11. Article

350. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā kā vairumā valstu, kur agrāk valdīja komunistiskās diktatūras, par savu mērķi izvirzīja tirgus orientētas, demokrātiskas un tiesiskas sabiedrības izveidi. Līdzīgi kā pārējās postkomunistiskajās valstīs šai būtiskajai sabiedrības transformācijai sekoja ekonomiskās krīzes periods, kura laikā strauji samazinājās nacionālais kopprodukts it sevišķi rūpnieciskā ražošana, uz laiku inflācija tuvojās hiperinflācijai. Reizē ar privatizāciju un īpašumu denacionalizāciju sākās strauja privātā sektora ietekmes palielināšanās. 351. Latvijā, tāpat kā pārējās valstīs komunistiskā režīma sabrukums, demokrātijas un tirgus ekonomikas atdzimšana radikāli paplašināja iedzīvotāju sociālās, ekonomiskās un kultūras izvēles iespējas. Taču šim izvēles iespēju pieaugumam sekoja arī iedzīvotāju sociālās neaizsargātības pieaugums. Padomju varas gados valsts kontrolēja katru indivīda dzīves sēru, neatstājot vietu privātai iniciatīvai. Tā rezultātā valsts arī uzņēmās pilnīgu atbildību par katra iedzīvotāja sadzīves vajadzību apmierināšanu, turklāt visiem tika garantēts viens noteikts sociālās drošības līmenis. Saņemot šīs garantijas, no indivīda netika prasīta personiska iniciatīva vai atbildības par savu dzīves līmeni uzņemšanās. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas, Latvijā sāka īstenot pilnīgi atšķirīgas saimniekošanas formas, notika pāreja uz tirgus ekonomiku. Sociālās drošības sistēmas pārmaiņas 352. Politiskā režīma un saimniekošanas formas maiņu atbalstīja iedzīvotāju vairākums, taču šīs pārmaiņas iedzīvotāju apziņā netika saistītas arī ar sociālās drošības sistēmas un garantiju izmaiņām, tika sagaidīts, ka saglabāsies iepriekšējās sistēmas sniegtās garantijas. Tomēr ekonomikas straujā sabrukšana, inflācija, banku krīze utt. prasīja pārskatīt arī sociālās drošības garantēšanas sistēmu un mehānismu, jo Latvija nebija spējīga sniegt tādas pašas sociālās garantijas kā bijusī PSRS. Valdība bija spiesta meklēt citus risinājumus un atbildības sadales modeļus. 353. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts deklarējusi pašas personas atbildību par sava stāvokļa uzlabošanu. Iedzīvotāji sastapās ar jauniem sociālajiem riskiem - bezdarbs, nespēja gūt pietiekamus ienākumus, kuru rezultātā personai radās materiāli, morāli vai fiziski zaudējumi. Aktuāls kļuva jautājums par sociālās palīdzības - gan materiālas, gan sociālpsiholoģiskas, sniegšanu tiem iedzīvotājiem, kuri saviem spēkiem nespēja nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un nesaņēma ne no viena cita pietiekamu palīdzību. Šī iemesla dēļ tika uzsākta jaunas sociālās drošības, tai skaitā sociālās palīdzības, sistēmas veidošana. 354. Sociālās drošības sistēma ir ar likumu nodrošināts sociāls institūts, kas aizsargā sabiedrības locekļus sociālā riska gadījumā un nodrošina ar eksistences līdzekļiem darba nespējīgos. Sociālās drošības sistēmas darbības pamatprincipus reglamentē likums "Par sociālo drošību". Ar sociālo palīdzību saistītos jautājumus reglamentē likums "Par sociālo palīdzību" un vairāki tiesību akti, kuri regulē ar dažādām iedzīvotāju grupām saistītos jautājumus. Abi šie likumi tika pieņemti 1995.gadā sociālās drošības reformas projekta ietvaros. 355. 1997.gadā tika pabeigta Latvijas Labklājības sistēmas reformas projekta izstrāde un tā paša gada jūnijā tika parakstīts Aizdevuma līgums starp Latvijas Republiku un Pasaules Banku, kā rezultātā Latvijai tika piešķirts DEM 30 400 000 liels Pasaules Bankas aizdevums apjomīgā projekta veikšanai. 356. No 1997. līdz 2002.gadam tika īstenots Latvijas Labklājības reformas projekts. Tas aptvēra vairākas labklājības nozares ar mērķi izveidot ekonomiskāku un efektīvāku sociālās labklājības sistēmu, kas nodrošinātu iespēju aizsargāt katras personas sociāli ekonomiskās tiesības un veselību. 357. Labklājības reformas rezultātā tika uzlabota: sociālās apdrošināšanas budžeta sabalansētība, sociālās apdrošināšanas fonda administrēšana, sociālās apdrošināšanas klientu apkalpošana, sociālās politikas sagatavošanas un analīzes kvalitāte, parlamenta, valdības un iedzīvotāju informētība par sociālās politikas norisēm valstī. Reformas rezultātā tika ieviesta profesionāla pārraudzība pār privātā pensiju fonda darbību un efektīvāka un ekonomiskāka sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšana. Sociālās apdrošināšanas reforma 358. Sociālās apdrošināšanas reforma, kas tika uzsākta 1990.