146. Article — Darba aizsardzības

noteikumu pārkāpšana 3 - 3 - 1 - 3 1 7 4 1 - 7 4 136. Arī Darba aizsardzības likumā ir noteikts, ka tas ir piemērojams visās nodarbinātības jomās, ja citos likumos nav noteikts citādi. Turklāt ar šo likumu ir noteikts, ka tiem nodarbinātajiem, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība (personām līdz 18 gadu vecumam, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, invalīdiem, nodarbinātajiem, kas iekļauti šā likuma 7.panta otrajā daļā minētajos sarakstos), atbilstoši darba vides riska novērtējumam, kā arī ārsta atzinumam ir tiesības uz darba devēja noteiktiem papildu atvieglojumiem. 137. Saskaņā ar Valsts darba inspekcijas likumu uzraudzību par šo prasību ievērošanu veic Valsts darba inspekcija. Statistikas dati par darba nelaimes gadījumos cietušajām sievietēm rāda, ka 2000. gadā sievietes ir cietušas 355 nelaimes gadījumos, 4 no šiem gadījumiem bija ar letālām sekām. Vislielākais nelaimes gadījumu skaits ir reģistrēts tā sauktajās "vīriešu nodarbinātības nozarēs": kokapstrādē, celtniecības un restaurācijas darbos, pārtikas rūpniecībā un transporta, taksometra pakalpojumos. Valsts darba inspekcija darba devējiem un darbiniekiem sniedz informāciju, paskaidrojumus un cita veida palīdzību saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām un darba aizsardzību. 138. Jāatzīmē, ka pēc Valsts darba inspekcijas anketēšanas rezultātā iegūtās informācijas aptuveni 55% darba devēju pašlaik nav skaidrības par darba aizsardzības normatīvajiem aktiem. Turklāt spriežot pēc šīs anketēšanas rezultātiem 61% uzņēmumu darbinieki Latvijā ir nodrošināti ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, 45% darba devēju izvērtē riskus pirms aizsardzības līdzekļu izsniegšanas un 35% uzņēmumu tiek veikti kolektīvie aizsardzības pasākumi risku novēršanai. Galvenās ar darba drošības un veselības aizsardzības pasākumiem saistītās problēmas uzņēmumos ir lielie finansiālie izdevumi, informācijas iegūšana, nekaitīgas tehnoloģijas iegāde, kvalificēta darba aizsardzības speciālista trūkums, nepietiekama apmācība un atbilstošu individuālo darba aizsardzības līdzekļu pieejamība. Tiesības saņemt paveiktajam darbam atbilstošu atalgojumu 139. Satversmē ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu. Valstī darba samaksu regulē, pamatojoties uz minimālo mēneša darba algu. Tā ir zemākā mēneša darba alga, kuru visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā). Minimālā mēneša darba alga valstī periodiski tiek paaugstināta. Tomēr tā joprojām atpaliek no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātā iztikas minimuma5 (skatīt tabulu). Darba samaksa, minimālā mēneša darba alga un iztikas minimums (1993. - 2000.g.) Gads Minimālā mēneša darba alga vidēji gadā, Ls Iztikas minimums vidēji gadā, Ls Minimālā mēneša darba alga % no iztikas minimuma Tautsaimniecībā nodarbināto mēneša vidējā darba samaksa (bruto) Ls Minimālā mēneša darba alga % no tautsaimniecībā nodarbināto mēneša vidējās darba samaksas 1993 12,50 37,59 33,3 47,23 26,5 1994 22,00 51,50 42,7 71,87 30,6 1995 28,00 63,82 43,9 89,50 31,3 1996 35,50 73,78 48,1 98,73 36,0 1997 38,00 78,78 48,2 120,03 31,7 1998 42,00 82,43 50,9 133,30 31,5 1999 50,00 83,18 60,1 140,99 35,5 2000 50,00 84,47 59,2 149,53 33,4 2001 55,00 86,93 69,0 160,61 (prognoze) 34,2 140. Darba likumu kodeksā tika noteikta vispārēja fizisko personu vienlīdzība darba tiesiskajās attiecībās. Šis likums arī noteica, ka darbiniekam, noslēdzot darba līgumu ar darba devēju, ir tiesības uz darba samaksu. 141. Darba likumā ir noteikts, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs - maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbiniekam ir tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. 142. Intelektuālā darba novērtēšanai Ministru kabinets 1996.gada 28.maija pieņēma noteikumus Nr. 185 "Noteikumi par intelektuālā darba novērtēšanas un kvalifikācijas kategoriju noteikšanas pamatmetodiku", kas nosaka pamatmetodiku intelektuālā darba novērtēšanai un kvalifikācijas kategoriju noteikšanai iestādēs, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās, sabiedriskajās un reliģiskajās organizācijās, arodbiedrībās, politiskajās partijās un sabiedriskajos fondos). No budžeta finansējamās iestādēs pamatmetodika intelektuālā darba novērtēšanai un kvalifikācijas noteikšanai jālieto obligāti. Bet fiziskā darba novērtēšanai Labklājības ministrija ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumu projektu par fiziskā darba novērtēšanas metodiku. 143. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem arī samaksa par papildu darbu un virsstundu darbu tiek aprēķināta neatkarīgi no darbinieka dzimuma. 144. Latvijā eksistē vairāki tiesību akti, (piemēram, likumi "Par tiesu varu", "Par Valsts kontroli", Prokuratūras likums), kas reglamentē darba samaksas sistēmas no valsts budžeta finansētu iestāžu darbiniekiem. Šajā gadījumā darba samaksa darbiniekiem tiek noteikta atkarībā no amata un kvalifikācijas kategorijas. 145. Katrs no šiem normatīvajiem aktiem nodrošina vienādas darba samaksas par vienādas vērtības darbu principu. Tomēr, ņemot vērā to, ka dažādu no valsts budžeta finansētu iestāžu darbinieku darba samaksu reglamentē atšķirīgi likumdošanas akti, šis princips ne vienmēr tiek ievērots un samaksa par līdzvērtīgu darbu dažādās iestādēs ir atšķirīga. Tomēr šī diskriminācija ir saistīta nevis ar personas dzimumu, bet gan ar dažādo darba samaksas sistēmu pastāvēšanu - amatalgu pārskatīšana šajās sistēmās netika savstarpēji saskaņota, līdz ar to ir izveidojušās lielas atšķirības amatalgās un pārējās izmaksās par līdzīgu darbu. Lai novērstu pastāvošās pretrunas un uzlabotu situāciju darba samaksas jomā, Finansu ministrija ir uzsākusi darbu pie darba samaksas reformas īstenošanas, kura ietver divu jaunu darba samaksas sistēmu izstrādi. 146. Saskaņā ar 2001.gada "Valsts civildienesta likumu" Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 20 "Noteikumi par valsts civildienesta ierēdņu atalgojumu un ierēdņu atalgojumu un pabalstiem" (02.01.2001.). Šie noteikumi nosaka kārtību, kādā līdz jaunās valsts pārvaldes iestāžu darba samaksas sistēmas pilnīgai ieviešanai nosaka valsts civildienesta ierēdņu atalgojumu (mēnešalga, piemaksas un prēmijas) un pabalstus, kā arī to apmērus. 