15. Article

604. Satversmes 113.pantā noteikts, ka "valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības". Savukārt 114.pants paredz, ka "personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību". Šie Satversmes panti lasāmi kontekstā ar 91.pantu, kurā nostiprināti vienlīdzīguma un diskriminācijas aizlieguma principi. Kultūra 605. Līdz ar neatkarības atjaunošanu par vienu no Latvijas kultūrpolitikas prioritātēm kļuva tiesiskās bāzes izveide un nostiprināšana visai kultūras jomai, jo bija nepieciešams izveidot fundamentāli jaunu sistēmu, pārejot no totalitārās sistēmas uz demokrātisko sabiedrību ar tās vērtībām. Lielākais pārbaudījums šajā pārejas periodā bija nepieciešamība saglabāt un aizsargāt nacionālās kultūras vērtības un identitāti. 606. Kopš 1991.gada ir pieņemti vairāki tiesību akti, kas regulē kultūras jomu, kā arī tiek gatavoti vairāki jauni likumi - Filmu likums, Amatiermākslas likums, likums "Par profesionālās jaunrades statusu un organizācijām" u.c. Latvija ir kļuvusi par dalībvalsti vairākiem starptautiskiem līgumiem kultūras jomā - 1886.gada Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, 1954.gada Eiropas kultūras konvencijai, 1961.gada Romas konvencijai par izpildītāju, programmu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, 1971.gada konvencijai par fonogrammu producentu aizsardzību pret neatļautu viņu fonogrammu izmantošanu, 1972.gada konvencijai par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, 1989.gada Eiropas konvencijai par pārrobežu televīziju, 1992.gada Eiropas konvencijai par kinematogrāfiskajiem kopražojumiem u.c. 607. 1995.gadā Saeima apstiprināja Latvijas Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes, kurās ir definēti kultūrpolitikas pamatprincipi, mērķi un uzdevumi un kuras ir veidotas saskaņā ar UNESCO un Eiropas Padomes dokumentos formulētajiem kultūrpolitikas pamatprincipiem. Pamatnostādnēs uzsvērts, ka Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatprincips ir neiejaukties radošo procesu regulēšanā, vienlaikus nodrošinot labvēlīgus apstākļus un nepieciešamos resursus kultūras procesa norisei, indivīda un tautas pozitīvās radošās iniciatīvas atraisīšanai, kā arī kultūras infrastruktūras funkcionēšanai, savukārt kultūrpolitikas pamatmērķis ir brīva, radoši darbīga, garīgi bagāta, humāna, nacionāli pašapzinīga personība demokrātiskas nacionālas valsts garīgi izkoptā, humānā sabiedrībā. Kultūras finansēšana 608. 1998. gadā sāka darboties valsts bezpeļņas akciju sabiedrība Kultūrkapitāla fonds, kas ieviesa jaunu filozofiju kultūras finansēšanā - valsts budžeta līdzekļu sadali konkursa kārtībā, kur lēmumu pieņēmēji ir demokrātiskā ceļā izraudzīti dažādu nozaru eksperti. 1997.gadā pieņemtajā Kultūrkapitāla fonda likumā noteikts, ka fonda mērķis ir finansiāli atbalstīt un veicināt visu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību un kultūras mantojuma saglabāšau. Šī mērķa sasniegšanai Kultūrkapitāla fonds veicina starptautisko sakaru attīstību, Latvijas kultūras un mākslas popularizēšanu pasaulē, finansē fizisko un juridisko personu jaunrades un pētniecības projektus kultūras jomā, sekmē jaunradīto kultūras vērtību izplatīšanu, to pieejamību plašai sabiedrībai. 