8. Article

Tiesības dibināt arodbiedrības; arodbiedrību tiesības netraucēti darboties 185. Satversmes 108.pantā noteikts, ka valsts aizsargā arodbiedrību brīvību. Jau 1990.gada 13. decembrī tika pieņemts likums "Par arodbiedrībām", kas regulē arodbiedrību izveidošanu, darbību un attiecības ar valsts institūcijām. Saskaņā ar šī likuma 1.pantu "arodbiedrības ir neatkarīgas sabiedriskas organizācijas, kas pauž, pārstāv un aizstāv savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem likumiem un Latvijas arodbiedrību statūtiem, kā arī ievērojot principus un normas, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos starptautiskajos paktos un konvencijās". 186. Likuma 4.pantā noteikts, ka "arodbiedrības savā darbībā ir neatkarīgas no valsts varas un pārvaldes institūcijām, citām organizācijām un ir savstarpēji līdztiesīgas. Tās darbojas saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem likumiem. Aizliegta jebkura rīcība, kuras mērķis ir tieši vai netieši pakļaut arodbiedrības valsts vai citām iestādēm un organizācijām vai arī traucēt likumā un statūtos paredzēto arodbiedrību darbību.". 187. Pēc arodbiedrības izveidošanas tā ir reģistrējama Tieslietu ministrijā, kura izskata pieteikumu un statūtus. Saskaņā ar likumu "Par arodbiedrībām" arodbiedrība tiek reģistrēta, ja konkrētajā arodbiedrībā ir apvienojušies ne mazāk par 50 biedriem vai ne mazāk par vienu ceturtdaļu uzņēmumā, iestādē, organizācijā, profesijā vai nozarē strādājošo. Gadījumā, ja ir pārkāptas likumā "Par arodbiedrībām" noteiktās prasības vai statūtos ir paredzētas darbības, kuras ir pretrunā Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, Tieslietu ministrijai ir tiesības atteikt arodbiedrības reģistrēšanu. Šādā gadījumā arodbiedrība var lēmumu pārsūdzēt tiesā. 188. Likuma "Par arodbiedrībām" paredzētas plašas arodbiedrību tiesības, aizstāvot savu biedru tiesības un intereses. Arodbiedrībām ir tiesības piedalīties tādu ekonomiskās un sociālās attīstības programmu, likumu un citu normatīvo aktu izstrādāšanā, kuri skar darba apstākļus un samaksu, cenu veidošanos, sociālo apdrošināšanu un nodrošināšanu, veselības aizsardzību un citus darba un sociālās attīstības jautājumus. Arodbiedrībām ir tiesības saņemt no valsts iestādēm bezmaksas informāciju par iedzīvotāju sociālo un ekonomisko stāvokli un pārmaiņām tajā, prasīt, lai republikas valdība nosaka pamatotu iztikas minimumu, ne retāk kā reizi gadā sabalansē darba algu, pensijas, stipendijas un pabalstus saskaņā ar cenu indeksu palielināšanos. 189. Arodbiedrības ir tiesīgas ierosināt, lai tiktu sauktas pie atbildības vai pat atbrīvotas no darba amatpersonas, kuras neievēro spēkā esošos tiesību aktus. Arodbiedrību koleģiālajām institūcijām ir tiesības iesniegt norādījumus par pārvaldes un saimniecisko institūciju lēmumu grozīšanu, kā arī prasīt šo lēmumu darbības apturēšanu, ja tie ir pretrunā tiesību normām, kuras iekļautas likumā "Par arodbiedrībām", kā arī ja tās ignorē strādājošo sociālās un ekonomiskās tiesības un likumiskās intereses. 190. Saskaņā ar likuma "Par arodbiedrībām" 4.pantu arodbiedrības ir tiesīgas iestāties starptautiskajās arodbiedrību organizācijās, slēgt ar tām, kā arī ar ārvalstu arodbiedrībām līgumus un vienošanās. 191. Ir izveidota Nacionālā trīspusējā sadarbības padome, kuru uz paritātes pamatiem veido Ministru kabineta, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības izvirzītie pārstāvji. Šīs padomes galvenais uzdevums ir nodrošināt un veicināt valdības, darba devēju un darbinieku organizāciju (arodbiedrību) sadarbību nacionālajā līmenī ar mērķi nodrošināt saskaņotu, visai sabiedrībai un valsts interesēm atbilstošu sociālekonomiskās attīstības problēmu risināšanu, izstrādājot un ieviešot stratēģiju, programmas un normatīvos aktus sociālajos un ekonomiskajos jautājumos, kas garantētu sociālo stabilitāti un labklājības līmeņa paaugstināšanu valstī, un paaugstinātu sociālo partneru līdzatbildību par pieņemtajiem lēmumiem un to izpildi. 