-to gadu vidū, ir nozīmīgs solis ne vien pabalstu un pensiju nodrošināšanā, bet arī darbaspēka resursu un ar tiem saistīto naudas līdzekļu palielināšanā sociālo garantiju nodrošināšanai iedzīvotājiem, kā arī darba attiecību sakārtošanā, jo līdz ar pensiju un pabalstu apmēra sasaisti ar sociāli apdrošinātās personas veiktajām iemaksām, tiek sekmēta ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās, ienākumu precīzāka deklarēšana un ieņēmumu palielināšanās valsts budžetos. Tā darba algu fonda (algu summas valstī) pieaugums, no kura veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, pret iepriekšējo gadu 1998.g. bija 12%, 1999.g. - 11,7%, 2000.g. - 6,8%, 2001.g. - 8,4%, kas visumā pārsniedz vidējās algas pieauguma tempus un liecina par darbaspēka resursu palielināšanos formālajā ekonomikā un deklarētas algas apmēra palielināšanos. Aizvien vairāk apzinoties personisko līdzdalību un atbildību sociālajā drošībā un veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, aizvien lielāka iekšzemes kopprodukta daļa tiek izmantota iedzīvotāju labklājības pieaugumam un līdzekļu uzkrāšanai nākotnes pensiju izmaksu nodrošināšanai. 359. Sociālās apdrošināšanas sistēmas reformas mērķis ir izveidot stabilu un dzīvotspējīgu sociālās padrošināšanas sistēmu, ka balstās uz šādiem principiem: sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apjoms (pensija, bezdarbnieka pabalsts, slimības pabalsts utt.) ir atbilstošs veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu lielumam; pastāv solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem - sociālās iemaksas tiek izmaksātas tiem, kam tās nepieciešamas attiecīgajā laika periodā. 360. 1991.gadā tika ieviests sociālais nodoklis. Sociālās apdrošināšanas budžetu veidoja darba devēju, darba ņēmēju, pašnodarbināto personu, valsts budžeta līdzekļi un citi ieņēmumi. 361. 1996.gadā ieviesa sociālā nodokļa maksājumu personificēto uzskati, t.i., katrai sociāli apdrošinātajai personai tika atvērts apdrošināšanas konts, kurā tiek reģistrēti sociālā nodokļa maksājumi. 362. Līdz 1997.gadam strādājošo sociālo apdrošināšanu veica uzņēmumi, iestādes, organizācijas bez jebkādiem atvilkumiem no strādājošo algām, jo izmaksas sociālajai apdrošināšanai bija ietvertas produkcijas pašizmaksā. Līdz ar to katra strādājošā ieguldījums sociālajā apdrošināšanā nebija saistīts ar sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmēru un strādājošais nebija ieinteresēts sava sociālās nodrošinājuma veidošanā. Pāreja uz tirgus ekonomiku prasīja izmaiņas sociālās apdrošināšanas sistēmā, un neatkarīgas sistēmas izveidošanai bija nepieciešams jauns finansējuma avots. 363. 1998.gadā stājas spēkā likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu", kas ieviesa izmaiņas sociālās apdrošināšanas finansēšanas jomā. Termiņu "sociālais nodoklis" aizstāja "sociālās apdrošināšanas iemaksas", tādējādi uzsverot sociālās apdrošināšanas principus. Sociālās apdrošināšanas iemaksas tika noteiktas kā obligāts maksājums sociālās apdrošināšanas budžetā, vienlaikus noteiktai iedzīvotāju kategorijai tika dotas iespējas brīvprātīgi veikt iemaksas pensiju apdrošināšanai. 364. Šis likums ieviesa vairākas būtiskas izmaiņas sociālās apdrošināšanas finansēšanas jomā. Tika sistematizēts sociāli apdrošināto personu loks, proti, sociālajai apdrošināšanai pakļautās personas tika iedalītas divās kategorijās - obligāti sociāli apdrošināmās personas un personas, kas brīvprātīgi pievienojušās valsts pensiju apdrošināšanai. Tika noteikta diferencēta sociālās apdrošināšanas iemaksu likme, t.i., personas tiek apdrošinātas un veic sociālās apdrošināšanas iemaksas pret tiem riskiem, kas var reāli rasties. darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas iemaksu objektu saskaņoja ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa objektu. Tika noteikts sociālās apdrošināšanas iemaksu objekts, tā maksimālais apmērs, kā arī minimālais apmērs pašnodarbinātajiem un personām, kuras brīvprātīgi pievienojušās pensiju apdrošināšanai. Valsts sociālās apdrošināšanas budžetā tika izveidoti četri speciālie budžeti - valsts pensiju speciālais budžets, nodarbinātības speciālais budžets, darba negadījumu speciālais budžets un slimības, invaliditātes un maternitātes speciālais budžets. 