14. Article

257. Atbilstoši Latvijā pieņemtajam teritorijas dalījumam pilsētās un laukos 98% no valsts teritorijas aizņem lauki, kur dzīvo 32% no valsts iedzīvotājiem. Teritorijas vidējais iedzīvotāju blīvums ir 12 iedzīvotāju uz 1 kvadrātkilometru. 258. Situāciju Latvijas laukos un līdz ar to arī sievietes īpašās problēmas, dzīvojot laukos, raksturo nodarbinātības iespēju nepietiekamība. Lauku ekonomika dominējoši ir atkarīga no lauksaimniecības kā galvenā nodarbinātības veida, kas kopumā nodrošina darbu un iztikas līdzekļus aptuveni 37% no visiem nodarbinātajiem lauku iedzīvotājiem. Savukārt lauksaimniecības sektora modernizācija sekmē nodarbināto skaita tālāku samazināšanos. Citas lauku ekonomikas nozares ne vienmēr spēj nodrošināt lauku iedzīvotājiem ienākumus ārpus lauksaimniecības. 1996.gadā pieņemtā Lauksaimniecības likuma viens no mērķiem ir radīt priekšnoteikumus nodarbinātības nodrošināšanai lauku apvidos, kā arī salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm nelabvēlīgo faktoru kompensēšanai lauksaimniecībā, radīt tajā nodarbinātajiem vienlīdzīgas sociālās un ekonomiskās labklājības iespējas. Minētajā likumā un arī citos lauksaimniecības sfēru regulējošajos normatīvajos aktos nav ietverti sieviešu diskrimināciju veicinoši pasākumi vai noteikti citi diskriminējoša rakstura ierobežojumi. 259. Aktuālā darba vietu vajadzība laukos ir 34 000 darba vietu, un turpinoties lauksaimniecības pārstrukturalizācijas procesam tuvākajos 2-3 gados pieaugs līdz 50 000. Reģistrētā bezdarba līmenis laukos un pilsētās ir līdzīgs (8,9% un 7,1%), tomēr faktiskā nodarbinātība laukos ir būtiski sliktāka, ko raksturo laukos izplatītās dažas slēptā bezdarba formas, kā piemēram, neapmaksāto ģimenes locekļu īpatsvars, kas laukos ir 11,6%, bet pilsētās tikai 0,2% Tā kā lauksaimniecības nozarē līdz šim ir bijis viens no zemākajiem ienākumu līmeņiem un vislielākais neapmaksāto (bieži netiek izmaksāta alga un nomaksāti sociālie nodokļi, strādājot ģimenes uzņēmumā) ģimenes locekļu skaits, nākotnē tas strauji palielinās sociālo spriedzi lauku apvidos, jo iedzīvotāji, sasniedzot darba nespējas vecumu, zemo pirmspensijas ienākumu dēļ faktiski nesaņems vai saņems ļoti mazu pensiju un būs atkarīgi tikai no naturālās saimniecības. 260. Lauku sieviešu situāciju raksturo šādi dati (atbilstoši 2000.gada darbaspēka apsekojuma datiem): no visiem Latvijas iedzīvotājiem sievietes sastāda 54,7%; no visām sievietēm ekonomiski aktīvas ir 50,3% (salīdzinājumam vīrieši - 64,7%); no visām lauku iedzīvotājām ekonomiski aktīvās sievietes sastāda 46,1% (salīdzinājumam vīrieši - 60,6%). 261. Ja ekonomiskās aktivitātes līmenis laukos vīriešiem un sievietēm ar augstāko izglītību būtiski neatšķiras (attiecīgi 82,4% un 80,1%) tad pamatizglītību ieguvušajiem vīriešiem šis rādītājs ir augstāks kā sievietēm (attiecīgi 48,9% un 30,3%) bet ar zemāku par pamatizglītību - gandrīz divreiz (attiecīgi 21,0% un 14,0%). Laukos dzīvojošo sieviešu vidū ir pārsvarā ar pamatizglītību un zemāku par pamatizglītību ieguvušās sievietes. Tādēļ ir nepieciešams veicināt mazāk izglītoto sieviešu, kas parasti ir arī nabadzīgākās lauku iedzīvotājas, it sevišķi vientuļo māšu un daudzbērnu ģimeņu pārstāvju aktivitāti. Sieviešu aktivitātes veicināšanai laukos liela loma ir nevalstiskajām organizācijām - saskaņā ar resursu centra sievietēm "Marta" sniegto informāciju, šī organizācija sadarbībā ar Lietišķo sieviešu klubu ir organizējusi biznesa kursus, angļu valodas kursus un Latgalē arī latviešu valodas kursus sievietēm ar zemiem ienākumiem un bezdarbniecēm, ne tikai Rīgā, bet arī daudzos lauku reģionos. 