13. Article

495. Ikviena tiesības bez diskriminācijas iegūt izglītību Latvijā ir garantētas konstitucionālā līmenī. Satversmē ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību un valsts nodrošina tiesības ikvienam bez maksas iegūt pamata un vidējo izglītību. Atbilstoši Satversmei pamata izglītība ir obligāta. 496. 1998. gada 29. oktobra Latvijas Izglītības likumā, kurš stājās spēkā 1999. gada 1. jūlijā, ir noteikts, ka katram Latvijas pilsonim un personai, kurai ir tiesības uz Latvijas Republikas izdoto nepilsoņu pasi vai kurai ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kā arī Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja un viņu bērniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīves vietas. Savukārt likuma 17.pants noteic, ka katrai pašvaldībai ir pienākums savā administratīvajā teritorijā dzīvojošajiem bērniem nodrošināt iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā mācību iestādē, nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt vidējo izglīlaintību, kā arī nodrošināt iespēju īstenot interešu izglītību un atbalstīt ārpusstundu pasākumus, kā arī bērnu nometnes 497. Izglītības likuma mērķis "ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli." Izglītības sistēmas reforma 498. Kopš 19.gadsimta beigām Latvijā ir bijis augsts izglītības līmenis, un iedzīvotāji izglītību allaž ir uzskatījuši par vienu no vissvarīgākajiem sociālā progresa rādītājiem. Pirms padomju okupācijas Latvija augstskolu beigušo iedzīvotāju skaita ziņā bija starp pirmajām valstī Eiropā. 499. Līdz valstiskās neatkarības atjaunošanai Latvijas izglītības sistēma bija daļa no PSRS vienotās izglītības sistēmas. Pateicoties kvalitatīvai mācību metodikai, Latvijā bija augsts zināšanu līmenis, it sevišķi eksaktajos priekšmetos - matemātikā, ķīmijā, fizikā. Taču tādi priekšmeti kā vēsture, sabiedriskās zinības un arī svešvalodas bija politizēti. Augstskolās obligāti kursi bija PSKP vēsture, marksistiski ļeņiniskā filozofija, politekonomija un zinātniskais komunisms. Arī mācību metodes pārsvarā bija unificētas un dogmatiskas: visās skolās bija jāstrādā pēc vienādas priekšmeta programmas, katrā priekšmetā bija viena oficiāli apstiprināta mācību grāmata. Savukārt augstskolu izglītības programmas tika apstiprinātas Maskavā. 500. Pārmaiņas izglītībā Latvijā sākās jau 80.gadu beigās, kad no skolu un augstskolu mācību plāniem tika izslēgta padomju militārā mācība. 501. 1991.gada jūnijā pieņemtais Izglītības likums radīja priekšnosacījumus tālākajai izglītības sistēmas reformu gaitai. Likums paredzēja visiem Latvijas iedzīvotājiem vienādas tiesības iegūt izglītību, skolu brīvību mācību procesa organizēšanā, augstskolu autonomiju. Šis likums ar labojumiem un grozījumiem bija spēkā līdz 1999.gada 1.jūnijam, kad stājās spēkā jaunais izglītības likums. 502. Veicot reformas Latvijas izglītības sistēmā, īpaša uzmanība tiek veltīta izglītības sistēmas strukturālai sakārtošanai, tās saskaņošanai ar pasaules izglītības attīstības tendencēm un Latvijai saistošiem starptautiskiem nolīgumiem, izglītības kvalitātes paaugstināšanai, kas nodrošinātu konkurētspējas palielināšanos. Izglītības sistēmas juridiskā bāze 503. Saeima pieņem likumus izglītības jomā un apstiprina valsts budžetu izglītībai. Ministru kabinets pieņem ar izglītību saistītos normatīvos aktus - Ministru kabineta noteikumus. Pamatojoties uz Izglītības likumā noteikto pilnvarojumu, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādā normatīvos aktus un to grozījumus izglītības jomā. 504. 1991.gadā Latvijā pieņēma Izglītības likumu. 1995.gada Latvijas izglītības koncepcija noteica stratēģiju turpmākām pārmaiņām izglītības jomā. 1998.gada 29. oktobrī tika pieņemts jauns Izglītības likums, kas regulē izglītības sistēmu kopumā, kā arī nosaka izglītības veidus, līmeņus un iestādes. 505. Augstskolu likums tika pieņemts 1995.gadā. Augstākās izglītības mācību iestādēm ir diezgan liela autonomija gan pārvaldē, gan finansēšanā, valsts finansējums tiek piešķirts no valsts budžeta. 506. 1999.gada 10. jūnijā Saeima pieņēma Vispārējās izglītības likumu un Profesionālās izglītības likumu. Vispārējās izglītības likuma mērķis ir reglamentēt valsts, pašvaldību izglītības iestāžu un citu vispārējās izglītības īstenošanas procesā iesaistīto personu darbību, noteikt to tiesības un pienākumus. Profesionālās izglītības likums regulē profesionālo pamatizglītību, profesionālo vidējo un pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, kā arī attiecīgās profesionālās kvalifikācijas piešķiršanu. Augstskolu likums un citi normatīvie akti regulē otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību un attiecīgās kvalifikācijas piešķiršanu. Izglītības politika, pārvalde un kontrole 507. Saskaņa ar 1998. gada 29. oktobra Izglītības likumu, Izglītības un zinātnes ministrija īsteno vienotu valsts politiku un attīstības stratēģiju izglītībā. 508. Valsts līmenī Ministru kabinets nosaka finansu resursu sadalījumu visām izglītības iestādēm, kā arī minimālās darba algas un darba algu noteikumus šo iestāžu darbiniekiem. Ministru kabinets apstiprina izglītības iestāžu licencēšanas un akreditēšanas dokumentu paraugus un to ieguves procedūru, kā arī izdodamo sertifikātu paraugus, pieņem lēmumus, kas saistīti ar augstākās izglītības iestāžu, pētījumu centru un citu valsts pakļautības iestāžu reorganizāciju un slēgšanu. Izglītības un zinātnes ministrija izsniedz licences un akreditācijas rakstus, kas nepieciešami, lai atvērtu izglītības iestādi vai mainītu tās statusu. Ministrija izstrādā arī izglītības standartus, kā arī skolotāju izglītības saturu un procedūru un slēdz starptautiskos sadarbības līgumus izglītības jomā. 509. Arī citas ministrijas un departamenti, piemēram Zemkopības ministrija, Labklājības ministrija, Kultūras ministrija var izveidot izglītības iestādes. Saskaņā ar noteikumiem tās izstrādā un apstiprina izglītības saturu, kā arī pārvalda un finansē šīs izglītības iestādes. Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju tās organizē iestāžu licencēšanu un izglītības programmu akreditācijas iestādēs, kas ir to pakļautībā. 