365. Sociālā nodokļa administrēšanas un sociālo pakalpojumu nodrošināšanai 1994.gadā tika izveidots Valsts sociālās apdrošināšanas fonds, kas 1998.gadā tika pārveidots par bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra". Jaunās institūcijas izveide bija nepieciešama arī tāpēc, lai nodalītu izpildfunkcijas no nozares politikas veidošanas, ko veic Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departaments. Sociālās apdrošināšanas sistēma 366. Sociālā apdrošināšana nodrošina sociālo stabilitāti un drošību sabiedrība, katram sociālo iemaksu veicējam garantējot viņa iemaksām atbilstošu ienākumu aizvietojumu laikā, kad cilvēks zaudē līdzšinējos ienākumus, kļūstot par bezdarbnieku, dodoties pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājumā, saslimstot, iegūstot invaliditāti, aizejot pensijā, ciešot darba negadījumā vai zaudējot apgādnieku. Sīkāk iedzīvotāju tiesības saņemt šos pakalpojumus ir analizētas Konvencijas 9.panta iztirzājumā. Sociālās palīdzības sistēmas reforma 367. Līdz 1995.gadam sociālās garantijas dažādām iedzīvotāju grupām noteica dažādi, savstarpēji nesaistīti likumi. Šajā laikā sociālā palīdzība izpaudās galvenokārt kā atvieglojumi kāda pakalpojuma saņemšanā vai samaksā par kādu pakalpojumu. 368. Sociālās palīdzības sistēmai pirmsreformas periodā bija raksturīgas sekojošas iezīmes: sociālās palīdzības pakalpojumi bija vērsti galvenokārt uz aprūpi institūcijās, nevis uz cilvēku pakāpenisku reintegrāciju sabiedrībā; mazu ienākumu kompensācijas iespējas galvenokārt tika piedāvātas tām iedzīvotāju grupām, kam nav pastāvīgas darba vietas, vai kam pastāv visaugstākais risks nonākt trūkumā vai palikt bez darba un ienākumiem; pašvaldības materiālo pabalstu piešķīra, galvenokārt balstoties uz cilvēka piederību kādai no sociālajām grupām (pensionārs, cilvēks ar invaliditāti, vientuļš vecāks utt.), nevis uz viņa līdzekļu un vajadzību izvērtējumu. 369. Pirmais mēģinājums noteikt iedzīvotāju tiesības uz pašvaldību sociālo pabalstu atkarībā no viņa ienākumu līmeņa, nevis balstoties uz viņa piederību kādai noteiktai sociālai grupai, bija 1993. gada 18. novembra Ministru kabineta noteikumi "Par kārtību, kādā ģimenes atzīstamas par trūcīgām" un Ministru Kabineta ieteikumi "Par dzīvokļa pabalstu piešķiršanu trūcīgām ģimenēm". 370. 1995.gadā tika pieņemti vairāki likumi sociālās drošības jomā, veidojot vienotu sociālās drošības sistēmu. Likums "Par sociālo palīdzību" strukturē sociālās palīdzība sistēmu, veido to mērķtiecību un atbilstošu sabiedrības vajadzībām un priekšstatiem par sociālo palīdzību. Likumā ir nodalītas valsts un pašvaldību funkcijas sociālās palīdzības sniegšanā, turpinot jau 1994.gadā iesākto decentralizācijas procesu sociālās palīdzības pakalpojumu organizēšanā un sniegšanā. 371. Tomēr par sociālās palīdzības sistēmas reformas sākumu ir uzskatāms 1996.gads. Pamatdokuments, kurā ir definēti reformas mērķi un virzieni ir "Sociālās palīdzības sistēmas attīstības Baltā grāmata". Saskaņā ar šo reformu ir jāizveido sociālās palīdzības sistēma, kad garantē personu integrāciju sociālajā un ekonomiskajā dzīvē. Turklāt klientam ir jādod iespēja tā vajadzībām atbilstošāko sociālās palīdzības pakalpojumu un rehabilitāciju saņemt iespējami tuvu savai dzīvesvietai. Lai īstenotu reformas gaitā sociālās palīdzības sistēmai izvirzītos mērķus, tiesiskās bāzes izveide notiek vairākos virzienos. Tie ir sociālo pabalstu sistēmas vienkāršošana, klienta vajadzībām atbilstošu pakalpojumu ieviešana, iedzīvotāju informēšana par viņu tiesībām un pienākumiem. 372. Sociālo pabalstu sistēmas vienkāršošana notiek apvienojot pabalstus ar līdzīgiem mērķiem un panākot, ka pašvaldību sociālos pabalstus saņem trūcīgākie pašvaldības iedzīvotāji. Likumā "Par sociālo palīdzību" noteiktos četrus pašvaldību sociālos pabalstus ir paredzēts aizstāt ar vienu pabalstu - pabalstu minimālā ienākuma nodrošināšanai. Jaunā pabalsta mērķis būtu sniegt atbalstu vistrūcīgākajām ģimenēm, tomēr neveidojot šo ģimeņu atkarību no sociālās palīdzības pabalstiem. Atbilstoši tam ir sagatavoti grozījumi likumā "Par sociālo palīdzību", kuri tiek izskatīti Saeimā. 