2. Article

Vēlēšanu tiesību jautājumus regulē vairāki Latvijai saistoši starptautiskie tiesību akti. Tā Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Ģenerālās Asamblejas 1948.gada 10.decembrī pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk - Deklarācija) 21.pants noteic: "1. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību. (...) 3. Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, vai arī citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu." Tādējādi piedalīšanās parlamenta vēlēšanās ir viena no svarīgākajām pilsoņu politiskās gribas izpausmes formām. ANO Ģenerālās Asamblejas 1966.gada 16.decembrī pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 25.pantā uzsvērts, ka katram pilsonim bez jebkādas diskriminācijas un bez nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu. Valstīm, kuras pievienojušās Paktam, jānodrošina gan atbilstošu likumu pieņemšana, gan jāveic citi pasākumi, lai Paktā garantētās tiesības, arī tiesības vēlēt, tiktu efektīvi īstenotas. Vēlēšanām jānodrošina vēlētāju brīvas gribas izpausme. (Sk. arī Satversmes tiesas 2002.gada 23.septembra spriedumu lietā Nr.2002-08-01.) Eiropas Padomes 1950.gada 4.novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) pirmā protokola 3.pants paredz brīvu un aizklātu vēlēšanu organizēšanu ik pēc attiecīga laika perioda apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu. Lai gan šajā pantā norādīts uz Konvencijas dalībvalstu - augsto līgumslēdzēju pušu - pienākumu organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka Konvencija garantē arī subjektīvās vēlēšanu tiesības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu "Mathieu-Mohin and Clerfayt case, 1987" un Satversmes tiesas 2002.gada 23.septembra spriedumu lietā Nr.2002-08-01). Tādējādi starptautiskie tiesību akti noteic galvenos vēlēšanu tiesību principus, kas dalībvalstīm jāievēro: vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, brīvām, aizklātām un tiešām, tomēr konkrēta vēlēšanu sistēma un to organizācijas regulējums ir atstāts katras valsts likumdevēja kompetencē, proti, vēlēšanu pamatprincipu īstenošanu regulē konstitūcijas un likumi. Pie tam valstīm ir liela izvēles brīvība vēlēšanu tiesību īstenošanā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu "Mathieu-Mohin and Clerfayt case").