12. Article

Sabiedrības veselība 412. 2000.gadā vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā bija 64.9 gadi vīriešiem un 76.0 gadi sievietēm. Savukārt 2001. gadā - 65.2 gadi vīriešiem un 76.6 gadi sievietēm. Mūža ilguma atšķirību veidošanā blakus bioloģiskajiem faktoriem stabilu vietu ieņem abu dzimumu atšķirīgā saslimstība un tādu riska faktoru nelabvēlīgā iedarbība kā smēķēšana, alkoholisms, aptaukošanās un citi. Pēdējos gados sakarā ar mirstības pakāpenisku samazināšanos, ir stabilizējies arī paredzamais mūža ilgums. 413. Iedzīvotāju nāves cēloņu struktūra Latvijā pēdējos 10 gados praktiski nav mainījusies. Visizplatītākais nāves cēlonis ir asinsrites sistēmas slimības, tad seko mirstība no audzējiem. Trešajā vietā ir mirstība no ārējiem nāves cēloņiem: transporta negadījumiem, tīšiem paškaitējumiem, slepkavībām, noslīkšanām. 414. Situācijas analīze Latvijā liecina, ka mirušo skaitam no ārējiem nāves cēloņiem kopumā ir tendence samazināties, taču lielākais mirušo skaits ir darbspējas vecuma iedzīvotāji vecumā no 15 - 59 gadiem. Šajā vecuma grupā pieaudzis arī mirušo skaits no saindēšanās ar alkoholu. 415. Pastāv mirstības dzimuma atšķirības. Vīriešu mirstība pēdējo trīs gadu laikā ir 1.1 līdz 1.2 reizes augstāka nekā sievietēm. Arī darbspējas vecumā mirušo vīriešu skaits ir lielāks nekā sieviešu. Ja 2000.gadā uz 1000 iedzīvotājiem darbspējas vecumā miruši 7.0 vīrieši un 3.2 sievietes, tad 2001. gadā - 8.5 vīrieši un 2.5 sievietes. 416. Joprojām atzīmējams augsts saslimstības līmenis ar atsevišķām infekcijas slimībām (difterija, tuberkuloze, HIV/AIDS), kā arī ar neinfekciju slimībām. 2001. gadā salīdzinot ar 200. gadu saslimstība ar visu formu tuberkulozi ir pieaugusi no 70.5 uz 72.9 uz 100000 iedzīvotājiem. Pieaug HIV/AIDS izplatība. 2001. gadā salīdzinot ar 2000. gadu saslimstība ir pieaugusi gandrīz divas reizes. 2001. gadā ir reģistrēti 806 jauni HIV gadījumi un 42 AIDS gadījumi. 2001. gadā miruši 13 cilvēki, no kuriem 6 miruši AIDS stadijā. Joprojām atzīmējams augsts saslimstības līmenis ar ļaundabīgajiem audzējiem. Šī slimību grupa ieņem nemainīgi pirmo vietu pirmreizējās invaliditātes struktūrā. Vides veselība 417. Vides higiēnas uzlabošanu un kaitīgo vides riska faktoru ietekmes samazināšanu uz cilvēka veselību reglamentē 1997.gada 11.decembrī pieņemtais Epidemioloģiskās drošības likums, kas nosaka epidemioloģisko drošību valstī un nosaka valsts institūciju, pašvaldību, fizisko un juridisko personu tiesības un pienākumus epidemioloģiskās drošības jomā, un atbildību par šī likuma pārkāpšanu. Latvijā ir izstrādāta virkne normatīvo aktu, kas regulē cilvēku aizsardzību no kaitīgo vides riska faktoru ietekmes (piemēram, kosmētikas, ķīmisko vielu, rotaļlietu drošuma jautājumos). 418. Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu izdoti Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka higiēnas prasības drošu un veselībai nekaitīgu pakalpojumu sniegšanai frizētavās4, kosmētiskajos kabinetos5 pirtīs6, viesnīcās7, sociālās aprūpes institūcijās8, publiskas lietošanas peldbaseinos9, kā arī noteiktas prasības, lai nepieļautu kapsētām piegulošo teritoriju sanitāro apstākļu pasliktināšanos10. 419. Lai novērstu risku inficēt citas personas ir noteiktas infekcijas slimības, ar kurām saslimušās vai inficējušās personas un personas, par kurām radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka tās inficējušās, nedrīkst tikt nodarbinātas darbos (arī atrasties mācību praksē)11. 420. Lai aizsargātu patērētāju intereses un veselību, nodrošinot tiesības uz drošu un veselīgu pārtiku, saskaņā ar 1998.gada 19. februāra Pārtikas aprites uzraudzības likumu, izdoti Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka higiēnas prasības visos pārtikas aprites posmos, kā arī nekaitīguma prasības pārtikas produktiem, piemēram, minerālūdeņiem, ģēnetiski modificētiem organismiem, alkoholiskajiem dzērieniem u.c.12 421. Labklājības ministrijas pakļautības iestāde Valsts sanitārā inspekcija veic higiēnisko un pretepidēmisko prasību izpildes kontroli jebkurā objektā Latvijas Republikas teritorijā.13 Sabiedrības veselības politika 422. Labklājības ministrija izstrādā un realizē politiku un stratēģiju vairākās sabiedrības veselības jomās. Sabiedrības veselība ir primārais posms iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanā. 2000. gadā Latvijā tika izstrādāts dokuments "Sabiedrības veselības stratēģija", kas 2001. gada 6. martā tika apstiprināts Ministru kabinetā. Tajā aprakstīta sabiedrības veselības situācija Latvijā, norādītas galvenās problēmas un to iespējamie risinājuma veidi. 2002. gadā ir izstrādāts sabiedrības veselības stratēģijas rīcības programmas projekts, kurā norādīti mērķu sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi un konkrētas institūcijas, kuras atbild par katra mērķa sasniegšanu. 423. Būtiska sabiedrības veselības sastāvdaļa ir veselības aprūpe. Tā ietver sevī gan ārstniecisko, gan farmaceitisko aprūpi un ir vērsta uz veselības nodrošināšanu, uzturēšanu un atjaunošanu. Veselības aprūpē tiek izdalīti trīs posmi. Primārā veselības aprūpe ir valsts veselības aprūpes sistēmas galvenais posms. Tas ir pirmais veselības aprūpes līmenis vairāku pakāpju sistēmā, kurā pakalpojumus pacientiem sniedz primārās veselības aprūpes ārsts - ģimenes ārsts, internists vai pediatrs. Sekundārā veselības aprūpe ir specializēta ambulatoriska un/vai stacionāra veselības aprūpe, kas orientēta uz neatliekamu, akūtu vai plānveida medicīnisku palīdzību - ātru un kvalitatīvu diagnostiku, intensīvu ārstniecību un rehabilitāciju ar mērķi maksimāli ātri un kvalitatīvi panākt pacienta izveseļošanos vai slimības izpausmju samazināšanos līdz tādai pakāpei, ka tālāk ir iespējams ārstēties primārajā veselības aprūpes līmenī. Terciārajai veselības aprūpei ir jānodrošina augsti specializēti medicīniskie pakalpojumi, ko specializētos ārstniecības centros vai iestādēs sniedz vienas vai vairāku medicīnas nozaru darbinieki ar papildu kvalifikāciju. Tā ir saistīta ar tehniski daudzveidīgu un sarežģītu diagnostikas un ārstniecības iekārtu izmantošanu. 424. Farmaceitiskie pakalpojumi nodrošina profilaksei un ārstniecībai vajadzīgo zāļu izsniegšanu pret ārsta izrakstītām receptēm vai bez tām. Farmaceitiem ir būtiska nozīme pacienta informēšanā par nepieciešamību apmeklēt ārstus. 