9. Article

206. Sociālās drošības sistēmas izveidošana un attīstība Latvijā nevar tikt skatīta atrauti no pēdējo desmit gadu politiskajām pārmaiņām Latvijā, kas būtiski ietekmējušas valsts attīstību kopumā. 207. Padomju varas gados valsts kontrolēja katru indivīda dzīves sfēru, neatstājot vietu privātai iniciatīvai. Tā rezultātā valsts arī uzņēmās pilnīgu atbildību par katra iedzīvotāja sadzīves vajadzību apmierināšanu, turklāt visiem tika garantēts viens noteikts sociālās drošības līmenis. Saņemot šīs garantijas, no indivīda netika prasīta personiska iniciatīva vai atbildības par savu dzīves līmeni uzņemšanās. 208. Tādēļ līdz ar neatkarības atjaunošanu 1991.gadā kļuva aktuāls jautājums par valsts un indivīda attiecībām sociālās drošības garantēšanā. Latvijā tika uzsākta liberālās sociālās politikas ieviešana, uzsverot pašas personas atbildību par tās stāvokļa uzlabošanu, vienlaicīgi iedibinot arī garantētas valsts sociālās palīdzības sistēmu tiem, kuri saviem spēkiem nespēj sevi nodrošināt vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kuri nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību. 209. 1991.gada konstitucionālajā likumā "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" tika paredzēts, ka katram ir tiesības uz materiālo nodrošinājumu vecuma, slimības, pilnīga vai daļēja darbaspēju, kā arī apgādnieka zaudējuma gadījumā, kā arī to, ka personai ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Šis likums zaudēja spēku līdz ar Satversmes grozījumu pieņemšanu 1998.gadā, un šobrīd Satversmes 109.pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma, darba nespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos". 210. Sociālās drošības sistēmas reformas ietvaros 1995.gada 7. septembrī tika pieņemts likums "Par sociālo drošību", kas noteic sociālās drošības sistēmas veidošanos un darbības principus, personu galvenās sociālās tiesības un pienākumus, to īstenošanas pamatnosacījumus, kā arī reglamentē sociālo pakalpojumu veidus. Likuma 2.pantā ir formulēti sociālās drošības sistēmas pamatprincipi: 1) sociālie pakalpojumi tiek garantēti vienlīdzīgi, neatkarīgi no dzimuma, rases, tautības, reliģiskās pārliecības; 2) solidaritāte; 3) sociālā apdrošināšana un palīdzība; 4) profilakse; 5) pašpārvalde; 6) individuālā pieeja. 211. 1995.gada 26. oktobrī tika pieņemts arī likums "Par sociālo palīdzību", savukārt 1997.gada 1. oktobrī - mūsdienu prasībām atbilstošs jauns likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu". 212. Valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi 2001.gadā bija 489,5 milj. latu jeb 10,2% no IKP, bet izdevumi - 498,8 milj. latu jeb 10,4% no IKP2. Tādējādi sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta deficīts 2001.gadā sasniedza 9,2 milj. latu. 213. Deficīts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā ir vērojams jau kopš 1999.gada un 2001.gada beigās uzkrātais deficīts sasniedza 73,8 milj. latu. Lai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra spētu nodrošināt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu (pensijas, pabalsti) izmaksu tiesību aktos paredzētajā apmērā un termiņos, tiek veikts aizņēmums no valsts pamatbudžeta, maksājot procentus (2001.gadā par īstermiņa aizdevumu - 3,5% gadā un par ilgtermiņa aizdevumu - 9,32% gadā). Sociālās apdrošināšanas budžets milj. latu % no IKP ieņēmumi izdevumi ieņēmumi izdevumi 1998 438,3 445,5 12,2 12,4 1999 460,2 517,8 11,8 13,3 2000 474,6 503,8 11,0 11,6 214. Kā savā atzinumā norāda Valsts Cilvēktiesību birojs, vienu no lielākajām sūdzību grupām, ko Valsts Cilvēktiesību birojs saņem, ir sūdzības par to, ka darba devējs par darba ņēmēju nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas vai arī veicis tās nepilnīgi un atrodas maksātnespējas procesā, kā rezultātā personai tiek liegtas tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" Pārejas noteikumu 1. punkts paredzēja, ka sociāli apdrošinātais ir persona, par kuru faktiski ir veiktas obligātās iemaksas. Līdz ar to gadījumos, kad darba devējs šo pienākumu neveica, darba ņēmējam nebija iespējas realizēt tiesības uz sociālo drošību. 