5. Article

Nosakot kādus ierobežojumus personas tiesībās, tiem jābūt attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi: citu cilvēku tiesības, demokrātiska valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība, tikumība. 5.1. No Saeimas sēžu stenogrammām redzams, ka, apspriežot Saeimas vēlēšanu likuma projektus, apstrīdētā tiesību norma tikusi pārņemta no iepriekšējo vēlēšanu likumu redakcijām, neanalizējot tās nepieciešamību un lietderību demokrātiskā sabiedrībā, kā arī neņemot vērā demokrātisko valstu vēlēšanu tiesību attīstību. Apspriežot likumprojektu trešajā lasījumā, tika balsots par priekšlikumu svītrot no tā apstrīdēto tiesību normu. Šo priekšlikumu jau bija noraidījusi Saeimas Juridiskā komisija. Pēc sēdes vadītāja uzaicinājuma apspriest šo priekšlikumu neviens deputāts neizteicās, un ar balsu vairākumu tas tika noraidīts. (Sk. Saeimas 1995.gada 25.maija sēdes stenogrammu.) Līdz ar to vēlēšanu tiesībās tika saglabāts ierobežojums, kuru Satversmes sapulce bija ietvērusi jau 1922.gada vēlēšanu likumā. Jāņem vērā, ka apstrīdētā tiesību norma kopš 1922.gada ir vairākkārt labota tikai redakcionāli. Lai noskaidrotu apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas mērķi, jāanalizē vēlēšanu tiesību ierobežojumi Latvijā no 1922.gada vēlēšanu likuma pieņemšanas brīža un kopsakarā ar tobrīd pasaulē pastāvējušo vēlēšanu tiesību attīstību un liberalizācijas tendenci. Latviešu tiesībzinātnieks Kārlis Dišlers savulaik norādījis uz vēlēšanu tiesību straujo attīstību un atzinis, ka daudzās tolaik demokrātiskās valstīs balsstiesīgo pilsoņu esot bijis 50%-60% no visa pilsoņu skaita, tādējādi daudzās demokrātiskās valstīs vēlēšanu tiesības jau kļuvušas 3-6 reizes plašākas, nekā tās bijušas vēl tikai pirms 15 gadiem, tas ir, pirms pasaules kara. Viņš arī norāda uz vēlēšanu tiesību ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu valstu vēlēšanu tiesībās, sākot no 19.gadsimta. Piemēram, daudzās valstīs vēlēšanu tiesības ieguvušas sievietes un karavīri, atcelts mantas un izglītības cenzs [K.Dišlers. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati (Ievads konstitucionālās tiesībās). Otrs izdevums, caurlūkots un papildināts. Izdevis A.Gulbis Rīgā, 1931, 70.lpp.]. 1921.gadā Satversmes projekta apspriešanas gaitā deputātu viedoklis par vēlēšanu tiesību ierobežojumu iekļaušanu likumā nebija vienots. Plašas diskusijas izvērsās par to, vai šādi ierobežojumi jāiekļauj pamatlikumā vai atsevišķā likumā. Tā deputāts Arveds Bergs teicis: "(...) satversmes likumā ir ievedami tikai galvenie principi, galvenie noteikumi. (...) satversmei ir jābūt kaut kam cietam un noteiktam, kas pēc iespējas mazāk tiek grozīts. Tāpēc visādus sīkākus pārlabojumus ievietot satversmē nebūtu vēlams. (...) Ja mēs nosakām satversmes likumā, kam ir vēlēšanu tiesības, tad nebūt nav jānosaka, kam tādu tiesību nav un kas viņas ir zaudējis. [...] šie panti nav līdzvērtīgi viens otram. Katram pilntiesīgam Latvijas pilsonim ir vēlēšanu tiesības, tas ir princips, no kura var būt tikai daži izņēmumi" (sk. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas. IV sesijas 10.sēde 1921.gada 11.oktobrī. 17.burtnīca, 1575.