425. Veselības aprūpes un sociālās aprūpes normatīvos aktos ir iestrādātas normas, kas paredz vienlīdzības principa nodrošināšanu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā, taču, diemžēl, valsts veselības aprūpes ierobežotais budžets nedod iespējas šos pakalpojumus saņemt pietiekamā apjomā. Veselības aprūpes finansēšanas kārtība 426. 1997. gada 12. jūnija Ārstniecības likums noteic, ka ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Valsts garantētais medicīniskās palīdzības apjoms Ministru kabineta noteiktajā kārtībā tiek sniegts Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pasē ir personas kods un kuri reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, kā arī aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām. Šāda palīdzība tiek sniegta tajā laikā un vietā, kur tā ir nepieciešama. Ārvalstnieki un bezvalstnieki, kuru pasē nav personas koda un kuri nav reģistrējušies Iedzīvotāju reģistrā, bet legāli uzturas Latvijā, medicīnisko palīdzību saņem par maksu. 427. Saskaņā ar Ārstniecības likumu tika izdoti 1999. gada 12. janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr.13 "Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi". Šie noteikumi nosaka veselības aprūpes finansēšanas kārtību, valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļu un citos normatīvajos aktos veselības aprūpei paredzēto līdzekļu saņemšanas un izlietošanas kārtību, kā arī ārstniecības pakalpojumu apjomu, kas tiek apmaksāts no valsts pamatbudžeta līdzekļiem, speciālā budžeta līdzekļiem un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem. Noteikumi nosaka arī veselības aprūpes pakalpojumus, ar kuriem saistītos izdevumus valsts nesedz. 428. Izdevumus par veselības aprūpes un tiesu medicīniskās ekspertīzes pakalpojumiem, ko Latvijas Republikas teritorijā saņēmuši ārvalstnieki un bezvalstnieki, kuri nav saņēmuši termiņuzturēšanās atļauju un nav maksājuši ienākuma nodokli vismaz pusgadu, sedz paši ārvalstnieki un bezvalstnieki vai attiecīgā apdrošināšanas sabiedrība, ja starpvalstu līgumos nav noteikts citādi, vai tā fiziskā vai juridiskā persona, kura, parakstot ielūgumu vai izsaukumu, lai attiecīgais ārvalstnieks saņemtu ieceļošanas vīzu vai uzturēšanās atļauju, galvojusi, ka segs nepieciešamos ārvalstnieka vai bezvalstnieka veselības aprūpes izdevumus. 429. Ārstniecības iestāde iekasē pacienta iemaksu (pacienta iemaksa - valstī noteikts vienots tiešs pacienta maksājums par ārstniecības pakalpojumu ārstniecības iestādei, kuru ārstniecības iestāde iekasē no pacienta veselības aprūpes pakalpojumu minimuma ietvaros). Pacienta iemaksu kopsumma kalendāra gadā nedrīkst pārsniegt 80 latus. No pacienta iemaksas atbrīvojami: bērni vecumā līdz 18 gadiem; visi iedzīvotāji, ja tiek veiktas profilaktiskās apskates Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā; grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz 42 dienām, ja tiek saņemti ārstniecības pakalpojumi, kas saistīti ar grūtniecības un pēcdzemdību sarežģījumu novērošanu un grūtniecības norisi; visi iedzīvotāji, ja tiek veikta vakcinācija normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vai pasīvā imunoterapija Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā; politiski represētās personas un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidācijā cietušās personas; trūcīgās personas, kas par tādām atzītas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā; tuberkulozes slimnieki un pacienti, kuriem veic izmeklējumus tuberkulozes noteikšanai; personas, kas saņem veselības aprūpes pakalpojumus to infekciju slimību gadījumos, kuras ir laboratoriski apstiprinātas un pakļautas reģistrācijai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par infekcijas slimību reģistrācijas kārtību; personas, kas saņem neatliekamo medicīnisko palīdzību (primāro neatliekamo medicīnisko palīdzību pirmsslimnīcas posmā; primāro un sekundāro neatliekamo medicīnisko palīdzību stacionārā pirmajās divās dienās pēc hospitalizācijas; ārstējas stacionāra intensīvās terapijas gultasvietā); valsts specializēto sociālās aprūpes centru un pašvaldību pansionātu (centru) aprūpē esošās personas. 430. Veselības aprūpes finansēšanai pēdējā desmitgadē tiek atvēlēti 3 - 6 % no iekšzemes kopprodukta. Valdības finansējums veselības aprūpei % no IKP*, 1995. - 2001.g. *Centrālā statistikas pārvalde Veselības aprūpes sistēmas reforma 431. 1993. gadā Latvijā tika uzsākta veselības aprūpes reforma. Šīs reformas galvenais mērķis ir uz iedzīvotāju vērstas, racionālas un pieejamas veselības aprūpes sistēmas ieviešana Latvijā, decentralizējot veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju sistēmu. Šī mērķa sasniegšanai reformas sākumposmā tika izvirzīti sekojoši pamatuzdevumi: 1) veselības aprūpes finansēšanas reforma; 2) efektīvas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras izveidošana; 3) sabiedrības veselības politikas izstrāde un realizācija. 432. 1997. gadā Latvijas valdība sadarbībā ar Pasaules Banku izstrādāja "Veselības aprūpes reformas" projektu un noslēdza līgumu, kurš paredz Pasaules Bankas kredītu šī projekta realizācijai. Līdz 2002. gada 31. decembrim paredzēts veikt nepieciešamās izmaiņas veselības aprūpes sistēmas struktūrā, speciālistu apmācību un reformas pamatshēmas izveidošanu, izstrādājot politikas modeļus, stratēģijas un koncepcijas, to realizācijas un kontroles mehānismus. Zīdaiņu mirstība 433. Lai gan kopš 1996. gada bija novērojama zīdaiņu mirstības samazināšanās, 2001. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, tā ir nedaudz pieaugusi (skatīt tabulu, Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras dati). Zīdaiņu mirstība 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Zīdaiņu mirstības gadījumu skaits 315 289 276 219 210 217 uz 1000 dzīvi dzimušajiem 15,8 15,2 14,9 11,4 10,4 11,0 434. 2000.gadā mirušo zīdaiņu procentuālai sadalījums pēc nāves cēloņiem bija šāds: 46,2% miruši no perenatālā stāvokļa patoloģiskiem stāvokļiem, 32% - no iedzimtām anomālijām, 5,2% no ievainojumiem, saindēšanās un ārējās iedarbības sekām, 1,9% - no infekcijas un parazitārām slimībām, 1,4% - no elpošanas sistēmas slimībām. Šos rādītājus salīdzinot ar 1999.gada rādītājiem ir jāatzīmē, ka uzlabojoties veselības aprūpes kvalitātei un tehnoloģijām ir samazinājies perinatālā perioda patoloģisko stāvokļu īpatsvars zīdaiņu mirstībā, infekcijas, parazitāro slimību un elpošanas sistēmu slimību īpatsvars. Savukārt palielinājusies zīdaiņu mirstība no iedzimtām anomālijām. Augsts ir tā sauktais novēršamās nāves īpatsvars (nāve no ievainojumiem, saindēšanās un ārējās iedarbības sekām). 