147. Latvijas Darba likumu kodeksa 85.pants noteica, ka darba samaksu valsts un pašvaldību uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbiniekiem, neatkarīgi no dzimuma, nosaka darba koplīgumos vai darba līguma pusēm vienojoties uzņēmuma, iestādes un organizācijas līdzekļu ietvaros. Šis pants paredzēja, ka darba devējs amatu, arodu, profesiju un specialitāšu nosaukumus izraugās atbilstoši Profesiju klasifikatoram, bet kvalifikācijas kategorijas darbiniekiem piešķir atbilstoši izpildāmajam darbam. Saskaņā ar "Valsts Civildienesta likuma" 36.panta pirmo daļu un Ministru kabineta 1996.gada 28.maija noteikumu Nr.185 "Noteikumi par intelektuālā darba novērtēšanas un kvalifikācijas kategoriju noteikšanas pamatmetodiku" 2.punktu Ministru kabinets 2001.gada 23.oktobrī izdeva instrukciju Nr. 5 "Ierēdņu un valsts iestāžu darbinieku amatu novērtēšanas un amatu kvalifikācijas kategoriju noteikšanas kārtība", kas nosaka vienotu kārtību valsts civildienesta ierēdņu un valsts pārvaldes iestāžu darbinieku amatu novērtēšanai un amata kvalifikācijas kategorijas noteikšanai valsts pārvaldes iestādēs. 148. Pašreiz tiek īstenots darba samaksas reformas pirmais posms: vienotas darba samaksas sistēmas izstrāde valsts pārvaldes iestāžu ierēdņiem un darbiniekiem, kas ir viens no valsts pārvaldes reformas elementiem. Saskaņā ar jauno darba samaksas sistēmu valsts pārvaldes iestāžu ierēdņu un darbinieku atalgojums tiks noteikts, ņemot vērā: a) amatu kvalifikācijas kategorijas, kuras noteiks, novērtējot amatu saskaņā ar amatu novērtēšanas metodiku; b) ierēdņu un darbinieku kvalifikācijas pakāpes, kuras tiks piešķirtas, pamatojoties uz darba novērtēšanas metodiku. 149. Tādējādi jaunajā darba samaksas sistēmā noteicošais kritērijs būs ierēdņa un darbinieka darba ieguldījums, darba izpildes kvalitātes paaugstināšana un katra ierēdņa un darbinieka atalgojums būs atkarīgs no viņa darba rezultātiem. Saskaņā ar augstāk minēto, jaunajā darba samaksas sistēmā tiks ievērots dzimumu līdztiesības princips, konkrētas personas atalgojums nebūs atkarīgs no viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa. 150. Latvijā salīdzinoši maz ir sieviešu darba devēju (skatīt tabulu). Nodarbināto iedzīvotāju skaita sadalījums pēc nodarbinātības statusa, procentos Darba ņēmēji Darba devēji Pašnodarbinātie Neapmaksātie ģimenes locekļi, radinieki . Vīr. Siev. Vīr. Siev. Vīr. Siev. Vīr. Siev. 1995 51,7 48,3 70,3 29,7 64,7 35,3 45,3 54,7 1996 51,1 48,9 72,0 28,0 60,2 39,8 46,0 54,0 1997 51,2 48,8 75,6 24,4 54,8 45,2 43,1 56,9 1998 52,3 47,7 69,1 30,9 57,4 42,6 45,9 54,1 1999 51,6 48,.4 70,2 29,9 52,2 47,8 44,2 55,8 2000 50,0 50,0 70,9 29,1 51,3 48,7 47,9 52,1 151. Pēc Centrālās Statistikas pārvaldes sniegtās informācijas sieviešu vidējā bruto darba samaksa mēnesī ir zemāka par vīriešu darba samaksu visās profesijās. Tautsaimniecībā strādājošo vīriešu un sieviešu vidējā bruto darba samaksa Sieviešu Vīriešu Sieviešu alga % pret vīriešu algu 1995 72,64 92,82 78,3 1996 79,07 100,73 78,5 1997 97,91 122,83 79,7 1998 109,26 137,71 79,3 1999 118,48 148,1 80 2000 126,16 160,45 78,6 2001 133,38 167,67 79,5 152. Problēma ir saistāmas ar darba tirgus dzimumu segregāciju - nodarbinātības dalījumu t.s. "sieviešu" un "vīriešu" nozarēs. Pašlaik tādās nozarēs kā izglītība, veselības aprūpe, sociālajās aprūpe pārsvarā ir nodarbinātas sievietes, un to vidējais atalgojums, kā arī izaugsmes iespējas, ir mazākas nekā nozarēs, kurās dominē vīrieši. 153. Statistikas dati liecina, ka lielākā daļa sieviešu izvēlas strādāt valsts vai pašvaldību uzņēmumos, kuros ir noteiktas un drošas sociālas garantijas, lai gan atalgojums ir mazāks. Šis ir viens no piemēriem, kur netiešā diskriminācija, kas izpaužas kā nevienlīdzīgi pienākumi starp dzimumiem (jo sievietēm ir visbiežāk jārūpējas par bērniem, jādomā par sociālajām garantijām ģimenei), pārveidojas netiešajā diskriminācijā ekonomiskajā dzīvē - sociālu iemeslu dēļ sievietēm ir mazākas iespējas piekļūt jomām, kur darbs tiek labāk apmaksāts. Vienlaicīgi pastāv liels to cilvēku skaits, par kuriem bieži netiek veiktas sociālās iemaksas un līdz ar to šiem cilvēkiem netiek nodrošinātas sociālās garantijas, kas rada nabadzības apburto loku laukos. 154. Lai sekmētu valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu aprēķināšanu un samaksu atbilstoši normatīvajiem aktiem un novērstu darba devēju izvairīšanos no šo iemaksu veikšanas, kā arī cīņai pret neuzrādīto patieso darba samaksu darba ņēmējiem, Valsts ieņēmumu dienests veic šādus galvenos kontroles pasākumus: darba devēju tematiskās pārbaudes un nodokļu auditu. Bez tam nodokļu administrēšanā ir veikta virkne pasākumu ar mērķi pilnveidot nodokļu maksātāju apkalpošanas darbu: pārskatu un deklarāciju pieņemšanu, nodokļu maksātāju konsultēšanu, informēšanu un izglītošanu. Nodokļu maksātāju informēšanai, informācija par izstrādātajiem Valsts ieņēmumu dienesta metodiskajiem norādījumiem un to grozījumiem regulāri tiek ievietota Valsts ieņēmumu dienesta mājas lapā internetā. 2002. gadā Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajās iestādēs nodokļu maksātājiem ir sniegtas 298 tūkst. konsultācijas, kā arī organizēti 1 357 izglītošanas pasākumi - semināri, diskusijas, lekcijas u.c. Ārējās komunikācijas attīstības veicināšanai 2002. gadā Valsts ieņēmumu dienests ir veicis 1 915 informēšanas pasākumus - publikācijas presē, uzstāšanās radio, televīzijā, tikšanās ar skolu, studējošo jaunatni, nevalstiskām organizācijām u.c. 155. Lai konstatētu tos gadījumus, kad darba devēji ar darba ņēmējiem nav noslēguši darba līgumus, neaprēķina darba algas, vai arī pārskatos "Ziņojums par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem un iedzīvotāju ienākuma nodokli" izmaksātā darba alga tiek uzrādīta valsts noteiktās minimālās darba algas līmenī vai zemāka par to, bet pārējā darba alga tiek izmaksāta citādi, Valsts ieņēmumu dienests veic tematiskās pārbaudes (tēma - "Darba devēji"), kuru mērķis ir atklāt šādus pārkāpumus. Apmēram 60% gadījumu šīs pārbaudes tiek veiktas ārpus Rīgas pilsētas robežas. Tēmu "Darba devēji" Valsts ieņēmumu dienests 2002. gadā pārbaudīja 13 221 tematiskajā pārbaudē, t.i., 64% no visām veiktajām tematiskajām pārbaudēm, un pēc īpatsvara tā bija visvairāk pārbaudītā tēma. Salīdzinot ar 2001. gadu, tēmas "Darba devēji" pārbaužu skaits ir pieaudzis par 16%. Šajās pārbaudēs pārkāpumi konstatēti tikai 7% gadījumu, bet, salīdzinot ar 2001. gadu, konstatēto pārkāpumu skaits pieaudzis par 2%. 