-1576.lpp.). Arī deputāts Felikss Cielēns atzinis: "Vēlēšanu likums (...) ir svarīgs likums, jo tas dod konstitūcijai attiecīgu konkrētu iemiesojumu. Neviens konstitūcijas pants, ja tas paliek tikai uz papīra, nevienam nekādu labumu nedod. Konstitūcijā paredzētās tiesības ir no svara tik tālu, cik tālu tās tiek iemiesotas praktiskā likumdošanā šādā vai citādā veidā un reāli izvestas dzīvē. (...) minēto tiesību realizēšana notiek caur vēlēšanu likumu" (sk. turpat, 1577.lpp.). Tādējādi jau Satversmes sapulce, apspriežot ierobežojumus vēlēšanu tiesībās, nonāca pie secinājuma, ka šādi ierobežojumi laika gaitā var tikt mainīti un ir iekļaujami nevis konstitūcijā, bet gan vēlēšanu likumā. Jāatzīmē, ka 1922.gada vēlēšanu likums tā laika pasaules vēlēšanu sistēmu kontekstā bija progresīvs likums un paredzēja mazāk vēlēšanu tiesību ierobežojumu nekā vairākās citās demokrātiskās valstīs, piemēram, dodot vēlēšanu tiesības sievietēm. 5.2. Lai izvērtētu apstrīdētās tiesību normas atbilstību Satversmes normām, jānoskaidro vispārēju vēlēšanu principa un jēdziena "pilntiesīgs pilsonis" saturs. 5.2.1. Jēdziens "vispārējas vēlēšanas" paredz ikvienas personas tiesības vēlēt (aktīvās vēlēšanu tiesības) un tikt ievēlētai (pasīvās vēlēšanu tiesības). Pamatots ir Saeimas uzskats, ka Satversmes 6.pantā ietverto vispārēju vēlēšanu principu nevar tulkot tikai gramatiski - kā pilnīgi visu pilsoņu tiesības piedalīties vēlēšanās. Gan no Satversmes, gan arī no Latvijai saistošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem izriet, ka vēlēšanu tiesības nav absolūtas un atsevišķos gadījumos tās var ierobežot (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2002-08-01). Jau Satversmes sapulcē, apspriežot Satversmes projektu otrajā lasījumā, Marģers Skujenieks atzinis: "(...) ir zināmas pilsoņu kategorijas, kurām, bez šaubām, vēlēšanu tiesības nevar būt, piemēram, vājprātīgiem, personām, kas atrodas aizbildniecībā, smagiem krimināliem noziedzniekiem utt." (sk. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas. IV sesijas 10.sēde 1921.gada 11.oktobrī. 17.burtnīca, 1575.lpp.). Likumdevējs ir tiesīgs ieviest tādus ierobežojumus, kādus tas uzskata par nepieciešamiem, lietderīgiem un samērīgiem demokrātiskā sabiedrībā. Saeima pamatoti norāda, ka vispārēju vēlēšanu princips attiecas uz to personu loku, kurām vēlēšanu tiesības nav ierobežotas, un neattiecas uz to personu loku, kurām ar likumu un leģitīmu mērķi noteikti ierobežojumi šajās tiesībās. 5.2.2. Jānoskaidro, vai no "pilntiesīgu pilsoņu" loka Satversmes izpratnē pieļaujams izslēgt personas, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums. Tādējādi jāanalizē kriminālprocesuālās normas, lai noteiktu to apcietinājumā esošo personu statusu, kuras nav notiesātas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Kriminālprocesa kodeksa 69.pants izsmeļoši norāda drošības līdzekļu veidus. Tie ir: paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, personisks galvojums, drošības nauda, nodošana policijas uzraudzībā, mājas arests, apcietinājums, karavīra nodošana vienības komandiera (priekšnieka) pārraudzībā un nepilngadīgā nodošana vecāku, aizbildņu vai aizgādņu pārraudzībā. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 68.pantu drošības līdzekli piemēro, ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais vai tiesājamais izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā, arī apdraudot vai ietekmējot krimināllietā liecinošās personas, vai izdarīs noziedzīgu darbību, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu. Šā kodeksa 70.pants savukārt paredz izņēmuma gadījumu, kad pirms apsūdzības celšanas drošības līdzekli var piemērot arī personai, kuru tur aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. 