1. Article

Valdība Valdība atzīst iejaukšanās faktu prasītāja tiesību izamantošanā brīvi paust savus uzskatus. Tomēr tā apgalvo, ka šī iejaukšanās ir savienojama ar Konvencijas 10. panta 2. daļu. Pirmkārt, Valdība uzskata, ka šīs iejaukšanās gadījums bija "likumā paredzēts" - Civillikuma 2352-a pants, kas atbilst pieejamības un paredzamības nosacījumiem, kuri raksturo jēdzienu "likumība" Konvencijas 10. panta 2. daļas izpratnē. Tai skaitā augšminētais pants ( CL 2352-a) nosaka autoram precīzu pienākumu pierādīt citas personas godu un cieņu aizskarošo ziņu patiesumu; tātad sūdzības iesniedzējs varēja bez grūtībām regulēt savu rīcību. Otrkārt, Valdība izsaka viedokli, ka iejaukšanās bija likumīgs mērķis aizsargāt I.B. tiesības un cieņu. Valdība arī apgalvo, ka apstrīdamā iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", proti, proporcionāli izvirzītajam likumīgam mērķim. Šajā sakarā valdība pasvītro, ka tiesas lēmuma piedzīt no sūdzības iesniedzēja mantisko kompensāciju nebija mērķis ierobežot sūdzības iesniedzēja tiesības brīvi izplatīt informācijas un idejas, bet aizsargāt citu personu pret viņas godu un cieņu aizskarošu nepatiesu apgalvojumu izplatīšanu. To skaitā Valdība atsaucas uz īpaši plašu vērtējuma telpu, kas ir atstāta nacionālajām jurisdikcijām lietas faktisko apstākļu novērtējuma jomā; Valdība uzskata, ka Latvijas tiesu pieņemto lēmumu iemesli šajā gadījumā ir pietiekami pamatoti, lai konstatētu apstrīdamo apgalvojumu melīgo vai neprecīzo raksturu. Tādā veidā Kurzemes apgabaltiesa uzsvēra savā 1999. gada 11. novembra tiesas lēmumā, ka varas pārstāvji, kas tiesīgi to darīt, nav sodījuši I.B. par pieļautajām likumībām. Valdība atzīst, ka patiešām savās 1998. gada 6. un 29. janvāra vēstulēs vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs un Kurzemes tiesu apgabala prokuratūra atzina vairāku pastāvošās likumdošanas neievērošanas gadījumu esamību; tomēr neviena no minētajām valsts institūcijām nav atzinusi I.B. darbību kā nelikumīgu vai saukusi viņu pie kriminālatbildības. Turklāt no lēmuma var secināt, ka vēstules, kuras saņēma sūdzības iesniedzējs no valsts varas pārstāvjiem, neapstiprināja 1997. gada 29. novembra rezolūcijā ietverto informāciju, un jebkurā gadījumā šīs vēstules tika saņemtas tikai pēc augšminētās rezolūcijas publikācijas. Turklāt sūdzības iesniedzējam nav izdevies pierādīt sava apgalvojuma precizitāti par to, ka "[I.B.] parakstīja dokumentus, lēmumus un nelikumīgas izziņas, tādā veidā veicinot nelikumīgu būvniecību kāpu joslā". Valdība šajā sakarā pasvītro, ka saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 26. panta 1. daļu visi lēmumi pagasta padomes līmenī tiek pieņemti koleģiāli, un vadītājs tikai tos paraksta. Tātad I.B. nevar vienpersonīgi pieņemt lēmumu. Bet sūdzības iesniedzējs ir vērsies nevis pret pagasta padomi kā juridisku personu un varas institūciju, bet I.B. kā fizisko personu. Visbeidzot, Valdība pasvītro, ka sūdzības iesniedzējam uzliktie Latvijas jurisdikcijas pienākumi ir restitutio in integrum principa izpilde tādā mērā, ka atsaukuma publikācija un mantiskās kompensācijas piedziņa ir spējīgas atlīdzināt kaitējumu. To skaitā nosakot kompensācijas apmēru, tiesas rūpīgi izvērtēja visus pastāvošos apstākļus un tieši avīzes "Talsu Vēstis", kurā tika publicēta apstrīdamā rezolūcija, lasītāju skaitu un šī dokumenta publicitāti. Turklāt tiesas ņēma vērā I.B. speciālo stāvokli savā pagastā kā ilggadējo pagasta padomes vadītāju. Viņas gods tika nopietni aizskarts, un apgalvojums par viņas nelikumīgo rīcību faktiski nozīmēja, ka viņa zaudēja savu vēlētāju uzticību. Valdība atzīst, ka pieņemamās kritikas robežas ir lielākas politiķim, kas darbojas kā valsts pārstāvis, nevis kā vienkārša privātpersona, un ka politiskai amatpersonai piešķirtās tiesības uz viņas goda un cieņas aizsardzību ir jālīdzsvaro ar brīvu politisko diskusiju interesēm. Tomēr, pat ņemot vērā šo principu, sūdzības iesniedzējs pārsniedz pieņemamās kritikas robežas. Bez tam Valdība atzīmē, ka sūdzības iesniedzēja paustie apgalvojumi pret I.B. īstenībā nozīmē, ka I.B. ir veikusi kriminālsodāmu darbību atbilstoši bijušā Kriminālkodeksa 163. pantam par profesionālo nolaidību. Tomēr pret I.B. netika ierosināta krimināllieta pēc šī panta, ne arī viņa tika notiesāta par kriminālsodāmu darbību. Beidzot, Valdība lūdz Tiesu ņemt vērā izskatāmās lietas iejaukšanās stingrības pakāpi. Valdība uzsver, ka I.B. varēja iesniegt sūdzību krimināllietas ierosināšanai saskaņā ar bijušā Kriminālkodeksa 127. pantu. Bet I.B. iesniedza civilprasību, prasot tikai apstrīdamo apgalvojumu atsaukšanu un mantisko kompensāciju. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, valdība secina, ka izskatāmā iejaukšanās ir proporcionāla leģitīmajam mērķim un ka tā nav Konvencijas 10. panta pārkāpums.