi, kurš izskata lietu, nedrīkst pakļaut nekādai ietekmei. Tādēļ pienākums neiejaukties spriedumu taisīšanā attiecas ne tikai uz likumdevēju un izpildvaru, bet arī uz pašu tiesu un ar tiesu varas realizāciju saistītām amatpersonām. Ievērojot tiesas spriešanas uzdevumu - atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu -, tiesnesis izskatāmās lietas ietvaros novērtē konkrētos apstākļus. Tulkojot un piemērojot likumu, viņš drīkst vadīties tikai no tiesneša pārliecības, ko veido tiesneša profesionālās zināšanas un prasme, tiesību un sabiedrisko procesu izpratne, kultūra, redzesloks, pilsoniskā stāja un citi faktori(sk. Handbuch des Verfassungsrechts der Bundesrepublik Deutschland, 2. Auflage. Walter de Gruyter, Berlin, New York, 1995, S. 1618-1619). Ja minētā uzdevuma sasniegšanai nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesu prakses atziņām, tad tiesnesis ir tiesīgs to darīt, taču pienācīgi argumentējot savu viedokli. Savukārt likumos noteiktā tiesas nolēmumu pārsūdzēšanas iespēja paredz tiesneša pienākumu ievērot likumu, to pareizi tulkot un piemērot praksē, nevis interpretēt patvaļīgi pēc savas brīvas gribas un izpratnes. Tādējādi apstrīdētā norma, kas pilnvaroja Augstākās tiesas plēnumu izdot tiesām saistošus lēmumus par likumu piemērošanu, bija pretrunā ar varas dalīšanas principu un ierobežoja tiesnešu (tiesas) neatkarību. 3. "Taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē taisnīgu lietas izskatīšanu, proti, katrā konkrētā gadījumā tiesai jāievēro taisnīguma princips. Savukārt, tā kā tiesas darba rezultāts ir tiesas spriedums, tad ar jēdzienu "taisnīga tiesa" galvenokārt tiek saprasts jēdziens "taisnīgs spriedums". Taisnīgas tiesas garantija ir cieši saistīta ar pamatotiem, tiesību normām atbilstošiem nolēmumiem. Tā, piemēram, Civilprocesa likuma 189. panta trešajā daļā ir noteikts, ka spriedumam jābūt likumīgam un pamatotam, turklāt tas konkretizēts 190. pantā: "(1) Taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām. (2) Tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā." Taču taisnīga sprieduma pieņemšanai nepietiek tikai ar tiesību normu gramatisku izpratni. Lai ar piemērojamo tiesību normu sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko mērķi, tiesai jāizmanto dažādas tiesību normu interpretācijas metodes - ne tikai gramatiskā, bet arī vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā metode. Tiesu nolēmumi, kas pieņemti, ievērojot tikai plēnuma lēmumos dotos tiesību normu izskaidrojumus, var izrādīties netaisnīgi, it īpaši tad, ja netiek ņemti vērā daudzveidīgie un pastāvīgi mainīgie dzīves apstākļi, kā arī tad, ja tiesnesim netiek ļauts atkāpties no plēnuma lēmumos noteiktā. Lietas materiālos esošie vispārējās jurisdikcijas tiesu spriedumi liecina, ka iesniedzēja prasība par atjaunošanu darbā noraidīta, jo tiesas konstatējušas DLK 217. pantā noteiktā mēneša termiņa nokavējumu. Pirmās un otrās instances tiesas atsaukušās uz plēnuma lēmuma nr.16 2. punktā noteikto, ka termiņa nokavējums ir pamats prasības noraidīšanai neatkarīgi no nokavējuma iemesla. Tāpēc tiesas nav pat vērtējušas minētā termiņa nokavējuma iemeslus un apstākļus, proti, to, ka iesniedzējs noteikto termiņu nokavējis tādēļ, ka bija spiests atkārtoti griezties tiesā ar prasību par atjaunošanu darbā, jo viņa sākotnēji, tas ir, mēneša laikā, iesniegtā prasība tika atstāta bez izskatīšanas. Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2001. gada 4. janvāra lēmumā atzīts, ka šo prasību prasītāja vārdā parakstījusi persona, kuras pilnvarojums nebija notariāli apliecināts atbilstoši Civilprocesa likuma 85. panta pirmās daļas prasībām. Tiesa pieņēma šādu lēmumu, neraugoties uz to, ka iesniedzējs piedalījās tiesas sēdē un pats apstiprināja pilnvarojumu arodbiedrības pārstāvim iesniegt tiesā viņa prasību par atjaunošanu darbā. Tādējādi tiesu nolēmumi, kuri pieņemti, piemērojot Augstākās tiesas plēnuma saistošos izskaidrojumus, var nonākt pretrunā ar Satversmes 1. pantā ietverto taisnīguma principu. 4. Ņemot vērā, ka 2002. gada 3. decembrī spēkā stājās Tiesu varas likuma 49. panta otrā daļa jaunā redakcijā, Satversmes tiesai spriedumā nav jāizlemj, ar kuru brīdi apstrīdētā norma zaudē spēku. Taču laikā, kad apstrīdētā norma bija spēkā, tiesas izsprieda iesniedzēja prasību par atjaunošanu darbā, strikti ievērojot plēnuma lēmumā Nr. 16 noteikto. Tādējādi apstrīdētā norma ir aizskārusi iesniedzēja konstitucionālās tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai nodrošinātu viņa tiesību aizsardzību un dotu iespēju ierosināt lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, attiecībā uz iesniedzēju apstrīdētā norma atzīstama par spēku zaudējušu jau tai laikā, kad vispārējās jurisdikcijas tiesas izsprieda lietu sakarā ar viņa prasību par atjaunošanu darbā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par tiesu varu" 49. panta otro daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2002. gada 3. decembrim) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 83. pantam un attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Antonu Zīli par spēkā neesošu no 2000. gada 12. oktobra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš