4. Article

PAŠVALDĪBU MĒROGA DEMOKRĀTISKAIS ASPEKTS Vietējā pašvaldība ir iedzīvotājiem vistuvākā vara. Iedzīvotāji sagaida, ka vietējā pašvaldība nodrošinās saikni ar viņiem un savas kompetences ietvaros risinās jautājumus atbilstoši sabiedrības interesēm. Pašvaldību sistēmas demokrātiskums tiek nodrošināts, ja: • iedzīvotājiem ir tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem pašvaldību lēmējinstitūcijā, • iespējams iegūt informāciju par pašvaldības darbību, • ir iespējas ietekmēt pašvaldības darbību, • ir iespējas saņemt likumā noteiktos pašvaldību pakalpojumus. Mūsu valstī ievēlējamības princips realizējas neatkarīgi no tā cik liela ir administratīvā teritorija un cik liels tās iedzīvotāju skaits. Tā ir konstitucionāla norma un pašvaldības mērogs to nemaina. Viens cits būtisks jautājums, kas saistās ar pašvaldību vēlēšanām ir tas, kādu pārstāvniecības kārtību vēlēšanas nodrošina. Šobrīd pastāvošo situāciju var raksturot kā ļoti nevienmērīgu. Tā piemēram Rīgā, kur uz 788 283 iedzīvotājiem ir 60 deputāti, pārstāvniecības norma ir viens deputāts uz 13 138 iedzīvotājiem, bet Alūksnes rajona Kalncempju pagastā, kur uz 357 iedzīvotājiem ir 7 deputāti, pārstāvniecības norma ir 51, t.i. 258 reizes lielāka nekā Rīgā. Šī piemēra sakarā varētu būt iebildums, ka tiek salīdzinātas pilsētas un lauku pašvaldības, tāpēc salīdzināšanai paņemsim citu pagastu, piemēram, Bauskas rajona Iecavas pagastu, kur uz 9094 iedzīvotājiem ir 11 deputāti (pārstāvniecības norma 828). Tas nozīmē, ka pārstāvniecības norma Iecavas pagastā 16 reizes zemāk nekā Kalncempju pagastā. Pārstāvniecības normu atšķirības būtu iespējams novērst, samazinot iedzīvotāju skaita atšķirības pašvaldību teritorijā. Veidojot jaunas — lielākas administratīvas teritorijas, īpaši aktuāls kļūst jautājums par bijušo pagastu (pilsētu) pārstāvniecību apvienotās pašvaldības lēmējinstitūcijā. Iedzīvotājiem ir bažas, par to pagasta iedzīvotāju nelielā īpatsvara dēļ viņiem nebūs nekādas teikšanas apvienotajā pašvaldībā. Atrisinot šo jautājumu iespējams būtu samazināta pretestība attiecībā uz administratīvi teritoriālo reformu. Šo problēmu varētu risināt, grozot pašvaldību vēlēšanu likumu un veidojot vēlēšanu apgabalus apvienotajā pašvaldībā. Iespēja iegūt informāciju par pašvaldības darbu ir vairāk atkarīga no tiesiskās sistēmas sakārtotības nevis no pašvaldības mēroga. Tehnisku apstākļu dēļ gūt informāciju par mazāka mēroga pašvaldības darbību ir vieglāk nekā, ja tā ir liela. Lielākas pašvaldības darbībai uzmanību pievērš daudz lielāks masu mēdiju skaits un sniegtās informācijas līmenis ir analītiskāks un dziļāks nekā neliela mēroga gadījumos. Bez tam, lielāka mēroga pašvaldībās lielākas iespējas nevalstisko organizāciju veidošanai un to ietekmei uz pašvaldības darbību. Nevalstiskās organizācijas ir ļoti laba forma, kā demokratizēt sabiedriskos procesus, jo ne tikai deputātiem, bet arī pārējiem iedzīvotājiem ir iespēja iesaistīties aktuālu jautājumu risināšanā. Bez tam sabiedriskā organizācija ir daudz respektablāks spēks nekā indivīds. Spēja ietekmēt pašvaldības darbību (te domāts periods pēc ievēlēšanas), lai tās atbilstu iedzīvotāju interesēm, nav viennozīmīgi saistīta ar pašvaldības teritorijas lielumu vai iedzīvotāju skaitu tajā. Ja varas tuvumu vērtē kā apstākli, cik tālu jādodas, lai tiktu pie ievēlētajiem vietējās varas pārstāvjiem, un cik sarežģīta ir procedūra, lai pie viņiem nokļūtu, tad pie lieliem mērogiem vara ir fiziski tālāk nekā pie maziem. Bet, kā rāda rajonu izpētes projekti, tad iedzīvotāji tikai 3–10 % gadījumos apmeklē pašvaldības deputātus. Vairumā gadījumos viņiem ir nepieciešami pašvaldības darbinieki, kuri uzklausa un risina viņu problēmas. No šī apsvēruma darbinieki ir vienlīdz pieejami kā lielās, tā mazās pašvaldībās. Iedzīvotājiem, kuri pieraduši pie nelielām pašvaldībām (pamatā lauku iedzīvotāji), šķiet, ka mazāka pašvaldība ir demokrātiskāka par lielajām. Jautājumu risināšana nelielā pašvaldībā bieži vien beidzās tikai ar pārrunām, jo mazai pašvaldībai un tās politiķiem nav tādu ietekmes iespēju kā lielākām pašvaldībām. Savukārt, lielāko pašvaldību iedzīvotāji pašvaldības darbības ietekmēšanai izmanto ne tikai