262. Lauku apvidos dzīvojošo sieviešu ekonomisko stāvokli pasliktina arī tas, ka šajos reģionos sievietēm ir daudz grūtāk atrast piemērotu darbu, jo darbu vakances ir orientētas uz fiziski smagu darbu, kas vairāk piemērots vīriešiem. 263. Tā kā lauksaimniecībā strādā 37% no ekonomiski aktīvajiem lauku iedzīvotājiem un lauksaimniecībā nodarbinātajiem darba samaksa ir tikai 78% no tautsaimniecības vidējās mēneša neto algas, iedzīvotāju ienākumi ir ļoti zemi. Turklāt tautsaimniecības attīstības pozitīvā ietekme uz iedzīvotāju labklājību ir izpaudusies pārsvarā tikai pilsētās. Šī iemesla dēļ pieaug starpība starp pilsētu un lauku iedzīvotāju ienākumiem. 264. Agrāk izveidotā ekonomiskā un sociālā infrastruktūra lauku apvidos ir pakāpeniski nolietojusies un neatbilst šodienas vajadzībām, tās uzturēšana lauku teritorijās ir salīdzinoša dārga sakarā ar reto teritorijas apdzīvotību un iedzīvotāju ekonomisko pasivitāti. 265. Problemātiska laukos ir arī iedzīvotāju sastāva novecošanās, esošo un potenciāli ekonomiski aktīvo iedzīvotāju aizbraukšana. 266. Saskaņā ar Satversmi visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, kā arī cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Tādējādi konstitūcionālā līmenī lauku sievietēm ir garantētas tiesības piedalīties attīstības plānu izstrādāšanā un īstenošanā, saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi, izmantot sociālo prorgammu atbalstu, iegūt pamata un tālāk apmācību, veidot pašpalīdzības grupas un kooperatīvus. Sievietes var piedalīties sabiedrības pasākumos, var saņemt visu veidu kredītus un aizdevumus, baudīt atbilstošus dzīves apstākļus, kā arī var piedalīties lauku rajonu attīstībā un attīstības augļu saņemšanā. Lauku sievietēm arī ir nodrošināta pieeja visiem likumos noteiktiem atvieglojumiem, kā arī pabalstiem, kas tiek realizēti Latvijas teritorijā. Tiesības piedalīties attīstības plānu izstrādē un ieviešanā 267. Reģionālās attīstības jomā Latvijā sievietēm ir nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības piedalīties attīstības plānošanā. Teritorijas attīstības plānošanas likums11 un Ministru kabineta noteikumi "Par teritorijas plānojumiem"12 paredz teritorijas attīstības plānošanā ievērot atklātības principu, kas paredz teritorijas attīstības plānus izstrādāt, iesaistot sabiedrību un nodrošinot informācijas un lēmumu pieņemšanas atklātumu. Lai nodrošinātu nacionālā līmeņa teritorijas attīstības plāna apspriešanu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" informāciju par nacionālā līmeņa teritorijas attīstības plāna izstrādes uzsākšanu, sabiedriskās apspriešanas kārtību, vietu un termiņiem, kur un kad var iepazīties ar teritorijas attīstības plānu un iesniegt rakstveida priekšlikumus un atsauksmes. Pašvaldības, izstrādājot teritorijas attīstības plānus veic šādas pašas darbības un papildus sniedz rakstveida atbildes par noteiktā termiņā iesniegtajiem rakstveida priekšlikumiem. 