14. Article

"(..) Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no (..) valodas, (..) valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai mazākumtautībai, (..) vai cita stāvokļa." Pirms lēmuma pieņemšanas Tiesa atzīst, ka Konvencijas 34. pants dod tiesības privātpersonām uzskatīt, ka pats likums pārkāpj viņu tiesības, pat ja likums nav ticis tieši piemērots pret konkrētajām personām, ja pastāv tieši draudi, ka likums var tikt pret viņām piemērots (skat., piem., Jonhston un citi pret Īriju, 1986.gada 18.decembra spriedums, sērija A nr. 112, 21. lpp. 42. § un Dudgeon pret Apvienoto Karalisti, 1981. gada 22. oktobra spriedums, sērija A nr. 142, 18.-19. lpp. 41. §, un Norris pret Īriju, 1988.gada 26.oktobra spriedums, sērija A nr. 142, 15. lpp. 31.§).Tomēr Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. paragrāfu prasītāji nevarēja griezties Tiesā, neizmantojot visas iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas atbilstoši vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem. Šīs normas galvenais mērķis ir dot iespēju līgumu parakstījušām valstīm izskatīt un labot pret valstīm vērstās sūdzības par tiesību pārkāpumiem, pirms lietas nonāk Tiesā. (skat. Selmouni pret Franciju [GC], nr. 25803/94, 74. §, CEDH 1999-V).Turklāt Konvencijas 35. panta 1. paragrāfs nosaka, ka ir jāizmanto tikai efektīvas un adekvātas jautājuma atrisināšanas iespējas - tādas, kas tieši var apmierināt iesniegtās sūdzības (skat. piemēram, Remlī pret Franciju, 1996. gada 23. aprīļa spriedums, Lēmumu un spriedumu krājums 1996-II, 571.lpp.,33 §). Šajā lietā Tiesa konstatē, ka situācija, par kuru sūdzas prasītāji, nebalstās uz valsts varas pārstāvju individuālo vēršanos pret viņiem, bet ir Izglītības likuma teksta rezultāts. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka Satversmes tiesas likuma 19.2. pants, kas ir ieviests ar 2000. gada 30. novembra likumu un kas ir stājies spēkā 2001. gada 1. jūlijā, dod iespēju privātpersonām iesniegt sūdzību pret "tiesību normām, kas neatbilst augstākā juridiskā spēka tiesību normai", ja tās "aizskar viņu Satversmē noteiktās pamattiesības". Tiesības uz izglītību ir pamattiesības, kuras aizsargā Latvijas Satversme (112. pants). Tiesa arī uzsver, ka Satversmes 85. pants un Satversmes tiesas likuma 32. pants dod tiesības Satversmes tiesai atzīt par spēkā neesošu likumu vai citu aktu, ja tā uzskata, ka tas neatbilst Satversmei vai augstākā juridiskā spēka tiesību normai un ka Satversmes tiesa jau ir izmantojusi savas tiesības, izskatot deviņas privātpersonu iesniegtās sūdzības. Sūdzību iesniegšana Latvijas Satversmes tiesai ir iekšējā jautājuma risināšanas iespēja, lai labotu šo augšminēto situāciju. Citiem vārdiem sakot, ja ieinteresētā persona apstrīd Latvijas likumu vai citu aktu vai to daļas kā neatbilstošu Konvencijai un ja Latvijas Satversme garantē piesauktās tiesības, lietai jābūt izskatītai Satversmes tiesā pirms tās iesniegšanas Eiropas Cilvēktiesību tiesā. No lietas dokumentiem var secināt, ka prasītāji neapstrīdēja izglītības likuma normu atbilstību Satversmei, izmantojot konstitucionālās sūdzības iesniegšanas tiesības Satversmes tiesā, un viņi arī neminēja nekādus iemeslus, kas apšaubītu šīs procedūras efektivitāti. Tiesa uzskata, ka prasītājiem ir pieejamas iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas, ko viņi nav izmantojuši. No tā izriet, ka sūdzības ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. un 4. paragrāfiem sakarā ar iekšējo jautājuma atrisināšanas iespēju neizmantošanu. Sūdzības, kas balstās uz Konvencijas 13. pantu Prasītāji sūdzas, ka Latvijas likumdošanā nav efektīvas iekšējās pārsūdzības iespējas, kas labotu sūdzības, balstītas uz Konvencijas 3. un 14. pantu un 1. protokola 2. pantu. No tā izriet, ka prasītāji sevi uzskata par Konvencijas 13. panta pārkāpuma upuriem; augšminētais pants tiek formulēts šādi: "Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus." Tiesa atgādina, ka 13. pantā netiek prasīta pārsūdzība, kurā tiktu izvērtēta valsts likumu kā tādu atbilstība Konvencijai (skat,. piem., Gustaffson pret Zviedriju, 1996.gada 25. aprīļa spriedums, Krājums 1006 - II 660.lpp., 70§, Les Saints Monasteres pret Grieķiju, 1994.gada 9. decembra spriedums, sērija A nr. 301-A, 39.lpp.,90 § un Gaiduks un citi pret Ukrainu (dec.), nr. 45528/99 un citi, CEDH 2002-...) Turklāt Tiesa atzīmē, ka prasītāju rīcībā ir iekšējā pārsūdzības iespēja, kuru viņi nav izmantojuši (skat. augšā). No tā izriet, ka šī sūdzība ir jānoraida kā acīm redzami nepamatota saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. un 4. paragrāfiem. Balstoties uz šo, Tiesa vienbalsīgi pasludina prasību par nepieņemamu Soren Nielsen Christos Rozakis Tiesas sekretārs Priekšsēdētājs /paraksts/ /paraksts/ Ārlietu ministrijas tulkojums