192. Arī jaunajā Darba likumā noteikts, ka gan darbiniekiem, gan darba devējiem ir tiesības apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses. Saskaņā ar Darba likuma 8.pantu, darbinieka piederība šādai organizācijai vai darbinieka vēlme iestāties tajās nevar būt par pamatu atteikumam noslēgt darba līgumu, darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. 193. Darba likuma izpratnē arodbiedrības ir darbinieku pārstāvības veids darbinieku tiesību un interešu aizstāvībai, un tām ir šādas tiesības: 1) pieprasīt un saņemt no darba devēja informāciju par uzņēmuma ekonomisko un sociālo stāvokli; 2) laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību uzņēmumā. Konsultēšanās šā likuma izpratnē ir viedokļu apmaiņa un dialogs starp darbinieku pārstāvjiem un darba devēju; 3) piedalīties darba samaksas noteikumu, darba vides, darba apstākļu un darba laika organizācijas noteikšanā un uzlabošanā, kā arī darbinieku drošības un veselības aizsardzībā; 4) ieiet uzņēmuma teritorijā, kā arī piekļūt darba vietām; 5) rīkot darbinieku sapulces uzņēmuma teritorijā un telpās; 6) uzraudzīt, kā darba tiesiskajās attiecībās tiek ievēroti normatīvie akti, darba koplīgums un darba kārtības noteikumi. 194. 1999.gada 29. aprīlī tika pieņemts Darba devēju organizāciju un to apvienību likums, kas noteic darba devēju organizāciju tiesisko statusu un sistēmu, kā arī tiesības un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts un pašvaldību institūcijām. Saskaņā ar šo likumu darba devēju organizāciju uzdevums ir pārstāvēt savu biedru intereses attiecībās ar arodbiedrībām un valsts un pašvaldību institūcijām. Likumā īpaši noteikts, ka darba devēju apvienības nedrīkst tieši vai netieši ierobežot darbinieku tiesības apvienoties arodbiedrībās vai ietekmēt to darbību. 195. Saskaņā ar Darba devēju organizāciju un to apvienību likumu, var būt šādi darba devēju organizāciju apvienību veidi: 1) Latvijas darba devēju organizāciju apvienība; 2) nozares darba devēju organizāciju apvienība; 3) teritoriālā darba devēju organizāciju apvienība. 196. Ievērojot šo klasifikāciju, likuma 11.pantā noteiktas darba devēju organizāciju un apvienību attiecības ar arodbiedrībām. Saskaņā ar šo pantu Latvijas darba devēju organizāciju apvienība veic pārrunas, savu biedru vārdā slēdz darba koplīgumus un ģenerālvienošanās, vienojas par vispārējiem sadarbības principiem, veic pārrunas par konflikta situāciju atrisināšanu ar Latvijas nozaru un profesionālo arodbiedrību savienību, kas pārstāv visvairāk no valstī strādājošajiem. Nozaru darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar nozaru arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu nozaru līmenī. Savukārt teritoriālās darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar teritoriālajām arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu teritoriālajā līmenī. Tiesības streikot 197. Saskaņā ar Satversmes 108.pantu, strādājošajiem ir tiesības streikot. Šo tiesību īstenošanu regulē 1998.gada 23. aprīlī pieņemtais Streiku likums. 198. Streiku likuma 3.pantā noteikts, ka darbiniekiem ir tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskā vai profesionālās intereses, un ka tiesības streikot kā galējs līdzeklis izmantojamas, ja nav panākta vienošanās un samierināšanās darba strīdā pirmsstreika sarunās. Likuma 4.pantā uzsvērts, ka piedalīšanās streikā ir brīvprātīga un ka darbinieku nedrīkst piespiest piedalīties streikā vai neļaut piedalīties streikā. 199. Minētajā likumā detalizēti regulētas pirmsstreika sarunas, kā arī streika pieteikšana un streika norises uzraudzība, kā arī gadījumi un kārtība, kad streiks var tikt atzīts par nelikumīgu. 200. Saskaņā ar Streiku likumu gadījumos, kad ir radies strīds starp darbiniekiem un darba devēju un šīs strīds izriet no darba tiesiskajām attiecībām, darbiniekiem vai to pārstāvjiem ir pienākums iesniegt darba devējam konkrēti formulētas prasības. Ja darba devēja atbilde ir noraidoša, strīdus pusēm ir pienākums rīkot pirmsstreika sarunas, kuras notiek ne ilgāk kā nedēļu. Ja pirmsstreika sarunu laikā nav izdevies panākt vienošanos par strīda atrisināšanu, darbiniekiem ir tiesības pieteikt streiku saskaņā ar likuma noteikto kārtību. 