2001. gadā mirušo zīdaiņu procentuālais sadalījums pēc nāves cēloņiem bija šāds: 41,5% miruši no perinatālā stāvokļa patoloģiskiem stāvokļiem, 34,5% - no iedzimtām anomālijām, 5,1% no ievainojumiem, saindēšanās un ārējās iedarbības sekām, 2,3% - no infekcijas un parazitārām slimībām, 3,2% - no elpošanas sistēmas slimībām. Šos rādītājus salīdzinot ar 2000.gada rādītājiem ir jāatzīmē, ka perinatālā perioda patoloģisko stāvokļu īpatsvars zīdaiņu mirstībā turpina samazināties. Savukārt palielinājusies zīdaiņu mirstība no iedzimtām anomālijām, infekcijas un parazitārām slimībām un elpošanas sistēmas slimībām. Vēljoprojām augsts ir tā sauktais novēršamās nāves īpatsvars (nāve no ievainojumiem, saindēšanās un ārējās iedarbības sekām). Savukārt pozitīvas izmaiņas zīdaiņu mirstības samazināšanā veicina jau iepriekšējos gados uzsāktie pasākumi, kas tiek veikti, lai sievieti stimulētu uzsākt medicīnisko aprūpi ārstniecības iestādē vēl līdz 12. grūtniecības nedēļai. 435. Ar 2001.gadu ir beigusies perinatālās mirstības rādītāju samazināšanās tendence, kas bija iesākusies 1995. gadā un turpinājās līdz 2000. gadam. Salīdzinot ar 2000. gadu ir samazinājies dzīvi dzimušo skaits un pieaudzis mirušo skaits 0-6 dienās. Tendence samazināties ir tikai nedzīvi dzimušo skaitam (skatīt tabulu, Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras dati). Dzīvi un nedzīvi dzimušo un mirušo zīdaiņu sadalījums pēc dzimšanas svara Svars gramos Dzīvi dzimuši . Nedzīvi dzimuši . Miruši 0-6 dienās . absolūtos skaitļos . īpatsvars absolūtos skaitļos . īpatsvars. absolūtos skaitļos . īpatsvars. 2000 2001 2000 2001 2000 2001 2000 2001 2000 2001 2000 2001 < 500 2 1 0,01 0,01 2 2 1,3 1,4 2 1 2,2 1,0 500-999 53 51 0,3 0,3 34 39 21,5 28,3 21 28 22,6 26,7 1000-1499 109 88 0,5 0,4 23 14 14,6 10,1 14 8 15,1 7,6 1500-1999 230 221 1,1 1,1 20 17 12,7 12,3 6 8 6,5 7,6 2000-2499 687 651 3,4 3,3 20 22 12,7 15,9 4 9 4,3 8,6 2500-2999 2634 2565 13,0 13,0 18 17 11,4 12,3 6 12 6,5 11,4 3000-3499 6889 6836 34,1 34,8 19 12 12,0 8,7 15 25 16,1 23,8 3500-3999 6891 6625 34,1 33,7 15 12 9,5 8,7 17 9 18,3 8,6 4000 un > 2691 2620 13,3 13,3 5 3 3,2 2,2 8 5 8,6 4,8 Svars nav norādīts 2 1,3 Kopā 20186 19658 100 100 158 138 100 100 93 105 100 100 Dzeramā ūdens kvalitāte 436. Dzeramā ūdens kvalitātes uzraudzību veic Sabiedrības veselības aģentūra. Dzeramā ūdens kvalitātes uzraudzības mērķis iz savlaicīgi konstatēt dzeramā ūdens piesārņojuma gadījumus un aizsargāt cilvēku veselību no nevēlamām sekām, ko var radīt ūdens piesārņojums, kā arī informēt sabiedrību par dzeramā ūdens kvalitāti. 437. Latvijā dzeramo ūdeni galvenokārt iegūst no pazemes avotiem, kuru ūdens kvalitāte ir laba un nemainīga, bet novecojušie ūdens piegādes tīkli šo kvalitāti jūtami pazemina. 438. 2000.gadā dzeramā ūdens kvalitātes neatbilstība pēc ķīmiskajiem rādītājiem vidēji valstī bija 58,3% (1999.gadā - 51%). Tas izskaidrojams ar augsto dzelzs saturu dzeramajā ūdenī un tiešus draudus cilvēku veselībai nerada. Salīdzinot pa reģioniem labākā ūdens ķīmiskā kvalitāte ir Rīgas reģionā, bet sliktākā - Rēzeknes reģionā. 439. 2000.gadā dzeramā ūdens kvalitātes neatbilstība pēc mikrobioloģiskiem rādītājiem vidēji valstī bija 6,4% (1999.gadā - 14,1%). Lielākā neatbilstība pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem ir Tukuma reģionā, Ventspils reģionā, Gulbenes reģionā un Jēkabpils reģionā. Pazemes avotos Rīgas reģionā un Jelgavas reģionā mikrobioloģiskais piesārņojums nav konstatēts. Infekcijas slimību apkarošana 440. Pateicoties ilgus gadus veiktai bērnu plānveida imunizācijai, salīdzinājumā ar pirmsvakcinācijas periodu, Latvijā vairāk nekā par 99% samazinājusies saslimstība ar vairākām vakcīnregulējamām infekciju slimībām, kā arī tika likvidēts poliomielīts. Tomēr saglabājas vairākas problēmas, viena no tām ir saslimstība ar difteriju, kas ir saistīta ar pieaugušo imunizāciju. 2000.gadā aktuāla kļuva arī saslimstība ar epidēmisko parotītu bērnu un pusaudžu vidū. 2001. gadā saslimstība ar epidēmisko parotītu ir pieaugusi 3.5 reizes salīdzinot ar 2000. gadu, sasniedzot 288,8 gadījumus uz 100000 iedzīvotājiem. 72% no epidēmiskā parotīta slimnieku skaita ir bērni. Vakcinācijas kalendāra izpildi bērnu vidū traucē tas, ka visās skolās nav nodrošināta bērnu sistemātiska vakcinācija, kā rezultātā 2001. gadā pret epidēmisko parotītu ir vakcinēti 95,0%, bet difteriju - 93,8% skolēnu. 441. Pieaugušo imunizācijas kampaņa 1994. - 1995. gadā Latvijā novērsa nopietnu difterijas epidēmijas uzliesmojumu. Saslimšanas gadījumu skaits saruka no 369 gadījumiem 1995. gadā līdz 42 - 1997. gadā. 1998. gadā saslimstības līmenis atkal sāka pieaugt un sasniedza 67 slimības gadījumus. 1999. gadā ar difteriju saslima jau 81 iedzīvotājs. 2000. gadā reģistrēts vēl lielāks saslimstības līmenis - 264 gadījumi (tai skaitā 10 letāli), kas ir 3,2 reizes vairāk nekā 1999. gadā. Tomēr 2001. gadā ir izdevies saslimstību ar difteriju samazināt līdz 91 gadījumam. 82% no difterijas slimniekiem bija pieaugušie. Letāls slimības iznākums bija 5 gadījumos, kas ir 2 reizes mazāk nekā 2000. gadā. Analizējot saslimstību pa vecuma grupām jāatzīmē, ka lielākais difterijas slimnieku īpatsvars 2000. gadā reģistrēts vecumā no 18 - 29 gadiem un no 50 gadiem un vecākiem. Saslimstība ar difteriju Latvijā ir aktuāla arī tādēļ, ka ir liels smagu gadījumu īpatsvars. 2000. gadā saslimstība ar difteriju reģistrēta 12 Latvijas administratīvajās teritorijās, savukārt 2001. gadā tikai 5. Visaugstākā saslimstība ar difteriju 2000. gadā bija Rīgā - 28.1 gadījums uz 100000 iedzīvotājiem un Liepājā - 25.7 gadījumi uz 100000 iedzīvotājiem. PVO rekomendētais imunizācijas līmenis pret difteriju - 90% tika sasniegts tikai Alūksnes, Ludzas un Rēzeknes rajonos. Tuvu rekomendētajam imunizācijas līmenim atrodas Saldus, Valkas un Ventspils rajoni. 