609. Pieejamība Kultūrkapitāla fonda finansu resursiem notiek konkursu kārtībā, un tajos piedalīties var jebkura fiziska vai juridiska persona iesniedzot pamatotu (Kultūrkapitāla fonda konkursa nolikumam atbilstošu) projekta pieteikumu. Daudzi no Kultūrkapitāla fonda atbalstītajiem projektiem sekmē gan kultūras identitāti kā savstarpējās izpratnes veicinošu faktoru, gan veicina mazākumtautību kultūras mantojuma apzināšanos un popularizēšanu. Katra no Kultūrkapitāla fonda nozaru padomēm (saskaņā ar likumu, Kultūrkapitāla fondā ir 7 padomes - Literatūras padome, Mūzikas un dejas padome, Teātra mākslas padome, Filmu mākslas padome, Vizuālās mākslas un fotomākslas padome, Kultūras mantojuma padome un Tradicionālās kultūras padome) rūpējas par to, lai, finansējot atsevišķus projektus, tiktu saglabāts attiecīgās kultūras nozares mantojums. Kultūrkapitāla fonds atbalsta arī profesionālas izglītības iegūšanu dažādās kultūras un mākslas jomās, kā arī jebkuras cita veida aktivitātes, kuru mērķis ir kultūras saglabāšana, attīstība un izplatība. 610. Latvijā darbojas un ir pieejami arī vairāki citi fondi, kas atbalsta kultūras projektus - Kultūras fonds, Sorosa fonds Latvija, Jaunrades fonds u.c. Institucionālā struktūra 611. Latvijas profesionālo teātru sfērā dominē valsts un pašvaldību dotētie teātri, tos apmeklē apmēram 90% no visiem teātru skatītājiem. Visiem valsts un pašvaldību dotētajiem teātriem ir pastāvīgas profesionālas trupas, kuras darbojas kā stacionāras repertuāra vienības. 612. Valsts dotācijas daļa tās īpašumā esošo teātru budžeta struktūrā ir vidēji 35%, pašvaldības finansējums Latvijā ir tikai nepilni 5%. Ar tiešām dotācijām profesionālo teātru darbībā šobrīd piedalās tikai dažas pašvaldības, kuru teritorijā atrodas profesionālie teātri. Liepājas pilsēta pārņēmusi savā īpašumā Liepājas teātri, uzņemoties tā ēkas apsaimniekošanas izdevumus un daļu no teātra administrācijas darbībai nepieciešamajiem izdevumiem - 33,7% teātra budžeta 1998.gadā. Daugavpils un Valmieras pašvaldības atbalsta teātri ar ikgadējiem piešķīrumiem (attiecīgi 22,2% un 2,4% no teātru budžeta 1998.gadā), kuru apjoms un piešķiršanas nosacījumi gan nav noteikti ar līgumsaistībām. Dažas pašvaldības vienojas ar teātriem par atbalstu to viesizrāžu darbībai savā teritorijā. Sevišķi aktīvi šādi darbojas Valmieras teātris Vidzemes un Latgales reģionā, nevalstiskie teātri (Liepājas Ceļojošais leļļu teātris). Rīgas pilsētas dome parakstījusi trīspusēju sadarbības līgumu ar Kultūras ministriju un Dailes teātri par pakāpenisku iesaistīšanos šī teātra finansēšanā. Nozīmīga loma Latvijas profesionālo teātru finansēšanā kopš 1998.gada ir Latvijas Kultūrkapitāla fondam. Fonda piešķīrumi nodrošina daļu profesionālo teātru jauniestudējumu programmām nepieciešamo līdzekļu, teātra profesionāļu studijas un stažēšanos ārvalstīs, teātru līdzdalību starptautiskos pasākumos, festivālu norisi Latvijā. 613. Nevalstiskie teātri, kas darbojas SIA, bezpeļņas SIA vai sabiedrisku organizāciju statusā, valsts un pašvaldību finansējumu saņem ļoti reti atsevišķu pasūtījumu veidā. Kopš 1998.gada, nodibinoties Kultūrkapitāla fondam, šiem teātriem radusies iespēja pretendēt uz valsts budžeta līdzekļiem fonda piešķīrumu ietvaros, taču arī šo līdzekļu iegūšanā tiem nākas grūti konkurēt ar personāla resursu ziņā daudz spēcīgākajiem valsts un pašvaldību teātriem, kuri arī pretendē uz fonda piešķīrumiem. 