510. Pašvaldību līmenī pilsētu un rajonu pašvaldības dibina pirmskolas un vispārējās izglītības iestādes - pamatskolas un vidusskolas ( izņemot privātās un valsts skolas) un ir par tām atbildīgas. Atbildīgajām pārvaldes iestādēm jānodrošina, lai viņu pakļautībā tiktu vadīts un uzturēts Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktais minimālais skolu skaits. Pašvaldības reģistrē bērnus, kas sasnieguši obligāto skolas vecumu, pirms viņi dodas uz izglītības iestādēm. Pašvaldības ir atbildīgas par visām internātskolām un speciālajām skolām, bērnu namiem un ārpusskolas nodarbību centriem, kas nav valsts vai privātā iestādes. Tādējādi šo iestāžu izveide, reorganizācija un slēgšana sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju ( vai citu ministriju), kā arī likumu ievērošana šajās iestādēs un to uzturēšana ir pašvaldību ziņā. Pašvaldības piedāvā pakalpojumus arī viena otrai, lai uzlabotu sadarbību skolu tīklā. Izglītības un zinātnes ministrija apstiprina pašvaldību ieceltos vai no amata atbrīvotos skolu direktorus, kā arī nodrošina organizatorisku atbalstu ar metodisko literatūru, kā arī citādi. 511. Izglītības iestādes vada to vadītājs (direktors, rektors utt.) un administratīvais personāls saskaņā ar normatīvajiem aktiem izglītības jomā. Iestādes ir relatīvi neatkarīgas organizatoriskajā darbā, iekšējo noteikumu izstrādē, pedagogu pieņemšanā darbā un savu resursu izmantošanā. 512. Izglītības iestādes dibinātājs var būt valsts, pašvaldība vai jebkura cita juridiska vai fiziska persona. Dibinātājs piešķir iestādes vadībai finansu resursus, iekļaujot tajos pedagogu darba algas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Saskaņā ar iestādes noteikumiem tiek izveidotas padomes, kas palīdz mācību procesa un arī finansu resursu pārvaldē. 513. Augstākās izglītības iestādes rektors tiek ievēlēts saskaņā ar tās statūtiem, taču iecelšanu amatā vispirms ir jāapstiprina Saeimai un pēc tam Ministru kabinetam. 514. Privāto izglītības iestāžu vadītājus ieceļ un atbrīvo no amata to dibinātāji (juridiskas vai fiziskas personas) saskaņā ar iestādes statūtiem vai nolikumu. 515. Valsts kontrolē izglītības sistēmas kvalitāti divējādi: ar izglītības iestāžu licencēšanu un izglītības programmu akreditāciju, un ar mācību procesa rezultātu novērtēšanu. Pašreizējā izglītības sistēma 516. Spēkā esošais Izglītības likums nosaka šādas izglītības pakāpes :pirmsskolas izglītība; pamatizglītība; vidējā izglītība; augstākā izglītība. Izglītojamam ir tiesības iegūt izglītību katrā nākamajā pakāpē, secīgi pārejot no vienas izglītības pakāpes uz otru. 517. Latvijā ir noteikti trīs izglītības veidi - vispārējā, profesionālā un akadēmiskā izglītība. Izglītības ieguvei ir iespējams izvēlēties vairākas formas - klātieni, neklātieni (neklātienes formas veids ir arī tālmācība), pašizglītību un izglītību ģimenē. 518. Universitātēm (augstskolām) ir piešķirta ievērojama autonomija no valsts attiecībā uz standartu un kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izveidošanu un ieviešanu, nodarbinātības politiku un finansu darbību. Augstākās izglītības attīstības padome kalpo kā augstākās izglītības koordinēšanas un kvalitātes nodrošināšanas institūcija. Tai galvenokārt ir padomdevēja tiesības. 519. Tabulā sniegta statistiska informācija par Latvijas izglītības iestādēm. Vispārējā izglītība - pirmsskolas izglītības iestādes (Centrālās statistikas pārvaldes informācija) 2001.gads 2000.gads 1999.gads Pirmsskolas izglītības iestādes - skaits 552 561 573 no tām valsts un pašvaldību pirmsskolas iestādes 540 549 561 privātās pirmsskolas iestādes 12 12 12 Kopējais bērnu skaits pirmsskolas iestādēs un grupās 61451 61759 65097 no tiem valsts un pašvaldību pirmsskolas iestādēs 60578 60901 64461 privātās pirmsskolas iestādes 873 858 636 Pirmsskolas iestāžu bērnu skaita sadalījums % pēc apmācības valodas grupās ar latviešu apmācības valodu 72,5 72,5 72,4 grupās ar krievu apmācības valodu 22,7 22,8 23,4 grupās ar poļu un citu apmācības valodu 0,3 0,2 0,2 grupās ar jauktu latviešu/krievu apmācības valodu 4,5 4,5 4,0 Pirmsskolas iestāžu pedagoģiskais personāls 8157 8245 8460 Vispārējā izglītība - pamatizglītības iestādes, vispārējās vidējās izglītības iestādes, speciālās izglītības iestādes (Izglītības un zinātnes ministrijas informācija) 2001./2002. mācību gads 2000./2001. mācību gads 1999/2000. mācību gads Vispārējās izglītības iestādes 1066 1074 1095 no tām vispārizglītojošās dienas skolas 965 973 1001 vispārizglītojošās vakara (maiņu) skolas 37 37 38 speciālās skolas 64 64 56 Izglītojamo skaits vispārējās izglītības iestādēs 351989 359818 361432 no tiem vispārizglītojošajās dienas skolās 326772 334572 338577 vispārizglītojošajās vakara (maiņu) skolās 15048 14996 14380 speciālajās skolās un klasēs 10169 10250 8475 Izglītojamo sadalījums pa izglītības līmeņiem: pamata izglītības pakāpes 1.posmā : 1.-4.kl. grupā 113923 125634 134919 5.-6.kl. grupā 70236 71781 73075 pamata izglītības pakāpes 2.posmā: 7.-9.kl.grupā 106596 99172 91027 vidējās izglītības pakāpē: 10.-12.kl.grupā 61234 63231 62411 Vispārizglītojošo un speciālo skolu sadalījums pēc apmācības valodas: latviešu skolas 735 734 737 divplūsmu: latviešu/krievu skolas 149 154 160 krievu skolas 175 179 190 poļu skolas 5 5 5 ukraiņu skola 1 1 1 baltkrievu skola/*t.sk. 1 lietuviešu skola 1 1 *2 Izglītojamo skaits vispārizglītojošajās un speciālajās skolās pēc apmācības valodas: latviešu valodā 242183 242475 239163 krievu valodā 108454 116009 120925 poļu valodā 978 951 905 u.c. valodās: ukraiņu, baltkrievu, lietuvi 374 383 439 Pedagoģisko darbinieku skaits, kuri strādā vispārējās izglītības iestādēs 33739 34042 34761 no tiem skolotāju skaits 28819 29262 30208 Profesionālā izglītība - profesionālās izglītības mācību iestādes (Centrālās statistikas pārvaldes informācija) 2000./2001. 1999./2000. mācību gads mācību gads Profesionālās izglītības mācību iestāžu skaits 124 121 no tām Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā 49 52 Zemkopības ministrijas 36 38 Labklājības ministrijas 7 6 Kultūras ministrijas 15 15 Iekšlietu ministrijas 1 pašvaldību pakļautībā 7 5 privātās 9 5 Izglītojamo skaits profesionālajās izglītības mācību iestādēs 48625 47703 No tiem atbilstoši Latvijas Izglītības klasifikācijai % mācās: vispārējās izglītības apmācības nozarē 1,4 1,5 humanitārās zinātnēs un mākslā 6,0 6,2 sociālās zinātnēs, uzņēmējdarbībā, tiesībās 17,5 16,5 dabas zinātnēs un matemātikā 2,2 1,7 inženierzinātnēs un tehnoloģijā 43,0 43,8 lauksaimniecībā 3,5 4,9 veselība un sociālā aprūpē 4,5 4,0 pakalpojumu nozarē 21,9 21,4 Pedagoģisko darbinieku skaits, kuri strādā profesionālajās izglītības mācību iestādēs 5439 5380 Augstākā izglītība - augstskolas (Izglītības un zinātnes ministrijas informācija) 2000./2001. 