tiešās saskārsmes metodi, bet citas aktivitāšu formas, kā piemēram presi, nevalstiskās organizācijas, piketus u.c. Tātad pašvaldības mērogs nosaka metodes, kuras iedzīvotāji izvēlas pašvaldības darba ietekmēšanai, bet tas nenozīmē demokrātijas samazināšanos līdz ar mēroga palielināšanos. Iedzīvotāju tiesību nodrošinājums pašvaldību kompetencē esošos jautājumos vērtējams gan pēc apjoma, kādā pakalpojumi tiek nodrošināti, gan pēc kvalitātes, kādā tie tiek realizēti. Sociāli taisnīgi būtu, ja iedzīvotāji varētu vienādā apjomā un kvalitātē izmantot tiesības un saņemt pakalpojumus, ko sniedz vietējās pašvaldības, neatkarīgi no tā, kurā pašvaldības teritorijā viņi dzīvo. Pirmo lielāko atšķirību rada tas, ka vienai daļai Latvijas iedzīvotāju (republikas pilsētās) ir tikai viena pašvaldība — vietējā, bet otrai — divas, t.i. vietējā un rajona. Tas nozīmē, ka vienai daļai ir lielākas tiesības savā pašvaldībā atrisināt lielāku jautājumu klāstu, nekā otrai. Otra atšķirība izriet no tā, ka lielāka mēroga pašvaldībās, iedzīvotājiem ir iespējas saņemt lielāku pakalpojumu klāstu labākā kvalitātē. Viens no pašvaldību apvienošanās uzdevumiem ir izlīdzināt šīs atšķirības. Lielākās pašvaldībās ir lielākas iespējas nodalīt lēmējvaru no izpildvaras, un līdz ar to izveidot profesionālu administrāciju. Iedzīvotājiem varētu būt bažas, ka veidojot lielākas pašvaldības, pakalpojumi attālināsies no iedzīvotājiem, un tas būtu ekvivalents kvalitātes zudumam. Bet tas ir nepareizs priekšstats (bieži vien ieinteresēto grupu veidots), jo apvienošanās, lai izveidotu kopīgu lēmējinstitūciju un kopīgu saimniecisko darbību, nenozīmē pakalpojumu centru attālināšanos. Tieši otrādi pakalpojumu centru var būt vairāk kā pirms reformas. Apkopojot iepriekš teikto, var secināt, ka pašvaldības mērogs nav pamats, lai apgalvotu, ka pie viena mēroga pašvaldība ir demokrātiska, bet pie cita nav. Bet ir daži būtiski sociālpsiholoģiski momenti, ar kuriem jārēķinās, veicot reformas. Pirmkārt, tā ir sabiedrības pretestība pastāvošās, ierastās kārtības grozīšanai. Tas nekas, ka esošā sistēma nav pilnīga, bet no sociālpsiholoģiskā aspekta slikti ir tas, ka tiek veiktas tik būtiskas izmaiņas. Ne tikai valsts ārējo robežu grozīšana, bet arī iekšējo administratīvo teritoriju robežu grozīšanu cilvēki uztver kā stabilitātes apdraudējumu. Administratīvās robežas savos prātos cilvēki ir novilkuši daudz stingrāk nekā tās pastāv reālajā dzīvē. Otrkārt, iedzīvotājiem patīk, ka lietas var lemt un risināt uz vietas. Viņiem liekas, ka liela pašvaldība nenodrošinās saikni ar iedzīvotājiem. Vietējās pašvaldības pastāvēšana noteiktā mērogā uztur lokālo identitāti attiecīgajā teritorijā. Ja pagastā vairs nebūs vietējās pašvaldības, tad cilvēki to uztvers kā pagasta likvidāciju, kā vietējās identitātes apdraudējumu, neskatoties uz to, ka apvienot pagastus vienā pašvaldībā nenozīmē likvidēt pagastu kā teritoriālu vienību. Treškārt, Latvijā situāciju sarežģī tas, ka vēsturiski īsā periodā notikuši daudzi administratīvo teritoriju grozījumi. Šīs reformas vienmēr kalpojušas varas nesēju ērtībām, nevis sabiedrības interesēm. Latvijā ilgstoši vara bija atsvešināta no tautas. Šī realitāte ir pārtapusi sindromā, kurš izpaužas tādejādi, ka pat pret tautas pašas demokrātiski vēlētu varu vairumā gadījumos sabiedrība turpina izturēties kā pret svešu. Sabiedrībā ir noturīgs viedoklis, ka cits (cits pagasts) noteikti ir svešinieks vai gandrīz naidnieks. Tāpēc apvienošanās process ir bīstams, jo par vietējo likteņiem sāks lemt “naidīgi svešinieki”. Ceturtkārt, iedzīvotājus maz interesē pašvaldību apvienošanās rezultāti ilgākā laika posmā, viņi vēlas redzēt augļus tūlīt. Diemžēl, pašvaldību apvienošanās ieguvumi top jūtami, redzami tikai pēc vairākiem gadiem. Sabiedrību nevajadzētu traumēt ar biežām pārmaiņām. Tā kā pašvaldību apvienošanās ir grūti realizējami pasākumi, to uzdevumi jāvērtē iespējami tālākā perspektīvā. Pašvaldību apvienošanās jāveic maksimāli īsā laikā, koncentrējot līdzekļus un pūles. Būtībā cilvēkus baida nevis lielāka mēroga pašvaldības, bet gan pārmaiņas. Tāpēc, veicot pašvaldību apvienošanos, ir nepieciešams rūpīgs izskaidrošanas darbs par to, kas un kā notiks.