16. Article

298. Satversmē ir noteikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības. 299. Ņemot vērā to, ka saskaņā ar Satversmi Latvijā cilvēktiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, konstitucionālā līmenī ir atzīta sievietes un vīrieša vienlīdzība jautājumos, kas saistīti ar laulību un ģimenes attiecībām. Tiesības noslēgt laulību un izvēlēties dzīvesbiedru 300. Laulības pamatā Latvijā ir sievietes un vīrieša brīvprātīga vienošanās, kā arī viņu tiesiskā vienlīdzība. 301. Atbilstoši Civillikumam laulībā persona bez dzimumu atšķirības var stāties no 18 gadu vecuma. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi. 302. Latvijā par spēkā neesošu tiek atzīta laulība, kura noslēgt pirms laulātie sasnieguši likumā noteikto vecumu. Šī laulība nav atzīstama par neesošu, ja tai sekojusi sievas grūtniecība vai ja abi laulātie līdz tiesas spriedumam noteikto vecumu ir sasnieguši. Laika posmā kopš 1993.gada pakāpeniski paaugstinās pirmās laulības noslēgšanas vecums sievietēm (skatīt tabulu). Gads Pirmās laulības noslēgšanas vidējais vecums sievietēm 1993 22,5 1994 22,5 1995 22,8 1996 23,2 1997 23,6 1998 24,0 1999 24,2 2000 24,4 303. Sievietei un vīrietim Latvijā ir vienādas tiesības izvēlēties laulāto, un šī izvēle izriet no katras personas brīvas gribas. Šis princips tiek nodrošināts laulāšanas laikā līgavai un līgavainim apliecinot vēlmi doties laulībā. Par neesošu atzīstama laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem bijis atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai arī bijis tādā stāvoklī, ka nav varējis saprast savas darbības nozīmi vai to vadīt, kā arī laulātais var apstrīdēt laulību, ja viņš tajā devies sodāmu draudu ietekmēts. 304. Ja nākamais laulātais tiek izraudzīts otra nākamā laulātā vai citas personas piespiedu rezultātā, šādu laulību var uzskatīt par fiktīvi noslēgtu, t.i. bez nolūka dibināt ģimeni, un to var atzīt par spēkā neesošu. Vienlīdzīgas tiesības laulības laikā, kā arī vienlīdzīgas tiesības prasīt laulības šķiršanu 305. Saskaņā ar Civillikumu laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas tiesības. Civillikums paredz arī iespēju, ja laulātie nespēj vienoties, strīdus jautājumu risināt tiesā. 306. Stājoties laulībā likums neparedz sievietei obligāti pieņemt vīra uzvārdu. Atbilstoši Civillikumam, noslēdzot laulību, laulātie pēc savas vēlēšanās izraugās viena laulātā pirmslaulības uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, kā arī katrs laulātais laulības laikā var paturēt savu pirmslaulības uzvārdu, nepieņemot kopēju laulības uzvārdu vai savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumiem Nr.295 "Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju" pieņemot laulātā uzvārdu tam saskaņā ar latviešu valodas gramatisko sistēmu pievieno atbilstošu galotni vīriešu vai sieviešu dzimtē atbilstoši personas dzimumam. 307. Civillikumā ir noteikts arī laulāto mantisko attiecību regulējums, atbilstoši kuram katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā. Katram laulātajam visā laulības pastāvēšanas laikā ir tiesība pārvaldīt un lietot visu savu mantu - kā pirms laulības piederējušo, tā arī laulības laikā iegūto. Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās. Abu laulāto kopīgo mantu laulātie pārvalda un ar to rīkojas kopīgi, bet, abiem laulātajiem vienojoties, to var pārvaldīt viens no viņiem. Viena laulātā rīcībai ar šo mantu nepieciešama otra laulātā piekrišana. Abu laulāto pienākums ir segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus no laulāto kopīgās mantas. 308. Savas mantiskās tiesības laulātie var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt ar laulības līgumiem kā pirms došanās laulībā, tā arī laulības laikā. Laulības līgumā tā slēdzēji var laulāto likumisko mantisko attiecību vietā noteikt visas laulāto mantas šķirtību vai kopību. Ja laulības līgumā noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet arī laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. Ja laulības līgumā noteikta laulāto mantas kopība, viņiem pirms laulības piederējusī, kā arī laulības laikā iegūtā manta, izņemot atsevišķo, ir apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā, kura laulības laikā nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā. Laulības līgumā, nosakot laulāto mantas kopību, laulātie vienojas par to, kurš no viņiem būs mantas kopības valdītājs (vīrs, sieva vai abi kopīgi). 