442. Lai gan kopš 1997. gada tika novērota pozitīva tendence - saslimstība ar garo klepu samazinājās, pēdējos divus gadus saslimstībai ir tendence pieaugt, 2001. gadā sasniedzot 6,8 gadījumus uz 100000 iedzīvotājiem. Tāpat kā 2000. gadā arī 2001. gadā augstākā saslimstība ar garo klepu, ievērojami pārsniedzot vidējo rādītāju Latvijā, ir reģistrēta Daugavpilī, pieaugot no 34,9 gadījumiem uz 100000 iedzīvotājiem 2000. gadā līdz 35,9 gadījumiem uz 100000 iedzīvotājiem 2001. gadā. 443. Lai gan 1999. un 2000. gadā nav konstatēts neviens saslimšanas gadījums ar masalām, tomēr 2001. gadā ir reģistrēts viens saslimšanas gadījums vecuma grupā no 1 - 6 gadiem. Saslimstība strauji samazinājusies kopš 1992.gada, kad saslimstība ar masalām bija 9.3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Kopš 1997.gada imunizācijas līmenis pārsniedz Pasaules veselības organizācijas ieteikto 95% līmeni. 444. Sākot ar 1999.gada novembri vairākās Latvijas administratīvajās teritorijās strauji pieauga epidēmiskā parotīta saslimstības līmenis, kas bija saistīts ar infekcijas uzliesmojumiem skolās un citos organizētajos kolektīvos. Pēdējo 10 gadu laikā lielākais epidēmiskā parotīta uzliesmojums tika reģistrēts 1996. - 1997.gados, kad Daugavpils pilsētā bija konstatēti 330 saslimšanas gadījumi, galvenokārt skolēnu vidū. 445. 2000.gadā salīdzinājumā ar 1999.gadu, saslimstība ar epidēmisko parotītu pieaugusi 47.2 reizes (2000.gadā - 80.4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, 1999.gadā -1.7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Arī 2001. gadā ir vērojama epidēmiskā parotīta palielināšanās (3.5 reizes vairāk nekā 2000. gadā). 72% no epidēmiskā parotīta slimnieku skaita ir bērni. Visvairāk epidēmiskā parotīta saslimšanas gadījumi tika reģistrēti skolēnu un karavīru vidū. Vislielākais saslimušo skaits tika reģistrēts vecuma grupās, kurās pagājis 10 un vairāk gadu ilgs laika periods kopš vakcinācijas 15 mēnešu vecumā. Tā vecumgrupā no 7-15 gadiem saslimušo skaits bija-32% no visiem saslimušajiem ar epidēmisko parotītu, no 15-18gadiem - 34% un vecumgrupā no 18 - 30 gadiem - 23% no kopējā saslimušo skaita. 446. Epidēmiskā parotīta saslimstības pieauguma iemesli ir vairāki: nepietiekamā imunitāte tiem skolas vecuma bērniem, kuriem pēc vakcinācijas pagājis vairāk nekā 10 gadu ilgs periods, imunitātes trūkums jauniešiem, kuri dzimuši pirms vakcinācijas uzsākšanas (vakcinācija pret epidēmisko parotītu uzsākta 1983.gadā), kā arī zems imunizācijas līmenis bērniem, kuriem vakcinācija tikusi veikta. Tā 2000. gadā 8 gadu vecumā 2.poti ir saņēmuši tikai 92% no vakcinācijai pakļautajiem bērniem, sasniedzot Pasaules veselības organizācijas rekomendēto līmeni tikai 2001. gadā. Pasaules veselības organizācijas rekomendācijās teikts, ka lai nodrošinātu "kolektīvo imunitāti" un pārtrauktu vīrusa cirkulāciju, ir jāizvakcinē vismaz 95% bērnu. 447. Analizējot saslimstību ar masaliņām jāatzīmē, ka kopš 1993. gada, kad uzsākta bērnu vakcinācija pret masaliņām, bija vērojama tās saslimstības stabila samazināšanās. Taču 2001. gadā par gandrīz 6 reizēm ir palielinājies saslimstības līmenis ar šo infekcijas slimību - no 2.6 gadījumiem 2000. gadā līdz 15.1 saslimšanas gadījumam uz 100000 iedzīvotājiem 2001. gadā. 448. Ja saslimstība ar masaliņām 2000.gadā Latvijā reģistrēta 12 administratīvajās teritorijās, no kurām visaugstākais saslimstības līmenis ir bijis Tukuma (21.9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) un Valkas rajonos (20.3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem), tad 2001. gadā saslimstība tika reģistrēta jau 17 Latvijas administratīvajās teritorijās, no kurām augstākā saslimstība tika reģistrēta Rēzeknē (307.0 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem), Alūksnes rajonā (125.3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) un Rēzeknes rajonā (123.5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Lai gan visaugstākā saslimstība ar masaliņām parasti tiek reģistrēta bērniem pirmajā dzīves gadā, kad vēl nav sasniegts nepieciešamās vakcinācijas vecums, 2001. gadā visvairāk saslimšanas gadījumi reģistrēti vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem, un nedaudz mazāk vecumā no 7 līdz 14 gadiem. 449. Līdz 2 gadu vecumam bērnu imunizācijas līmenis sasniedzis Pasaules veselības organizācijas ieteikto 95% līmeni. Nepietiekams ir 12 gadus vecu meiteņu imunizācijas līmenis, tam būtu jāpievērš īpaša uzmanība, lai samazinātu iedzimto masaliņu izplatības rādītāju. Bērnu imunizācija 450. Latvijā epidemioloģiskās drošības jomu regulē 1997. gada 11. decembra Epidemioloģiskās drošības likums, kurš stājās spēkā 1998. gada 13. janvārī, Valsts uzdevums ir nodrošināt, lai vismaz 95% bērnu visās vecuma grupās būtu imunizēti pret vakcīnatkarīgajām infekcijas slimībām. Pateicoties ilgus gadus veiktai bērnu plānveida imunizācijai, salīdzinājumā ar pirmsvakcinācijas periodu, Latvijā vairāk nekā par 99% samazinājusies saslimstība ar vairākām vakcīnregulējamām infekciju slimībām, kā arī tika likvidēts poliomielīts. Tomēr saglabājas vairākas problēmas, viena no tām - nav nodrošināta sistemātiska bērnu vakcinācija skolās, kas traucē vakcinācijas kalendāra izpildi. Bez tam, saslimstības mazināšanai ar vakcīnatkarīgajām infekcijas slimībām nepieciešama aktīva ārstniecības personu un epidemiologu sadarbība, lai nodrošinātu pietiekamu iedzīvotāju, tai skaitā bērnu imunizācijas līmeni. Imunizācijas stāvoklis Latvijā (Sabiedrības veselības aģentūras dati) Infekcijas slimība Vecums Potes Imunizācijas līmenis . 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Difterija 1g.v. 3.pote 92,8 91,7 93,6 95,3 95,9 97,2 Stinguma krampji 2g.v. 4.pote 85,7 87,3 87,7 90,6 91,5 92,6 7g.v. 5.pote 89,9 94,7 94,7 90,5 85,7 86,9 8g.v. 5.pote 92,3 93,9 14g.v. 6.pote 82,2 85,1 15g.v. 6.pote 83,9 89,1 94,5 90,9 91,6 93,8 Garais klepus 1g.v. 3.pote 79,8 89,1 90,8 94,1 95,6 96,9 2g.v. 4.pote 82,3 85,5 85,7 89,3 89,7 92,3 Poliomielīts 1g.v. 3.pote 92,8 91,6 94,0 95,2 95,8 97,3 2g.v. 4.pote 85,9 88,1 88,4 91,1 91,6 92,7 7g.v. 5.pote 89,5 93,5 91,2 92,4 85,1 87,4 8g.v. 5.pote 93,0 94,0 14g.v. 6.pote 84,1 87,4 15g.v. 6.pote 91,9 94,8 96,4 93,9 93,2 95,5 Masalas 2g.v. 1.pote 95,7 96,6 96,9 97,2 96,9 97,9 7g.v. 2.pote - - 84,2 91,6 86,7 88,5 8g.v. 2.pote 93,1 94,8 12g.v. 2.pote 84,0 86,9 95,0 96,4 Masaliņas 2g.v. 1.pote 94,6 96,0 96,5 95,6 96,6 97,9 12g.v.