373. Lai ieviestu klienta vajadzībām atbilstošus, kvalitatīvus sociālās palīdzības pakalpojumus, ir paredzēts izdarīt izmaiņas sociālās palīdzības finansēšanas sistēmā, kas ieinteresētu pašvaldības attīstīt institucionālai aprūpei alternatīvus sociālās palīdzības pakalpojumu veidus pēc iespējas tuvu klienta dzīvesvietai. Viens no prioritārajiem jautājumiem ir alternatīvu aprūpes formu attīstīšana bez vecāku gādības palikušajiem bērniem. 374. Tā kā katram iedzīvotājam ir tiesības būt informētam par palīdzības saņemšanas iespējām grūtās dzīves situācijās un saviem pienākumiem, ir izstrādāta un no 2001.gada decembra līdz 2002.gada jūlijam tiek īstenota "Stratēģija sabiedrības informēšanai par sociālo palīdzību", kuras ietvaros tiek izplatīti informatīvie bukleti, demonstrēti video sižeti, notiek radio pārraides u.c. informatīvie pasākumi 375. Uzsāktās izmaiņas sociālās palīdzības sistēmā darbojošos institūciju maiņu, tādēļ 1996.gadā tika izveidots Sociālās palīdzības fonds, kas veic sociālās palīdzības sniedzēju administratīvo un finansiālo vadību, kā arī apkopo informāciju par sniegtajiem pakalpojumiem. Savukārt par Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta pamatuzdevumu reformas gaitā kļūst sociālās palīdzības politikas izstrāde un tās īstenošanas pārraudzība. Sociālās palīdzības sistēma 376. Sociālās palīdzības mērķis - personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst šīs personas vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Sociālā palīdzība sniedz atbalstu iedzīvotājiem, palielinot šo personu pašpalīdzības iespējas un veicinot viņu integrāciju sabiedrībā. Sociālās palīdzības sistēma kā Latvijas sociālās drošības sistēmas sastāvdaļai ir jānodrošina šādi galvenie uzdevumi: jāgarantē sociālā drošība un aizsardzība valsts iedzīvotājiem, kuri nesaņem nepieciešamo atbalstu no sociālās apdrošināšanas sistēmas; jāizveido reāls sistēmas modelis, kas savietojams un atbilst Rietumeiropas valstu sociālās drošības mērķiem un standartiem; jāgarantē personām sociālās tiesības un to realizācija dzīvē, sniedzot drošības sajūtu sarežģītās dzīves situācijās, vienlaicīgi sekmējot pašas personas aktivitāti. 377. Tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvija pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Tiesības saņemt sociālās palīdzības pakalpojumus nav atkarīgas no personu veiktajām iemaksām. 378. Atbildība par sociālās palīdzības sniegšanu ir sadalīta starp valsti un pašvaldībām, atkarībā no iedzīvotāju grupas un sniedzamā pakalpojuma veida. Sociālās palīdzības sistēmas sastāvdaļa ir dažādu sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzēju sniegtie pakalpojumi. Sociālās palīdzības pakalpojumiem ir trīs galvenie virzieni: materiālā palīdzība; sociālā rehabilitācija; sociālā aprūpe. Materiālā palīdzība 379. Materiālā palīdzība ietver valsts sociālo pabalstu sistēmu un pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus. Valsts sociālo pabalstu sistēma ir materiāla atbalsta īstenošanas mehānisms personām, kas nonākušas īpašās, ar neizbēgamu izdevumu palielināšanos vai nespēju iegūt ienākumus saistītās situācijās, un nespēj kompensēt to no sociālās padrošināšanas maksājumiem. Savukārt pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu sistēmu veido drošības tīklu personām, kuras nonākušas trūkumā vai citā sociālā riska situācijā, nesaņem pietiekamus ienākumus no darba, sociālās apdrošināšanas maksājumiem vai valsts sociālajiem pabalstiem un kuras pilda līdzdarbības pienākumus. Pašvaldību sociālie pabalsti balstās uz konkrētas personas situācijas un ienākumu izvērtēšanu. 380. Likums "Par sociālo palīdzību" noteic regulāri izmakšajamo valsts sociālo pabalstu veidus: valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts; bērna kopšanas pabalsts; ģimenes valsts pabalsts; pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu; atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās; atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu. 381. Vienreiz izmaksājamie valsts sociālie pabalsti ir šādi: bērna piedzimšanas pabalsts; apbedīšanas pabalsts. 382. Personas tiesības saņemt valsts sociālos pabalstus ir atkarīgas no tā, kādai sociālajai grupai tā pieder, bet nav saistītas ar tās materiālo situāciju pabalsta saņemšanas periodā. Valsts sociālo pabalstu apjoms nav piesaistīts kādam noteiktam ienākumu līmenim. Izdevumi valsts sociālajiem pabalstiem pieaug katru gadu. Valsts budžeta izdevumos sociālajai palīdzībai dominē izdevumi valsts sociālajiem pabalstiem. 