1999./2000. mācību gads mācību gads Latvijas augstskolu skaits 34 33 no tām valsts augstskolas 20 19 juridisko personu dibinātās augstskolas 14 14 Studentu skaits augstskolās 101270 89509 no tiem valsts augstskolās 87207 78156 juridisko personu dibinātajās augstskolās 14063 11353 Pirmsskolas izglītība 520. Atbilstoši Izglītības likumam pirmsskolas izglītība ir izglītības pakāpe, kurā notiek bērna personības daudzpusīga veidošanās, veselības stiprināšana, sagatavošanās pamatizglītības ieguvei. Pirmsskolas izglītības programma nodrošina izglītojamā sagatavošanu pamatizglītības ieguvei, aptverot: individualitātes veidošanos; garīgo, fizisko un sociālo attīstību; iniciatīvas, zinātkāres, patstāvības un radošās darbības attīstību; veselības nostiprināšanu; psiholoģisko sagatavošanu pamatizglītības ieguves uzsākšanai; valsts valodas lietošanas pamatiemaņu apguvi. 521. 1999. gada 10. jūnija Vispārējās izglītības likums nosaka, ka pirmsskolas izglītības programmu apgūst bērni līdz septiņu gadu vecumam. No 2002.gada 1.septembra noteikta obligāta piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošana skolai. To var īstenot pirmsskolas izglītības iestādē, skolā vai ģimenē. Valsts nosaka piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošanās skolai programmas saturu un garantē pedagogu darba samaksu, ja tā tiek īstenota pirmsskolas izglītības iestādē. Atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības pirmsskolas izglītības programmas apguvi var pagarināt vai saīsināt par vienu gadu saskaņā ar vecāku vēlmēm un ārstu komisijas atzinumu. 522. Audzēkņu uzņemšana pašvaldību vispārējās pirmsskolas izglītības iestādēs notiek pieteikumu iesniegšanas secībā, ievērojot Izglītības likuma noteikumus. Savukārt privātajās pirmsskolas izglītības iestādēs izglītojamo uzņemšanas kārtību nosaka dibinātājs. Pirmsskolas izglītības iestādes nedrīkst rīkot iestājpārbaudījumus. Savukārt speciālā pirmsskolas izglītības grupā speciālas pirmsskolas izglītības īstenošanai bērnu uzņem pamatojoties uz vecāku (aizbildņu) iesniegumu un valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu. Pamatizglītība 523. Latvijā pamatizglītība vai tās ieguves turpināšana līdz 18 gadu vecumam ir obligāta. Iedzīvotāju skaits, kuri apgūst sākumskolas izglītības vai pamatizglītības (1. līmenis) un pamatizglītības 2. pakāpes (2. līmenis) mācību programmu, % pret iedzīvotāju skaitu vecumā no 7 - 15 gadiem (Centrālās statistikas pārvaldes dati) 1993 89,3 1994 88,8 1995 89,3 1996 90,9 1997 91,7 1998 92,4 1999 93,3 2000 96,5 2001 99,4 524. Latvijā strauji sarūk skolas vecuma iedzīvotāju skaits: no 1990. līdz 1998.gadam vienā gadā dzimušo bērnu skaits samazinājās par 52% - no 37918 jaundzimušajiem 1990.gadā līdz 18410 jaundzimušajiem 1998.gadā. Skolās uzņemto audzēkņu skaits sāk atspoguļot šo rezultātu, un uzņemto audzēkņu skaits pirmajās klasēs turpinās samazināties vismaz līdz 2003.gadam, kad tas būs mazāks par pusi (48%) no 1998.gada līmeņa. 525. Saskaņā ar 1999. gada 10. jūnija Vispārējās izglītības likumu pamatizglītību Latvijā var iegūt izglītības iestādē (pamatizglītības, vidējās izglītības, profesionālās izglītības vai speciālās izglītības iestādē, vakara (maiņu) skolā, internātskolā, sociālās vai pedagoģiskās korekcijas izglītības iestādē vai klasē), kas īsteno pamatizglītības mācību programmas. Pamatizglītības mācību programmu īstenojošas izglītības iestādes nedrīkst rīkot iestājpārbaudījumus nevienai no pamatizglītības klasēm. 526. Vispārējās izglītības likums nosaka, ka pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā izglītojamajam aprit 7 gadi. Atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības izglītojamais var sākt pamatizglītības ieguvi vienu gadu agrāk vai vēlāk saskaņā ar vecāku vēlmēm un ārstu komisijas atzinumu. Iestādes (bērnunami, medicīnas iestādes, ieslodzījuma vietas), kurās pastāvīgi uzturas izglītojamie līdz 18 gadu vecumam, nodrošina pamatizglītības programmas apguves iespējas. Izglītojamo, kas apgūst pamatizglītības programmu valsts vai pašvaldības izglītības iestādē, drīkst atskaitīt no šīs iestādes tikai pēc saskaņošanas ar to pašvaldību, kuras administratīvajā teritorijā izglītojamais dzīvo, nodrošinot izglītības turpināšanu citā izglītības iestādē. 527. Ikvienai pašvaldībai, t. sk. 26 rajoniem, 483 pagastiem un septiņām republikas nozīmes pilsētām, ir obligāti jānodrošina tās teritorijā dzīvojošajiem bērniem iespēja apgūt pirmsskolas un pamata izglītību mācību iestādē, kas atrodas vistuvāk viņa dzīves vietai. Vispārējā vidējā izglītība 528. Saskaņā ar 1999. gada 10. jūnija Vispārējās izglītības likumu atkarībā no izglītības iestādes struktūras un mācību procesa organizācijas ir šādas vispārējās vidējās izglītības iestādes: vidusskolas, vakara (maiņu) vidusskolas, ģimnāzijas. 529. Atbilstoši Vispārējās izglītības likumam vispārējās vidējās izglītības apguvi uzsākt ir tiesīga uzsākt ikviena persona bez vecuma ierobežojuma, ja tā ir ieguvusi apliecību par pamatizglītību. Valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes, uzņemot audzēkņus 10.klasē, ir tiesīgas rīkot iestājpārbaudījumus atbilstoši valsts pamatizglītības standartam. Mācību priekšmetos, kuros izglītojamie saņēmuši pamatizglītības sertifikātu, vispārējās vidējās izglītības iestādes nav tiesīgas rīkot iestājpārbaudījumus. Iedzīvotāju skaits, kuri apgūst vidējās izglītības (3. līmenis) mācību programmu, % pret iedzīvotāju skaitu vecumā no 16 - 18 gadiem (Centrālās statistikas pārvaldes dati) 1993 82,9 1994 82,2 1995 82,6 1996 84,5 1997 85,9 1998 89,0 1999 94,8 2000 93,5 2001 90,3 530. Izglītības iestādes ir tiesīgas izstrādāt vispārējās vidējās izglītības programmas šādos virzienos: vispārizglītojošais virziens, kuru nosaka izglītības programmu grupa bez īpaši akcentētiem mācību priekšmetiem; humanitārais un sociālais virziens, kuru nosaka izglītības programmu grupa ar īpaši akcentētiem humanitāro un sociālo zinību mācību priekšmetiem; matemātikas, dabaszinību un tehnikas virziens, kuru nosaka izglītības programmu grupa ar īpaši akcentētiem matemātikas, dabaszinību un tehnisko zinību mācību priekšmetiem; profesionālais virziens, kuru nosaka izglītības programmu grupa ar īpaši akcentētu profesionālo ievirzi. Vispārējās vidējās izglītības programmu attiecīgajā virzienā var apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā mazākumtautības dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Speciālā izglītība 531. Latvijā tiek realizētas speciālās izglītības programmas, kuras nodrošina vispārējo darba praktisko iemaņu un profesionālās ievirzes izglītību izglītojamajiem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem un citām speciālām vajadzībām. Speciālā izglītība rada iespējas un apstākļus izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām iegūt savam veselības stāvoklim, spējām un attīstības līmenim atbilstošu izglītību jebkurā izglītības iestādē, vienlaikus nodrošinot izglītojamā pedagoģiski psiholoģisko un medicīnisko korekciju, sagatavotību darbam un dzīvei sabiedrībā. 