268. Teritorijas attīstības plānošanas likums noteic, ka jebkurai fiziskajai vai juridiskajai personai ir tiesības iepazīties ar sabiedriskajai apspriešanai nodotajiem teritorijas attīstības plāniem, tā ir tiesīga sabiedriskajai apspriešanai noteiktajā termiņā iesniegt rakstveida priekšlikumus un atsauksmes, kā arī noteiktā termiņā saņemt rakstveida atbildi par tiem un piedalīties sabiedriskajā apspriešanā, debatēs, paust savu viedokli un iesniegt priekšlikumus. Šeit nav paredzētas nekādas dzimumu atšķirības13. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka būtu nepieciešams izglītot pašvaldību darbiniekus lauku teritoriju attīstības plānošanas metodoloģijā, ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektus. 269. Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sniegtajiem datiem Latvijas pašvaldībās strādā apmēram 300 teritorijas attīstības plānošanas speciālisti, no kuriem puse ir sievietes (160). 270. Būvniecības jomā Latvijā tiek ievērotas tiesības sievietēm piedalīties jauno būvniecības projektu apspriešanā, kur uz vienlīdzīgu noteikumu pamata piedalās abu dzimumu pārstāvji. Kā piemērs sieviešu un vīriešu vienlīdzības ievērošanai ir fakts, ka būvniecības nozares augstākā valsts amatpersona, kā arī daļai apakšstruktūrām vadītājas ir sievietes. Tāpat tiesībās iegūt izglītību būvniecības un teritorijas attīstības plānošanā nav atšķirību - šī tēma sīkāk ir analizēta 10.panta iztirzājumā. Tiesības uz veselības aprūpi 271. Gan pilsētās, gan lauku rajonos dzīvojošajām sievietēm ir vienādas tiesības uz ārstniecības pakalpojumu pieejamību. Pieejamību nodrošina Ārstniecības likums, kurš nosaka, ka ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību. 272. 2000.gadā salīdzinājumā ar 1999.gadu ārstu skaits Latvijā ir palielinājies par 93 ārstiem, pie kam Rīgā ārstu skaits ir samazinājies par 71. Par 165 jeb par 20,6% salīdzinājumā ar 1999.gadu palielinājies ģimenes ārstu skaits Latvijā, tai skaitā Rīgā - tikai par 8. Atbilstoši primārās veselības aprūpes politikai, samazinās feldšeru - un vecmāšu punktu skaits, vienlaicīgi palielinoties privātās prakses ārstu skaitam. Uz privāto ārstu prakšu rēķina ir ievērojami palielinājies kopējais ambulatorās aprūpes iestāžu skaits. Salīdzinot ar 1999.gadu ir pieaudzis patstāvīgo zobārstniecības iestāžu, kā arī privātās prakses ārstu skaits zobārstniecībā, slimnīcu skaits ir samazinājies - 2000.g. - 42, bet 1999.gadā - 151, ambulatoriskās palīdzības iestādes - 1999.gadā bija 1063, bet 2000.gadā bija jau 1659, tas ir ar patstāvīgām zobārstniecības iestādēm un ārvalstu ārstu praksēm zobārstniecībā, ārvalstu veselības punktiem. 273. Pacientiem tiek sniegta informācija par noteiktajā teritorijā esošajām primārajām veselības aprūpē iesaistītajām vai atbalsta institūcijām, kuras sniedz medicīnisko un sociālo palīdzību, informāciju par iespējām un nepieciešamību izvēlēties primārās veselības aprūpes ārstu. Pēc iedzīvotāju blīvuma tiek noteikta teritorija, kurā strādā primārās veselības ārsts. Slimnīcas atrodas tādā attālumā, lai pacientam būtu vieglāk tā piekļūt un iespējams izvēlēties tuvāko. Visā iepriekš minētā nenotiek nekāda veida sieviešu diskriminācija. 