2. Article

Problēmu, kuru risināšanai nepieciešams īstenot noteiktu valdības politiku, formulējums 2.1. Latvijas saistības izstrādāt ES tiesību normām atbilstošu ārējo ekonomisko politiku (tai skaitā arī attīstības politiku) līdz ar iestāšanos ES ir apstiprināta ar Eiropas integrācijas padomes lēmumu (EIP 20.03.2000. sēdes protokols Nr.3). Turklāt, Latvijas Nacionālā programma integrācijai ES nosaka ES saistību pārņemšanu attīstības politikas jomā kā vienu no prioritārām darbībām (LNPIES kods LA-062). 2001. gada un 2002. gada Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā ir ieteikts pilnveidot administratīvo kapacitāti, lai nodrošinātu līdzdalību ES attīstības politikā. 2.2. Kā jau iepriekš minēts, papildus jau esošajiem un plānotajiem maksājumiem Latvijai būs jāiesaistās un jādod ieguldījums Kopienas palīdzības programmās. Lai arī sarunas par Latvijas ieguldījumu Eiropas Attīstības fondā notiks pēc iestāšanās (sarunas ir jāpabeidz līdz 2005. gadam), ir paredzams, ka Latvijas kopējie maksājumi6 Attīstības sadarbībai un Oficiālajai palīdzībai pakāpeniski pieaugs. 2.3. Nekoordinētā rīcība un visaptverošas politikas trūkums neļauj izmantot pieejamos resursus tikpat efektīvi kā ES dalībvalstīs un daudzās citās donorvalstīs. Tādējādi netiek izmantota iespēja informēt par Latvijas sasniegto progresu un piedāvāt koordinētu Latvijas ekspertīzi salīdzinošo priekšrocību jomās. Papildus tam, esošā situācija, kad konkrēti palīdzības sadarbības projekti un finansējums ir dažādu Latvijas institūciju pakļautībā, apgrūtina informācijas statistisku apkopošanu un nesniedz precīzu informāciju par reāli sniegtās palīdzības apjomiem. 2.4. Dalība daudzpusējās (gan ES, gan ANO utt.) Attīstības palīdzības un sadarbības programmās ne tikai uzliek saistības valstij, bet arī rada iespējas Latvijas uzņēmumiem, ekspertiem un nevalstiskajām organizācijām piedāvāt savas preces un pakalpojumus. Pagaidām Latvijas fiziskajām un juridiskajām personām ir tiesības piedalīties konkursos, kas izsludināti PHARE (palīdzības programma Austrumeiropas valstu ekonomiku pārstrukturēšanai), OBNOVA (palīdzība konfliktos cietušajam Balkānu reģionam, veicinot atjaunošanu un iesaistīto pušu samierināšanu, kā arī novēršot vardarbības uzliesmojumus) un TACIS (Technical Assistance for the Commonwealth of Independent States — palīdzības programma Krievijas un pārējo PSRS pēcteču ekonomiku reorganizācijai) palīdzības programmu ietvaros. Pēc Latvijas iestāšanās ES uzņēmējiem būs iespējas piedalīties arī MEDA (Mediterranian development assistance — Vidusjūras valstu attīstības palīdzība), ALA (Asia and Latin America — Āzijas un Latīņamerikas valstis) un EAF (Eiropas Attīstības fonds — attiecas uz Kotonu līguma valstīm) palīdzības programmās, tomēr bez koordinētas rīcības un visaptverošas politikas šīs iespējas netiks pilnībā izmantotas. 2.5. Attīstības sadarbības politikas pamatnostādņu un vēlāk arī programmas, plāna un, iespējams, arī Likuma par Attīstības sadarbību, izstrāde palīdzētu sistematizēt, koordinēt un pilnveidot Latvijas palīdzības sniegšanas mehānismu, kā arī nodrošināt saikni starp palīdzību un starpvalstu tirdzniecības attīstību. 2.6. Papildus iepriekšminētajam, visaptverošas Attīstības sadarbības politikas neesamība kavē Latvijas aktivitāšu koordināciju dažāda līmeņa starptautiskos forumos un organizācijās — sākot ar divpusējām attiecībām, dalību ES Attīstības politikā, citās daudzpusējās un starptautiskās organizācijās un programmās. 2.7. Viens no nozīmīgākajiem balstiem sekmīgai Attīstības politikas realizēšanai ir pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana. Ievērojamais oficiāli reģistrēto NVO skaits (2001. gadā vairāk kā 4500) apliecina Latvijas iedzīvotāju vēlmi un iespējas līdzdarboties savu interešu pārstāvniecībā. Pilnveidojot attīstības politiku, turpmāk tiks paplašinātas NVO iespējas piedalīties tās īstenošanā.