532. Speciālās izglītības programmas īsteno atbilstoši izglītojamo attīstības traucējuma veidam, viņu spējām un veselības stāvoklim, ko nosaka pedagoģiski medicīniskā komisija. Individuālās speciālās izglītības programmas izglītojamajiem ar smagu garīgo atpalicību vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem ir paredzētas 9 gadiem. Atkarībā no izglītojamo veselības stāvokļa un izglītības iestādes iespējām individuālo izglītības programmu īstenošana darba iemaņu veidošanā var ilgt līdz 12 gadiem. Speciālās izglītības programmas izglītojamajiem ar garīgās attīstības traucējumiem ir paredzētas 9 gadiem. Ja programmas īstenotājs nodrošina iespēju iegūt vispārējo vai profesionālo izglītību, programmu var īstenot ilgākā laika posmā, bet ne ilgāk par 12 gadiem. Speciālās izglītības programmas vājdzirdīgiem, vājredzīgiem un neredzīgiem izglītojamajiem vispārējās pamatizglītības iegūšanai ir paredzētas 10 gadiem, bet vispārējās vidējās izglītības iegūšanai - 3 gadiem. Speciālās izglītības programmas nedzirdīgiem izglītojamajiem vispārējās pamatizglītības iegūšanai ir paredzētas 11 gadiem, bet vispārējās vidējās izglītības iegūšanai - 3 gadiem. Speciālās izglītības programmas izglītojamajiem ar psihiskās attīstības aizturi un grūtībām mācībās vai smagiem logopēdiskiem traucējumiem vispārējās pamatizglītības iegūšanai ir paredzētas 10 gadiem. 533. Valstī ir uzsākta izglītojamo ar speciālām vajadzībām integrācija vispārējās izglītības iestādēs un klasēs, nodrošinot speciālās izglītības programmas apguvi un veicinot integrāciju sabiedrībā. Profesionālā izglītība 534. Līdz neatkarības atjaunošanai 1990.-1991.gadā profesionālās izglītības iestāžu un programmu konfigurācija Latvijā veidojās saskaņā ar ļoti centralizēto Padomju Savienības politiku. Arodskolas bija cieši piesaistītas lieliem rūpnieciskiem uzņēmumiem un kolektīvajai lauksaimniecībai. Mācību iestāžu tīklam bija raksturīgs ļoti augsts specializācijas līmenis un liels skaits mazu, viena profila skolu. 535. Centralizētās ekonomikas sabrukums un citas pārmaiņas, kas notika pēc 1990.gada, pašos pamatos ietekmēja profesionālo izglītību. Profesiju un specializāciju skaits samazinājās no 1000 padomju laikos līdz 329 daudz plašāk definētām profesijām. Programmās un audzēkņu uzņemšanā ir notikusi un vēl joprojām notiek akcentu nomaiņa no iepriekšējai ekonomikai raksturīgajām iezīmēm uz atbilstību darba tirgus izvirzītajām prasībām, ieskaitot biznesa/komerciālo sfēru, pakalpojumus, transporta un sakaru jomas. 536. Kopš 1990./91. mācību gada arodskolu un vidējo speciālo mācību iestāžu skaits ir samazinājies par 14%. Šīs pārmaiņas ir radušās pēc 1993.gadā īstenotās reorganizācijas, kad vidējās speciālās pedagoģiskās skolas tika pārveidotas par augstākās izglītības mācību iestādēm, kā arī apvienojot mazās atsevišķu profilu skolas un veidojot privātas mācību iestādes. 537. Centralizēti vadītās padomju ekonomikas apstākļos profesionālo izglītību (arodizglītību) kontrolēja valsts rūpniecības nozares un nozaru ministrijas. Turpretī tirgus ekonomikas apstākļos profesionālo izglītību (mācību kursu un apgūstamo prasmju izvēli) nosaka pieprasījums privātajā sektorā. 538. Latvijas izglītības sistēmā ir noteiktas šādas profesionālās izglītības pakāpes: profesionālā pamatizglītība; profesionālā vidējā izglītība; profesionālā augstākā izglītība. 539. Profesionālās izglītības iegūšanas iespējas Latvijā regulē 1999. gada 10. jūnija Profesionālās izglītības likums. 540. Profesionālās pamatizglītības un arodizglītības programmās persona tiek uzņemta bez iepriekšējās izglītības ierobežojuma un ne agrāk kā tajā kalendārajā gadā, kurā tai aprit 15 gadi. Profesionālās vidējās izglītības programmās persona tiek uzņemta pēc vispārējās pamatizglītības vai profesionālās pamatizglītības ieguves. Pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmās persona tiek uzņemta pēc vispārējās vidējās izglītības vai profesionālās vidējās izglītības ieguves. Uzņemšana profesionālās pilnveides izglītības programmās netiek reglamentēta. Kārtību, kādā darbinieki (praktikanti) apgūst profesionālās izglītības programmas, nosaka minētais Profesionālās izglītības likums, 1993. gada 2. februāra likums "Par amatniecību" un citi normatīvie akti. Profesionālās tālākizglītības programmās, kuru apguve dod iespēju iegūt otro profesionālās kvalifikācijas līmeni, persona tiek uzņemta bez iepriekšējās izglītības ierobežojuma. Profesionālās tālākizglītības programmās, kuru apguve dod iespēju iegūt trešo profesionālās kvalifikācijas līmeni, persona tiek uzņemta pēc arodizglītības vai vidējās izglītības ieguves. Profesionālās tālākizglītības programmās, kuru apguve dod iespēju iegūt ceturto profesionālās kvalifikācijas līmeni un kuras tiek īstenotas koledžā vai augstskolā, persona tiek uzņemta, ja tai ir vismaz pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Uzņemšanas noteikumus profesionālās ievirzes izglītības programmā nosaka attiecīgā izglītības programma. Augstākā izglītība 541. Izglītības likums un 1995.gada 2. novembrī pieņemtais Augstskolu likums nodrošina augstākās izglītības mācību iestādēm ievērojamu neatkarību no valsts. Šī autonomija ietver tiesības noteikt mācību saturu un formu, studentu uzņemšanas papildus nosacījumus, pamatvirzienu zinātniskajam un pētnieciskajam darbam, kā arī organizatorisko un administratīvo struktūru. Augstskolu likuma ietvaros augstākās izglītības mācību iestādēm ir tiesības nolīgt darbiniekus un noteikt to atalgojumu. 542. Augstākās izglītības iestādes ir juridiskas personas un nodrošina sev pašpārvaldi saskaņā ar konkrētās mācību iestādes Satversmi. Universitāšu satversmes apstiprina Saeimā, bet pārējo augstākās izglītības mācību iestāžu konstitūcijas apstiprina Ministru kabinetā. 543. Lēmums par augstākās izglītības iestādes slēgšanu var pieņemt Ministru kabinets. 544. Augstākās izglītības iestādes Latvijā tiek dalītas universitātes tipa un neuniversitātes tipa augstskolās. Universitātes tiek definētas kā augstākās izglītības mācību iestādes, kas aptver vienu vai vairākas zinātniskas jomas un kam ir tiesības piešķirt zinātniskos grādus līdz doktora grādam. Latvijā ir piecas valsts augstskolas, kam ir iešķirts universitātes statuss. Pastāv 14 citas valsts augstākās izglītības mācību iestādes, kurām nav universitātes statusa un kuras pamatā specializējas vienā vai nedaudzās jomās. Sešas no tām piešķir grādus līdz pirmā līmeņa doktora grādam. 