274. Tiek izstrādāti ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes sniedzēju struktūras plāns (Masterplāni) ar mērķi nodrošināt turpmāku veselības aprūpes sistēmas attīstību, optimizēt pakalpojumu sniedzēju struktūru, panākt to konsolidāciju un paaugstināt sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti, racionālu pieejamību pacientiem, kā arī lai radītu pamatu integrētas veselības aprūpes sistēmas izveidei katrā reģionā un valstī kopumā. 275. Likuma "Par vides aizsardzību" 1.pantā kā likuma mērķi ir formulēti arī cilvēka veselības aizsargāšana un iespēja nodrošināšana saņemt vides informāciju. Šis likums un arī citi tiesību akti vides aizsardzības sfērā neparedz nekādus ierobežojumus lauku sievietēm šo tiesību īstenošanā. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu 276. Sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanu reglamentējošie likumi neparedz nekādas atšķirības šo pakalpojumu sniegšanā lauku apvidos. Sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības saņemšanas kārtība sīkāk analizēta 11.panta iztirzājumā. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanā, to kvalitātē un sniegto pakalpojumu spektrā pilsētās un lauku apvidos nekādu atšķirību nav. 277. Tai pat laikā jāatzīst, ka sievietes lauku apvidos salīdzinoši mazāk izmanto sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Tas ir izskaidrojams ar to, ka laukos salīdzinoši vairāk kā pilsētā sievietes nestrādā algotu darbu un līdz ar to netiek maksāts sociālais nodoklis. Šī procesa rezultātā sieviete zaudē iespēju saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Līdz 2001.gada 14.martam bija spēkā norma, saskaņā ar kuru gadījumā, ja darba devējs par darba ņēmējiem nebija veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas vai arī veicis tās nepilnīgi, darba ņēmējam nebija tiesību saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Tas nozīmēja, ka, lai arī darba ņēmējs strādāja, gadījumā, ja nebija maksāts sociālais nodoklis, sociālās apdrošināšanas pakalpojumus nebija tiesību saņemt. Ņemot vērā smago darba tirgus situāciju laukos, sievietes bieži vien izvēlas neiebilst šādiem darba nosacījumiem. Satversmes tiesa savā 2001.gada 13.marta spriedumā šo normu atzina par neatbilstošu Satversmei un pasludināja par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža. 278. Likums "Par sociālo palīdzību" nosaka valsts un pašvaldības pienākumus sociālās palīdzības sniegšanā. No tā izriet, ka atšķirība sociālās palīdzības sniegšanā vairāk izpaužas nevis starp laukiem un pilsētu, bet gan starp dažādām pašvaldībām. Lielā daļā pašvaldību likums "Par sociālo palīdzību" tiek brīvi interpretēts. Katra pašvaldība realizē atšķirīgu pabalstu sistēmu ar atšķirīgiem mērķiem un prioritātēm. Tā rezultātā: a) iedzīvotājiem nav iespējas saņemt sociālo palīdzību pēc vienotiem nosacījumiem; b) sociālās palīdzības pabalsti nav viennozīmīgi vērsti uz nabadzīgāko iedzīvotāju daļu - netiek nodrošinātas noteiktās garantijas trūcīgiem iedzīvotājiem; c) pašvaldību reāli piešķirtie sociālās palīdzības pabalsti ir zemāki, nekā paredzēts likumdošanā, dažkārt regulāri izmaksājamie pabalsti tiek aizstāti ar vienreizējām izmaksām; d) vairākās pašvaldībās pabalsta piešķiršana netiek saistīta ar ģimenes/personas reālās problēmas un resursu izvērtējumu - pastāv pabalsta saņemšanas ierobežojumi atkarībā no personas piederības kādai sociālajai grupai, pastāv ierobežojumi vienai ģimenei/personai gada laikā piešķiramo pabalstu skaitam. 