7. Article

Tiesības uz taisnīgu darba atalgojumu 128. Satversmes 107.pants nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu. 129. Bez tam, Latvijā darba līgumu nosacījumi nedrīkst pasliktināt darbinieku stāvokli. To nosaka Latvijas Darba likumu kodeksa 7.pants: "Nav spēkā darba līgumu nosacījumi, kas salīdzinājumā ar Latvijas Republikas darba likumdošanas aktiem pasliktina darbinieku stāvokli." Tiesības uz minimālo darba algu 130. Latvijas Darba likumu kodeksa 84.pants noteic: "Darbinieku minimālās algas (stundas tarifa likmes, mēneša algas un mēneša amatalgas) nosaka Latvijas Republikas Ministru kabinets." Minimālā mēneša darba alga ir zemākā darba alga, kuru visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā). 131. Minimālās mēneša darba algas noteikšanas mērķis ir garantēt vismaz izdzīvošanas minimumu visiem darbiniekiem - gan privātajā, gan valsts sektorā strādājošajiem. Tādēļ minimālā darba alga tiek noteikta vienota visā valstī un tā ir obligāta visiem darba devējiem, neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas. Nosakot minimālās mēneša darba algas līmeni valstī, tiek ņemts vērā attiecīgajā laika posmā valsts noteiktais iztikas minimums. Šī norma ir paredzēta Latvijas Darba likumu kodeksa 83.pantā: "Minimāla mēneša darba samaksa normāla darba laika ietvaros pamatdarbā nedrīkst būt mazāka par Latvijas Republikā attiecīgajā laika posmā valsts noteikto iztikas minimumu.", kā arī 84.pantā: "minimālās algas nedrīkst būt mazākas par valsts noteikto iztikas minimumu". 132. Iztikas minimumu pēc Ministru kabineta uzdevuma aprēķina Centrālā statistikas pārvalde un atbilstoši Latvijas Darba likumu kodeksam tam būtu jākalpo par pamatu minimālās mēnešalgas noteikšanai valstī. Ņemot vērā valsts budžeta ierobežotās iespējas finansēt no tā uzturamo budžeta sfēru, Ministru kabinets no gada gadā minimālo mēnešalgu nosaka zemāku nekā iztikas minimumu (skat. tabulu zemāk). 133. Minimālā mēneša darba alga (amatalga) ir apstiprināta ar 2001.gada 6.marta Ministru kabineta noteikumiem Nr.103 "Noteikumi par minimālo darba algu", un tā ir 60 lati (minimālā stundas tarifa likme - 0,355 lati). 134. Minimālā mēneša darba alga valstī periodiski tiek paaugstināta (skatīt tabulu). Pirms minimālās mēnešalgas (amatalgas) paaugstināšanas, jautājums tiek saskaņots Nacionālās trīspusējā sadarbības padomē (darba devēji, valsts un arodbiedrība). Galvenais faktors, kas ietekmē minimālās mēneša darba algas apmēru, ir valsts budžeta iespējas, no kurām atkarīgs minimālās mēneša darba algas palielinājums no budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem. Jāņem vērā apstāklis, ka paaugstinot minimālo darba algu, būtu jāpārskata un jāpaaugstina no valsts budžeta finansējamo iestāžu darbinieku mēneša darba algu skalas, līdz ar to ievērojami palielinās nepieciešamo budžeta līdzekļu daudzums. Darba samaksa, minimālā mēneša darba alga un iztikas minimums (1993. - 2001.g.) Gads Minimālā mēneša darba alga vidēji gadā, Ls Iztikas minimum vidēji gadā, Ls Minimālā mēneša darba alg % no iztika alga minimuma Tautsaimniecībā nodarbināt mēneša vidēj darba samaksa, Ls Minimālā mēneš darba alga % no tautsaimniecīb nodarbināto mēneša vidējās darba samaksas 1993 12,50 37,59 33,3 47,23 26,5 1994 22,00 51,50 42,7 71,87 30,6 1995 28,00 63,82 43,9 89,50 31,3 1996 35,50 73,78 48,1 98,73 36,0 1997 38,00 78,78 48,2 120,03 31,7 1998 42,00 82,15 51,1 133,30 31,5 1999 50,00 83,18 60,1 140,99 35,5 2000 50,00 84,47 59,2 149,53 33,4 2001 55,00 86,93 63,3 159,30 34,5 135. 2000.gada 1.augustā Ministru kabinets pieņema lēmumu par minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu no 2001.gada 1.jūlija. Pamatojoties uz šo lēmumu tika izstrādāti un apstiprināti 2001.gada 6.marta Ministru kabineta noteikumi Nr.103 "Noteikumi par minimālo darba algu", kas paredz, ka sākot no 2001.gada 1.jūlija minimālā mēneša darba alga valstī ir 60 lati (minimālā stundas tarifa likme - 0,355 lati). 136. Darba algas apmērs var būt mazāks par valdības noteikto minimālo mēneša darba algu tikai gadījumos, kad darbiniekam ir noteikts nepilnais darba laiks (nepilna darba diena vai darba nedēļa), kuru nosaka saskaņā ar Latvijas Darba likumu kodeksa 52.pantu: "Ja darbinieks vienojas ar darba devēju, tad pieņemot darbā, kā arī vēlāk viņam var noteikt nepilnu darba dienu vai darba nedēļu. Ja to lūdz grūtniece, viens no laulātajiem, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam, vai tēvs, kurš bez mātes audzina bērnu līdz 14 gadu vecumam (bērnu ar invaliditāti līdz 16 gadu vecumam), minētā vecuma bērnu aizbildnis vai persona, kas saskaņā ar medicīnisko atzinumu kopj slimu ģimenes locekli, darba devējs nosaka viņiem nepilnu darba dienu vai nepilnu darba nedēļu. Darba samaksa šajos gadījumos ir proporcionāla nostrādātajam laikam vai atkarīga no izstrādes". 137. Atsevišķi Latvijas Darba likumu kodeksa panti paredz, kādos gadījumos darbiniekiem tiek garantēta minimālā darba samaksa: 1) Latvijas Darba likumu kodeksa