614. Jāatzīst, ka teātru darbība koncentrēta Rīgā, pa vienam teātrim ir dažādu reģionu pilsētās, tomēr lielie attālumi padara teātra izrādes grūti pieejamas lauku novadu iedzīvotājiem. Teātriem piešķirtais budžets neatļauj tiem organizēt izbraukuma izrādes, tāpēc nepieciešamas papildus valsts finansējums - atbalsta programmas, kas papildus dotētu teātru izrādes. 615. Profesionālās teātra mākslas izplatība valsts teritorijā ir nevienmērīga. Latvijas novados ir potenciālie skatītāji, kas ir ieinteresēti jaunāko teātra iestudējumos, tai pat laikā 5 Rīgas profesionālajos teātros, un jo īpaši trīs novadu - Daugavpils, Liepājas, Valmieras teātru iestudējumiem trūkst skatītāju. Ar katru gadu samazinās izbraukuma izrāžu skaits. Pēc Valsts Tautas mākslas centra datiem profesionālo izrāžu skaits novados 1997.gadā bija 724, 1998.gadā bija 565, 1999.gadā 494, skatītāju skaits šajos gados samazinājies no 125 919 1997.gadā uz 73458 1999.gadā. 616. Profesionālo teātra izrādēs (īpaši novadu - Liepājas, Valmieras, Daugavpils) skatītāju skaits par 30 - 70 % piepilda zāli. Izrādes netiek nospēlētas tik reizes, cik to spēj mākslinieciskais kolektīvs, un lai to ienākumi segtu izrādē ieguldītos līdzekļus. Lai gan visu profesionālo teātra mārketings - informācija, cenu atlaižu politika, u.c. attīstās, potenciālais skatītājs novados ar zemu pirktspēju nevar atļauties teātra apmeklējumu. 617. Latvijas 26 rajonos ir ap 191 000 potenciālie teātra skatītāji (pēc Valsts Tautas mākslas centra datiem - amatieru teātru izrāžu apmeklētāji 1999.gadā), kas negūst nekādu informāciju un nekādu ieskatu par profesionālo teātri. Pēc "Baltijas Data" pētījumiem Latgalē 1998.gadā 33% no iedzīvotājiem nekad nav redzējuši teātra izrādi. Galvenie teātru izrāžu apmeklējumu samazinājuma cēloņi ir zema maksātspēja un teātru izbraukuma izrāžu augstās izmaksas. 618. Zinātnisko pētījumu sakarā tiek atbalstīti zinātniskie braucieni un piedalīšanās dažādos semināros. iesaistīšanās Eiropas teātru dzīvē notiek galvenokārt ar ITI Latvija centra un Latvijas Jaunā teātra institūta palīdzību, kā arī līdzdarbojoties starptautiskās teātra organizācijās - ITI, ASSITEJ. Kopprojekti - Latvijas Jaunā teātra institūts Eiropas projektā "Hotel Europe" 2000.gadā producēja izrādi "Čūska", kopš 1995.gada ik pa diviem gadiem notiek jaunā teātra festivāls "Homo Novus". 2001.gadā tas notika Eiropas Kultūras mēneša ietvaros. Teātru vadītāju ilggadīga apmācība notiek sadarbībā ar Nīderlandes menedžmenta apvienību. Tāpat notiek semināri scenogrāfiem, gaismotājiem, konferences, regulāras speciālistu vizītes, sadarbība ar ārzemju producentiem. 619. 1998. gada 21. maija Bibliotēku likums reglamentē sabiedriskās attiecības bibliotēku darbības jomā Latvijā, nosakot bibliotēku darbības pamatprincipus, uzdevumus, tiesības un pienākumus, finansējumu, bibliotēku sistēmu un savstarpējās attiecības, kā arī bibliotēkas lietotāju un darbinieku tiesības un pienākumus. Bibliotēku krājumos esošie iespieddarbi, elektroniskie izdevumi, rokraksti un citi dokumenti neatkarīgi no to autoru politiskās, ideoloģiskās, reliģiskās vai cita veida orientācijas vai informācijas, kas tajos ietverta, ir pieejami ikvienai personai bibliotēku noteiktajā kārtībā. Bibliotēkas attiecībā uz krājumu veidošanu ir neatkarīgas. Tās nedrīkst ierobežot politiski, ideoloģiski vai reliģiski motīvi, un ierobežojumus bibliotēku krājumu veidošanā var noteikt tikai ar likumu. 