156. Valsts ieņēmumu dienests katru gadu apstiprina arī Nodokļu auditu plānošanas un uzskaites kārtību, saskaņā ar kuru jau vairākus gadus viens no prioritārajiem uzņēmējdarbības veidiem, kur tiek veikts ikgadējs nodokļu audits, ir tirdzniecības uzņēmumi. Atlasot nodokļu maksātājus nodokļu auditam, tiek izmantoti arī šādi konkrēto audita objektu atlases riska kritēriji: Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās iestādes rīcībā ir informācija, ka uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) darbiniekiem netiek aprēķinātas darba algas vai tās ir Ministru kabineta noteiktās minimālās algas līmenī vai nedaudz pārsniedz to; ir liels apgrozījums, bet mazs darbinieku skaits; kā arī netiek izmantots algots darbaspēks vai konstatētas citas darbības, kuras uzskatāmas par riska faktoru. 2002. gadā, atlasot nodokļu maksātājus nodokļu auditam, šis riska faktors bija noteikts 633 uzņēmumiem, kas ir 58% no audita objektu darba plānā iekļauto uzņēmumu skaita (1 096). 2002. gadā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tika auditētas 1 152 nodokļu auditos, tas ir 67% gadījumos no kopējā nodokļu auditu skaita. Šajā maksājuma veidā papildus tika aprēķināts 673,2 tūkst. latu. Tiesības uz darba atvieglojumiem 157. Latvijā nepastāv pēc dzimuma pazīmes diferencēta pieeja darba atvieglojumu saņemšanai, izņemot gadījumus, kad to nosaka dažādu dzimumu pārstāvju fizioloģiskās īpatnības vai darbinieka, neatkarīgi no tā dzimuma, ģimenes apstākļi. 158. Darba likumu kodeksa normas attiecās uz visiem darbiniekiem un darba devējiem neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas, ja darba attiecības tika dibinātas uz darba līguma pamata. Šajā kodeksā tika noteiktas darbinieku kategorijas, kurām ir nosakāms saīsinātais darba laiks - darbinieki no 16 līdz 18 gadu vecumam, darbinieki, kuri strādā kaitīgos vai smagos darba apstākļos, sievietes, kurām ir bērni līdz triju gadu vecumam. Tāpat nakts darba ierobežojumi tika noteikti darbiniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem, grūtniecēm, sievietēm, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam, tēviem, kuri bez mātes audzina bērnu līdz triju gadu vecumam, kā arī minētā vecuma bērnu aizbildņiem. Savukārt nepilns darba laiks darbiniekam vienojoties ar darba devēju tika noteikts, ja to lūdza grūtniece, viens no laulātajiem, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam, vai tēvs, kurš bez mātes audzina bērnu līdz 14 gadu vecumam (bērnu - invalīdu līdz 16 gadu vecumam), minētā vecuma bērna aizbildnis vai persona, kas saskaņā ar medicīnisko atzinumu kopj slimu ģimenes locekli. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka saskaņā ar "Pētījumu par darba devēju un darbinieku informētību par darba tiesiskajām attiecībām"(pasūtītājs - Labklājības ministrija) pastāv zems informētības līmenis par šo atvieglojumu pieejamību. 159. Darba likumā ir noteikts aizliegums nodarbināt bērnus pastāvīgā darbā, kā arī pēc ārsta atzinuma saņemšanas aizliegts nodarbināt grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, ja tiek atzīts, ka attiecīgā darba veikšana rada draudus sievietes vai viņas bērna drošībai un veselībai. 160. Darba likums pieļauj iespēja vienoties par nepilnu darba laiku, ja to vēlas grūtniece, sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, kā arī darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns invalīds līdz 16 gadu vecumam. Turklāt darbinieka atteikšanās pāriet no normālā darba laika uz nepilnu darba laiku vai otrādi pati par sevi nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. Darba likumā ir aizliegts nodarbināt virsstundu un nakts darbā personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā. Darbinieku, kuram ir bērns līdz triju gadu vecumam, nodarbināt nakts laikā atļauts tikai ar viņa piekrišanu. Jāatzīmē, ka saskaņā ar Valsts Cilvēktiesību biroja komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam sniegto informāciju, normas par tiesībām strādāt nepilnu darba dienu sievietei, kurai ir bērns līdz trīs gadi vecumam, reāli dzīvē nedarbojas. Tas galvenokārt notiek divu iemeslu dēļ - tiek noformētas fiktīvas pusslodzes un sieviete reāli turpina strādāt vai arī darba devējs nepiekrīt darbam uz pusslodzi. Tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu 161. Darba likumu kodekss noteica, ka visiem darbiniekiem piešķir ikgadējos atvaļinājumus, saglabājot darba vietu (amatu) un vidējo izpeļņu. Darbiniekiem ikgadējo atvaļinājumu piešķīra ne mazāku par četrām kalendāra nedēļām, neieskaitot svētku dienas. Kā arī nebija atļauts atvaļinājumu kompensēt naudā, izņemot gadījumus, kad tika atlaists darbinieks, kas nebija izmantojis atvaļinājumu. Atvaļinājums par pirmo darba gadu darbiniekiem tika piešķirts, kad tie attiecīgajā uzņēmumā, iestādē vai organizācijā bija nepārtraukti nostrādājuši sešus mēnešus. Atvaļinājums par pirmo darba gadu, ja nebija nepārtraukti nostrādāti seši mēneši, varēja tikt piešķirts sievietēm pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā, kā arī sievietēm, kurām ir bērni līdz divpadsmit gadu vecumam, kā arī darbiniekiem, kas jaunāki par astoņpadsmit gadiem, personām, kas nepamatoti politiski represētas un citos likumā paredzētajos gadījumos. Par otro un turpmākajiem darba gadiem atvaļinājumu varēja piešķirt jebkurā darba gada laikā atbilstoši atvaļinājumu piešķiršanas secībai. Sievietēm, kurām ir trīs un vairāk bērnu vecumā līdz sešpadsmit gadiem vai bērns invalīds, tika paredzētas tiesības saņemt trīs darbadienas ilgu papildatvaļinājumu. 162. Darba likums nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, piešķir vienu mēnesi ilgu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādi noteikumi nav piemērojami personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā. Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. Atšķirībā no Darba likumu kodeksa trīs dienas ilgs papildus atvaļinājums darbiniekiem, kuriem ir trīs vai vairāki bērni vecumā līdz 16 gadiem vai bērns invalīds tiek piešķirts bez dzimumu atšķirības. Darbinieks var prasīt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo darba gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts ne mazāk kā sešus mēnešus. Darba devējam ir pienākums šādu atvaļinājumu piešķirt pilnā apmērā. Sievietei pēc viņas pieprasījuma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā neatkarīgi no laika posma ilguma, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie attiecīgā darba devēja. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu 163. Latvijā īstenotā sociālās nodrošināšanas politika kā priekšnosacījumu lielākās daļas sociālo garantiju saņemšanai izvirza sociālā nodokļa iemaksu veikšanu. 164. Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas ir notikušas būtiskas pārmaiņas valsts sociālās nodrošināšanas politikā. Sociālo drošību garantējošos normatīvos aktus bija nepieciešams mainīt, jo nebija iespējams turpināt nodrošināt padomju varas gados sniegtās sociālās garantijas, kā arī, ieviešot tirgus saimniecības principus, iedzīvotājiem bija jāsāk uzņemties arvien lielāka atbildība par savas dzīves nodrošināšanu. Sākotnēji gan valdība mēģināja turpināt politiku, kas sniegtu maksimāli lielas sociālās garantijas (piemēram, pieņemot 1991.gada likumu "Par valsts pensijām"), tomēr šādas politikas īstenošana izrādījās nerealizējama un draudēja sagraut sociālās palīdzības budžetu. 165. Pašreizējās sociālās nodrošināšanas politikas modelis balstās uz to, ka kā priekšnosacījums lielākās daļas sociālo garantiju saņemšanai tiek izvirzīta valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veikšana. Tāpat šo iemaksu apjoms arī nosaka saņemamo pabalstu, pensijas utt. lielumu. Turklāt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ir individualizētas un katra iedzīvotāja veiktās iemaksas tiek uzskaitītas viņa personiskajā Valsts Sociālās Apdrošināšanas Aģentūras kontā. 2001.gada 13.martā Satversmes tiesa savā spriedumā noteica, ka arī gadījumā, ja darba devējs nav nomaksājis obligāto valsts sociālās apdrošināšanas nodokli par darba ņēmēju, tas ir tiesīgs saņemt sociālās padrošināšanas pakalpojumus. Spriedumā tika norādīts, ka darba ņēmējs nespēj ietekmēt šādu darba devēja rīcību un kā sociālās apdrošināšanas sistēmas dalībnieks tiek reģistrēts automātiski, kā arī, ka valsts ir uzņēmusies nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību un maksājumu iekasēšanu. 166. Sociālās drošības sistēmas darbības pamatprincips ir sociālo pakalpojumu vienlīdzīga garantēšana neatkarīgi no dzimuma, tautības, reliģiskās pārliecības. Sociālās drošības sistēma ietver sevī divas jomas - valsts sociālo apdrošināšanu un sociālo palīdzību. 167. Sociālās palīdzības pasākumi ir sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķis ir nodrošināt to iedzīvotāju sociālo aizsardzību, kuri nonākuši trūkumā vai citā sociālā riska situācijā un uz kuriem nav attiecināmi citi sociālās drošības pasākumi vai tie nav bijuši pietiekami. Sociālās palīdzības funkcijas ir sadalītas starp valsti un pašvaldību. Atbilstoši likumam "Par sociālo palīdzību" galvenie valsts sniegtās sociālās palīdzības veidi ir sociālā aprūpe, materiālā palīdzība un sociālā rehabilitācija. 168. Tiesības saņemt sociālās palīdzības pakalpojumus atbilstoši likuma "Par sociālo palīdzību" ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Šīs tiesības nav atkarīgas no veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu lieluma. Latvijā sociālo pabalstu sistēmā ietilpst gan universālie valsts sociālie pabalsti, kas tiek piešķirti atkarībā no personas piederības pie attiecīgās iedzīvotāju grupas, gan ienākumu testētie pašvaldību sociālie pabalsti. 169. Tiek izšķirti valsts sociālie pabalsti un pašvaldību sociālie pabalsti. Valsts sociālie pabalsti iedalāmi regulāri izmaksājamajos un vienreiz izmaksājamajos. Regulāri izmaksājamie sociālie pabalsti ir: a) valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts; b) bērna kopšanas pabalsts; c) ģimenes valsts pabalsts; d) pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai, ko piešķir invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās un kuriem izsniegts ārstu - ekspertu komisijas atzinums par specializēta transporta līdzekļa nepieciešamību (šis pabalsts tiek izmaksāts divas reizes gadā); e) atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu; f) atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu; g) pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu. 170. Vienreiz izmaksājamie pabalsti ir bērna piedzimšanas pabalsts un apbedīšanas pabalsts. 171. Saskaņā ar likumu "Par sociālo palīdzību" pašvaldību kompetencē ir sekojošu sociālo pabalstu piešķiršanas jautājumi: a) trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts; b) dzīvokļa pabalsts; c) pabalsts aprūpei. 172. Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus. 173. Jāatzīmē, ka saskaņā ar Valsts Cilvēktiesību biroja komentāros par Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam sniegto informāciju nabadzībai Latvijā ir izteikt dzimumu dimensija. Palielinoties ģimenes locekļu skaitam, paaugstinās nabadzības risks sievietēm. Sievietes, kurām ir bērni, ir nabadzīgākās par sievietēm, kurām nav bērnu - sievietei uzņemoties bērna aprūpi tiek ierobežotas tās ekonomiskās iespējas. Vislielākajam riskam ir pakļautas ģimenes, kurās sieviete viena audzina mazgadīgus bērnus: bērna (-u) tēvs bieži vien izvairās no alimentu bērna uzturēšanai maksāšanas, lai gan par šiem maksājumiem ir stājies spēkā likumīgs tiesas spriedums. Bieži vien tiesībsargājošās institūcijas ir nespēcīgas panākt, lai šis tiesas spriedums tiktu īstenots. 174. Sociālā apdrošināšana nodrošina sociālo stabilitāti un drošību sabiedrībā, katram sociālo iemaksu veicējam garantējot viņa iemaksām atbilstošu ienākumu atvieglojumu laikā, kad cilvēks zaudē līdzšinējos ienākumus. Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi. Sociālās apdrošināšanas veidi ir noteikti likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu". 175. Atbilstoši pašreizējiem tiesību aktiem Latvijā pastāv trīs līmeņu pensiju sistēma. Pensiju līmeņi ir savstarpēji papildinoši. Vecuma pensijas var saņemt, ja tiek veiktas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas (pensiju sistēmas 1.līmenis), iesaistoties valsts pensiju fondos, kur pensiju nauda tiek uzkrāta nodrošinot tās apriti, var saņemt papildus arī valsts fondēto pensiju (pensiju sistēmas 2.līmenis, kas savu darbību sāka no 2001.gada jūlija), noguldot naudu privātajos pensiju fondos var privāti palielināt pensijas apjomu (pensiju sistēmas 3.līmenis). 176. Pensijas apmērs ir atkarīgs no veikto sociālo iemaksu apjoma un iemaksu veikšanas ilguma. Šādi tiek īstenoti divi principi - "vairāk iemaksā - vairāk saņem" un "ej pensijā vēlāk - saņem vēl vairāk". 177. Valsts pensiju sistēmā vadoties pēc personas dzimuma tiek noteikts vienīgi pensionēšanās vecums. 1995.gadā minimālais pensijas vecums sievietēm bija 55 gadi, vīriešiem - 60 līdz 62 gadi. 1996.gadā pensijas vecums sievietēm tika palielināts uz 56 gadiem un tālāk, atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" Pārejas noteikumiem, ar katru kalendāro gadu vēl par pusgadu, līdz sasniegs 62 gadus. 2001.gadā tiesības uz vecuma pensiju ir personām (gan vīriešiem, gan sievietēm), kuras ir sasniegušas 62 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Savukārt personām, kas sasniegušas 60 gadu vecumu ir tiesības pieprasīt vecuma pensiju priekšlaicīgi, ja to apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem. 178. Pensionēties priekšlaicīgi kā vīriešiem, tā sievietēm ir iespējams divus gadus pirms oficiālā pensijas vecuma, ja sociālās apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem. Dodoties pensijā priekšlaicīgi pensija tiek izmaksāta tikai 80% apjomā no piešķirtās pensijas. 