1999. gadā šim mērķim tika izlietots 57,23 milj. Ls, jeb 1,5% IKP. Lielākā daļa līdzekļu izlietota ģimenes valsts pabalstam - 30,1 milj. Ls, jeb 0,8% IKP. 1999. gadā veiktais pētījums par sociālās palīdzības pakalpojumu ģimenēm ar bērniem pieejamību pašvaldībās rāda, ka minēto pabalstu, neskatoties uz tā niecīgo summu, ģimenes uzskata par ļoti noderīgu. 2000.gadā valsts sociālajiem pabalstiem izlietots 58,6 milj. Ls, jeb 1,35 % IKP. 383. Likums "Par sociālo palīdzību" nosaka šādus pašvaldību sociālo pabalstu veidus: trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts - ģimenes ienākumu stabilizācijai noteiktā līmenī; dzīvokļa pabalsts - palīdzība ģimenei segt ar īri, komunālajiem maksājumiem un kurināmā iegādi saistītos izdevumus pabalsts aprūpei - pensijas vecuma personas, cilvēka ar invaliditāti vai bērna ar invaliditāti aprūpei, ja saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu šāda aprūpe viņiem nepieciešama un pašvaldība ar šādu pakalpojumu personu nevar nodrošināt; apbedīšanas pabalsts - minimālo apbedīšanas izdevumu segšana personas nāves gadījumā, ja nav tiesību uz citu apbedīšanas pabalstu; pabalsts pensionāram - vieniniekam (līdz 1999. gada beigām). 384. Papildus likumā uzskaitītajiem, pašvaldības savu budžeta iespēju robežās piešķir pabalstus arī citiem mērķiem. Izplatītākie no tiem: pabalsts pārtikai, ēdināšanai - palīdzība ģimenei, lai nodrošinātu iespēju paēst. Minētajā grupā ietilpst, piemēram, maksas segšana par bērna pusdienām skolā vai bērnudārzā; pabalsts ar bērnu audzināšanu un izglītošanu saistītiem mērķiem - sniedz atbalstu ģimenei apgādāt bērnus ar skolas piederumiem, apģērbu u.c., lai nodrošinātu bērna pilnvērtīgu attīstību; pabalsts izdevumu segšanai par medicīniskajiem pakalpojumiem. 385. Sociālās palīdzības pabalstu uzdevums ir sniegt īslaicīgu atbalstu, un pabalsts ir tikai viena no sociālās palīdzības formām. Tomēr sociālās palīdzības pabalstiem ir vislielākais īpatsvars pašvaldību izdevumos sociālās palīdzības pasākumiem (skatīt tabulu). Dažādiem pašvaldību sociālās palīdzības pasākumiem izlietotie līdzekļi no pagastu un pilsētu budžetiem, tūkst. Ls 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Aprūpei institūcijās 3564,5 3486,2 4567,9 5175,1 4974,9 6060,2 Aprūpei mājās 646,7 109,2 825,7 838,9 1014 1078 Pabalstiem 14242,5 13533 13693,5 13664,7 14259,9 15410,9 386. Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstiem 2001.gadā tika izlietots 15,4 milj. Ls. 2001.gadā, salīdzinot ar 2000.gadu par aptuveni 1,15 milj. Ls pieauguši pašvaldību sociālajiem pabalstiem atvēlēto līdzekļu apjoms. Ja likumā "Par sociālo palīdzību" definētajiem pašvaldību sociālajiem pabalstiem izlietoto līdzekļu daudzums ik gadus nav būtiski pieaudzis, tad vairākiem likumā neminētajiem pabalstiem gadu no gada tiek izlietots arvien vairāk pašvaldību budžeta līdzekļu (skatīt tabulu). Būtiskākajiem pašvaldību sociālajiem pabalstiem izlietotie līdzekļi, tūkst. Ls 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts 4291,5 1229,4 1197,8 1074,9 1065,4 1063,6 Dzīvokļu pabalsti 6199,3 5466,5 5849,7 5015,6 4549,2 4789,8 Pabalsts aprūpei 34,7 40,6 72 99,2 212,3 376,3 Brīvpusdienas skolā, bērnudārzā 2142,5 2342,3 2107,2 1943,1 2256,6 2302,6 Samaksa par medicīnas pakalpojumiem 400,1 1148,1 1168,5 1227,9 1503,6 2061,3 Ar bērna audzināšanu, izglītību saistītie - - 993,4 1030,5 1184,7 581,6 387. Lai panāktu rezultātu, ka pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu sistēma tiek mērķēta tieši uz trūcīgākajiem pašvaldību iedzīvotājiem, novērstu sabiedrības noslāņošanos, sociālo izstumtību un nabadzības pārmantošanu nākamajās paaudzēs, 1999.gadā tika uzsākts darbs pie izmaiņām pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēmā. Tika izstrādāta un 2000.gada 8.februārī apstiprināta koncepcija "Par minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanu trūcīgajiem iedzīvotājiem". 2000.gadā, pamatojoties uz apstiprināto koncepciju, tika izstrādāts projekts grozījumiem likumā "Par sociālo palīdzību". Minētie grozījumi paredz tikai vienu, uz ienākumu testēšanu pamatotu, pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu. Pēc garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta nodrošināšanas visiem iedzīvotājiem, kuri ir tiesīgi to saņemt, pašvaldībām, tāpat kā iepriekš, atbilstoši savām budžeta iespējām būs tiesības izmaksāt pabalstus dažādiem mērķiem arī citiem iedzīvotājiem. 