545. Pēdējā laikā ir nodibinātas vairākas privātās augstākās mācību iestādes. Saskaņā ar likumu tās var tikt iedalītas licencētajās un akreditētajās augstākajās mācību iestādēs. Izglītības un zinātnes ministrija atbild par augstākās izglītības mācību iestāžu licencēšanas un akreditācijas procesa veikšanu saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Mācību iestādes tiek akreditētas, balstoties uz sistemātisku kvalitātes vērtēšanas procedūru. Akreditācija ļauj mācību iestādei izdot valsts atzītus diplomus un valsts atzītus grādus. 546. Augstskolu likums ļauj augstākās izglītības mācību iestāžu pārraudzībā esošajām koledžām sniegt profesionālo izglītību laika posmā, kas ir īsāks par četriem gadiem. 547. Augstākās izglītības ieguvi Latvijā reglamentē Augstskolu likums, kurā ir noteikts, ka tiesības studēt augstskolā ir katram Latvijas pilsonim un personām, kurām ir Latvijas Republikas izdota nepilsoņa pase, kā arī personām, kurām ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Uzņemšana augstskolās notiek konkursa kārtībā, pamatojoties uz centralizēto eksāmenu rezultātiem. Augstskolu likums arī noteic, ka studiju uzsākšana vēlākajos studiju posmos ir iespējama, ja nokārtoti attiecīgās studiju programmas iepriekšējo posmu pārbaudījumi citā augstskolā vai tos attiecīgajā augstskolā nokārto papildus. Ārvalstniekus var uzņemt Latvijas augstskolās ar noteikumu, ka viņu vidējās izglītības dokumentiem jāatbilst Latvijas standartiem, viņu zināšanām, tās pārbaudot vispārējā kārtībā, jāatbilst attiecīgās augstskolas uzņemšanas noteikumu prasībām un viņiem pietiekami labi jāprot valodas, kurās notiek mācības. Ārvalstnieki, kuriem nav izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, var apgūt daļu studiju programmas Latvijas augstskolās saskaņā ar starptautiskajiem (starpaugstskolu) apmaiņas līgumiem vai starptautiskās augstskolu sadarbības programmu ietvaros atbilstoši uzņemšanas noteikumiem. 548. 2000/2001.m.g. augstskolās kopā tika īstenotas 464 dažādas studiju programmas un 166 akadēmiskās, 247 profesionālās studiju programmas un 51 doktora līmeņa studiju programmas. Ņemot vērā vienādās studiju programmas, kas tiek īstenotas vairākās augstskolās, studiju programmu kopējais skaits ir 556, 499 no šīm programmām tiek īstenotas valsts augstskolās, 57 - juridisko personu dibinātajās augstskolās. 549. Pēdējo gadu laikā augstskolā uzņemto studentu skaits ir ievērojami pieaudzis salīdzinājumā ar studentu skaita kritumu tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas. Šo studentu skaita pieaugumu lielā mērā ir finansējuši paši studenti. Studentu skaita pieaugums, pirmkārt, saistās ar krasajām izmaiņām darba tirgū un atspoguļo arī izmaiņas vērtību sistēmā. Tāpat kā citās valstīs šajā reģionā, augstākā izglītība diezgan ievērojamai iedzīvotāju daļai - jauniešiem, kas nespēj atrast darbu, piedāvā risinājuma iespējas. Augstākās izglītības grāds dod labākas iespējas atrast darbu, kā arī labāk sagatavo aktīvai iesaistei sabiedriskajā, profesionālajā, kā arī personīgajā dzīvē. Šobrīd gandrīz 40% jauniešu vecumā no 19 līdz 23 gadiem apgūst kādu no terciārās izglītības formām. 550. Pieaug arī to studentu skaits (34%), kuri nemācās dienas nodaļā, un lielākā daļa no tiem ir neklātienes studenti. Mācības vakara un neklātienes nodaļās gados vecākiem studentiem sniedz "otro izdevību", kā arī iespēju iegūt izglītību tiem, kas vēlas uzlabot savas izredzes darba tirgū. 551. Pēdējos gados ir vērojama tendence - palielinās profesionālajās studiju programmās studējošo skaits. Profesionālo kvalifikāciju 2000.gadā ir ieguvuši 44% no grādu vai kvalifikāciju ieguvušo kopskaita. Pieaug maģistra grādu ieguvušo skaits un profesionālo kvalifikāciju ieguvušo skaits pēc augstākā līmeņa studijām. 552. Latvijā, tāpat kā citās bijušajās komunisma valstīs, galvenā izglītības joma bija inženierzinātnes (50% bijušajā PSRS), bet studentu skaits sociālajās zinātnēs bija mazāks par 10%. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē ekonomikas izmaiņas deva savu ieguldījumu studentu skaita izmaņās, kas pamatā izvērtās inženierzinātņu studijās. 1998.gadā tas sasniedz industrializētajām valstīm raksturīgu līmeni (18%). Izmaiņas ir redzamas arī citās studiju jomās. Proporcionāli strauji ir krities arī studējošo skaists lauksaimniecībā, dabas zinātnēs, veselības aprūpē. Jau tā augstais pedagoģiskās izglītības studentu skaits ir vēl vairāk palielinājies. Pieaugušo izglītība 553. Pieaugušo izglītībā izšķiramas formālās un neformālās izglītības programmas. Pieaugušo formālās izglītības programmu īstenošanas kārtību nosaka Profesionālās izglītības likums, Augstskolu likums un citi normatīvie akti. Pieaugušo neformālās izglītības programmas nosaka šīs izglītības saturu un to atbilstību valsts un darba devēju, kā arī personības izaugsmes interesēm, un šīs programmas pieaugušajiem ir tiesības apgūt visa mūža garumā neatkarīgi no iepriekš iegūtās izglītības. Pieaugušo neformālās izglītības programmas un mācību kursus izstrādā un īsteno izglītības iestādes, kā arī citas juridiskās vai fiziskās personas patstāvīgi vai sadarbībā ar pasūtītājiem. Valsts un pašvaldību dibinātās izglītības iestādes ir tiesīgas īstenot pieaugušo neformālās izglītības programmas bez licences saņemšanas, citas juridiskās un fiziskās personas - pēc licences saņemšanas vietējā pašvaldībā. 554. Pieaugušo izglītību var finansēt no valsts un pašvaldību budžeta, darba devēju līdzekļiem, izglītojamo līdzekļiem; ziedojumiem un dāvinājumiem, kā arī no citiem līdzekļiem. Privātās izglītības iestādes 555. Latvijā juridiskās un fiziskām personām ir tiesības dibināt, reorganizēt un likvidēt privātās izglītības iestādes. To dibināšana, reģistrācija un akreditācija notiek tādā pašā kārtībā, kā valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, t.i., kārtībā, kādu nosaka Izglītības likums. 556. Privātās izglītības iestādes var īstenot pirmsskolas, pamata, vidējās un augstākās izglītības programmas. 557. Privātās izglītības iestādes ir tiesīgas noteikt maksu par izglītības ieguvi tajās. Izglītības finansējums, 558. Saskaņā ar Satversmes 112.pantu un Vispārējās izglītības likumu valsts nodrošina iespēju bez maksas apgūt pamata un vidējo izglītību. 559. Saskaņā ar Izglītības likumu maksu par pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības ieguvi valsts vai pašvaldību dibinātā izglītības iestādē sedz no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts un pašvaldības piedalās privāto pamatizglītības un vidējās izglītības iestāžu finansēšanā. 