179. Tā kā sievietes vidēji saņem zemāku algu nekā vīrieši, arī viņu vidējās pensijas ir zemākas. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros norāda, ka diemžēl pensiju izmaksas proporcionāli paša iemaksām sievietēm izrādās diskriminējošas, pirmkārt, vidēji zemāko algu dēļ kā sekas profesionālai un nozaru segregācijai, otrkārt, profesionālā darba pārtraukumu bērna aprūpei, kuru laikā valsts izdara iemaksas atbilstoši minimālajai algai, kas rezultātā veido mazāku uzkārto pensijas kapitālu. Vidējais vecuma pensijas apmērs Ls, vidēji mēnesī faktiskās cenās 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Vidējais visu veidu pensijām: 8,29 10,50 27,00 32,72 38,50 42,42 51,23 58,00 58,54 58,87 vīr. X X X X X 44,36 53,78 62,34 62,91 63,19 siev. X X X X X 41,90 50,56 56,56 57,16 57,55 no tām: Vecuma 7,42 9,90 27,30 32,60 38,30 42,55 51,57 58,92 59,76 60,27 vīr. X X X X X 44,50 54,20 64,03 65,02 65,51 siev. X X X X X 41,74 50,44 56,69 57,42 57,91 180. Kārtība, kādā tiek sniegti pakalpojumi, ko paredz valsts sociālās apdrošināšana bezdarba gadījumam (bezdarba apdrošināšana), personu loks, kas ir tiesīgas saņemt šo pakalpojumu, to pienākumi un atbildība ir noteikti likumā "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam". Saskaņā ar šo likumu tiek sniegti šādi bezdarba apdrošināšanas pakalpojumi - bezdarbnieka pabalsts, apbedīšanas pabalsts bezdarbnieka nāves gadījumā, stipendija bezdarbnieka profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā. Tiesības saņemt šo pakalpojumus ir personām, kas likumā "Par nodarbinātību" noteiktajā kārtībā ir ieguvušas bezdarbnieka statusu, ir apdrošinātas bezdarba gadījumam saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu", kuru sociālās apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu (iemaksas veiktas ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējā gada laikā). 181. Saskaņā ar likumu "Par nodarbinātību" piešķirot bezdarbnieka statusu personas diskriminācija pēc dzimuma pazīmes nav pieļaujama. Par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs Latvijas Republikas pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir Iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu un kurš nestrādā, ir darbspējas vecumā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu, ir reģistrēts Nodarbinātības valsts dienestā pēc dzīvesvietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā. 182. Arī zaudējot bezdarbnieka statusu personas dzimums netiek ņemts vērā. Saskaņā ar likumu "Par nodarbinātību" bezdarbnieks zaudē bezdarbnieka statusu, ja viņš noslēdz darba līgumu uz nenoteiktu laiku vai darba līgumu uz laiku, kas ir ilgāks par diviem mēnešiem, saskaņā ar likumu iegūst tiesības uz vecuma pensiju, nonāk pilnīgā valsts apgādībā, iestājas mācību iestādes dienas nodaļā, divas reizes pēc kārtas atsakās no piemērota darba piedāvājuma, divas reizes pēc kārtas atsakās no profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās, bez attaisnojoša iemesla neapmeklē profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās nodarbības vai nepilda darba līgumu par algotu pagaidu sabiedrisko darbu veikšanu, sniedzis nepatiesas ziņas bezdarbnieka statusa iegūšanai, pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārpus Latvijas Republikas teritorijas. 183. Saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" bezdarba apdrošināšanai ir pakļautas visas personas, kuras ir darba attiecībās un atsevišķas mazaizsargātās iedzīvotāju kategorijas, kuras nav darba attiecībās. Tās ir obligātā aktīvā militārā dienesta karavīri; personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu; personas, kuras saņem slimības pabalstu. 184. Bezdarbnieka pabalsta apjomu neatkarīgi no personas dzimuma nosaka proporcionāli tās sociālās apdrošināšanas stāžam un ienākumiem, no kuriem ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. 185. Gada beigās Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē esošo bezdarbnieku kopskaitā 57,4% bija sievietes. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 2001.gadā sieviešu skaits kopējā bezdarbnieku skaitā ir samazinājies par 0,2 procenta punktiem. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros norāda, ka Latvijā darbu zaudē un ilgstoši bez darba ļoti bieži ir gados vecākas sievietes, tādēļ sievietes pirmspensijas vecumā ir uzskatāmas par sociālo grupu, kas īpaši pakļauta nabadzības riskam. Zemā nodarbinātības līmeņa dēļ pirmspensijas vecumā daudzas sievietes, kas nav iesaistītas darba attiecībās, izmanto iespēju priekšlaicīgi pensionēties un saņemt kaut minimālus ienākumus. 1998.gadā atbilstoši pētījumam "Nabadzības feminizācija: riska faktoru maiņa Latvijā no 1991.gada līdz 2000.gadam" (pasūtītājs - Labklājības ministrija) no visām sievietēm, kas pensionējās, 80% bija priekšlaicīgi pensionējušās. 186. Augstais sieviešu bezdarbs saistāms arī ar to, ka a) kamēr bērns nav sasniedzis vismaz skolas vecumu, darba devēji nevēlas pieņemt darbā sievieti ar pirmskolas vecuma bērniem, jo tas bieži vien traucē darbinieces darbu; b) sievietei, atgriežoties darba tirgū no bērna kopšanas atvaļinājuma, ir grūti adaptēties, jo daudzos gadījumos profesionālā kvalifikācija bērna kopšanas laikā ir pazeminājusies un ir nepieciešama jaunu darbam nepieciešamo iemaņu apgūšana; c) jaunas sievietes darbā tiek pieņemtas nelabprāt, jo vienmēr pastāv iespēja, ka var pienākt brīdis, kad darbiniece dosies atvaļinājumā sakarā ar bērna piedzimšanu. 