2000.gadā no 1.jūlija līdz 31.decembrim (sešus mēnešus) 20 pašvaldībās norisinājās izmēģinājuma garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta ieviešanas pilotprojekts. Patlaban grozījumi likumā "Par sociālo palīdzību" tiek skatīti Saeimā. 388. Likums "Par sociālo palīdzību" noteic, ka pašvaldībām sociālās palīdzības darba organizēšanai katrā pašvaldībā ir jāizveido Sociālās palīdzības dienesti. Iedzīvotāju iespējas saņemt konkrētajām vajadzībām atbilstošus sociālās palīdzības pakalpojumus ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Tie ir: pašvaldību finansiālās spējas; pašvaldību vadītāju izpratne par sociālo palīdzību; pašvaldību sociālo darbinieku profesionalitāte; informētība par sociālās palīdzības pakalpojumiem. 389. Ministru kabinetā šobrīd jau ir akceptēta visā valstī vienota sociālās palīdzības pakalpojumu saņemšanas kārtība un personas individuālajām vajadzībām atbilstoša pakalpojuma nodrošināšana. Lai nodrošinātu vienādu sniedzamo pakalpojumu kvalitāti visā valsts teritorijā, neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja piederības un izvietojuma, un panāktu vienotu izpratni par sociālās palīdzības pakalpojumu sastāvu un kvalitāti visos pakalpojumu sniedzējos, ir izstrādātas un Ministru kabinetā 2000.gadā akceptētas vienotas prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Prasības reglamentē sniedzamo pakalpojumu saturu un definē pakalpojumu sniedzējas institūcijas darbības ideoloģiju dažāda profila sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem. 390. Nolūkā uzlabot valsts funkciju administrēšanu sociālās palīdzības jomā, akcentējot orientāciju uz pakalpojumu saņēmēju, ir izveidota valsts civiliestāde Sociālās palīdzības fonds, kura katru gadu organizē izsoles juridiskām personām par tiesībām saņemt valsts pasūtījumu sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanai. 2001.gadam tika organizētas izsoles par šādu pakalpojumu sniegšanu: par tiesībām nodrošināt bērnu sociālo aprūpi; par tiesībām nodrošināt personu ar garīga rakstura traucējumiem sociālo aprūpi; par labāko projektu dienas aprūpes centra personām ar garīga rakstura traucējumiem uzturēšanai; par tiesībām veikt vardarbībā cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju institūcijās; par tiesībām sniegt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar redzes traucējumiem; par tiesībām veikt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus; par tiesībām sniegt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus; par tiesībām sniegt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar dzirdes traucējumiem. Sociālā aprūpe 391. Sociālās aprūpes pakalpojumi ir palīdzība personām nodrošināt tās pamatvajadzības, kuras persona daļēji vai pilnībā nevar nodrošināt pati. Sociālā aprūpe ietver sevī aprūpi institūcijās un institūcijām alternatīvas aprūpes formas. 392. Sociālās aprūpes pakalpojumus Latvijā finansē gan no valsts budžeta, gan no pašvaldību līdzekļiem. Pēdējos gados sociālās palīdzības sistēma Latvijā strauji attīstās, parādās jauni pakalpojumu veidi - dienas centri, servisa dzīvokļi u.c., kā arī pakalpojumu tirgū iesaistās jauni pakalpojumu sniedzēji - līdzās tradacionālajām valsts un pašvaldību aprūpes iestādēm darbojas nevalstiskās organizācijas, kas piedāvā kvalitatīvus pakalpojumus. 393. Lai veicinātu šos pasākumus, Labklājības ministrija 2000.gadā izstrādāja koncepciju, kuras mērķis ir dot risinājumu, kā nodrošināt klienta vajadzībām atbilstošu un efektīvu sociālās aprūpes pakalpojumu attīstību, nododot visu atbildību pašvaldībām par optimālāko klienta sociālās aprūpes veida izvēli un šī pakalpojuma finansēšanu, izveidot uz tirgus principiem balstītu sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas sistēmu, kura veicinātu kvalitatīvu un lētāku sociālās aprūpes pakalpojumu attīstību. Sociālās palīdzības pakalpojumi bērniem 394. Bērniem domātās sociālās palīdzības pakalpojumu pamatuzdevumi ir nodrošināt tādus apstākļus, kas būtu pēc iespējas līdzvērtīgāki mājas apstākļiem, ģimeniskai videi. Šie pakalpojumi tiek sniegti bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, kā arī bērniem ar invaliditāti atkarībā no viņu individuālās situācijas un vajadzībām. Šie pakalpojumi ir bērna ievietošana audžuģimenē, nodošana aizbildņa ģimenē vai ievietošana aprūpes un audzināšanas iestādē. 