72.pants nosaka tos apstākļus, kuri izziņas izdarītājam, prokuroram un tiesai (tiesnesim) jāņem vērā, izlemjot jautājumu par drošības līdzekļa piemērošanu: izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagums, apsūdzētā vai tiesājamā personība, varbūtība, ka apsūdzētais vai tiesājamais izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības noskaidrošanu, arī apdraudot vai ietekmējot krimināllietā liecinošās personas, kā arī apsūdzētā vai tiesājamā nodarbošanās, vecums, veselības stāvoklis, ģimenes stāvoklis un citi apstākļi. Jāņem vērā, ka Kriminālprocesa kodeksā uzskaitītie kritēriji, kas ņemami vērā, lai personai piemērotu drošības līdzekli, ir saistīti ar patiesības noskaidrošanu attiecīgajā krimināllietā un citiem Kriminālprocesa kodeksā uzskaitītajiem apstākļiem, bet nav saistīti ar demokrātiskas iekārtas apdraudējumu vai citiem apsvērumiem, kurus varētu uzskatīt par pamatu vēlēšanu tiesību ierobežošanai vai brīvas gribas izteikšanas ierobežošanai. Tas, ka persona atrodas apcietinājumā, proti, ka šai personai ir likumā noteiktā kārtībā ierobežotas Satversmes 94.pantā noteiktās pamattiesības, vēl nenozīmē, ka šai personai līdz ar to jāierobežo arī citas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2002-04-03). Par stingrāko drošības līdzekli uzskatāms apcietinājums, jo, to piemērojot, tiek ierobežota personas brīvība. Kriminālprocesa kodeksa 76.pants noteic, ka apcietinājumu var piemērot, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums, par kuru krimināllikums paredz brīvības atņemšanas sodu. Pie tam apcietinājumu kā drošības līdzekli drīkst piemērot tikai ar tiesneša lēmumu pēc tam, kad tiesnesis pārbaudījis, vai ir likumīgs pamats personas apcietināšanai. Saskaņā ar 83.pantu drošības līdzekli atceļ vai groza ar izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša (tiesas) lēmumu, bet pirmstiesas izmeklēšanā tiesneša (tiesas) piemēroto drošības līdzekli atceļ vai groza tikai ar prokurora motivētu lēmumu. Drošības līdzekli groza, aizstājot to ar stingrāku vai vieglāku līdzekli, ja to prasa lietas apstākļi. Tādējādi likumā ir paredzēta iespēja, ka piemēroto drošības līdzekli - apcietinājumu - var aizstāt ar vieglāku drošības līdzekli, piemēram, drošības naudu vai personisku galvojumu. K.Dišlers rakstīja: "Patiesībā šādas personas, kuras vēl nav notiesātas un kuru lietas, varbūt, izmeklēšanas stadijā tiks izbeigtas vai tiesāšanas stadijā nobeigsies ar attaisnojošu tiesas spriedumu, nevar tikt ieskatītas kā tiesības zaudējušas, tāpēc arī likums atstāj šīm personām pasīvās vēlēšanu tiesības. Kamdēļ tad nu šīm personām tomēr atņemtas aktīvās vēlēšanu tiesības? Redzams, te noteicošie bijuši galvenā kārtā tehniska rakstura motīvi. (...) Satversmes Sapulces vēlēšanu likumā bija noteikts, ka izmeklēšanas vai tiesāšanas stadijā atrodošās personas zaudē vēlēšanu tiesības tikai tad, ja viņas ir arestētas; tā tad iznāca, ka bagātnieks, kurš spēja iemaksāt lielu drošības naudu, tika atstāts brīvībā un varēja piedalīties vēlēšanās, bet nabagais, kurš apvainots tādā pašā vai vēl vieglākā noziegumā, nespēja drošības naudu iemaksāt, tika arestēts un zaudēja vēlēšanu tiesības. Tāds noteikums bija netaisns, un tāpēc arī tagadējais likums šīs vienādā stāvoklī atrodošās personas vairs nešķiro, atņemot viņām visām aktīvās vēlēšanu tiesības, domājams tāpēc, ka ir ļoti neērti vest pilsoņus zem apsardzības no aresta telpām pie vēlēšanu urnām. Jautājuma šāda izšķiršana katrā ziņā atzīstama par pareizāku, nekā tas bija Satversmes Sapulces vēlēšanu likumā." Turklāt autors norādījis: "Trešajā Saeimā 1930.gadā publisko tiesību komisijā pieņemts Saeimas vēlēšanu likuma grozījuma projekts, pēc kura, ja viņš tiktu pieņemts arī Saeimā, vēlēšanu tiesības nezaudētu personas, kuras atrodas zem tiesas vai izmeklēšanas" (K.Dišlers, 76.