187. Bezdarbnieka statusa piešķiršanas administrēšanu, bezdarbnieku pārkvalifikāciju un citas ar nodarbinātības politiku saistītas procedūras veic Nodarbinātības valsts dienests. Atbilstoši Nodarbinātības valsts dienesta sniegtajai informācijai sievietes vēlmi mācīties, pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju ir izteikušas aptuveni uz pusi biežāk kā vīrieši, arī mācīties, pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju Nodarbinātības valsts dienests ir nosūtījis vairāk sieviešu nekā vīriešu (skatīt tabulu). Vēlas mācīties, pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 13857 8374 5483 1996 16589 10291 6298 1997 15337 10128 5209 1998 24542 16243 8299 1999 29395 18512 10883 2000 28025 17488 10537 2001 31192 19358 11834 Nosūtīti mācīties, pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 6339 4206 2133 1996 8831 5562 3269 1997 7950 5049 2901 1998 16602 11671 4931 1999 9704 6186 3518 2000 10267 6592 3675 2001 10269 6925 3344 188. Savukārt vēlmi piedalīties algotajos sabiedriskajos darbos izteikušo vīriešu un sieviešu skaits Nodarbinātības valsts dienesta darbības laikā ir aptuveni līdzvērtīgs (skatīt tabulu). Vēlas piedalīties algotajos pagaidu sabiedriskajos dabros Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 37189 17210 19979 1996 38052 17749 20303 1997 32786 16913 15873 1998 39911 19937 19974 1999 34946 16754 18192 2000 31539 15738 15801 2001 32620 15914 16706 Nosūtīti piedalīties algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 14034 5474 8560 1996 10212 4077 6135 1997 8825 3631 5194 1998 12358 5363 6995 1999 11404 4584 6820 2000 9993 4230 5763 2001 15218 6691 8527 189. Turklāt ar Nodarbinātības valsts dienesta palīdzību darbā iekārtojušos darba meklētāju skaitā sieviešu un vīriešu skaits ir līdzvērtīgs (skatīt tabulu). Darbā iekārtojušies darba meklētāji (ar Nodarbinātības valsts dienesta palīdzību) Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 19272 9599 9673 1996 15323 7858 7465 1997 30327 16546 13781 1998 13195 7184 6011 1999 41384 23013 18371 2000 43656 24784 18872 2001 39906 23013 16893 Tai skaitā iekārtoti darbā bezdarbnieki Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 17616 8985 8631 1996 14068 7328 6740 1997 29350 16106 13244 1998 31239 17491 13748 1999 40981 22856 18125 2000 43143 24566 18577 2001 39462 227986 16664 Nosūtīti Darba meklētāju kluba pasākumos Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 - - - 1996 1551 - - 1997 5501 4657 844 1998 7710 6601 1109 1999 15835 12973 2862 2000 17940 14419 3521 2001 24667 18261 6406 190. Saskaņā ar likumu "Par materinitātes un slimības apdrošināšanu" tiesības saņemt slimības pabalstu ir personām, kas ir apdrošinātas saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu". 191. Slimības pabalstu piešķir personai neņemot vērā tās dzimumu, ja tā neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātais zaudē ienākumus šādu iemeslu dēļ: darbspēju zaudēšana sakarā ar slimību vai traumu, nepieciešamība saņemt ārstnieciska vai profilaktiska rakstura medicīnisko palīdzību, nepieciešama izolācija sakarā ar karantīnu, ārstēšanās sanatorijā vai kūrvietā atveseļošanās periodā pēc slimības vai traumas, ja saskaņā ar medicīnisku atzinumu šāda ārstēšanās nepieciešama darbspēju atjaunošanai, līdz 14 gadus veca slima bērna kopšana, protezēšana vai ortozēšana stacionārā. 192. Saskaņā ar likumu "Par sociālo drošību" tiesības saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu sakarā ar invaliditāti ir tām personām (Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju), kuras Latvijas Republikā nodzīvojušas pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti, bet kopumā - ne mazāk kā 60 mēnešus. Arī šajā likumā nav noteiktas atšķirības sociālā nodrošinājuma saņemšanā atkarībā no dzimuma. Invaliditātes pensijas apjoms, kas ir atkarīgs no indivīda veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu ilguma un ienākumu, no kuriem ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, apjoms sievietēm un vīriešiem ir līdzvērtīgs (skatīt tabulu). Vidējais invaliditātes pensijas apmērs Ls, vidēji mēnesī faktiskās cenās 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Vidējais visu veidu pensijām: 8,29 10,50 27,00 32,72 38,50 42,42 51,23 58,00 58,54 58,87 vīr. X X X X X 44,36 53,78 62,34 62,91 63,19 siev. X X X X X 41,90 50,56 56,56 57,16 57,55 no tām: Invaliditātes 13,29 14,00 28,30 33,90 39,20 42,81 50,86 54,70 53,98 53,40 vīr. X X X X X 42,49 50,28 53,82 52,84 52,06 siev. X X X X X 43,14 51,43 55,56 55,11 54,70 193. Atbilstoši likumā "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību" noteiktajiem invalīdiem sniedzamās sociālās palīdzības pamatprincipiem tiesības uz medicīnisko un sociālo palīdzību ir vienādas visiem invalīdiem. Šajā likumā ir noteikta arī invalīda definīcija - Latvijā bez dzimumu atšķirības invalīds ir persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība un kurai ir noteikta invaliditāte likumā noteiktajā kārtībā. 194. Invaliditātes ekspertīzi veic vispārējā un speciālā profila veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.263 "Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā" (16.07.1996.). Ārstu komisija izmeklē Latvijas Republikas pilsoņus, kā arī ārvalstniekus un bezvalstniekus, kuri saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, no 16 gadu vecuma līdz likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai pēc attiecīgās personas dzīves vietas un pēc slimības profila. Bērniem līdz 16 gadu vecumam invaliditāti nosaka ārstējošais ārsts. Personas pēc pensijas vecuma sasniegšanas ārstu komisija izmeklē, ja attiecīgo personu fizisko un psihisko spēju ierobežojumus nav saistīts ar vecuma izraisītām pārmaiņām organismā. 195. Latvijā katram invalīdam ir pieejama tāda sociālā palīdzība, medicīniskā palīdzība, palīdzība nodarbinātības jautājumos un sociālās integrācijas veicināšanai, kāda tam ir nepieciešama. Šī palīdzības mērķis ir novērst invaliditāti vai tās progresēšanu, vai samazināt invaliditātes sekas. Medicīniskās palīdzības sniegšanu nodrošina valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes un prakses ārsti. Ar palīdzības nodarbinātības jautājumos sniegšanu saistītos izdevumus sedz no valsts speciālā sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļiem. 196. Valsts politiku sociālās apdrošināšanas jomā izstrādā un par tās īstenošanu atbild Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departaments. Minētais departaments izstrādā un īsteno valsts politiku par valsts sociālajiem pabalstiem ģimenēm ar bērniem un veciem cilvēkiem, pārzina un risina sociālās apdrošināšanas jautājumus, nodrošina sociālās drošības likumdošanas attīstību atbilstoši Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām. Sociālās palīdzības departaments izstrādā vienotu valsts sociālās palīdzības politiku, atbild par tās realizāciju un pārrauga šīs politikas īstenošanu valstī. Sociālās palīdzības fonda pamatuzdevumi ir šādi: nodrošināt valsts līdzdalību pašvaldību sociālās palīdzības sniegšanā, kontrolēt un pārraudzīt valsts budžeta līdzekļu izlietojumu sociālajai palīdzībai, nodrošināt sociālās palīdzības politikas ieviešanai, pārraudzībai un novērtēšanai nepieciešamo datu savākšanu, apkopošanu un analīzi, veidot un sistemātiski aktualizēt datu bāzi par sociālās palīdzības sniedzējiem un saņēmējiem. 