* 2.pote 78,2 96,6 88,5 89,0 93,0 95,0 Epidēmiskais parotīts 2g.v. 1.pote 95,6 96,3 96,9 94,2 96,9 97,9 7g.v. 2.pote - - 69,5 88,4 89,8 88,3 8g.v. 2.pote 92,1 95,0 Tuberkuloze 1g.v. 1.pote 99,7 99,6 99,9 99,8 99,9 99,9 B hepatīts 1g.v. 3.pote - - - 94,2 95,0 96,1 * meitenes Saslimstība ar tuberkulozi 451. Dažādu sociāli ekonomisko un politisko pārmaiņu dēļ, saslimstība ar tuberkulozi Latvijā sāka pieaugt kopš 1990. gada. Laikā līdz 1998. gadam tā pieauga 2.5 reizes. Nākamajos gados situācija saslimstībā ar tuberkulozi stabilizējas. 452. Tuberkulozes uzliesmojums vairumā gadījumu saistīts ar nabadzību, sliktiem dzīves apstākļiem, ar dzīvesveidu un paradumiem saistītiem riska faktoriem. Apmēram puse no tuberkulozes slimniekiem ir sociāli nelabvēlīgais kontingents jeb t.s. sociāli dezadaptētie (bezpajumtnieki, alkoholiķi, narkomāni, no apcietinājuma atbrīvotie). Patlaban par sociāli dezadaptētiem var uzskatīt arī pensionārus un bezdarbniekus. Pēdējo gadu laikā Latvijā 4,3 reizes palielinājies to saslimušo ar tuberkulozi cilvēku skaits, kas darbspējas vecumā nestrādā. 453. Tuberkulozes slimnieku sastāvu valstī pēdējo 4 gadu laikā var iedalīt sekojošās grupās: 1) saslimuši apcietinājumā 13,6-10,6 % (saslimstība ar tuberkulozi ieslodzījuma vietās pēdējos 2 gados mazinās); 2) bezdarbnieki 45 - 37 %; 3) ļaunprātīgi alkohola lietotāji 36 - 31 %; 4) ilgstoši nav pārbaudījuši veselību 32 - 34 %; 5) anamnēzē kontakts ar TM+ slimniekiem 22-20 % 454. 2001. gadā saslimstības rādītājs ar visu formu tuberkulozi bija 72.9 uz 100 000 iedzīvotājiem (skatīt tabulu). Saslimstība ar visu formu tuberkulozi dažādās vecuma grupās uz 100 000 iedzīvotājiem 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Kopā 28,7 29,0 33,3 44,1 50,4 59,0 68,4 74,0 68,3 70,5 72,9 t. sk. pieaugušiem 34,3 34,5 41,2 55,4 62,9 72,6 83,6 88,6 80,8 81,9 82,9 pusaudžiem 5,7 14,4 6,9 12,0 11,2 15,0 22,7 23,1 23,6 28,1 34,1 bērniem 7,5 6,1 7,8 9,5 12,0 16,9 18,1 26,4 27,9 32,6 38,9 455. Saslimstības pieaugums ar tuberkulozi vērojams gan sieviešu, gan vīriešu vidū. Tomēr biežāk ar tuberkulozi slimo vīrieši (skatīt tabulu). Biežāk ar tuberkulozi slimo darbspējīgā vecumā (18 - 54 gadi). Palielinās bērnu saslimstība ar tuberkulozi. Pirmo reizi deviņdesmitajos gados samazinājies ar tuberkulozi pirmreizēji saslimušo skaits un 1998.gadā tas bija 74 gadījumi uz 100000 iedzīvotājiem, 2001. gadā - 72,9 gadījumi. 2001. gadā ar visām tuberkulozes formām saslimušo bērnu skaits sasniedza 162 gadījumus, salīdzinot ar 129 gadījumiem 1999. gadā. Slimojošie bērni, galvenokārt, ir no sociālās riska grupas, kur tuberkulozes izplatība ir vislielākā. Saslimstība ar tuberkulozi vīriešu un sieviešu vidū 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 vīriešiem 42,1 42,3 47,7 65,7 72,2 84,5 103,8 113,6 104,2 108,1 110,2 sievietēm 17,2 18,6 20,8 25,4 31,5 37,0 37,3 39,9 37,3 38,1 41,0 456. Satraukumu rada apstāklis, ka slimnieki joprojām novēloti apmeklē ārstu un daudziem tuberkuloze ir ielaistās stadijās. Par to liecina samērā lielā mirstība no tuberkulozes jau pirmajā gadā, kopš konstatēta saslimšana. Tā 2000.gadā miruši 80 slimnieki (38,5%) (2000. gadā 92 slimnieki (30,5%)). Jāatzīmē, ka katrs otrais plaušu tuberkulozes slimnieks, kas izdala mikrobaktērijas, ir multirezistents pret diviem un vairāk preparātiem , kas ir viens no galvenajiem iemesliem nelabvēlīgam ārstēšanas iznākumam. 457. Kā pozitīvs jāatzīmē fakts, ka pēdējos gados samazinās to slimnieku skaits, kas izvairās no ārstēšanās. 458. Būtiski palielinās tuberkulozes diagnostikai profilaktiski izmeklēto skaits - 1999.gadā tika izmeklēti vidēji 292 no katriem 1000 iedzīvotājiem, 2001.gadā - jau 481. 459. 1994.gadā Latvija par pamatu nacionālai tuberkulozes apkarošanas programmai pieņēma PVO ieteikto tuberkulozes apkarošanas stratēģiju un politiku, kas deva iespēju nodrošināt pasaules standartiem atbilstošu tuberkulozes agrīnas atklāšanas, ārstēšanas un profilakses pasākumus. 1995. gadā Latvijā tika uzsākta DOTS (directly observed short-course therapy) stratēģija, kas nodrošina medikamentu lietošanu stingrā un tiešā medicīnas darbinieka uzraudzībā. 1997. gadā DOTS tika pilnībā ieviesta visā valstī, tai skaitā ieslodzījuma vietās. Epidemioloģiski bīstamu - bacilāru tuberkulozes slimnieku ārstēšana notiek stacionāra apstākļos, pēc abacilēšanas ambulatori. Valstī patreiz ir 1204 pieaugušo un 53 bērnu stacionāra gultas tuberkulozes slimnieku ārstēšanai (1972.gadā ar līdzīgu epidemioloģisko situāciju - 5535 gultas). 460. Pilnveidojot administrācijas sistēmu multirezistentās tuberkulozes slimnieku aprūpē: 1) veikta precīza multirezistento tuberkulozes slimnieku uzskaite; 2) izveidota ārstu konsultatīvā komisija multirezistento tuberkulozes slimnieku ārstēšanas uzraudzībai; 3) notiek visu slimnieku ar multirezistenci uzraudzība, tiek analizēta slimības gaita, noteikts ārstēšanas plāns, medikamenti. 461. Visā valstī ir nodrošināta bezmaksas tuberkulozes diagnostika un tuberkulozes pacientu tieši novērojama ārstēšana, dažādas iespējas ārstēšanas saņemšanai: 1) infekcioziem pacientiem intensīvā ārstēšanas fāze stacionārā, turpinot DOTS ambulatori; 2) pēc īsas (2-3 nedēļas līdz abacilēšanai) hospitalizācijas turpina DOTS ambulatori; 3) pilns ārstēšanas kurss stacionārā tikai nepieciešamības gadījumā. 462. Sociālais dienests sniedz sociālo palīdzību tuberkulozes slimniekiem ambulatorās tieši novērojamās ārstēšanas laikā. 463. Ārstēšanas rezultātu kohorta analīzi veic kopš 1997.gada un ir pieejami salīdzināmi dati: 1) ārstēšanas pārtraukumu īpatsvars pirmreizēji saslimušo vidū ir samazinājies no 10,5% līdz 4,5%; 2) pēdējo 3 gadu laikā izārstēšanas procents pirmreizēji diagnosticētiem pacientiem ir pieaudzis no 70% līdz 77,9%, taču tuberkulozes recidīviem samazinājies no 50,5% līdz 42,2% augstās mirstības un MR-TB dēļ. Ārsta aprūpes pieejamība grūtniecēm 464. Summārais grūtniecību skaits (apaugļotība) uz 1000 fertīlā vecuma sievietēm jau vairākus gadus saglabājies nemainīgs, bet 2001. gadā tas samazinājies - 79, 8 pret 84,5 2000. gadā -, galvenokārt uz abortu skaita samazināšanās rēķina. Dzemdību skaits 2000.gadā salīdzinot ar 1999.gadu palielinājies par 4,5%, bet - 2001. gadā salīdzinot ar 2000. gadu samazinājies par 2,7%. Mākslīgo abortu skaits 2001. gadā salīdzinot ar 2000. gadu ir samazinājies par 9,2% (savukārt 2000. gadā salīdzinot ar 1999. gadu samazināšanās bija 4,4%), kas liecina par kontracepcijas līdzekļu lietošanas pieaugumu. 2001. gadā, jau trešo gadu pēc kārtas, mākslīgo abortu skaits nepārsniedz dzemdību skaitu. Tas ir uz 100 dzīvi dzimušiem 80 - 2001. gadā (85 - 2000.gadā un 93 - 1999.gadā). 