620. Ikvienai bibliotēkai ir pienākums: nodrošināt pieejamību Nacionālajam bibliotēku krājumam un informācijas resursiem; nodrošināt operatīvu un kvalitatīvu bibliotēku pakalpojumu sniegšanu bibliotēkas lietotājiem; radīt iespēju bibliotēkas lietotājiem izmantot bibliotēku pakalpojumus neatkarīgi no viņu dzimuma, vecuma, rases, tautības, fiziskā stāvokļa, dzīvesvietas un atrašanās vietas un citiem faktoriem, kā arī veidot atbilstošu bibliotēkas lietošanas aprīkojumu personām ar kustību un redzes traucējumiem. Valsts un pašvaldību bibliotēku pienākums ir darīt pieejamu bibliotēku lietotājiem valsts un pašvaldību institūciju sagatavoto un publicēto informāciju. Bibliotēkām, kuras sniedz pakalpojumus bērniem un jauniešiem, ir pienākums pievērst īpašu uzmanību bibliotēku krājumu kvalitātes uzlabošanai, jaunu informācijas tehnoloģiju ieviešanai nolūkā veicināt bērnu un jauniešu tieksmi lasīt un izkopt viņu iemaņas informācijas tehnoloģiju un līdzekļu apguvē. Valsts un pašvaldību bibliotēkās lietotāja apkalpošana un bibliotēkas informācijas sistēmu izmantošana ir bez maksas. Bibliotēkas pakalpojumu veidus, par kuriem ņemama samaksa, nosaka bibliotēkas nolikums (statūti) un bibliotēkas lietošanas noteikumi. 621. Latvijā darbojas šādas bibliotēkas: Latvijas Nacionālā bibliotēka; Latvijas Akadēmiskā bibliotēka; 962 publiskās bibliotēkas (t.sk. 910 pašvaldību publiskās bibliotēkas); 1123 skolu bibliotēkas(1060 vispārizglītojošo skolu bibliotēkas, 63 profesionālās izglītības iestāžu bibliotēkas); 40 speciālās bibliotēkas; 20 augstākās izglītības iestāžu bibliotēkas. 622. Bibliotēku pakalpojumi aptver visas iedzīvotāju darbības jomas un visas iedzīvotāju vecumgrupas. No kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita aptuveni 40% ir reģistrējušies kā bibliotēku lietotāji. Katrs lietotājs apmeklējis bibliotēku vidēji 13 reizes gadā, saņēmis vidēji 42 grāmatas un citus izdevumus. Ik uz 2200 iedzīvotājiem ir viena bibliotēka, katra iedzīvotāja rīcībā - vidēji 26 grāmatas un citi izdevumi. 623. Modernās informācijas tehnoloģijas tiek izmantotas tikai nelielā daļā bibliotēku - valsts nozīmes bibliotēkās, kā arī nedaudzās publiskajās un skolu bibliotēkās. Tas nozīmē, ka šo bibliotēku klientiem jāapmierinās ar lokālās bibliotēkas resursiem un viņi tādējādi ir nošķirti no pārējo Latvijas un pasaules bibliotēku un citiem informācijas avotiem, kas iespējami, izmantojot internetu. Situācijas uzlabošanai visas valsts mērogā jāveic pasākumi, veidojot vienotu sakaru tīklu pašvaldību, skolu un bibliotēku vajadzībām. Tāpēc Saeima 2001.gada 29. novembrī ir pieņēmusi likumu "Par valsts budžetu 2002.gadam", kurā paredzēts finansēt Latvijas publisko bibliotēku vienota informācijas tīkla izveidi - pilotprojektu "Akadēmiskās bibliotēkas - rajonu bibliotēku - pagasta bibliotēku tīklu izveide un datu apmaiņa" 358 000 latu apmērā. Savukārt 2001.gada 6. novembrī Ministru kabinets akceptējis Koncepciju par valsts vienotās bibliotēkas informācijas sistēmas īstenošanu. 624. Plašākais un pieejamākais ir pašvaldību publisko bibliotēku tīkls. Latvijā ir 560 pašvaldību administratīvās teritorijas, kurās darbojas 910 pašvaldību publiskās bibliotēkas - vidēji viena bibliotēka uz katriem 2663 iedzīvotājiem. Kā lietotāji šajās bibliotēkās reģistrējušies 517,6 tūkst. iedzīvotāju - 21% no kopējā iedzīvotāju skaita. Pašvaldību publiskajās bibliotēkās ir vairāk nekā 13 milj. grāmatu un citu dokumentu. 