-77.lpp.). Tādējādi redzams, ka jau 1930.gadā likumdevējs bija iecerējis šādu ierobežojumu atcelt, tomēr vēsturisko apstākļu dēļ nav paspējis to apspriest un izdarīt. 5.2.3. Saeimas vēlēšanu likums neliedz personām, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, pasīvās vēlēšanu tiesības. Iesniedzējs, atrodoties apcietinājumā, ir izmantojis likumā atļautās pasīvās vēlēšanu tiesības. 1998.gadā viņš ir kandidējis 7.Saeimas vēlēšanās no Nacionālās progresa partijas saraksta (sk. "Latvijas Vēstnesis", Nr.261/264, 1998.gada 10.septembris), bet 2002.gadā - 8.Saeimas vēlēšanās no Sociāldemokrātiskās labklājības partijas saraksta (sk. "Latvijas Vēstnesis", Nr.123, 2002.gada 31.augusts). Tā kā abās vēlēšanās minēto partiju saraksti nepārvarēja Saeimas vēlēšanu likumā noteikto procentu barjeru, Saeimā netika ievēlēts neviens kandidāts no šiem sarakstiem (sk. "Latvijas Vēstnesis", Nr.313/314, 1998.gada 24.oktobris un Nr.153, 2002.gada 23.oktobris). Tādējādi attiecībā uz aktīvajām un pasīvajām vēlēšanu tiesībām likums atšķirīgi skaidro Satversmē ietverto jēdzienu "pilntiesīgs pilsonis". Saeima nav sniegusi pietiekamu pamatojumu, kādēļ bez tiesas sprieduma apcietināta persona attiecībā uz pasīvajām vēlēšanu tiesībām tiek uzskatīta par pilntiesīgu pilsoni Satversmes izpratnē, turpretim attiecībā uz aktīvajām vēlēšanu tiesībām šo pilntiesību zaudē. 5.2.4. Satversmes 92.pants paredz: "Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu." Šāds noteikums ietverts arī Deklarācijas 11.pantā, Pakta 14.pantā, Konvencijas 6.pantā, kā arī Krimināllikuma 1.panta otrajā daļā. Tādējādi nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta gan Satversmē, gan Latvijai saistošajos starptautiskajos tiesību aktos, gan arī likumos. Šī prezumpcija rada pienākumu ikvienu personu, kuras vaina nav pierādīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu, uzskatīt par nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi ikviens apcietinātajām, bet vēl nenotiesātajām personām nosakāmais ierobežojums samērojams ar nevainīguma prezumpcijas principu. Pret personām, kuras uzskatāmas par nevainīgām līdz to vainas pierādīšanai, pieļaujami vienīgi tādi tiesību ierobežojumi, kas nepieciešami kriminālprocesuālo darbību veikšanai, kā arī kārtības un drošības uzturēšanai ieslodzījuma vietā (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2002-04-03). Nevar piekrist Saeimas apgalvojumam, ka personas, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un tādējādi ir izolētas no sabiedrības, nevar būt pilnīgi brīvas savas gribas izteikšanā, jo nesaņem pietiekamu pirmsvēlēšanu informāciju. Ierobežota pirmsvēlēšanu informācijas pieejamība ir arī, piemēram, ārzemēs dzīvojošiem balsstiesīgiem Latvijas pilsoņiem, stacionārās medicīnas iestādēs esošām personām un nereti arī tai iedzīvotāju daļai, kurai ir zems ienākumu līmenis. Tomēr šim personu lokam aktīvās vēlēšanu tiesības netiek liegtas. Bez tam apcietinājumā esošajām personām ir pieejami plašsaziņas līdzekļi, tādējādi attiecībā uz vēlēšanu tiesībām šīs personas ir informētas un brīvas savas gribas izteikšanā. 5.3. Ierobežojumiem jābūt samērīgiem ar mērķi, kuru likumdevējs centies sasniegt, ieviešot šos ierobežojumus. Saeimas atbildes rakstā nav sniegts pietiekams pamatojums, ka sabiedrības ieguvums, liedzot vēlēšanu tiesības personām, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, ir lielāks par indivīdu tiesību ierobežojumiem.