309. Lai laulības līgumam piešķirtu saistošu spēku attiecībā pret trešajām personām, tas ir jāreģistrē Laulāto mantisko attiecību reģistrā, ko kārto Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs. Ja laulības līgumā ir iekļauts punkts par nekustamo īpašumu, tad līgums ir reģistrējams arī Zemesgrāmatā, kur reģistrēta nekustamā manta. Izraksti no ierakstiem Laulāto mantisko attiecību reģistrā ir izsludināmi oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Ikviens ir tiesīgs ieskatīties Laulāto mantisko attiecību reģistrā un pieprasīt no tā izrakstus. Reģistrētie laulības līgumi Gads Reģistrēto laulības līgumu skaits 1994 13 1995 134 1996 206 1997 256 1998 272 1999 371 2000 449 310. Atbilstoši Civillikumam katram laulātajam neatkarīgi no laulāto mantisko attiecību veida ir tiesība uz vispārēja pamata patstāvīgi rīkoties ar savu mantu nāves gadījumam. 311. Tiesības prasīt laulības šķiršanu ir gan vīrietim, gan sievietei. Tiesa var šķirt laulību pēc viena vai abu laulāto pieteikuma. Viens no laulātajiem neatkarīgi no tā dzimuma var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai veselību; ja otrs laulātais ir to atstājis un šī prombūtne ilgst nepārtraukti vairāk kā gadu; ja otrs laulātais pēc laulības noslēgšanas ir saslimis ar ilgstošu, grūti dziedināmu gara slimību vai tādu pašu lipīgu slimību; ja otrs laulātais izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas aptraipa godu, vai arī tik negodīgi vai netikli dzīvo, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu ar viņu. Laulību var šķirt arī, ja laulības dzīve ir tik izirusi, ka laulāto turpmāka kopdzīve un ģimenes saglabāšana nav iespējama. Laulības šķiršanas iemesls var būt arī trīs gadus nepārtraukti ilgstoša laulāto šķirta dzīve. Laulība šķirama arī, abiem laulātajiem par to vienojoties, tomēr ne agrāk kā vienu gadu pēc laulības noslēgšanas. Citos gadījumos laulība šķirta netiek. Šķirtās laulības, % no noslēgto laulību skaita Gads Šķirtās laulības, % no noslēgtajām laulībām 1993 70,4 1994 72,7 1995 70,6 1996 62,8 1997 63,0 1998 64,4 1999 63,9 2000 66,6 312. Atbilstoši Civillikumam pēc laulības šķiršanas tas no bijušajiem laulātajiem, kas ir trūcīgs, var prasīt uzturu no otra samērā ar pēdējā līdzekļiem, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu. Pienākums uzturēt bijušo laulāto atkrīt, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis laulības iziršanu vai devies jaunā laulībā. Vienlīdzība vecāku tiesību īstenošanā 313. Rūpēties par bērniem un viņu audzināšanu pirmām kārtām ir vecāku vai aizbildņu tiesības un pienākums. Savukārt sabiedrība un valsts nodrošina vecākiem vai aizbildņiem iespēju pienācīgi pildīt savus pienākumus pret bērniem. 314. Abu vecāku pienākums ir rūpēties par viņu kopīgajiem bērniem, par viņu labklājību un audzināšanu. Vecāku pienākums ir rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par viņu varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt viņiem uzturu, t.i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un skolot. Līdz pilngadības sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība uzskata, ka neraugoties uz abu vecāku pienākumu rūpēties par bērniem, Latvijā tāpat kā citur pasaulē, sievietes vēl aizvien veic lielāko šī darba daļu ar atbilstoši lielāku laika patēriņu, kas ierobežo citu viņu personisko vajadzību apmierināšanas iespējas. 315. Saskaņā ar Civillikumu laulības laikā abi vecāki izlieto vecāku varu kopīgi. Ja starp laulātajiem izceļas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam ir noteikta paternitāte, vecāku varu realizē abi vecāki kopīgi vai viens no viņiem pēc vienošanās. Strīda gadījumā šo jautājumu izšķir tāpat kā attiecībā uz laulībā dzimušajiem bērniem. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam nav noteikta paternitāte, vecāku varu realizē bērna māte. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku varu realizē tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo. Šajā gadījumā gan vīrietim, gan sievietei tiesības bērna audzināšanā ir vienādas. Tiesībās ierobežots ir tikai tas no vecākiem, kuram vecāku vara ir izbeigusies ar tiesas lēmumu. Katram no vecākiem jāpiedalās samērā ar saviem mantas līdzekļiem to bērnu uzturēšanā, kuri palikuši pie otra no vecākiem. 316. Ja laulību šķir vai atzīst par neesošu un vecāki nevar vienoties, pie kura no viņiem lai paliek bērni, tad šo jautājumu, uzklausot pēc iespējas bērnu vēlēšanos, ja viņi sasnieguši septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa, ievērojot bērnu intereses. 317. Civillikums reglamentē arī bērnu izcelšanās noteikšanu un sievietes un vīrieša tiesības šajā jomā. 318. Bērns, kas piedzimis sievietei pēc laulības noslēgšanas vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi vai laulības šķiršanu, ir uzskatāms par laulībā dzimušu. Bērns, kas piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306. dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau ir stājusies jaunā laulībā, ir uzskatāms par dzimušu jaunajā laulībā. Šajos gadījumos bijušajam vīram vai viņa vecākiem ir tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos. Tēva tieši izteikta vai ar neapšaubāmu darbību apstiprināta atzīšana, ka laulībā vai pēc tās izbeigšanās dzimušais ir viņa bērns, ir pietiekams pierādījums, ka dzimušais ir laulības bērns. Tēvs nevar to apstrīdēt arī tad, kad viņš ir devis piekrišanu bērna mākslīgai radīšanai. Pieņēmumu, ka bērns ir laulībā dzimis, t.i., ka bērna tēvs ir bērna mātes vīrs, var apstrīdēt tiesā. Līdz lietas izšķiršanai tiesā bērns atzīstams par dzimušu laulībā. Pieņēmumu, ka bērns ir dzimis laulībā, bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņš uzzinājis, ka bērns nav izcēlies no viņa. Tādas pašas tiesības ir arī bērna mātei. Pats bērns var apstrīdēt savu dzimšanu laulībā divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas. 319. Ārlaulībā dzimuša bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes noteikšanu ar tās brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas spriedumu. Paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot kopīgu pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai. Paternitātes atzīšana noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā. Ja ārlaulībā dzimuša bērna paternitāte nav atzīta ar pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai, paternitāti var noteikt tiesa, pieļaujot visus pierādījumu veidus, arī zinātniskus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt to. Prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī bērna miesīgais tēvs. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka sievietes bieži nav informētas par šīm normām, tādēļ, laicīgi nenokārtojot iepriekšējās laulības šķiršanu, nonāk situācijā, kad savu bērnu paternitāti var apstrīdēt tikai tiesā. 320. Kaut gan ārlaulībā dzimušo bērnu paternitāte tiek atzīta labprātīgi, vecākiem par to vienojoties, vīrieša vēlēšanās vai nevēlēšanās atzīt paternitāti ir noteicošā. Sievietei nav tiesību vienpusēji noteikt, kas ir viņas bērna tēvs, ja vīrietis tam nepiekrīt. Tādā gadījumā šis jautājums tiek risināts tikai tiesas ceļā, bērna mātei iesniedzot tiesā prasību par paternitātes noteikšanu. Šī tiesību norma ir īpaši nozīmīga, pieaugot to bērnu skaitam, kas dzimuši nereģistrētā laulībā (skatīt tabulu). Ārlaulībā dzimuši bērni Gads Ārlaulībā dzimuši bērni, % 1993 23,0 1994 26,4 1995 29,9 1996 33,1 1997 34,8 1998 37,1 1999 39,1 2000 40,3 321. Latvijas tiesību aktos nav noteikts, ka paternitāti var atzīt tikai juridiski brīvs vīrietis. Tas nozīmē, ka vīrietis, kas ir stājies laulībā, neatkarīgi no savas sievas piekrišanas ir tiesīgs atzīt paternitāti citai sievietei dzimušam bērnam. Sievas piekrišana šāda paternitātes noteikšanas gadījumā nav nepieciešama un iebildumi nav ņemami vērā. 322. Laulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc vecāku uzvārda. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi, bērnam saskaņā ar vecāku vienošanos dod tēva vai mātes uzvārdu. Ja vecāki nevar vienoties par bērna uzvārdu, to nosaka pēc bāriņtiesas lēmuma. Ārlaulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc bērna mātes uzvārda bērna dzimšanas laikā, ja paternitāte nav noteikta, reģistrējot bērna dzimšanu. Ja bērnam paternitāte noteikta, reģistrējot viņa dzimšanu, bērna uzvārdu nosaka tāpat kā laulībā dzimušam bērnam. 323. Latvijas tiesību aktos nepastāv jebkādas normas, kas norādītu uz vīrieša tiesībām vienpusēji pieņemt lēmumu jautājumos, kas saistīti ar bērnu skaitu ģimenē un to dzimšanas starplaikiem. Sievietes tiesības brīvi piekļūt informācijai, izglītībai un līdzekļiem, kas ļauj realizēt šīs tiesības sīkāk analizētas Konvencijas 12.panta iztirzājumā. Vienlīdzīgas tiesības būt par nepilngadīgas personas aizbildņiem, tiesības adoptēt 324. Atbilstoši Latvijas tiesību aktiem sievietei un vīrietim ir vienādas tiesības būt par nepilngadīgas personas aizbildņiem, ja šīm personām aizbildņa pienākuma pildīšanai ir vajadzīgās spējas un īpašības. Gan vīrietis, gan sieviete, kas iecelts par nepilngadīgā aizbildni, atbild par nepilngadīgā audzināšanu, gādā par aizbilstamo ar tādu pašu rūpību kā apzinīga māte vai tēvs. 325. Atbilstoši Civillikumam gan sieviete, gan vīrietis, kurš ir sasniedzis 25 gadu vecumu un ir 18 gadus vecāks par adoptējamo, var adoptēt bērnu, ja ir pamats uzskatīt, ka starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies vecāku un bērnu attiecības. Bērna tēvs var adoptēt savu ārlaulībā dzimušo bērnu, neievērojot noteikumus par adoptētāja minimālo vecumu un par astoņpadsmit gadu starpību; šādai adopcijai nepieciešama tikai otra laulātā piekrišana, kā arī bērna mātes vai aizbildņa piekrišana uz vispārēja pamata. 326. Laulātie bērnu var adoptēt kopīgi, vai to var darīt viens no viņiem. Persona, kas atrodas laulībā, var adoptēt tikai ar otra laulātā piekrišanu, izņemot gadījumus, kad otrs laulātais atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ. Savukārt vairākas personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar vienā un tajā pašā laikā adoptēt vienu un to pašu personu. 327. Lai adopcija noritētu bērna interesēs ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki, t.i., adoptētājs un pats adoptējamais, ja pēdējais nav jaunāks par divpadsmit gadiem, un bez tam, kamēr viņš nav vēl sasniedzis pilngadību, arī viņa vecāki vai aizbildņi; aizgādnībā esošas personas adopcijai nepieciešama aizgādņa piekrišana. Visu nepilngadīgo adopcijai ir nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka adopcija nenāks adoptējamam par ļaunu. Pēc ārvalstīs dzīvojošu personu lūguma nepilngadīgo var adoptēt ar tieslietu ministra iepriekšēju atļauju un tikai gadījumos, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi. 328. Civillikumā ir noteikts, ka tēvs un māte jau uz vecāku varas pamata ir savu nepilngadīgo bērnu dabiskie aizbildņi. Kad viens no vecākiem mirst, aizbildnība piekrīt otram bez bāriņtiesas apstiprinājuma. Kad viens no vecākiem mirst un otrs dodas jaunā laulībā, pēdējais paliek joprojām par savu agrākās laulības nepilngadīgo bērnu dabisko aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā mantu saskaņā ar mantojuma tiesību noteikumiem, kā arī izdot vai pienācīgi nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šeit nav paredzēti nekādi dzimuma ierobežojumi. 329. Abiem vecākiem ir tiesība testamentā iecelt aizbildņus saviem bērniem - kā jau esošiem, tā arī gaidāmiem. Ja testamentā aizbildņi nav iecelti vai ja ieceltos neapstiprina, vai ja viņi nav vairs dzīvi vai arī nevar pieņemt aizbildnību, nepilngadīgo bērnu tuvākiem radiniekiem nekavējoties jāgriežas pie attiecīgās bāriņtiesas ar lūgumu iecelt bērniem aizbildni. Par aizbildņiem bāriņtiesa izrauga no vienādi tuviem radiniekiem piemērotākos, bet, ja tuvākie izrādītos nepiemēroti, tad tālākos. 