201. Streika pieteikums, kurā ir norādīti streika norises laiks un vieta, streika iemesli, streikotāju skaits un streikotāju prasības, tiek iesniegts attiecīgajam darba devējam, Valsts darba inspekcijai un Latvijas Trīspusējās darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes sekretāram vismaz 10 dienas pirms streika uzsākšanas. 202. Streiku vai tā pieteikumu var atzīt par nelikumīgu tikai tiesa tad, ja nav ievērotas Streiku likuma prasības, vai ja streiks tiek pieteikts jau noslēgta darba koplīguma darbības termiņa laikā ar mērķi mainīt šī koplīguma noteikumus, tādējādi pārkāpjot paredzēto koplīguma noteikumu grozīšanas kārtību, vai arī ja streiks ir solidaritātes streiks un nav saistīts ar ģenerālvienošanos (par tarifiem darba un citām sociālās aizsardzības garantijām) nenoslēgšanu vai neizpildi, vai arī ja streiks ierosināts, lai paustu politiskas prasības, politisku atbalstu vai politisku protestu. Tāpat streiks atzīstams par nelikumīgu, ja tas attiecas uz jautājumiem, par kuriem strīdus puses jau ir vienojušās pirmsstreika sarunās. 203. Streiku likums paredz, ka streika ierosināšana, pieteikšanās un piedalīšanās streikā saskaņā ar likumā noteikto kārtību nav uzskatāma par darba līguma un darba tiesību pārkāpumu un tāpēc nevar būt par pamatu darbinieku atlaišanai no darba, un darbinieki, kas piedalās streikā saskaņā ar likumā noteikto kārtību, nav disciplināri sodāmi par to. Likumā uzsvērts, ka darbiniekiem, kas piedalās streikā saskaņā ar likumā noteikto kārtību, tiek saglabāta darba vieta. 204. Saskaņā ar Streiku likuma 16.pantu, streikot ir aizliegts tiesnešiem, prokuroriem, policijas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem, robežsargiem, valsts drošības iestāžu darbiniekiem, ieslodzījuma vietu uzraugiem un personām, kas dien Nacionālos bruņotajos spēkos. Likumā arī noteikts, ka darba devēja un streika komitejai ir pienākums nodrošināt, lai streika laikā minimālā apjomā tiktu turpināts darbs sabiedrībai nepieciešamajos dienestos, kuru pārtraukšana radītu draudus valsts drošībai, visas sabiedrības vai kādas iedzīvotāju grupas, vai atsevišķu indivīdu drošībai, veselībai vai dzīvībai. Par sabiedrībai nepieciešamajiem dienestiem Streiku likums atzīst: 1) ārstniecības un medicīniskās palīdzības dienestus; 2) sabiedriskā transporta dienestus; 3) dzeramā ūdens piegādes dienestus; 4) elektroenerģijas un gāzes ražošanas un piegādes dienestus; 5) sakaru dienestus; 6) gaisa satiksmes kontroles dienestus un tos dienestus, kas nodrošina gaisa satiksmes kontroles dienestus ar meteoroloģisko informāciju; 7) ar visu veidu transporta kustības drošību saistītos dienestus; 8) atkritumu un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas dienestus; 9) radioaktīvo vielu un atkritumu uzglabāšanas, izmantošanas un kontroles dienestus; 10) civilās aizsardzības dienestus. 205. Latvija ir ratificējusi Starptautiskās darba organizācijas 1949.gada konvenciju nr.98 "Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu". Kārtējais ziņojums par šīs konvencijas izpildi tika nosūtīts Starptautiskajai darba organizācijai 2001.gada septembrī. Šajā Konvencijā ietvertās tiesību normas ir iekļautas šādos Latvijas normatīvajos aktos: 1) Latvijas Republikas Satversmē; 2) 1991.gada 26.marta likumā "Par darba koplīgumiem"; 3) 1990.gada 13.decembra likumā "Par arodbiedrībām"; 4) Latvijas Darba likumu kodeksā; 5) 1992.gada 15.decembra likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām"; 6) Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksā; 7) 1998.gada 23.aprīļa Streiku likumā; 8) 1999.gada 29.aprīļa Darba devēju organizāciju un to apvienību likumā; 9) Krimināllikumā; 10) 1996.gada 5.decembra likumā "Likums par Valsts cilvēktiesību biroju". Pakta