279. Pašvaldību sociālo pabalstu sistēmā vērojamas arī reģionālas atšķirības. Tā Kurzemē, kur ir otrs zemākais iedzīvotāju vidējais ienākums valstī, vidēji katrs iedzīvotājs ar pašvaldību pabalstiem saņem tikpat lielu atbalstu, kā reģionā ar visaugstāko vidējo ienākumu uz vienu iedzīvotāju - Rīgas reģionā. Tas liek domāt, ka Kurzemes reģiona pašvaldības ir aktīvākas pabalstu piešķiršanā un savas darbības popularizēšanā. Iepriekšminētie divi ir vienīgie valsts reģioni, kur pašvaldību pabalstu ienākums vienam mājsaimniecības loceklim ir augstāks par vidējo valstī. Reģionā ar vismazāko vidējo ienākumu vienam iedzīvotājam - Latgalē, diemžēl vidēji katrs iedzīvotājs ar pašvaldību pabalstiem saņem vismazāko atbalstu valstī - vairāk kā divas reizes zemāku kā vidēji valstī, un nepilnas trīs reizes zemāku kā Kurzemē. 280. Savukārt sociālās palīdzības pakalpojumi tiek sniegti tiem iedzīvotājiem, kas ir nonākuši sociālā riska situācijās un šo pakalpojumu izmantošana lauku apvidos ir līdzvērtīga pilsētām. Sociālās palīdzības apjoms un kvalitāte ir atkarīgi ne tikai no finansu līdzekļiem, bet arī no sociālo darbinieku skaita un izglītības līmeņa katrā pašvaldībā. Diemžēl joprojām Latvijā vēl nav pietiekoši sagatavotu profesionālo sociālo darbinieku, jo šī profesija ir viena no jaunākajām Latvijā. Šo pakalpojumu saņemšanā galvenās problēmas lauku apvidos ir pakalpojumu pieejamība maksimāli tuvu klienta dzīvesvietai un sociālo darbinieku trūkums - pašreizējā disproporcija starp pilsētu un laukiem, kur ir atšķirīgi gan finansiālie, gan speciālistu resursi, rada nevienlīdzīgas iespējas cilvēkiem saņemt sociālo palīdzību. Turklāt patlaban sociālās palīdzības dienesti darbojas tikai 56% pašvaldību un vairumā tieši mazajās pašvaldībās nav neviena sociālā darbinieka. Ar mērķi to nodrošināt 1996.gadā ir uzsākta sociālās palīdzības sistēmas reforma, kurā tiek īstenots "nauda seko klientam" princips. Jāatzīmē, ka 2000.gadā visos pašvaldību sociālās palīdzības dienestos (SPD) kopā strādāja tikai 824 darbinieki, var konstatēt, ka sociālās palīdzības dienesti pašvaldībās lielāko tiesu ir nelieli un tajos vidēji strādā 1-2 darbinieki. Joprojām SPD ir ļoti mazs darbinieku skaits ar izglītību sociālajā darbā. 2000.gadā neviena darbinieka ar speciālo izglītību nebija 14 republikas rajonos. Pašlaik Latvijā viens sociālais darbinieks ir vidēji uz 2879 iedzīvotājiem. Lai sniegtu optimālu līmeni, Latvijā sociālo darbinieku skaitam būtu jāpieaug vairāk kā 2,8 reizes. Tiesības iegūt izglītību, tai skaitā profesionālo lauksaimniecības izglītību 281. Sieviešu tiesības iegūt vispārējo izglītību ir aprakstītas Konvencijas 10.panta izpildes iztirzājumā. 