197. Ar 1997.gada 1.janvāri tiek nodrošināta valsts sociālo pabalstu un pensiju piešķiršana caur Valsts sociālās apdrošināšanas fondu, kas kopš 1998.gada 1.janvāra ir pārveidots par bezpeļņas organizāciju VAS "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra" (VSAA). Tādējādi tiek nodrošināta lielāka līdzekļu izlietojuma kontrole, pretēji tam, kad attiecīgie pabalsti tika izmaksāti darba vietā uz sociālā nodokļa rēķina. VSAA galvenais uzdevums ir sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu un valsts sociālo pakalpojumu administrēšana. Diskriminācijas laulības vai grūtniecības dēļ aizliegums 198. Ar nolūku novērst diskrimināciju attiecībā uz sievietēm, kam par iemeslu ir laulības vai mātes pienākumu pildīšana, Latvijas Darba likumā ir iekļauta jau iepriekš aprakstītā norma ar aizliegumu darba intervijā uzdot jautājumus par grūtniecību, izņemot gadījumu, kad paredzēto darbu vai nodarbošanos nevar veikt grūtniecības laikā, ģimenes vai laulības stāvokli. 199. Darba likumu kodeksā tika iekļauts aizliegums pēc darba devēja iniciatīvas atlaist grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam vai samazināt darba samaksu sakarā ar grūtniecību vai bērna kopšanu. Atlaišana tika pieļauta tikai tādos gadījumos, ja pilnībā likvidē uzņēmumu, iestādi vai organizāciju (šī norma attiecās arī uz tēviem un aizbildņiem, kas bez mātes audzina mazgadīgu bērnu). Tāpat tika noteikts, ka samazinot darbinieku skaitu, priekšrocības palikt darbā, ja darba ražīgums un kvalifikācija ir vienādi, ir sievietēm, kurām ir bērns līdz 14 gadu vecumam (bērns-invalīds līdz 16 gadu vecumam), vai darbiniekiem, kuriem ir divi vai vairāki apgādājamie. 200. Darba likumā ir noteikts aizliegums uzteikt darba līgumu ar grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, izņemot gadījumus, ja darbiniece ir bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpusi darba līgumu vai noteikto darba kārtību; veicot darbu, rīkojusies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību; veicot darbu, rīkojusies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu; veicot darbu, bijusi alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī; rupji pārkāpusi darba aizsardzības noteikumus un apdraudējusi citu personu drošību un veselību, kā arī ja tiek likvidēts darba devējs. 201. Arī Darba likumā ir noteikts, ka veicot atlaišanu štatu samazināšanas nolūkos, priekšrocības palikt amatā, ja darba ražīgums un kvalifikācija ir vienādi ir darbiniekiem, kuri audzina bērnu vecumā līdz 14 gadiem vai bērnu invalīdu vecumā līdz 16 gadiem. 202. Ja sakarā ar darba devēja uzteikumu ir pārkāptas darbinieka tiesības, viņš neatkarīgi no dzimuma ir tiesīgs celt tiesā prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas. Saskaņā ar Darba likuma prasībām darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai. Citos gadījumos, kad darbinieks cēlis prasību par atjaunošanu darbā, darba devējam ir pienākums pierādīt, ka, atlaižot darbinieku no darba, viņš nav pārkāpis darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības. 203. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir noteikts, ka par darba vai darba aizsardzības likumu vai citu šos jautājumus regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonai līdz divsimt piecdesmit latiem. Savukārt par nodarbinātības likuma vai citu šo jautājumu regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonai līdz simt piecdesmit latiem. Šie noteikumi ir spēkā kopš 1995.gada 19.jūlija. 204. Latvijā tiek piešķirti grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi un pabalsti to laikā. Darba likumu kodekss noteica, ka grūtniecības atvaļinājumu 56 kalendārās dienas un dzemdību atvaļinājumu 56 kalendārās dienas aprēķina kopā un piešķir simts divpadsmit kalendārās dienas neatkarīgi no grūtniecības atvaļinājuma dienu skaita, kas izmantots līdz dzemdībām. Sievietēm, kurām sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe uzsākta ārstnieciski profilaktiskajā iestādē līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības laiku, tika piešķirts četrpadsmit kalendāro dienu ilgu papildu grūtniecības atvaļinājums, pievienojot to grūtniecības atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit kalendārās dienas. Grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību sarežģījumu dēļ, kā arī ja dzimuši divi vai vairāk bērni, sievietei tika piešķirts četrpadsmit kalendāro dienu ilgs papildu dzemdību atvaļinājums, pievienojot to dzemdību atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit kalendārās dienas. Sievietēm pēc viņu vēlēšanās tika piešķirts atvaļinājums bērna kopšanai līdz trīs gadu vecumam, izmaksājot par šo periodu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu. Laiks bērna kopšanai līdz triju gadu vecumam tika ieskaitīts kopējā un nepārtrauktajā darba stāžā. 205. Tāpat šajā likumā tika noteikts, ka pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā sievietei pēc viņas iesnieguma piešķir ikgadējo atvaļinājumu neatkarīgi no darba stāža pie attiecīgā darba devēja. 206. Darba likuma normas attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumu un tā aprēķināšanas kārtību, kā arī papildus grūtniecības un dzemdību atvaļinājumiem sakrīt ar Darba likumu kodeksa normām, kas, ņemot vērā šo normu ilgstošo pastāvēšanu un pašsaprotamību sabiedrības uztverē, novērš masveida kļūdas aprēķinot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un ļauj sievietēm droši paredzēt šo atvaļinājumu ilgumu. 207. Atbilstoši Darba likumam atvaļinājumus, kas piešķirti sakarā ar grūtniecību un dzemdībām, ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā neieskaita. 208. Darba likumā ir noteikts, ka ikvienam darbiniekam, neatkarīgi no tā dzimuma, ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna dzimšanu vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Bērna kopšanas atvaļinājumu pēc darbinieka pieprasījuma piešķir uz pilnu laiku vai pa daļām. Darbiniekam ir pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam par bērna kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un ilgumu. Laiku, kuru darbinieks pavada bērna kopšanas atvaļinājumā, ieskaita kopējā darba stāžā. Darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzvērtīgu vai līdzīgu darbu. 209. Pirms sociālās drošības sistēmas reformas sociālos pabalstus grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā piešķīra saskaņā ar 1984.gada 23.februāra PSRS Ministru Padomes un Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes (VACP) "Pamatnoteikumiem nodrošināšanai ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem" un VACP 1984.gada 12.novembra "Nolikumu par nodrošināšanas kārtību ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem", kas regulēja maternitātes pabalstu aprēķināšanu un piešķiršanu līdz 1997.gada 1.janvārim. 