395. Audžuģimenes ir īpaši apmācītas ģimenes, kuras uz laiku līdz vienam gadam savā ģimenē sniedz aprūpi bērnam, kurš dažādu iemeslu dēļ nevar palikt savā ģimenē. No valsts budžeta audžuģimenes saņem atlīdzību Ls 38 mēnesī par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, savukārt pašvaldības sedz bērna uzturēšanas izdevumus no sava budžeta. 396. Bērnam, kurš ir kļuvis bārenis vai palicis bez vecāku gādības, bāriņtiesa vai pagasttiesa ieceļ aizbildni, kurš aizstāj bērna īstos vecākus. Aizbildņa pienākums ir nodrošināt bērnam aprūpi un audzināšanu līdz laikam, kad tiek atjaunota vecāku vara vai bērns sasniedz pilngadību. Aizbildņiem no valsts budžeta tiek maksāta atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pabalsts aizbildnībā esošā bērna uzturēšanai. Atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu apmērs ir 38 lati un nav atkarīgs no aizbildnībā esošo bērnu skaita. Pabalstu bērna uzturēšanai aizbildnis saņem par katru aizbildnībā esošu bērnu 32 latus. Ja aizbildnis par aizbildnībā esošo bērnu saņem apgādnieka zaudējuma pensiju, valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas piešķirts sakarā ar apgādnieka zaudējumu, vai ģimenes valsts pabalstu, pabalstu bērna uzturēšanai samazina attiecīgi par apgādnieka zaudējuma pensijas, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, ģimenes valsts pabalsta (izņemot piemaksu par bērnu ar invaliditāti vecumā līdz 16 gadiem) summu. 397. Ja bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam bāriņtiesa (vai pagasttiesa) nav atradusi iespēju augt ģimeniskā vidē, tā pieņem lēmumu par bērna ievietošanu aprūpes un audzināšanas iestādē. Bērni atbilstoši savam veselības stāvoklim un vecumam saņem sociālās aprūpes pakalpojumus bāreņu aprūpes centros, specializētajos bērnu sociālās aprūpes centros un bērnunamos - patversmēs. Bāreņu aprūpes centri tiek finansēti no valsts budžeta un tajos aprūpi saņem bērni līdz divu gadu vecumam un bērni ar invaliditāti līdz četru gadu vecumam. Arī specializētie bērnu sociālās aprūpes centri tiek finansēti no valsts budžeta un tajos tiek nodrošināta aprūpe bērniem ar invaliditāti ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Bērnunami - patversmes tiek finansēti no pašvaldību budžetiem un tajos tiek aprūpēti bērni no 2 līdz 18 gadu vecumam. (Bērnu sadalījumu dažādās aprūpes iestādēs skatīt tabulā.) Bērnu sociālās aprūpes institūcijās gada laikā iestājušos un izstājušos personu skaits 1997 1998 1999 2000 2001 Bāreņu aprūpes centri iestājušies 482 558 463 382 365 izstājušies 490 521 541 361 433 Bērnunami - patversmes iestājušies 625 890 756 646 631 izstājušies 466 635 644 672 575 Specializēti bērnu aprūpes centri iestājušies 82 42 80 38 31 izstājušies 73 34 74 47 65 Sociālās palīdzības pakalpojumi pieaugušajiem 398. Sociālās aprūpes pakalpojumus pieaugušām personām atkarībā no personu grupas, pie kuras pieder pakalpojuma saņēmējs, un atkarībā no pakalpojuma veida, sniedz valsts vai pašvaldības. Valsts pienākums ir sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijās nodrošināšana personām ar garīga rakstura traucējumiem un personām ar īpašām vajadzībām. 399. Pašvaldību sniegts sociālās aprūpes pakalpojums ir aprūpe mājās, kas personām, kuru spējas pašām sevi aprūpēt ir ierobežotas, dod iespēju palikt savās mājās un ierastajā režīmā. Šo pakalpojumu ir tiesīgas saņemt personas, kuras vecuma vai veselības traucējumu dēļ nespēj veikt pašaprūpi un ikdienas mājas darbus, kā arī bērni ar invaliditāti un pieaugušas personas ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem, ja ģimenes locekļi objektīvu apstākļu dēļ nespēj viņiem nodrošināt nepieciešamo aprūpi. 2001.gadā aprūpi mājās saņēma 6687 personas ( 2000.gadā - 6818). 400. Pašvaldības nodrošina arī dienas centru sniegtos pakalpojumu. Dienas centros tiek nodrošināta aprūpe, prasmju attīstība, izglītošanās un brīvā laika pavadīšanas iespējas dažādu grupu iedzīvotājiem (gados veciem cilvēkiem, personām ar garīga rakstura traucējumiem u.c.) vienlaikus sniedzot atbalstu viņu ģimenes locekļiem. 2001.gadā dienas centros personām ar garīga rakstura traucējumiem (finansēšanā piedalās valsts ar budžeta līdzekļiem) aprūpes pakalpojumus saņēma 281 persona, citos dienas centros - 18238 personas (veci cilvēki, cilvēki ar invaliditāti u.c.). 