2001. gada 27. februārī Satversmes tiesa izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" Pārejas noteikumu 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 9. pantam un 11. panta pirmajai daļai" un atzina šo normu par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas. Atzinīgi vērtējot šādu Satversmes tiesas spriedumu, Valsts Cilvēktiesību birojs tomēr pauž bažas par to, ka ar šo spriedumu nav pilnībā atrisināts jautājums par to personu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, par kurām netika veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas līdz sprieduma publicēšanas dienai. 215. Patlaban sociālās drošības sistēmas ietvaros Latvijā tiek piešķirti šādi pabalsti (pensijas): 1) vecuma pensija; 2) invaliditātes pensija; 3) apgādnieka zaudējuma pensija 4) maternitātes pabalsts; 5) slimības pabalsts; 6) pabalsts saistībā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību; 7) bezdarbnieka pabalsts; 8) pabalsti ģimenēm ar bērniem. 216. Sociālās apdrošināšanas reforma, kas tika uzsākta 90.to gadu vidū, ir nozīmīgs solis ne vien pabalstu un pensiju nodrošināšanā, bet arī darbaspēka resursu un ar tiem saistīto naudas līdzekļu palielināšanā sociālo garantiju nodrošināšanai iedzīvotājiem, kā arī darba attiecību sakārtošanā, jo līdz ar pensiju un pabalstu apmēra sasaisti ar sociāli apdrošinātās personas veiktajām iemaksām, tiek sekmēta ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās, ienākumu precīzāka deklarēšana un ieņēmumu palielināšanās valsts budžetos. Tā darba algu fonda (algu summas valstī) pieaugums, no kura veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, pret iepriekšējo gadu 1998.g. bija 12%, 1999.g. - 11,7%, 2000.g. - 6,8%, 2001.g. - 8,4%, kas visumā pārsniedz vidējās algas pieauguma tempus un liecina par darbaspēka resursu palielināšanos formālajā ekonomikā un deklarētas algas apmēra palielināšanos. Aizvien vairāk apzinoties personisko līdzdalību un atbildību sociālajā drošībā un veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, aizvien lielāka iekšzemes kopprodukta daļa tiek izmantota iedzīvotāju labklājības pieaugumam un līdzekļu uzkrāšanai nākotnes pensiju izmaksu nodrošināšanai. Vecuma pensija 217. Jaunas pensiju sistēmas radīšana bija viens no galvenajiem sociālās drošības sistēmas reformas elementiem. Pensiju reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu (risku diversificētu) uz apdrošinātās personas iemaksām balstītu pensiju sistēmu, kura ietvertu gan paaudžu solidaritātes pensiju komponentu, gan pensiju kapitāla reālas uzkrāšanas komponentu, tādējādi, iedzīvotāju straujas demogrāfiskās novecošanās apstākļos, nodrošinot pensionāriem ilgtermiņā stabilu darba ienākumu atvietojumu. Neskatoties uz ievērojamām pārejas perioda grūtībām, Latvijas pensiju sistēma ir starptautiski atzīta par vienu no modernākajām un efektīvākajām. 218. Abilstoši valsts sociālekonomiskajiem apstākļiem un demogrāfiskajai situācijai pensiju sistēma tiek veidota trīs līmeņos: pirmais - valsts obligātā paaudžu solidaritātes pensiju shēma (PAYG); otrais - valsts obligātā fondēto pensiju shēma; trešais - privātā brīvprātīgā pensiju shēma. Pensiju sistēmas trīs līmeņu vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti. 219. Pirmais līmenis ir uz sociālās apdrošināšanas iemaksām balstīta pensiju shēma, kas darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa. Saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" šajā shēmā ir iesaistīti visi 15 gadu vecumu sasniegušie ekonomiski aktīvie valsts iedzīvotāji (darba ņēmēji, pašnodarbinātie) un atsevišķas ekonomiski neaktīvas iedzīvotāju kategorijas (nestrādājošie cilvēki ar invaliditāti, personas, kuras kopj bērnu vecumā līdz pusotram gadam, personas, kuras saņem bezdarbnieka, slimības vai maternitātes pabalstu u.c.). Personas, kuras nav pakļautas obligātajai sociālajai apdrošināšanai Latvijā un sasniegušas 15 gadu vecumu, pensiju apdrošināšanai var pievienoties brīvprātīgi. 