560. Šīs iedzīvotāju tiesības ir nostiprinātas arī Vispārējās izglītības likumā, kas noteic, ka valsts un pašvaldību pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestādes nedrīkst noteikt mācību maksu par pamatizglītības programmu apguvi. Privātās pamatizglītības vispārējās vidējās izglītības iestādes ir tiesīgas noteikt mācību maksu. 561. Saskaņā ar Izglītības likumu maksu par pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības ieguvi valsts vai pašvaldību dibinātā izglītības iestādē sedz no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. 562. Augstākās izglītības programmās valsts sedz maksu par izglītības ieguvi noteiktam studiju vietu skaitam atbilstoši attiecīgajā gadā noteiktajam valsts pasūtījumam; pārējām studiju vietām katra augstākās izglītības iestāde var noteikt maksu par izglītības ieguvi. Studijām augstākās izglītības programmās studējošais var saņemt valsts kredītu. Saņemtais kredīts atmaksājams vai dzēšams Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. 563. Studijas par valsts budžeta līdzekļiem fiziska persona var izmantot tikai vienu reizi. Latvijā 2000/2001 akadēmiskajā gadā par valsts budžeta līdzekļiem studēja 33% no kopējā studējošo skaita, par fizisko vai juridisko personu līdzekļiem - 67% no kopējā studējošo skaita. Par maksu studējošo skaitam ir tendence palielināties. 564. 1999.gadā studiju maksa sastādīja 21 % no valsts augstskolu finansējuma. Studiju maksa ir atkarīga no konkrētās augstskolas un programmas. Studiju maksa Latvijas augstskolās 2000/2001 akadēmiskajā gadā (Ls) Bakalaura studiju programma Maģistra studiju programma Profesionālo studiju programma Dienas nodaļa (studiju pirmais gads) 100-1802 200 - 1200 50-1802 Vakara nodaļa 380-413 60-900 160-990 Neklātienes nodaļa 120-600 200-600 50-600 565. Ārvalstnieks vai bezvalstnieks maksā par izglītības ieguvi saskaņā ar noslēgto līgumu ar attiecīgo izglītības iestādi. Eiropas Savienības valstu pilsoņiem un viņu bērniem, kas izglītību iegūst Latvijā, maksa par izglītību tiek noteikta un segta tādā pašā kārtībā kā Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem. 566. Gan valsts, gan vietējās pašvaldības nodrošina finansējumu pirmsskolas mācību iestādēm, pamatizglītībai un vidējai vispārējai izglītībia. Valsts tieši pārrauga un nodrošina finansējumu arodskolām, vidējās profesionālās izglītības mācību iestādēm, speciālajām skolām, kā arī nacionālās izglītības, speciālās izglītības un "sociālās korekcijas" izglītības programmām. 1997.gadā Valsts investīciju programmas ietvaros uzsākts Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas projekts (LIIS), kura princips ir: "tehniku kopā ar lietojumu - apmācībitam lietotājam." LIIS projekta ietvaros notiek Latvijas mācību iestāžu informatizācija, metodisko materiālu izstrāde, skolotāju apmācība, tehnoloģiju instalācija, kā arī augstskolu studiju programmu pilnveidošana un tālmācības programmu ieviešana. 2000.gadā ir iesniegts viens no projekta mērķiem - katrā vidusskolā nodrošināta pieeja internetam. 2001.gada 29.novembrī pieņemtajā likumā "Par valsts budžetu 2002.gadam" Valsts investīciju programmas ietvaros 2002.gada budžetā LIIS projekta realizācijai valsts ir iedalījusi 3 miljonus latu. 567. Pedagogu darba samaksa tiek segta no valsts budžeta mērķdotācijām Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts nodrošina arī finansējumu mācību grāmatām. Šis finansējums tiek iekļauts Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā kā atsevišķa pozīcija un tālāk tiek piešķirts skolu valdēm, balstoties uz normām, kas noteiktas uz vienu audzēkni. 568. Pašvaldības nodrošina finansējumu mācību materiāliem, skolu ēku uzturēšanai un remontam, tehniskajam skolu personālam, audzēkņu ēdināšanai un komunālajiem pakalpojumiem. Ministru kabinets nosaka minimālo pašvaldību finansējuma līmeni. Studiju kreditēšana 569. Padomju varas gados augstākā izglītība bija bez maksas, bet studentu vietu skaits tika strikti plānots un bija ierobežots. Budžeta resursu nepietiekamība un arvien pieaugošais studētgribētāju skaits patlaban ir radījis neparastu valsts finansēto un maksas studiju apvienojumu. Studējošajiem Latvijā ir iespējams saņemt studiju un studējošā kredītos. 570. Studējošo kredīts ir paredzēts studējošā sociālo vajadzību nodrošināšanai, savukārt studiju kredīts - studiju maksas segšanai. To piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi "Kārtība, kādā tiek piešķirts, atmaksāts un dzēsts studiju kredīts un studējošā kredīts no kredītiestādes līdzekļiem ar valsts vārdā sniegto galvojumu". Šie kredīti tiek sniegti pēc divu fizisku personu galvojumiem, studējošajiem no trūcīgām ģimenēm kredītiestāde izsniedz kredītu pēc tam, kad saņemts attiecīgās pašvaldības galvojums. 571. Saskaņā ar 2001. gada 29. maija Ministru kabineta noteikumiem Nr. 220 "Kārtība, kādā tiek piešķirts, atmaksāts un dzēsts studiju kredīts un studējošā kredīts no kredītiestādes līdzekļiem ar valsts vārdā sniegto galvojumu", kuri stājās spēkā 2001. gada 11. jūlijā, uz kredīta saņemšanu var pretendēt studējošie - Latvijas Republikas pilsoņi un personas, kurām ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase - kuri sekmīgi apgūst valsts akreditētas studiju programmas. 572. Kredīta apmērs vienam studējošajam nepārsniedz noteikto maksu par studijām. Izglītības un zinātnes ministrija nosaka kredīta maksimālo apmēru katrai studiju programmai. Studiju laikā ir bezprocentu kredīts. Kredīta procentus sāk aprēķināt ar divpadsmito mēnesi pēc studiju beigšanas vai ar trešo mēnesi pēc studiju pārtraukšanas, piemērojot piecu procentu likmi gadā. Kredīta procentus aprēķina katru mēnesi no kopējās kredīta summas atlikuma. Mazākumtautību izglītība 573. Latvijā ir iespējams izglītoties, apgūstot mazākumtautību izglītības programmas. Saskaņā ar Izglītības likumu Mazākumtautību izglītības programmas atbilstoši valsts izglītības standartiem izstrādā izglītības iestādes, par pamatu izmantojot Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātos vispārējās izglītības programmu paraugus. Mazākumtautību izglītības programmās papildus iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu. Izglītības un zinātnes ministrija nosaka mazākumtautību izglītības programmās mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā. Patlaban Latvijā darbojas vairāk nekā 200 mazākumtautību skolas - 179 krievu skolas, 6 poļu skolas, 2 ebreju skolas, viena ukraiņu, viena igauņu, viena lietuviešu un viena baltkrievu skola, kā arī čigānu klases vairākās skolās. 