210. Likums "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"6 nosaka maternitātes pabalstu piešķiršanu un izmaksāšanu par visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātā sieviete zaudē ienākumus. Šī likuma mērķis ir nodrošināt ienākumu kompensāciju, īslaicīgi zaudējot darbspējas, kas saistīta ar slimību, pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodu. 211. Atbilstoši likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" maternitātes pabalstu piešķir 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Saskaņā ar SDO 102.Konvencijas 67.pantu, maternitātes pabalsta apmērs 2000.gadā vairāk nekā divas reizes pārsniedz konvencijā noteiktās minimālās normas. Maternitātes apdrošināšanas kvantitatīvie rādītāji7 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Izdevumi (milj.Ls, faktiskās cenās): maternitātes pabalsti 2,4 2,6 2,7 4,0 4,8 4,9 5,7 Skaita kvantitatīvie rādītāji (tūkst.vid. mēnesī): apmaksāto maternitātes dienu skaits 70,2 63,8 74,3 95,3 95,6 102,2 105,1 Pabalstu vidējie apmēri (Ls, faktiskās cenās): maternitātes pabalsti(dienā) 2,91 3,35 2,98 3,48 4,00 4,01 4,52 212. Aprēķini rāda, ka 2000.gadā 47% no visām dzemdējušām māmiņām ir saņēmušas maternitātes pabalstu. Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu aptuveni par 7% pieaudzis to personu skaits, kuras pieprasījušas maternitātes pabalstu. Tomēr vēl aizvien vairākums bērnu dzimst māmiņām, kuras nestrādā un neveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un līdz ar to arī nesaņem maternitātes pabalstu (skatīt tab.). Dzimušo skaits un maternitātes pabalstu saņēmēju skaits 1997 1998 1999 2000 2001 Dzimušo skaits 18830 18410 19396 20248 19690 Maternitātes pabalsta saņēmēju skaits 13279 16281 107248 11486 11811 213. Latvijas ekonomiskajā situācijā, kur sievietes bieži zaudē darbu tieši grūtniecības laikā vai, gaidot bērnu nevar iekārtoties jaunā darbavietā un ir spiestas kļūt par bezdarbniecēm, svarīga ir likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" norma, kurā ir teikts, ka sievietēm, kuras ir atlaistas no darba sakarā ar iestādes, uzņēmuma vai organizācijas likvidāciju, maternitātes pabalstu piešķir vispārējā kārtībā, ja tiesības uz grūtniecības atvaļinājumu iestājušās ne vēlāk kā 210 dienas pēc atlaišanas no darba. 214. Atbilstoši likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu", "Par sociālo drošību", "Par valsts pensijām", "Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumā", "Par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" normām maternitātes pabalsta saņemšana nerada kādu citu pabalstu vai sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas ierobežojumus. 215. Atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu" sociālajai apdrošināšanai obligāti ir pakļautas arī personas, kas saņem maternitātes pabalstus. Personas, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, ir papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai un apdrošināšanai pret bezdarbu. Personu, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, iemaksas valsts sociālās apdrošināšanas budžetā tiek veiktas no valsts pamatbudžeta. Personas, kas saņem maternitātes pabalstu, tiek papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai, šīs iemaksas tiek segtas no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta. Maternitātes pabalsta administrēšanu nodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. 216. Likuma "Par sociālo palīdzību" 7.pants noteic, ka pašvaldībām ir pienākums nodrošināt iespēju bērniem invalīdiem saņemt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus, tādēļ pašvaldības piedāvā specializēto bērnudārzu un dienas centru pakalpojumus, kā arī mājas aprūpes pakalpojumus, kuru skaits diemžēl vēl neatbilst pieprasījumam. Savukārt likuma "Par sociālo palīdzību" 6.pants nosaka, ka valstij ir pienākums nodrošināt iespēju saņemt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus pansionātos un centros bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 55.panta 3.daļa noteic, ka bērns ar īpašām vajadzībām, kura aprūpi ģimene nevar nodrošināt, ņemams pilnā valsts aprūpē. Labklājības ministrijas pārziņā ir 3 specializētie bērnu sociālās aprūpes centri, kuros atrodas bērni ar smagu invaliditāti. 217. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, 2001.gada 1.janvārī piemaksu ģimenes valsts pabalstam par bērnu invalīdu saņēma 9712 bērni. Pēc Sociālās palīdzības fonda datiem, 2001.gada 1.janvārī bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs atradās 805 bērni invalīdi, no tiem - bērnu bāreņu aprūpes centros - 291, specializētajos bērnu sociālās aprūpes centros - 453, bērnu namos - patversmēs - 61. 218. Darba likumu kodekss paredz aizliegumu nodarbināt sievietes smagos darbos un darbos ar kaitīgiem darba apstākļiem. Sarakstus par smagiem darbiem un darbiem ar kaitīgiem darba apstākļiem, kuros aizliegts nodarbināt sievietes, apstiprina Ministru kabinets, saskaņojot ar darbinieku republikāniskajām arodu organizācijām. Aizliegts likt sievietēm pārnēsāt un pārvietot smagumus, kas pārsniedz likumdošanas aktos viņām noteiktās maksimālās normas. Tāpat ir noteikts, ka grūtniecēm saskaņā ar medicīnisko atzinumu samazina darba normas vai pārceļ viņas citā, vieglākā un nelabvēlīgu faktoru ietekmi izslēdzošā darbā, saglabājot agrākā darba vidējo izpeļņu. 219. Savukārt Darba likumā ir noteikts, ka darba devējam pēc ārsta atzinuma saņemšanas aizliegts nodarbināt grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, ja tiek atzīts, ka attiecīgā darba veikšana rada draudus sievietes vai viņas bērna drošībai un veselībai. 220. Tiesību akti, kas ir saistīti ar Konvencijas 11.pantā minēto tiesību aizsardzību Latvijā periodiski tiek izskatīti un mainīti, lai nodrošinātu efektīvāku sieviešu tiesību aizsardzību. Laikā kopš neatkarības atjaunošanas ir notikusi sociālās drošības sistēmas reforma, pieņemts jauns Darba likums, kā arī atbilstoši valstī esošajai situācijai regulāri tika mainīti šo likumu izpildi nosakošie un ar šiem likumiem saistītie Ministru kabineta noteikumi. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam Valsts Cilvēktiesību birojs norāda, ka jaunais Darba likums uzlabos situāciju nodarbinātības sfērā, jo tajā tiek detalizēti regulēti gan darba sludinājumi, gan darba intervijas un vienlīdzīgas darba samaksas jautājumi, kā arī noteikta atbildība par diskrimināciju uz dzimumu pamata. Konvencijas