220. Pensiju shēmas darbību regulē 1995. gada 2. novembra likums "Par valsts pensijām", kas stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī. Saskaņā ar šo likumu tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 62 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Jāatzīmē, ka pensijas vecums - 62 gadi - ir paaugstināts, salīdzinājumā ar padomju laikā noteikto vecumu. Tai pat laikā pensijas vecuma izlīdzināšana starp vīriešiem un sievietēm un tā paaugstināšana notiek pakāpeniski (patlaban pensionēšanās vecums sievietēm ir 58 gadi, no 2001.gada 1.jūlija - 58,5 gadi, bet vīriešiem - 61 gads.) Likumā arī noteikts, ka līdz 2005.gada 1.jūlijam gan vīrieši, gan sievietes, kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem, var pensionēties priekšlaicīgi - 2 gadus pirms likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas. 221. 1.līmeņa pensiju shēmas darbība balstās uz apdrošināšanas principiem: pensijas apmēru veido darba mūžā uzkrātais "virtuālais" (notional) pensijas kapitāls, t.i. informācija par veiktajām iemaksām pensiju apdrošināšanai, kas, aizejot pensijā, tiek dalīts ar paredzamo mūža ilgumu attiecīgajā vecumā. Tā kā paredzamā mūža ilgums sievietēm ir ievērojami lielāks nekā vīriešiem, tiek piemērots dzimumu solidaritātes princips un aprēķinos tiek izmantots sieviešu un vīriešu vidējais paredzamais mūža ilgums. Virtuālais pensijas kapitāls pelna procentus līdzīgi kā fondēto pensiju shēmā, tikai atšķirībā no fondēto pensiju shēmas, kur kapitāla pieaugums atkarīgs no ieguldījuma peļņas, 1.līmeņa kapitāla pieaugums atkarīgs no algu pieauguma valstī. Šajā shēmā pensijas apmēra lielums ir atkarīgs no veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma, kapitāla indeksa un pensionēšanās vecuma, nodrošinot apdrošinātajai personai noteiktu iepriekšējo ienākumu atvietojuma daļu (apmēram 40-50% apmērā atkarībā no pensionēšanās vecuma). 222. Līdz 2006.gada 31. decembrim personām, kuras sasniegušas likumā noteikto pensijas vecumu, vecuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (Ls 30), kuram tiek piemēroti sekojoši koeficienti: pie apdrošināšanas stāža ne lielāka par 20 gadiem - 1,1; personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir lielāks par 20 gadiem, bet nepārsniedz 30 gadus -1,3; ja stāžs lielāks par 30 gadiem - 1,5. Līdz 2002.gadam pensijas tika regulāri indeksētas ar patēriņa cenu indeksu, bet ar 2002.gadu pensiju indeksācijā tiks ņemtas vērā arī apdrošināšanas iemaksu algas izmaiņas. Tā līdz 2005.gada 31.decembrim valsts pensijas, kuru apmērs nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, tiek indeksēts gan ņemot vērā faktisko patēriņa indeksu, gan 25% no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentiem, bet pensijas, kuras pārsniedz trīskāršu, bet nepārsniedz pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu - ar patēriņa cenu indeksu. No 2006.gada līdz 2010.gadam patēriņa cenu un 25% algu indekss tiks piemērots visām pensijām, kuru apmērs nepārsniegs pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet ar 2011.gadu patēriņa cenu/algu indeksā tiks izmantoti 50% no apdrošināšanas iemaksu algas reāla pieauguma procentiem. 