574. Atbilstoši Vispārējās izglītības likuma pamatizglītības programmu var apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā mazākumtautības dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Šie paši nosacījumi attiecas arī uz vispārējās vidējās izglītības programmām attiecīgajā virzienā. Mācību valoda 575. Valstī tiek veicināta izglītības sistēmas sakārtošana atbilstoši Valsts valodas likumam, kas nosaka, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Šāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka padomju okupācijas laikā Latvijā tika izveidotas divas autonomas izglītības sistēmas - latviešu un krievu - katra ar saviem mācību plāniem, mācību ilgumu un mācību valodu. 576. Jau tūlīt pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienībā 1945.gadā visās augstskolu fakultātēs tika ieviestas krievu valodas plūsmas un katrā skolā, kurā iestājās Latvijā iebraukušie krievu bērni, tika atvērtas krievu apmācības valodas klases. 577. Izglītības iestādes ar latviešu un krievu mācību valodu atšķīrās pirmkārt ar dažādām mācību programmās un ar dažādu apmācības ilgumu - krievu mācību valodas skolās mācījās pēc 10 gadus gara mācību plāna, bet latviešu - pēc 11 gadus gara mācību plāna, kas tika pamatots ar to, ka latviešu mācību valodas skolās ir jāapgūst krievu valoda. Mācību plāni skolām ar latviešu mācību valodu paredzēja, ka krievu valoda ir jāmācās obligāti 10 gadu 4 stundas nedēļā, turpretī krievu mācību valodas skolās latviešu valodu mācījās 9 gadus un 2 stundas nedēļā. Nepietiekama uzmanība tika pievērsta arī latviešu valodas stundu kvalitātei krievu mācību valodas skolās, kas ir skaidrojams ar politisko situāciju valstī. 578. Mācību plāni sāka mainīties tikai 1988./89. mācību gadā, kad krievu mācību valodas skolās sāka pamazām palielināt latviešu valodas mācību stundu skaitu. 579. Pašlaik spēkā esošajā Izglītības likumā ir noteikts, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. Izglītību citā valodā var iegūt privātajās izglītības iestādēs, kā arī valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas, resp. kurās izglītību var iegūt bilingvāli. Kopš 1999.gada 1.septembra augstākajās izglītības iestādēs studijas notiek valsts, resp. latviešu valodā. Izglītības likums nosaka, ka ar 2004.gada 1.septembri valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos mācības tiks uzsāktas tikai valsts valodā. 580. Ikviens izglītojamais, lai iegūtu pamatizglītību vai vidējo izglītību, apgūst valsts valodu un kārto valsts valodas zināšanu pārbaudes eksāmenus Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā apjomā un kārtībā. Profesionālās kvalifikācijas eksāmeni kārtojami valsts valodā. Akadēmiskā (bakalaura, maģistra) un zinātniskā (doktora) grāda ieguvei nepieciešamie darbi izstrādājami un aizstāvami valsts valodā, izņemot citos likumos paredzētos gadījumus. Kvalifikācijas paaugstināšana un pārkvalificēšanās, kas tiek finansēta no valsts budžeta un pašvaldību budžetiem, notiek valsts valodā. Vecāku tiesības izvēlēties savu bērnu mācību iestādes 581. Latvijā atbilstoši Izglītības likuma nosacījumiem bērnu vecākiem, vai personām, kuras īsteno vecāku varu, ir tiesības izvēlēties pirmsskolas izglītības un pamatizglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību, ņemot vērā bērna vēlmes. Dzimumu vienlīdzība izglītības iegūšanā 582. Saskaņā ar Satversmi un Izglītības likumu Latvijā personas tiesības iegūt izglītību nekādā ziņā netiek ierobežotas vadoties pēc to dzimuma. 583. Latvijā nepastāv dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un spēkā esošie tiesību akti to neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā nepastāv dažādas kvalitātes skolas; skolu telpu, iekārtu un pedagogu pieejamība zēniem un meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā uzņemšanas noteikumi mācību iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs norisinās konkursa kārtībā vai vadoties pēc audzēkņa dzīves vietas, meitenēm ir pieejamas jebkuras specialitātes apgūšana, gan profesionālās izglītības mācību centros, koledžās un augstskolās. 584. Latvijā iespējas aktīvi piedalīties sporta un fiziskās sagatavošanas nodarbībās ir visiem vienādas, kā to paredz izglītības iestādes realizētā izglītības programma. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem valsts pamatizglītības, valsts vispārējās vidējās izglītības un visu līmeņu valsts profesionālās izglītības standartu obligātajā saturā ir iekļauts sports. 2001.gada 5.jūnijā Ministru kabinetā apstiprinātais Sporta likuma projekts neparedz jebkādus ierobežojumus attiecībā uz dzimumiem. 585. Personām, kas priekšlaicīgi atstājušas skolu vai no tās izstājušās, ir iespēja iegūt vai pabeigt pamatizglītību, vai iegūt vidējo izglītību vakarskolās. Izglītības iestāžu darbinieki 586. Strādāt par pedagogu saskaņā ar Izglītības likumu tiesības ir personai, kurai ir pedagoģiskā izglītība vai kura apgūst pedagoģisko izglītību, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām profesionālās kvalifikācijas prasībām. Pedagoga privātprakses uzsākšanai ir jāsaņem sertifikāts Izglītības un zinātnes ministrijā. Visi izglītības iestādēs un privātpraksē strādājošie pedagogi tiek reģistrēti Pedagogu reģistrā. 587. Pedagoga darbam nepieciešamo izglītību iegūst izglītības iestādēs, kuras īsteno attiecīgas akreditētas profesionālās un akadēmiskās studiju programmas. Pedagoga profesionālo kvalifikāciju apliecina diploms par augstāko pedagoģisko izglītību vai attiecīgs sertifikāts. Pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveide notiek pašizglītības formā un iestādēs, kas īsteno attiecīgas tālākizglītības programmas. 588. Latvijā par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīšu noziegumu un nav reabilitēta; persona, kuras rīcībspēja ierobežota normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā; valsts vai pašvaldību dibinātās izglītības iestādēs - persona, kurai nav Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegta dokumenta, kas apliecina valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē, izņemot augstskolu akadēmisko personālu - citu valstu pilsoņus un bezvalstniekus, kuri piedalās noteiktu izglītības programmu īstenošanā uz starptautiska līguma pamata, kā arī ārvalstu dibinātās izglītības iestādēs vai to filiālēs strādājošos pedagogus; persona, kurai ar tiesas lēmumu atņemta vecāku vara. 589. Pedagogam ir tiesības piedalīties izglītības iestādes pašpārvaldē; saņemt valsts garantētu apmaksātu ikgadējo astoņu nedēļu atvaļinājumu; pamatojoties uz līgumu par mācību līdzekļu izstrādāšanu, saņemt apmaksātu līdz trijiem mēnešiem ilgu radošā darba atvaļinājumu vai līdz sešiem mēnešiem ilgu bezalgas atvaļinājumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā; saglabājot pamatalgu izglītības iestādē, kurā pedagogs strādā pamatdarbā, 30 kalendārās dienas triju gadu laikā izmantot savas izglītības un profesionālās meistarības pilnveidei; saņemt pedagoģiskajam darbam nepieciešamo materiālo nodrošinājumu. Pedagogu atalgojums 590. Atbilstoši Izglītības likumam pedagoga darba samaksu nosaka atbilstoši pedagoga profesionālajai kvalifikācijai, darba stāžam un darba slodzei. Pedagogam ar zemāko profesionālo kvalifikāciju minimālā darba samaksa par vienu slodzi nedrīkst būt zemāka par divām minimālajām mēnešalgām. 