2001. gadā salīdzinot ar 2000. gadu pirmās grūtniecības pārtraukšanas gadījumu skaits ir mazāks - 2289 pret 2372 - 2000. gadā. 465. 2000.gadā reģistrētas 692 ārpusdzemdes grūtniecības, t.i. uz 1000 dzīvi dzimušiem - 34,3. Savukārt 2001. gadā ārpusdzemdes grūtniecību skaits samazinājies līdz 615, t.i., uz 1000 dzīvi dzimušiem - 31,3. Kaut arī pēdējos gados ārpusdzemdes grūtniecību īpatsvars samazinās, šis rādītājs joprojām ir augsts un liecina par iegurņa iekaisuma slimību izplatību. 466. Dzemdētāju skaits līdz 14 gadu vecumam 2001. gadā ir palielinājies un ir 0,02% no visām dzemdībām pret 0,005% 2000. gadā, taču tā īpatsvars dzemdību kopskaitā ir neliels un pēdējos gados - svārstīgs (0,02% 1999. gadā un 0,04% 1998. gadā). Turpinās tendence pieaugt to dzemdētāju skaitam, kuras vecākas par 35 gadiem - 2001. gadā - 10,3% no visām dzemdībām (2000. gadā - 9,8% un 1999. gadā - 9,0%). 467. Latvijā pēdējos gados ir veikti pasākumi, lai stimulētu sievieti uzsākt grūtniecības medicīnisko aprūpi līdz 12. grūtniecības nedēļai. 2001. gadā antenatālā aprūpe līdz 12. grūtniecības nedēļai uzsākta 91,3% grūtnieču, kas ir nedaudz vairāk salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem - 2000. gadā 90, 9%, 1999. gadā 89,3% no uzskaitē ņemto grūtnieču skaita, taču pirmreizējās ultrasonogrāfijas - līdz 22. grūtniecības nedēļai - īpatsvars ir samazinājies - 86,4% no visām grūtniecēm 2001. gadā pret 89,5% 2000. gadā. Antenatāli neaprūpēto dzemdētāju īpatsvars ir 3,3% - 2001. gadā, 3,2% - 2000. gadā pret 4,15% - 1999. gadā. 468. Grūtniecības sarežģījumi un ekstraģenitālās patoloģijas kopumā 2001. gadā bija 44, 97% no visām aprūpētajām grūtniecēm pret 45,8% 2000. gadā (47,1% - 1999. gadā). To skaitā grūtniecības pārtraukšanās draudi - 17,6% pret 17,5% 2000. gadā (17,7% - 1999. gadā); infekciju un parazitārās slimības - 5,7% pret 7,2% 2000. gadā (6,4% - 1999. gadā); tajā skaitā STS - 5,0% pret 6,1% 2000. gadā (5,2% - 1999. gadā). Kaut arī infekciju un parazitāro slimību īpatsvars 2001. gadā ir samazinājies, tomēr saslimstība ar sifilisu (0,9% no visām grūtniecēm) un gonoreju (0,19% no visām grūtniecēm) saglabājas iepriekšējā gada līmenī. 469. Summārais dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits, kuri, saglabājoties attiecīgā gada dzimstības līmenim, varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā) 1999. - 2000. gadā nedaudz pieauga (1,18 - 1999. gadā un 1,24 - 2000. gadā pret 1,11 - 1998. gadā), bet 2001. gadā tas samazinājās līdz 1,21, kas nozīmē, ka 2001. gadā piedzima par 584 bērniem mazāk nekā 2000. gadā. 1999. gadā mātes mirstības rādītājs samazinājās - 41,5 uz 10000 dzīvi dzimušiem pret 43,2 1998.gadā. Savukārt 24,8 mātes mirstības gadījumi uz 10000 dzīvi dzimušiem 2000.gadā liecina par situācijas uzlabojumu. Kaut arī 2001. gadā tāpat kā 2000. gadā mirušas 5 sievietes saistībā ar grūtniecību vai pēcdzemdību sarežģījumiem, mātes mirstības rādītājs 2001. gadā ir palielinājies uz 25,4 uz 10000 dzīvi dzimušiem, jo samazinājusies dzimstība. 470. Nav statistikas datu, kas liecinātu par medicīnisko pakalpojumu pieejamības atšķirībām sievietēm ar dažādu dzīves līmeni un laukos/pilsētās. 1999.-2000.gadā atsevišķu pētījumu dati liecina, ka lauku sievietes ir vairāk atteikušās no medicīniskiem pakalpojumiem sakarā ar naudas trūkumu pacientu iemaksām vai bažām par galīgām ārstēšanās izmaksām, nekā pilsētās dzīvojošās. Saslimstība ar onkoloģiskām slimībām 471. Latvijā joprojām saglabājas augsta saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem, bet salīdzinoši maz no diagnosticētajiem gadījumiem tiek atklāti profilaktiskajās apskatēs (skatīt tabulu). Kopumā onkoloģijas rādītāji liecina, ka ārstnieciskā procesa kvalitāte nenodrošina savlaicīgu slimības diagnosticēšanu. Lai gan kopš 1998. gada ir vērojama saslimstības ar ļaundabīgiem audzējiem samazināšanās - 2001. gadā reģistrēti 8567 slimnieki ar pirmo reizi dzīvē uzstādītu diagnozi pret 8685 gadījumiem 2000. gadā - tomēr 10 gadu laikā saslimstība ir pieaugusi par 9,6% (skatīt tabulu). 2001. gadā rādītāju pieaugums ir saistīts ar iedzīvotāju skaita samazināšanos pēc tautas skaitīšanas. 472. Izvērtējot ļaundabīgo audzēju saslimstības struktūru, jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā tajā nav vērojamas būtiskas izmaiņas. Visvairāk ir saslimšanu ar plaušu vēzi, tad seko saslimšanas ar krūts vēzi, ādas vēzi, kuņģa vēzi un prostatas vēzi. Onkoloģijas galvenie rādītāji (Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras dati) 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem uz 100 000 iedzīvotājiem 334,5 342,2 372,2 368,9 358,3 362,1 Mirstība no ļaundabīgiem audzējiem uz 100 000 iedzīvotājiem 213,8 210,5 209,7 215,5 213,1 246,4 Piecu gadu dzīvildze (%) 56,9 57,6 56,6 56,5 56,9 57,9 Letalitāte pirmajā gadā kopš izvirzīta onkoloģiska diagnoze (attiecīgā gada 1. janvārī) 40,1 34,8 37,1 37,1 36,2 36,5 IV stadijas onkoloģisko slimnieku īpatsvars onkoloģisko slimnieku vidū (%) 26,9 26,2 25,3 24,2 24,4 26,0 Onkopatoloģiskās atrades profilaktisko apskašu laikā (%) 3,1 1,9 2,0 1,5 1,5 1,2 473. Latvija ir veikusi virkni pasākumu onkoloģiskās saslimšanas samazināšanai. Tiek ieviestas jaunas diagnostiskās metodes, piemēram, 1997.gadā Latvijā pirmo reizi uzsākts mammogrāfijas skrīnings. Latvijas Onkoloģijas centra staru diagnostikas nodaļā ar mammogrāfijas skrīninga metodi izmeklētas sievietes, vecākas par 40 gadiem: Gads 1997 1998 1999 2000 2001 Izmeklēto sieviešu skaits 2408 7747 5439 4384 5969 474. Savukārt 1998. gadā uzsākts prostatas specifiskā antigēna (PSA) skrīnigs. Gads 1998 1999 2000 2001 Izmeklēto vīriešu skaits 5177 6544 2411 2469 Atrasta patoloģija % gadījumu 27% 23,3% 30,5% nav datu 475. 2001.gadā pēc Pierīgas un Viduslatvijas slimokasu uzaicinājuma Latvijas Onkoloģijas centra ārsti ir uzstājušies ar lekcijām par krūts labdabīgiem un ļaundabīgiem audzējiem, onkoginekoloģiskām saslimšanām, galvas un kakla slimībām, riska saslimšanām, onkoloģiskās palīdzības stāvokli ģimenes ārstiem un rajonu slimnīcu ārstiem. Atsevišķu rajonu onkologi aktīvi piedalās rajona iedzīvotāju izglītošanā onkoloģijā - uzstājas televīzijas un radio pārraidēs, publicē rakstus vietējā presē. 476. Tāpat turpinās medicīnas darbinieku izglītošana specialitātē: piemēram, norisinās semināri un kongresi ārstiem; semināri ārstniecības personālam ar vidējo medicīnisko izglītību. 