282. Lielākā valsts dibinātā un finansētā organizācija, kas nodrošina lauksaimniecības konsultāciju un tālākizglītības programmu realizāciju, ir Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrs (LLKC) ar nodaļām visos Latvijas rajonos. Sievietēm nepastāv nekādi tiesiski un faktiski ierobežojumi saņemt informāciju šajos centros un izmantot citus to sniegtos pakalpojumus. Valdība, apzinoties lauku sieviešu sarežģīto ekonomisko stāvokli un nepieciešamību sniegt atbalstu viņām izglītošanās jomā, ir paredzējusi, ka saskaņā ar Zemkopības ministrijas un LLKC noslēgto līgumu uz 2002.gadu, lauku sievietēm katrā rajonā tiks nodrošināta iespēja noklausīties 2 lekciju kursus par tēmām pēc pašu izvēles. Arī iespējas saņemt vispārējo profesionālo lauksaimniecisko izglītību netiek ierobežotas pēc dzimumu kritērija. Tiesības veidot nevalstiskas organizācijas 283. Lai novērstu iespējamu sieviešu diskrimināciju, Valsts lauksaimniecības subsīdiju programmas ietvaros tiek atbalstītas vairākas nevalstiskās organizācijas, kas nodarbojas ar lauku sieviešu aktivizēšanas, informēšanas un sabiedriskās darbības veicināšanas pasākumiem. Šīs iniciatīvas grupas organizē seminārus un kursus, kas vērsti uz nodarbinātības situācijas risināšanu, kā arī ienākumu līmeņa celšanu. Lauku sievietes savas tiesības uz apvienošanos un biedrošanos aktīvi izmanto, 2001.gadā tika nodibināta Latvijas Lauku sieviešu apvienība, kura ir "jumta" organizācija rajonu un pagastu organizācijām un apvieno sievietes, lai tās sekmīgi varētu paust savu viedokli par dažādiem sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem un aktīvi darboties savu interešu īstenošanā. Latvijas tiesību akti neparedz nekādus ierobežojumus lauku sievietēm šīs tiesība izmantot, tieši pretēji - valdība cenšanas sekmēt iniciatīvu lauku reģionos, kas var pozitīvi ietekmēt sociālo un ekonomisko aktivitāti dažādās iedzīvotāju grupās neatkarīgi no to dzimuma. Tiesības saņemt lauksaimniecības kredītus 284. Lauku sievietēm tiek nodrošināta lauksaimniecības kredītu pieejamība un iespēja pieteikties un saņemt līdzekļus no valsts atbalsta programmām. Lauku sievietes savas ekonomiskās darbības aktivizēšanai var saņemt līdzekļus no SAPARD Latvijas Lauksaimniecības un lauku attīstības programmas, ikgadējām Valsts subsīdiju programmām. Tāpat 2002.gada 1.martā savu darbu sāks Latvijas Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma, kuras ietvaros arī lauku sievietes varēs iesniegt savus projektus. Valsts subsīdiju programmas nolikuma "Lauksaimniecības nevalstisko organizāciju un ražotāju grupu atbalsts" ietvaros Latvijas Lauku sieviešu apvienībai kā lielākajai lauku sievietes apvienojošajai un pārstāvošajai organizācijai ir paredzēts 3000 Ls atbalsts. Lauku iedzīvotāji, izpildot visus attiecīgajā sadaļā minētos kritērijus, bez dzimuma ierobežojuma var saņemt atbalstu arī citās subsīdiju nolikuma sadaļās. Pašlaik Latvijā darbojas arī Latvijas lauku sieviešu atbalstam domātā mikrokredītu programma, kuras ietvaros tiek piešķirti neliela apmēra kredīti mazā un vidējā biznesa projektu realizēšanai un daudzas sievietes šo iespēju arī izmanto, lai dibinātu jaunus un attīstītu jau esošus uzņēmumus. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka mikrokredītu programma sievietēm laukos realizējas samērā veiksmīgi, lai gan sabiedrībai trūkst par to informācijas. Konvencijas