2000. gadā bibliotēku lietotājiem ir izsniegti 19, 6 milj. grāmatu un citu dokumentu. Pašvaldību publisko bibliotēku pamatpakalpojumi ir bez maksas, šo bibliotēku darbības nodrošināšanai 2000.gadā ir izmantoti 5,1 milj. Ls (9 milj. EUR). 625. Neredzīgo un vājredzīgo iedzīvotāju apkalpošanai ir izveidota Latvijas Neredzīgo bibliotēka Rīgā un 7 reģionālās Neredzīgo bibliotēkas filiāles, kuras nodrošina ar Braila raksta izdevumiem un audiogrāmatām redzes invalīdus un vājredzīgos visā valsts teritorijā. Bibliotēkas darbību finansē no valsts budžeta. Bibliotēkai būtu jāpaplašina sava sociālā ietekme. Tā kā tā ir vienīgā šāda veida speciālā publiskā bibliotēka - tā varētu aptvert arī plašāku vājredzīgo cilvēku loku - vecus cilvēkus, cilvēkus ar pārejošiem redzes traucējumiem, kuriem būtu nepieciešamas grāmatas palielinātā rakstā. Bibliotēkai (un tās filiālēm) nepieciešama telpu rekonstrukcija un modernizācija, lai tā atbilstu mūsdienu prasībām un varētu kalpot par neredzīgo un vājredzīgo cilvēku kultūras, izglītības, informācijas, sociālās palīdzības un komunikācijas centru. 626. Bibliotēkas funkcionē kā komunikāciju centri, kur var attīstīties un funkcionēt kvalitatīva starpnacionālā saskarsme: nodrošinot lasīšanas un kultūras vajadzības mazākumtautību valodās; nodrošinot sistemātisku un pilnvērtīgu latviešu kultūras un valodas apguvi gan individuāli, gan dažādos pasākumos un interešu grupās (bibliotēkās darbojas latviešu valodas apguves kursi); ar INTERNET starpniecību rast virtuālu pieeju attiecīgas mazākumtautības etniskās dzimtenes informācijas resursiem; izmantojot starptautiskā starpbibliotēku abonementa sakarus pasūtīt interesējošos izdevumus no attiecīgas mazākumtautības etniskās dzimtenes bibliotēkām. 627. No bibliotēku pakalpojumu izmantošanas pašlaik ir nošķirta liela sabiedrības daļa - cilvēki ar kustību traucējumiem. Bibliotēku ēku un telpu ieejas, kāpnes, durvis nav veidotas tā, lai cilvēkam ar invaliditāti, kurš pārvietojas ratiņos, būtu iespējams pašam iekļūt bibliotēkā un pilnvērtīgi izmantot tās pakalpojumus. Starptautiskās bibliotēku darba vadlīnijas un Latvijas Bibliotēku likums noteic, ka bibliotēkas pienākums ir radīt iespējas izmantot bibliotēku pakalpojumus neatkarīgi no dažādām cilvēku atšķirībām, kā arī veidot atbilstošu bibliotēkas lietošanas aprīkojumu personām ar kustību traucējumiem. Diemžēl līdz šim bibliotēku ierobežoto finansu līdzekļu robežās nav bijis iespējams izveidot speciālas uzbrauktuves, iekārtot liftus un veikt citus rekonstrukcijas darbus, lai cilvēki ar kustību traucējumiem varētu iekļūt bibliotēkās. 628. Pirmie muzeji Latvijā tika nodibināti 18.gadsimtā. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918.gadā tika radīta valsts muzeju sistēma, kas aptvēra nozīmīgākās sfēras. Starpkaru periods raksturīgs gan ar valsts un pašvaldību muzeju tīkla izveidošanos, gan noteiktu valsts politiku arheoloģisko, etnogrāfisko un vēsturisko materiālu vākšanā, novadpētniecības veicināšanā un nacionālā patriotisma audzināšanā. Katra valsts muzeja darbību reglamentēja savs likums. Muzeju sistēmā dominēja Skandināvijas valstīm raksturīgais centralizācijas princips - Valsts Vēstures muzeja