2. Article — Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati

Latvijas Republikā valsts institūtiem un iestādēm ir laicīgs raksturs. Reliģiskās organizācijas neveic valsts un tās institūciju funkcijas, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumos par laulību un ģimeni. Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības un intereses aizsargā valsts. Valsts nepiešķir privilēģijas nevienai no reliģijām vai konfesijām. Valstij un tās institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju iekšējā darbībā. Valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības kārto Reliģijas lietu departaments, kas pēc reliģisko organizāciju lūguma sniedz tam nepieciešamo palīdzību organizatorisko, juridisko, sociālo, saimniecisko un citu jautājumu risināšanā, kā arī Ministru Padomes uzdevumā pārstāv valdību attiecībās ar reliģiskajām organizācijām un to pārstāvjiem. Visārn Latvijas Republikā pastāvošajām konfesijām, kuru statūti (satversme, nolikums) reģistrēti likumā noteiktajā kārtībā, ir tiesības deleģēt savu pārstāvi uz Latvijas Republikas Augstākās Padomes Reliģijas lietu konsultatīvo padomi, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Reliģijas lietu departaments kopīgi ar attiecīgo pašvaldības iestādi ir atbildīgs Latvijas Republikas Augstākās Padomes Reliģijas lietu konsultatīvajai padomei par tā pārziņā esošo jautājumu izlemšanu. Reliģiskās organizācijas un to pārstāvji atbilstoši likumam un saviem statūtiem (satversmei, nolikumam) var piedalīties valsts un sabiedriskajā dzīvē, dibināt un izmantot masu informācijas līdzekļus, dibināt un uzturēt starptautiskus sakarus. Reliģisko organizāciju un to pārstāvju darbība ir ierobežojama tikai tajos gadījumos, ja tiek pārkāpta republikas Konstitūcija un likumi, apdraudēta sabiedriskā kārtība un drošība, citu iedzīvotāju tiesības un brīvības, kā arī veselība 3 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.06.1991. likumu, kas stājas spēkā 13.06.1991.)