3. Article

Normas, kas nosaka zaudējumu atlīdzību par nepatiesu apgalvojumu publikāciju Saskaņā ar Civillikuma 2352.a pantu jebkurai personai, par kuru parādās goda un cieņas aizskaroši apgalvojumi, ir tiesības iesniegt prasību tiesā, pieprasot, lai ziņu autors tās oficiāli atsauktu, ja viņš nevar pierādīt šo ziņu atbilstību patiesībai. Gadījumā, ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, šīs ziņas arī jāatsauc tādā pašā veidā. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Visos citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Turklāt, ja personas godu un cieņu prettiesiski aizskar mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad vainīgai personai jādod upurim atlīdzība (mantiska kompensācija). Šīs kompensācijas apmēru nosaka tiesa. 1993. gada 25. oktobra Augstākās tiesas Plēnuma lēmums Nr. 9 sniedz tiesām skaidrojumus par Civillikuma 2352.a panta piemērošanu. Lēmumā noteikts, ka, izskatot lietu pēc būtības, tiesai vispirms jānoskaidro, vai apstrīdamā informācija ir izplatīta; pēc tam - vai informācija ir goda un cieņas aizskaroša attiecīgajai personai; beidzot vai tā atbilst patiesībai. Apgalvojums "ir godu un cieņas aizskarošs" personai, ja tas mazina personas godu un cieņu visas sabiedrības vai atsevišķu personu acīs. Katrā atsevišķā gadījumā tiesai jāņem vērā lietas īpašie apstākļi un "vispāratzītās ētikas un morāles normas". Ja atbildētājs pierāda savu apgalvojumu patiesīgumu, prasība ir jānoraida. Turpretim, ja atbildētājs nesniedz pierādījumus, viņam piespriež mantisko kompensāciju, kuras apmēru nosaka tiesa, balstoties uz vairākiem kritērijiem (apstrīdamo apvainojumu izplatīšanas publiskums un plašums, aizskāruma smagums pret personu, pušu personības utt.). Lēmums precizē, ka ziņu autora civilatbildība nav atkarīga no viņa kļūdas vai vainas. Labticības izņēmums tiek noraidīts civillietās. Apstrīdamās rezolūcijas publicēšanas laikā spēkā esošā Kriminālkodeksa 127. pants paredzēja kriminālatbildību par neslavas celšanu. Par neslavas celšanu, ja tā izdarīta publiski vai presē, Kriminālkodekss paredzēja divus gadus brīvības atņemšanu vai naudas sodu. Krimināllieta par Kriminālkodeksa 127. pantā paredzēto noziegumu varēja tikt ierosināta tikai pēc cietušā sūdzības (Kriminālprocesa kodeksa 111. pants). 4. Profesionālā nolaidība Saskaņā ar bijušā Kriminālkodeksa 163. pantu profesionālā nolaidība tiek definēta kā "[amat]personas pienākumu nepildīšana vai nevērīga, neapzinīga, birokrātiska savu pienākumu pildīšana, kas nodarījusi būtisku kaitējumu valsts vai sabiedriskajām interesēm vai pilsoņu tiesībām un interesēm, ko aizsargā likums". Par šo pārkāpumu Kriminālkodekss paredzēja trīs gadus brīvības atņemšanu vai naudas sodu. SŪDZĪBA Pamatojoties uz Konvencijas 10. pantu, sūdzības iesniedzējs sūdzas, ka tiesas lēmums par mantiskās kompensācijas piedziņu, par rezolūcijas, kas skar jutīgu sabiedrības dzīves problēmu, publikāciju labā ticībā ierobežo tiesības brīvi paust savus uzskatus un tiesības izplatīt informāciju. Sūdzības iesniedzējs īpaši pasvītro, ka valsts kontrolējošās institūcijas konstatēja rezolūcijā ietverto apgalvojumu patiesumu un ka lietu turpināja izmeklēt. TIESISKAIS PAMATOJUMS Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tiesas lēmums par zaudējumu mantiskās kompensācijas piedziņu ir pretrunā viņa tiesībām brīvi paust savus uzskatus, kuras garantē Konvencijas 10. pants, kura teksts tiek formulēts šādi: "1. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses (..).(..) "2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, aizsargājot sabiedrisko kārtību un nepieļaujot noziegumus, aizsargājot veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, lai nepieļautu konfidenciālās informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti." A. Pušu argumentācija