2. Article

Sūdzības iesniedzējs Sūdzības iesniedzējs apstrīd Valdības vērtējumu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka 1997. gada 29. novembra rezolūcijā paustais apgalvojums par I. B. atbilst patiesībai un ka sūdzības iesniedzējam piespriestā mantiskā kompensācija, sods ir pretrunā Konvencijas 10. panta 2. daļai. Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs pasvītro, ka, būdama Mērsraga pagasta padomes vadītāja, I.B. parakstīja dokumentus par būvniecības darbiem kāpu aizsargjoslā. Šis fakts netika atspēkots ne nacionālo tiesu lēmumos, ne arī Latvijas valdības novērojumos, prasītājs paziņo, ka viņš nesaprot, uz ko balstās fakts par šo ziņu neprecizitāti. Turklāt, pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem, tas ir izpildījis pienākumu pierādīt esošo apgalvojumu patiesumu, iesniedzot tiesās I.B. parakstīto dokumentu kopijas, kā arī valsts amatpersonu vēstules, kurās tiek atzīti Mērsraga pagasta padomes pieļautie likumpārkāpumi, un minot I.B. kā atbildīgo amatpersonu. Sūdzības iesniedzējs izsaka savu izbrīnu par faktu, ka Latvijas tiesas neņem vērā visus šos dokumentus, kurus sūdzības iesniedzējs uzskata par pilnīgi pārliecinošiem. Sūdzības iesniedzējs arī kritizē galvenos iemeslus, kurus izmantoja Latvijas tiesa, zinot faktu, ka augšminētie oficiālie secinājumi tika izsniegti un saņemti tikai pēc apstrīdamās rezolūcijas publikācijas. Pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem, šis fakts neietekmē strīda būtību. Latvijas likums neprasa, lai publicēto informāciju autoram būtu pierādījumi jau publikācijas brīdī. Likums vienīgi prasa, lai informāciju autors pierāda to patiesumu, ko sūdzības iesniedzējs arī izdarījis. Otrkārt, sūdzības iesniedzējs atzīst, ka apstrīdamā rezolūcija vērsās pret I.B. kā indivīdu, bet ne pret pagasta padomi, kas ir juridiska persona un atbildīga par vides problēmu vietējo pārraudzību. Turklāt sūdzības iesniedzējs atgādina, ka likums "Par pašvaldībām" nodod pagastu padomes vadītājam plašas darbības un iejaukšanās pilnvaras, lai cīnītos attiecīgā pagasta teritorijā pret esošām nelikumībām. Pagasta padomes vadītājs ir politiķis, kurš saņem algu, un kā algota amatpersona tiek pakļauta sabiedrības stingrai un uzmanīgai kontrolei; vadītājam ir arī pienākums pret sabiedrību. Pilsoņi ievēl municipālās padomes, un viņiem ir tiesības paust savas domas par padomes darbību. Šajā sakarā, atsaucoties uz lēmumu Oberschlick c. Autriche (no2) (1997. gada 1. jūlijs, krājums 1997-IV, 1275.lpp. 29§), sūdzības iesniedzējs atgādina, ka pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas attiecībā uz politiķi, kas darbojas kā valsts pārstāvis, nevis kā vienkārša privātpersona. Īsumā - sūdzības iesniedzējs ir devis pozitīvu ieguldījumu Latvijas sabiedrības politiskā attīstībā, brīdinot pilsoņus par politiķi, "kas neatbilst tiesiskās un demokrātiskās sabiedrības principiem". Sūdzības iesniedzējs uzsver, ka apstrīdamā rezolūcija tika pieņemta kompetenču ietvaros, kuras tika piešķirtas likuma "Par vides aizsardzību" 13. un 47. pantos. Būdama nevalstiska organizācija, kas darbojas šajā jomā, tā tikai pildīja savu "sargsuņa" lomu, izsakot savu viedokli par vides aizsardzības problēmām, kas nodarbina sabiedrības domu. Sūdzības iesniedzējs uzsver, ka pat pirms apstrīdamās rezolūcijas pieņemšanas lielākie Latvijas laikraksti publicēja ļoti kritiskus rakstus par likuma pārkāpumiem Mērsraga pagasta piekrastes kāpu joslā. Tomēr tieši augšminētās rezolūcijas publikācija pamudināja Latvijas varas pārstāvjus sākt izmeklēšanu, atklāt nelikumības, izbeigt tās, aizsargājot pilsoņu tiesības uz veselīgu vidi. Beidzot sūdzības iesniedzējs atzīst, ka savā Rezolūcijā tas kvalificē I.B. rīcību kā "nelikumīgu"; tomēr sūdzības iesniedzējs neuzskata, ka šī vārda lietošana ir pārsniegusi pieļaujamās kritikas robežas. Šajā sakarā prasītājs vēlreiz atgādina par kompetentu Latvijas amatpersonu secinājumiem, kuros konstatēts, ka I.B. vadītā pašvaldība nav ievērojusi likuma prasības; tātad likumu neievērošana ir pēc definīcijas nelikumīga darbība. Turklāt sūdzības iesniedzējs atgādina, ka "nelikumības" jēdziens neparedz lietas ierosināšanu pret likuma pārkāpēju. Jebkurš Latvijas pilsonis un a fortiori jebkura nevalstiska orgānizācija, kas specializējas vides aizsardzības jomā, var secināt, ka Mērsragā likuma prasības netika pildītas un notika nelikumības. Kas attiecas uz Valdības tēzi, ka apstrīdamais apgalvojums īstenībā bija domāts kā apvainojums kriminālsodāmā darbībā. Tāda tiesību brīvi paust savus uzskatus uztvere būtu pārāk ierobežojoša, un tā acīmredzami nesakrīt ar "demokrātiskās sabiedrības reālo vajadzību". Ņemot vērā augšminēto, prasītājs atzīst, ka iejaukšanās viņa tiesību īstenošanā brīvi paust savus uzskatus nebija atbilstoša noteiktam leģitīmajam mērķim un ka viņa gadījumā tika pārkāpts Konvencijas 10. pants. B. Tiesas novērtējums Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu argumentus kopumā, šī sūdzība uzstāda faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā sūdzības izskatīšanas posmā, bet tie prasa padziļinātu izskatīšanu; no tā ir secināts, ka šī sūdzība netiek uzskatīta par nepamatotu atbilstoši Konvencijas 35. panta 3. daļai. Nekāds cits nepieņemamības iemesls netika atklāts. Balstoties uz šo, tiesa vienbalsīgi pasludina sūdzības atlikušo daļu par pieņemamu, paturot tiesības lietu izskatīt pēc būtības. Soren Nielsen Christos Rozakis Tiesas sekretārs Priekšsēdētājs /paraksts/ /paraksts/ Ārlietu ministrijas tulkojums