223. Pensionāriem, neatkarīgi no vecuma, ir tiesības strādāt. Strādājošais pensionārs turpina veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un uzkrāt virtuālo pensijas kapitālu, kas reizi trijos gados tiek izmantots pensijas apmēra palielināšanai. Pensiju izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas iemaksām (valsts sociālās apdrošināšanas speciālais budžets). 224. Pensiju sistēmas otrais līmenis - valsts obligātā fondēto pensiju shēma ir balstīta uz individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu ieguldījuma principa, paredzot, ka daļa no personas sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiks investēta. Tādējādi, nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi vecuma pensijām, būs iespējams iegūt papildus pensijas kapitālu, līdz ar to nodrošinot augstāku ienākumu atvietojuma līmeni vecumdienās. Iesaistīšanās pensiju sistēmas 2.līmenī ir obligāta tiem ekonomiski aktīvajiem valsts iedzīvotājiem, kuri līdz 2001.gada 1.jūlijam nav sasnieguši 30 gadu vecumu, bet vecumā no 30 - 49 gadiem varēs tam pievienoties brīvprātīgi. Pakāpeniski 2.līmenī tiks iesaistīti visi nodarbinātie. Shēmas darbību regulē 2000. gada 17. februāra Valsts fondēto pensiju likums, kas stājās spēkā 2001.gada 1.jūlijā. Fondēto pensiju shēmas līdzekļus līdz 2003.gadam pārvaldīs Valsts Kase, bet tālākajos gados shēmas dalībniekam būs iespēja izvēlēties par līdzekļu pārvaldītāju vai nu Valsts Kasi vai kādu no Finansu un kapitāla tirgus komisijas licencētajiem privātajiem līdzekļu pārvaldītājiem. 225. Pensiju sistēmas trešais līmenis - privātā brīvprātīgā pensiju shēma, t.i. privātie pensiju fondi, kuros var piedalīties ikviens un veidot papildus uzkrājumus savai pensijai vecumdienās. Shēmas darbību regulē 1997. gada 5. jūnija likums "Par privātajiem pensiju fondiem", kas ir spēkā no 1998.gada 1.jūlija. Saskaņā ar likumu pastāv slēgtie un atklātie pensiju fondi. Slēgtā pensiju fonda pensiju plānu dalībnieki var būt tikai personas, kas ir pensiju fondu dibinātāju darbinieki. Invaliditātes pensija 226. Personu tiesības uz invaliditātes pensiju regulē likums "Par valsts pensijām". Saskaņā ar likuma 14.pantu tiesības uz invaliditātes pensiju ir personām, ja tās atzītas par invalīdiem un viņu apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 3 gadiem. 227. Par invalīdiem tiek atzītas personas, kurām ir ilgstošs vai pastāvīgs fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, kā arī pilnīgi vai daļēji ierobežo to spēju strādāt. Invaliditātes ekspertīzi, kuras uzdevums ir individualizēti noteikt personas fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma pakāpi un izvērtēt cilvēka ar invaliditāti iespējas integrēties sabiedrībā, veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija. 228. Personām ar I un II grupas invaliditāti (smaga invaliditāte) pensijas apmēra lielums ir atkarīgs no invaliditātes grupas, no personas apdrošināšanas stāža un no vidējās algas jebkuros 36 mēnešos pēc kārtas pēdējo piecu gadu laikā pirms pensijas piešķiršanas. Ir noteikts minimālās pensijas apmērs. I un II grupas invalīdiem pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (Ls 30), kuram piemēroti attiecīgi koeficienti: 1,6 - I grupas invalīdiem, 1,4 - II grupas invalīdiem. III grupas invaliditātes (mēreni izteikta invaliditāte) gadījumā pensija tiek piešķirta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, t.i. - Ls 30 (mēnesī). 229. Invaliditātes pensijas izmaksa tiek nodrošināta uz visu invaliditātes laiku līdz vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai. Sasniedzot pensionēšanās vecumu, invaliditātes pensijas vietā tiek piešķirta vecuma pensija, kas invaliditātes laikā nedrīkst būt mazāka par invaliditātes pensiju. Piešķirtās invaliditātes pensijas tiek indeksētas līdzīgi kā pārējās valsts pensijas. 230. Saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" invaliditātes apdrošināšanas shēmā obligāti ir iesaistīti visi 15 gadu vecumu sasniegušie ekonomiski aktīvie valsts iedzīvotāji (darba ņēmēji, pašnodarbinātie), izņemot pensijas vecumu sasniegušos un I un II grupas invalīdus. Pašnodarbinātā laulātais, kurš nav pakļauts obligātajai sociālajai apdrošināšanai Latvijas Republikā un nav sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, var brīvprātīgi pievienoties invaliditātes apdrošināšanai. Invaliditātes pensiju izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas iemaksām (valsts sociālās apdrošināšanas speciālais budžets). 231. Persona ar III grupas invaliditāti var saņemt bezdarbnieka pabalstu, jo saskaņā ar likumu ''Par valsts sociālo apdrošināšanu'' ir pakļauta bezdarba apdrošināšanai, savukārt pirmās un otrās grupas invalīdi netiek pakļauti bezdarba apdrošināšanai, jo darbspēju zaudējuma risks jau ir iestājies un līdz ar to spēkā esošās tiesību normas viņiem neparedz tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu. Maternitātes pabalsts 232. Saskaņā ar 1995. gada 6. novembra likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" personai, aizejot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, tiek piešķirts valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts - maternitātes pabalsts. Savukārt 1997. gada 1. oktobra likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteic, ka maternitātes apdrošināšanai pakļauti visi darba ņēmēji un pašnodarbinātie. 233. Likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 5.pants noteic, ka maternitātes pabalsts ir pabalsts, ko piešķir un izmaksā sievietei par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darba gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbināta sieviete zaudē ienākumus. Gan grūtniecības, gan dzemdību atvaļinājums ilgst 56 kalendārās dienas. Šīs dienas summējot, maternitātes pabalstu piešķir par 112 kalendārajām dienām. Šis pants arī noteic, ka, ja sieviete ir stājusies ārsta uzskaitē līdz 12.grūtniecības nedēļai, papildus piešķir apmaksātu 14 kalendāro dienu ilgu atvaļinājumu, tātad grūtniecības atvaļinājuma un pabalsta laiks palielinās no 56 līdz 70 kalendārajām dienām. Arī tad, ja grūtniecības laikā, dzemdībās vai pēcdzemdību periodā bijuši sarežģījumi, kā arī tad, ja piedzimuši divi vai vairāki bērni, sievietei papildus tiek piešķirts apmaksāts 14 kalendāro dienu ilgs atvaļinājums, tādējādi pēcdzemdību atvaļinājuma laiks palielinās no 56 līdz 70 kalendārajām dienām. 234. Minētā likuma 6.pants paredz tiesības uz maternitātes pabalstu tēviem vai citām personām, kuras faktiski kopj bērnu mājās, ir pakļautas maternitātes apdrošināšanai un ir zaudējušas darba ienākumus, ja bērna māte mirusi dzemdību laikā vai līdz pēcdzemdību perioda 42.dienai, ja māte normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas vai ja māte nevar kopt bērnu laikā līdz pēcdzemdību perioda 42.dienai sakarā ar slimību, traumu vai citu ar veselības stāvokli saistītu iemeslu dēļ. Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 7.pantu gadījumā, ja ģimene ir adoptējusi bērnu vecumā līdz 2 mēnešiem, maternitātes pabalstu piešķir par 56 kalendārajām dienām, sākot no bērna adopcijas dienas. Kalendārās dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pabalstu aprēķināšanai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no 1/365 no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā apmēra, kāds bija spēkā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā. 235. Likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.pants noteic, ka maternitātes pabalstu piešķir 100% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Periodu vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanai nosaka minētā likuma