591. Pedagogu darba samaksa valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, tajā skaitā, sākot ar 2002. gada 1. septembri, piecgadīgo un sešgadīgo apmācībai, tiek nodrošināta no valsts budžeta līdzekļiem un mērķdotācijām. Pārējo pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu darba samaksa tiek nodrošināta no pašvaldību budžeta. 592. Dažu pilsētu pašvaldības ir ieviesušas savas pedagogu algu piemaksu shēmas. Piemēram, Rīgas skolu valde ir apstiprinājusi algu paaugstinājumu par apmēram 25% 1998.gadā un par 30% 1999.gadā. Šādi skolu direktoriem tiek dota iespēja piesaistīt labus darbiniekus, tomēr tā tiek veicināta atšķirība starp vietējām pašvaldībām, kas var dot papildus finansējumu skolotāju algām, un tām, kurām šādu līdzekļu nav. Pilsētās situācija ar finansiālajiem resursiem parasti ir labāka, un tās piesaista skolotājus no nabadzīgākām pašvaldībām. 593. Pamatskolu un vidusskolu pedagogi saņem apmēra 75% no vidējās mēnešalgas valstī. Augstākās izglītības mācību iestādēs pedagogi saņem tikai nedaudz augstākas algas. Ņemot vērā dzīves izmaksas dārdzību, it īpaši pilsētu centros, pedagogiem ir jāmeklē papildus ienākumu avots bez skolas vai jāuzņemas lielākas darba slodzes savās skolās. 594. Pedagogu faktisko atalgojumu nosaka formula, kurā ir noteikta pamata alga darba slodzei par 21 mācību nodarbību nedēļā. Atkarībā no profesionālās kvalifikācijas un darba pieredzes, mēnešalga ir robežās no Ls 90 līdz Ls 130. Ja mācību slodze pārsniedz 21 stundu, alga proporcionāli pieaug. Latvijas pedagogu vidējā darba slodze ir 1,3 pamatslodzes. Tas nozīmē, ka, matemātiski rēķinot, strādā apmēram 41 000 pedagogu, bet faktiskais skaits ir tikai 37 000. Līdz ar to pedagogs sev algu paaugstina mākslīgi, palielinot savu darba slodzi no 21 uz 27 mācību nodarbībām nedēļā. 595. Nepietiekamais pedagogu algu līmenis ietekmē izglītības sistēmu un ir viens no svarīgākajiem izglītības politikas jautājumiem Latvijā, veicot izglītības reformas. 596. Zemais pedagogu algu līmenis Latvijā ietekmē izglītības kvalitāti. Tas kavē jaunus cilvēkus izvēlēties pedagoga profesiju; tas nemudina jaunos pedagoģisko izglītību ieguvušos pedagogus doties strādāt izglītības iestādēs, īpaši tos, kuri ir apguvuši svešvalodas vai jaunās tehnoloģijas; turklāt tas ietekmē profesijas statusu un morāli. jaunie skolotāji labprātāk izvēlas labāk apmaksātas darba vietas, savukārt tiem, kas paliek strādāt skolā, bieži vien ir nepieciešams strādāt vēl otrā darba vietā, līdz ar to viņi nespēj vai nevēlas iesaistīties nepieciešamajā kvalifikācijas celšanas vai ārpusklases darbā. 597. Pedagogu sastāvs noveco; daudzi strādājošie pedagogi ir tuvu pensijas vecumam, bet nav pietiekami jauno pedagogu, kas guvuši apmācību modernās mācību metodēs un varētu ieņemt viņu vietu. 598. Latvijā privātais sektors absorbē apmēram pusi no pedagoģisko augstskolu absolventiem. Darba tirgū pedagogu saņemtā profesionālā izglītība tiek augstu novērtēta, un izglītības sistēma bieži vien zaudē cilvēkus ar labām vadītāju īpašībām, novatorisku pieeju un radošām spējām. Īpaši grūti ir piesaistīt skolām angļu, vācu un datorapmācības pedagogus, jo biznesa sektorā tiem tiek piedāvātas divas līdz četras reizes lielākas algas, labākas karjeras iespējas un augstāks sociālais statuss. 599. Lai pakāpeniski novērstu pedagogu zemā algu līmeņa radītās sekas izglītības sistēmā, 2000. gada 22. augustā Ministru kabinets ar protokollēmumu (prot. Nr. 39, 30 paragrāfs) apstiprināja pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiku, saskaņā ar kuru pedagogu darba samaksas paaugstināšanai tika paredzēti 2001. gada valsts budžetā - 3,31 milj. latu (ar 01.09.2001.), 2002. gada valsts budžetā - 10,90 milj. latu (ar 01.01.2002.) un 4,94 milj. latu (ar 01.09. 2002.), 2003. gada valsts budžetā - 16,23 milj. latu (ar 01.01.2003.) un 4,43 milj. latu (ar 01.09.2003.) Izglītības un zinātnes ministrijas, Zemkopības ministrijas, Kultūras ministrijas un Labklājības ministrijas budžetos, kā arī mērķdotācijām pašvaldībām. Pedagogu darba samaksas paaugstināšanai ar 2000. gada 1. septembri tika paredzēts novirzīt izglītības sistēmas reformu pasākumu rezultātā ietaupītos finansu līdzekļus no Izglītības un zinātnes ministrijas, Zemkopības ministrijas, Kultūras ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Labklājības ministrijas un Tieslietu ministrijas. Līdz ar to saskaņā ar apstiprināto pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiku pedagoga mēneša algas likme ar 2000. gada 1. septembri tika paaugstināta par 10 Ls pret 1999. gadu; ar 2001. gada 1. septembri - par 13 Ls pret 2000. gadu (neskaitot mēneša algas likmes paaugstinājumu par 3 Ls ar 2001. gada 1. jūliju atbilstoši minimālās darba algas paaugstinājumam valstī); ar 2002. gada 1. septembri - par 17 Ls pret 2001. gadu (skat. grafiku, Izglītības un zinātnes ministrijas dati). Pedagogu kvalifikācija 600. Apmēram vienai trešdaļai pamatskolu un vidusskolu skolotāju trūkst attiecīgās profesionālās kvalifikācijas vai arī viņi māca priekšmetus, kurus paši nav studējuši. Zemas algas, zems status un labi izglītoto absolventu nevēlēšanās strādāt skolotāja profesijā ir noveduši pie kvalificētu skolotāju trūkuma, it īpaši dažos atsevišķos priekšmetos un vairākos reģionos. 601. Latvijā vairākas neatkarīgās pedagoģiskās augstskolas piedāvā dažāda veida sākotnējās pedagoģiskās izglītības un kvalifikācijas celšanas programmas. Daudzi skolotāji vēlas arī paaugstināt savu izglītību, iegūstot maģistra grādu. 602. Līdz 1990.gadam visas skolotāju kvalifikācijas celšanas iespējas nodrošināja viena, centralizēta Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esoša institūcija. Skolotājiem bija jāapmeklē obligātie, valsts finansētie kursi vismaz reizi piecos gados. 1990.gadā šī prasība tika atcelta, un finansējums tika sadalīts uz valsts konkursa pamatiem. Virkne organizāciju sāka piedāvāt apmācību. Pašlaik izmaksas par kvalifikācijas celšanu sedz galvenokārt pašvaldības un, ja to var atļauties, paši skolotāji. Pakta