330. Civillikumā ir noteikti ierobežojumi personai būt par aizbildni. Par aizbildņiem nevar būt: personas, kas atrodas aizgādnībā; personas, kam jau reiz ar tiesas spriedumu atņemta vecāku vara un kas atceltas no aizbildnības nekārtīgas aizbildņa pienākumu izpildīšanas dēļ; personas, kas atzītas par maksātnespējīgiem parādniekiem; personas, ko vecāki vai vecvecāki testamentā noraidījuši no aizbildnības pār saviem palikušajiem nepilngadīgajiem; personas, kuru intereses acīm redzami runā pretim svarīgām aizbilstamā interesēm; tās bāriņtiesas locekļi, kura pārzina attiecīgo aizbildnību; ārvalstnieki, izņemot gadījumus, kad aizbildnību nodibina pār viņu valsts pilsoņiem; nepilngadīgas personas. Nekādi ierobežojumi personai būt par aizbildni, kas būtu saistīti ar tās dzimumu, nepastāv. 331. Ņemot vērā to, ka aizbildņa pienākums Latvijā ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla, Civillikumā ir uzskaitīti arī šie iemesli. Likumiskie atteikšanās iemesli ir šādi: valsts vai pašvaldības dienests, ar kuru grūti savienot aizbildņa pienākumus; lasīt vai rakstīt neprašana; vairāk kā sešdesmit gadu vecums; pārziņa pār trim aizbildnībām vai aizgādnībām vai kaut arī pār vienu, bet pār tādu, kas saistīta ar lielām pūlēm; liela ģimene; nabadzība; slimība, kas traucē pienācīgi izpildīt aizbildņa pienākumus; pārvietošanās citas bāriņtiesas iecirknī; bieža un ilga dienesta prombūtne vai tāds dzīvesvietas attālums no aizbildnības atrašanās vietas, kas apgrūtina aizbildņa pienākumu izpildīšanu. Personas, kas atsakās no aizbildnības, var atsaukties uz šiem iemesliem neatkarīgi no sava dzimuma. 332. Aizgādņus pār pilngadīgajiem pēc tiesas sprieduma ieceļ attiecīgā bāriņtiesa, kurai pirmajā kārtā par aizgādni ir jāieceļ aizgādnībā nododamā laulātais vai kāds no tuvākajiem radiniekiem, kā arī jāievēro tās personas pēdējās gribas rīkojums, kura atstājusi viņam mantojumu. Saskaņā ar Civillikumu aizgādņiem ir piemērojamas tās pašas prasības, kas aizbildņiem. Tātad arī šajā jomā nav paredzēti nekādi dzimuma ierobežojumi. 333. Latvijā pastāv arī audžuģimenes institūcija. Saskaņā ar Ministru kabineta Nr.211 (10.06.1997.) izdotajiem "Noteikumiem par audžuģimenēm" audžuģimene ir ģimene, kas nodrošina bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, īpašu valsts palīdzību un aizsardzību līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē. Audžuģimenes statusu ģimenei piešķir, ja tā ir izteikusi vēlēšanos kļūt par audžuģimeni un laulāto vecums ir no 21 līdz 60 gadiem. Izņēmuma kārtā audžuģimenes statusu var piešķirt vienai personai (audžuģimenes statusa saņemšanai vienai personai nav dzimuma ierobežojumu). 334. Bērnu intereses ir noteicošās: aizbildnības nodibināšana ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu, praksē ir gadījumi, kad aizbildni ieceļ tiesa; personu atzīšana par adoptētājiem un atzinuma došana, ka adopcija ir bērna interesēs ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu; izpilda analoģiskas funkcijas - audžuģimenes statusa piešķiršana ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu; vecāku, aizbildņu, audžuģimeņu pilnvarotie pārstāvēt un kārtot bērnu personīgās un mantiskās intereses. Laulāto vienlīdzīgas tiesības izraudzīties nodarbošanos un profesiju, kā arī izraudzīties laulības uzvārdu 335. Sievietes tiesības izraudzīties laulības uzvārdu jau ir aplūkotas iepriekš. Tiesības izraudzīties profesiju un nodarbošanos ir aplūkotas Konvencijas 10.panta analīzē. Bērnu saderināšanas un laulības aizliegums 336. Atbilstoši Latvijas tiesību aktu izpratnei saderināšanās ir savstarpējs solījums doties laulībā. Tas izslēdz bērnu saderināšanu, jo šo solījumu nevar dot ne nepilngadīgā aizbildņi, ne citas personas. Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu. 337. Kā jau iepriekš minēts, Latvijā ir noteikts minimālais laulībā stāšanās vecums un laulības, kas noslēgtas pirms šī vecuma sasniegšanas ir atzīstamas par spēkā neesošām. 338. Latvijā ir obligāta laulības reģistrācija civilstāvokļa aktos. Atbilstoši Civillikumam Latvijā laulāt drīkst dzimtsarakstu nodaļas pārzinis un likumā norādīto konfesiju (ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu)) garīdznieki, kuriem ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja veikt šādu ceremoniju. Garīdznieki par katru noslēgtu laulību četrpadsmit dienu laikā laulību reģistram vajadzīgās ziņas piesūta tai dzimtsarakstu