401. Savukārt aprūpes institūcijām pieaugušiem cilvēkiem ir jānodrošina personas sociālā un medicīniskā aprūpe un/vai rehabilitācija. Arī šie pakalpojumi tiek finansēti kā no valsts, tā arī no pašvaldību budžetiem. 402. Personu ar garīga rakstura traucējumiem un specializēta rakstura sociālās aprūpes iestādes tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem. 2001.gadā Latvijā bija 27 specializētie sociālās aprūpes centri (pansionāti) personām ar garīga rakstura traucējumiem un viens - redzes invalīdu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs. Katru gadu šo iestāžu iemītnieku skaits nedaudz palielinās. Valsts finansētā sociālās aprūpe ir ļoti pieprasīta, visas vietas ir aizpildītas un klientiem ir jāgaida rindā, lai nokļūtu šajās sociālās aprūpes institūcijās. 403. Sociālo aprūpi pensijas vecuma personām un personām ar fiziskiem traucējumiem 2001.gadā nodrošināja 60 pašvaldību finansētie veco ļaužu pansionāti, kuros uzturējās 4513 personas, no kurām 24% bija cilvēki ar invaliditāti. 404. Gan pieaugušo, gan bērnu sociālās aprūpes institūcijas pēdējos gados arvien vairāk uzmanības pievērš klientu sadzīves apstākļu uzlabošanai un saturīgu brīvā laika pavadīšanas iespēju nodrošināšanai. Kā galvenie darba uzdevumi ir izvirzīti klientu sadzīves iemaņu nostiprināšana un attīstīšana ar mērķi personu atgriezt pastāvīgā dzīvē ārpus institūcijas. Sociālā rehabilitācija 405. Sociālā rehabilitācija ir pasākumu komplekss, kas vērsts uz personas sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu un/vai stabilizēšanu, sociālā statusa atgūšanu un integrāciju sabiedrībā. 406. Atzīmējot, ka lielāka daļa sociālās rehabilitācijas darba noris klienta dzīvesvietā un to nodrošina pašvaldības sociālās palīdzības dienests, jāuzsver, ka arī no valsts budžeta tiek finansēta liela daļa sociālās rehabilitācijas pakalpojumu. Piemērām, 2000.gadā Latvijā tika uzsākta valsts apmaksāta sociālās rehabilitācijas programma no vardarbības cietušiem bērniem. Valsts finansēja arī īpašu apmācības kursu tiem speciālistiem - psihologiem, psihoterapeitiem un sociālajiem darbiniekiem, kas sniegs palīdzību šiem bērniem. Tāpat ir valsts finansētas sociālās rehabilitācijas programmas redzes un dzirdes invalīdu rehabilitācijai, cilvēku ar invaliditāti profesionālajai rehabilitācijai u.c. 407. Labklājības ministrijā ir veikts liels darbs, lai izveidotu tiesisko bāzi personām ar īpašām vajadzībām nozīmīgos jautājumos. Lai veicinātu šo personu integrāciju sabiedrībā, izstrādāta un Ministru kabinetā akceptēta koncepcija "Vienādas iespējas visiem" ar pasākumu plānu līdz 2010.gadam. Izveidota Invalīdu lietu nacionālā padome, kurā ir iesaistītas gan cilvēku ar invaliditāti nevalstiskās organizācijas, gan citu valsts un pašvaldību institūciju pārstāvji. Šī padome uzrauga minētās koncepcijas īstenošanu valstī. Norisinās tehnisko palīgierīču sistēmas attīstība Latvijā, lai nodrošinātu cilvēkiem ar invaliditāti ērtu pieeju kvalitatīvām tehniskām palīgierīcēm. 408. Lai veicinātu personu ar garīga rakstura traucējumiem integrāciju sabiedrībā, valsts finansiāli līdzdarbojas dienas centru uzturēšanā šīm personām. Šādu centru izveidē nozīmīga loma ir nevalstiskajām organizācijām, kuras veiksmīgi sadarbojas gan ar ārzemju donoriem, gan ar vietējām pašvaldībām un spēj piedāvāt kvalitatīvu un precīzi mērķētu pakalpojumu. Rehabilitācijas pakalpojumi no vardarbības cietušiem bērniem 409. Bērniem, kuri ir prettiesisku darbību upuri, kopš 2000.gada par valsts budžeta līdzekļiem tiek nodrošināta palīdzība, kas ir nepieciešama, lai bērns atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. 410. 2001.gadā sociālo rehabilitāciju dzīvesvietā saņēma 690 bērni, kas cietuši no vardarbības. Sociālo rehabilitāciju institūcijās saņēma 491 bērni. Ja pēc speciālistu atzinuma rehabilitācijas institūcijās ir jāuzturas arī kādam no ģimenes locekļiem vai personai, kas bērnu aprūpē, tad arī pavadoņa uzturēšanos institūcijā apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. 2001.gadā tika apmaksāta 83 pavadoņu uzturēšanās rehabilitācijas iestādēs. 411. 2001.gadā ir apmācīti 60 speciālisti - sociālie darbinieki, psihologi un psihoterapeiti, kuri pašvaldībās sniegs sociālo rehabilitāciju bērniem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām. Pakta