477. Jāpiezīmē, ka Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA) ir izvirzījusi Latvijas Onkoloģijas centru par kandidātu Eiropas nozīmes reģionālajam kompetences centram radioterapijā (Latvijas Onkoloģijas centrs pašreiz ir vienīgā ārstniecības iestāde Latvijā un Baltijas valstīs ar šādām iespējām). Iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums 478. Tabulā sniegta informācija par jaundzimušo paredzamo mūža ilgumu (Centrālās statistikas pārvaldes dati). Gads Latvijā . Pilsētās . Laukos . Kopā Vīrieši Sievietes Kopā Vīrieši Sievietes Kopā Vīrieši Sievietes 1991 69,45 63,85 74,75 70,06 65,05 75,12 67,99 62,12 73,12 1992 68,74 63,25 74,83 69,46 63,87 74,95 67,97 60,95 74,17 1993 67,24 61,61 73,84 68,35 60,23 74,17 65,96 59,82 73,20 1994 66,38 60,72 72,87 66,17 60,15 73,35 65,03 59,51 72,87 1995 66,72 60,76 73,10 67,21 60,99 73,82 65,85 59,57 72,74 1996 69,29 63,94 75,62 70,26 64,25 75,97 67,73 61,42 74,93 1997 69,99 64,21 75,88 70,64 65,21 76,05 68,67 62,85 75,36 1998 69,90 64,08 75,54 70,75 65,17 75,88 68,06 62,16 74,87 1999 70,41 64,89 76,20 71,01 65,70 76,24 69,13 63,67 75,93 2000 70,74 64,93 75,98 71,53 65,99 76,64 69,17 63,46 75,76 2001 70,71 65,18 76,62 71,01 65,60 77,89 69,97 64,24 75,85 479. Paredzamais mūža ilgums 60 gadus veciem iedzīvotājiem Latvijā (Centrālās statistikas pārvaldes dati): 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Vīrieši 14,75 14,83 14,49 18,24 14,19 14,83 14,17 14,30 14,12 14,82 15,4 Sievietes 20,00 20,57 20,11 19,71 19,33 21,22 21,27 20,92 21,49 21,30 21,5 Medicīniskās izglītības pieejamība 480. Latvijā medicinīniska rakstura izglītību var iegūt šādās izglītības iestādēs: 1) Latvijas Universitāte; 2) Latvijas Medicīnas akadēmija; 3) Daugavpils Universitāte; 4) Rīgas 1.medicīnas skola; 5) Paula Stradiņa Rīgas 2.medicīnas skola; 6) Sarkanā Krusta Rīgas medicīnas skola; 7) Rīgas 5.medicīnas skola; 8) Liepājas medicīnas skola; 9) Daugavpils medicīnas skola; 10) Rīgas kosmētikas skola; 11) Medicīnas profesionālās izglītības centrs. 481. Tabulā sniegta informācija par dažādās medicīniskās izglītības iestādēs uzņemto personu un izglītību ieguvušo personu skaitu. Rīgas1.medicīnas skola Rīgas 2.medicīnas skola Sarkanā Krusta medicīnas skola Rīgas 5.medicīna skola Liepājas medicīnas skola Daugavpils medicīnas skola Vidēji valstī 1994./95. uzņemtas 54 52 81 124 50 24 1997. beigušas 25 53 24 56 34 12 praktizē 9 27 11 34 10 4 Beigušo/uzņemto audzēkņu proporcija 46,3% 101,9% 29,6% 45,2% 68,0% 50,0% 56,8% Praktizējošo/uzņemto māsu proporcija 16,7% 51,9% 13,6% 27,4% 20,0% 16,7% 24,4% Praktizējošo māsu proporcija no beigušo māsu skaita 36,0% 50,9% 45,8% 60,7% 29,4% 33,3% 42,7% 1995./96. uzņemtas 45 54 85 97 50 18 1998. beigušas 24 36 38 78 24 13 praktizē 14 15 19 34 10 5 Beigušo/uzņemto audzēkņu proporcija 53,3% 66,7% 44,7% 80,4% 48,0% 72,2% 60,9% Praktizējošo māsu proporcija no beigušo māsu skaita 31,1% 27,8% 22,4% 35,1% 20,0% 27,8% 27,3% Praktizējošo/uzņemto māsu proporcija 58,3% 41,7% 50,0% 43,6% 41,7% 38,5% 45,6% 1996./97. uzņemtas - 76 148 161 52 28 1999. beigušas - 22 65 77 19 16 praktizē - 3 33 26 8 6 Beigušo/uzņemto audzēkņu proporcija - 28,9% 43,9% 47,8% 36,5% 57,1% 42,9% Praktizējošo māsu proporcija no beigušo māsu skaita - 3,9% 22,3% 16,1% 15,4% 21,4% 15,8% Praktizējošo/uzņemto māsu proporcija - 13,6% 50,8% 33,8% 42,1% 37,5% 35,6% 1997./98. uzņemtas - 63 150 125 51 31 2000. beigušas - 28 44 52 20 20 praktizē - 10 12 31 1 3 Beigušo/uzņemto audzēkņu proporcija - 44,4% 29,3% 41,6% 39,2% 64,5% 43,8% Praktizējošo māsu proporcija no beigušo māsu skaita - 15,9% 8,0% 24,8% 2,0% 9,7% 12,1% Praktizējošo/uzņemto māsu proporcija - 35,7% 27,3% 59,6% 5,0% 15,0% 28,5% 1998./99. uzņemtas - 55 109 136 67 31 2001. beigušas - 19 33 55 36 19 Beigušo/uzņemto audzēkņu proporcija - 34,5% 30,3% 40,4% 53,7% 61,3% 44,0% 482. Akadēmiskās informācijas centra - Latvijas Nacionālā observatorija 1999.gadā veiktā pētījuma projekts "Latvijas profesionālās izglītības sistēmas atbilstība jaunajiem ekonomiskiem apstākļiem analīze" parādīja, ka mediķu profesija ieņem 5 - 9 vietu popularitātes ziņā vidējās izglītības iestāžu absolventu vidū. 483. Augstākās izglītības padomes noteiktajā valsts budžeta finansēto studentu skaitā 2001./2002.mācību gadā izglītības tematiskajā grupā "Veselība, veselības un sociālā aprūpe" bija paredzētas 405 studējošo budžeta vietas, kas sastāda 5,6% no kopējā par valsts budžeta līdzekļiem studējošo skaita (7182). Veselības aprūpes pieejamība 484. 1996. gadā tika uzsākta primārās un sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju sistēmas pārstrukturizācija ar mērķi uzlabot sabiedrības veselību, nodrošināt iedzīvotājiem pieejamus un izmaksu efektīvus veselības aprūpes pakalpojumus pēc iespējas tuvāk dzīves vietai. Primārā veselības aprūpe Latvijā ir balstīta uz ģimenes ārsta institūtu. 1997.gadā tika uzsākta iedzīvotāju reģistrācija pie ģimenes ārstiem. Ģimenes ārsti atšķirībā no ierastajiem terapeitiem un pediatriem, veic visu ģimenes locekļu veselības aprūpi, veselības profilaksi, sīkos ķirurģiskos pakalpojumus, konsultē ģimenes plānošanas jautājumos un novēro normāli noritošu grūtniecību. Ģimenes ārsta galvenais uzdevums ir panākt, lai cilvēki neslimotu, novērtēt viņu veselības stāvokli un ieteikt veselības profilakses pasākumus. Saslimšanas gadījumā ārsta pienākums ir rūpēties, lai pacients saņemtu pēc iespējas efektīvāku medicīnisko palīdzību un pēcslimības rehabilitāciju. Ģimenes ārsts, nepieciešamības gadījumā, nozīmē pacientu tālākai medicīniskai izmeklēšanai vai pie ārstiem - speciālistiem. Šobrīd pie ģimenes ārstiem ir reģistrējušies 88,65% Latvijas iedzīvotāju. Lai uzlabotu iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, vienlaikus ar primārās veselības aprūpes sistēmas reformu, norit darbs pie sekundārās veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanas, optimizējot pakalpojumu sniedzēju struktūru un īpašu uzmanību pievēršot savstarpējās koordinācijas uzlabošanai starp primāro un sekundāro veselības aprūpi, nodrošinot pēctecību pakalpojumu sniegšanā. Neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmas attīstība veselības reformas ietvaros arī ir viens no pakalpojumu pieejamības uzlabošanas faktoriem. Ģimenes ārstu skaits (Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras dati) 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Ģimenes ārstu skaits 45 68 141 302 391 488 801 966 970 uz 10 000 iedzīvotājiem 0,2 0,3 0,6 1,2 1,6 2,0 3,3 4,1 4,1 485. Primārās aprūpes ārstu skaits (internisti, ģimenes ārsti, pediatri) kopš 1996. gada ir stabilizējies (apmēram 24% no kopējā ārstu skaita). Tas liecina par primārās veselības aprūpes nostiprināšanos. Joprojām norit primārās aprūpes ārstu pārkvalificēšanās par ģimenes ārstiem. Ja 1999. gadā ģimenes ārstu īpatsvars bija 42%, tad 2000.gada beigās jau 49%, bet 2001. gada beigās jau 51, 6% no visiem primārās aprūpes ārstiem bija tieši ģimenes ārsti. Ambulatorās palīdzības darba apjoms (Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras dati) 1997 1998 1999 2000 2001 Ārstu apmeklējumu skaits (miljonos)* 11,0 11,3 11,8 11,4 11,3 uz 1 iedzīvotāju 4,5 4,6 4,8 4,8 4,8 Apmeklējumu skaits feldšeru - vecmāšu un feldšeru veselības punktos (tūkstošos) 920,2 823,4 610,2 748,6 552,5 uz 1 iedzīvotāju 0,4 0,3 0,25 0,3 0,23 Neatliekamās medicīniskās palīdzības staciju, nodaļu, slimnīcu apkalpoto personu skaits (tūkstošos) 545,0 542,3 514,3 505,8 505,7 uz 1 iedzīvotāju 0,2 0,2 0,2 0,2 0,2 Neatliekamās medicīniskās palīdzības ambulatori apkalpoto personu skaits (tūkstošos) 39,2 41,9 38,4 35,7 28,4 uz 1 iedzīvotāju 0,02 0,02 0,02 0,02 0,012 Ambulatori veikto operāciju skaits 131980 113238 111069 111285 115557 Ambulatori operēto slimnieku skaits 107060 104122 100102 103854 108202 * neieskaitot apmeklējumus pie zobārsta 486. Daudz feldšeru - vecmāšu punktu tiek reorganizēti par doktorātiem, to skaits salīdzinājumā ar 1999.gadu 2001. gadā ir samazinājies par 69, sasniedzot kopējo skaitu 303.. Veselības aprūpes tīkla izvietojums joprojām nav adekvāts, jo atsevišķos rajonos un pagastos, sakarā ar ārstu un ārstniecības personu ar vidējo medicīnisko izglītību trūkumu, medicīniskie pakalpojumi iedzīvotājiem nav pieejami. Savukārt tas nozīmē, ka pieaug personu skaits ar ielaistām hroniskām slimībām, kuru ārstēšanas izmaksas pieaug proporcionāli slimības ielaistības pakāpei. 487. Ambulatoro operāciju skaits turpina pieaugt. Ja 1999. gadā tika veiktas 111069 ambulatorās operācijas, tad 2000. gadā to skaits ir 111285, kas ir par 0,2% vairāk. Savukārt salīdzinot 2001. gadā ambulatoro operāciju skaits ir pieaudzis līdz 108202. Salīdzinot ar 1999. gadu, 2000. gadā ir pieaudzis ambulatoro redzes orgānu, kaulu - muskuļu sistēmas, asinsvadu, ausu, kakla un deguna un vēdera dobuma operāciju skaits, bet samazinājies abortu un sieviešu dzimumorgānu operāciju skaits. Savukārt 2001. gadā ir pieaudzis redzes orgānu, asinsvadu, vēderā dobuma orgānu un ādas un zemādas audu (veido lielāko ambulatoro operāciju īpatsvaru) operācijas. Tāpat kā pagājušajā gadā samazinājies ir abortu un sieviešu dzimumorgānu operāciju skaits, kā arī ausu, kakla un deguna, kaulu - muskuļu sistēmas un krūts dziedzera operācijas. 488. 2000. gadā dienas stacionāros bija ārstējušies 23368 slimnieki, no kuriem 4142 jeb 17,7% bija narkoloģiskie slimnieki. 2001. gadā dienas stacionāros bija ārstējušies 28172 slimnieki, no kuriem 3833 jeb 13,6% bija narkoloģiskie slimnieki. Salīdzinājumā ar 1999. gadu 2000. gadā ir vērojama specializēto (narkoloģijas un psihiatrijas) dienas stacionāru darbības sašaurināšanās. Samazinājies dienas stacionāros ārstēto narkoloģiskā un psihiatriskā profila slimnieku skaits, atbilstoši palielinājies slimnieku īpatsvars vispārēja profila dienas stacionāros, slimnīcās un ambulatorās aprūpes iestādēs. Līdzīga tendence ir vērojama arī 2001. gadā, ar atšķirību, ka ir pieaudzis psihiatriska profila dienas stacionāros ārstēto slimnieku skaits. 489. Kā visā veselības aprūpes sistēmā kopumā, tā arī primārajā veselības aprūpē ir nepietiekams ārstniecības personu ar vidējo medicīnisko izglītību skaits, un tam joprojām ir tendence samazināties. Ja 1999. gadā to skaits bija 15344, tad 2000. gadā ārstniecības personu ar vidējo medicīnisko izglītību bija jau 14934, kas ir par 2,7% mazāk, un 2001. gadā šo personu skaits ir samazinājies līdz 14663. 2000. gadā par 93 jeb par 0,9% samazinājies ir arī medicīnas māsu skaits. 2001. gadā salīdzinot ar 2000. gadu par 247 (2,5%) ir samazinājies medicīnas māsu skaits. 2000. gadā no visām medicīnas māsām 25,1% jeb 2487 bija ambulatorās medicīnas māsas, no kurām tikai 1597 bija sertificētas. 2001. gadā no visām medicīnas māsām 26,9% jeb 2607 bija ambulatorās medicīnas māsas, no kurām tikai 1627 bija sertificētas (skatīt tabulu, Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras dati). 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Ārstniecības personu ar vidējo medicīnisko izglītību skaits uz 1 ārstu 2,2 2,2 2,4 2,2 2,2 2,1 2,0 2,0 1,9 1,8 1,9 Iedzīvotāju skaits uz 1 ārstu 219 248 276 296 304 290 300 306 301 298 303 Iedzīvotāju skaits uz 1 ārstniecības personu ar vidējo medicīnisko izglītību 97 112 118 132 135 140 147 156 159 159 161 Latvijas veselības aprūpes resursi 490. Veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotāji Latvijā 2001.gadā varēja saņemt 140 slimnīcās, 2083 ambulatorās palīdzības iestādēs un 303 feldšeru - vecmāšu un feldšeru punktos. 491. Atbilstoši primārās veselības aprūpes politikai, samazinās feldšeru - vecmāšu punktu skaits, vienlaicīgi palielinoties pastāvīgo doktorātu (ambulanču) skaitam. Uz doktorātu rēķina ir palielinājies arī kopējais ambulatorās aprūpes iestāžu skaits. 2001. gadā salīdzinot ar 2000. gadu ārstu prakšu skaits ir pieaudzis par 548. 492. Ārstu skaits 2001. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, ir samazinājies par 390. Primārās aprūpes ārstu skaits (internisti, ģimenes ārsti, pediatri) pēdējos gados būtiski nemainās. 2001. gadā tie sastādīja 20% no kopējā ārstu skaita. 493. Vidējo medicīnisko izglītību ieguvušo ārstniecības personu skaits turpina samazināties kopš 1997. gada. Tendence palielināties ir tikai divām vidējo medicīnisko izglītību ieguvušo ārstniecības personu grupām - zobārstniecības māsām un zobu higiēnistiem. 494. Medicīnas māsu profesijas Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir skaitliski lielākās ārstniecības personu profesija, kas nodrošina iedzīvotāju veselības aprūpi visos tās līmeņos: 2000.gadā māsas ir 38,1% no visām veselības aprūpes sistēmā strādājošajām ārstniecības personām. Pakta