116. Article — , gan Konvencijas 10. pants paredz, ka

personas tiesības iegūt informāciju var tikt ierobežotas, citastarp arī tāpēc, lai aizsargātu valsts drošību. Pamatots ir ģenerālprokurora viedoklis, ka tiesība - pieeja valsts noslēpumam - nav jebkura cilvēka tiesība, tā ir speciāla tiesība, kuru var iegūt tikai konkrēta persona uz noteiktu laiku un kuras iegūšana saistīta ar valsts pamatpienākumu - nacionālās drošības garantēšanu. Saskaņā ar likuma "Par valsts noslēpumu" 2. panta pirmo daļu "valsts noslēpums ir tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm". Minētā panta trešā daļa paredz, ka "valsts noslēpuma objekts ir informācija (ziņa, ziņu kopums) jebkurā tehniski iespējamā tās fiksēšanas veidā, kura saskaņā ar šo likumu ir atzīta vai var tikt atzīta par valsts noslēpumu, kā arī materiāls objekts, priekšmets, viela vai elektromagnētiskais lauks, kas ietver, uzglabā, uzkrāj vai atspoguļo informāciju, kura likumā noteiktajā kārtībā atzīta par valsts noslēpumu". Noteikumos Nr. 226 ir uzskaitīti valsts noslēpuma objekti un noteikta to slepenības pakāpe. Tādējādi ierobežojumi personas tiesībām iegūt tādu informāciju, kas ir valsts noslēpums, noteikti ar likumu vai pamatojoties uz to. Šiem ierobežojumiem ir leģitīms mērķis - valsts drošības aizsardzība. Šādi ierobežojumi ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, tie nodrošina pienācīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm. Tas izriet arī no citu demokrātisko valstu pieredzes. Gan Eiropas Savienības, gan NATO dokumenti paredz noteiktas klasificētas informācijas kategorijas, pieeja kurām tiek ierobežota. Analogi ierobežojumi noteikti arī daudzu demokrātisko valstu likumos. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka personai ir "tiesības un likumiskās intereses" iegūt tādu informāciju, kas ir likumā noteiktā kārtībā atzīta par valsts noslēpumu. Likums "Par valsts noslēpumu" pamatoti garantē valstij ekskluzīvas īpašuma tiesības uz valsts noslēpuma objektiem un noteic, ka tie ir īpašā valsts aizsardzībā. Izvēloties pasākumus, lai īstenotu šo aizsardzību, valstij ir visai plaša rīcības brīvība. 3. Nav pamatots iesniedzēja viedoklis, ka atteikums izsniegt speciālo atļauju skar viņa tiesības uz darbu, kas esot attiecināmas uz Satversmē aizsargātajām cilvēktiesībām. Satversme tieši negarantē tiesības uz darbu. Tomēr Satversmes 106. panta pirmais teikums garantē ikvienam "tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai". Analogas normas ietvertas arī citu valstu konstitūcijās, piemēram, Portugāles Republikas Konstitūcijas 47. pantā, Spānijas Karalistes Konstitūcijas 35. pantā, Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 12. pantā. Tiesības brīvi izvēlēties darbavietu nozīmē arī tiesības saglabāt esošo darbavietu. Šī pamattiesība aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas šo izvēles brīvību ierobežo. Taču šīs tiesības var ierobežot likumā noteiktā kārtībā tajos gadījumos, kad to prasa ļoti svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un tiek ievērots samērīguma princips (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 1997. gada 8. jūlija spriedumu lietā Nr. 1 BvR 1934/93, BverfGE 96, 189). Likums "Par valsts noslēpumu" paredz, ka gadījumā, ja personai netiek izsniegta speciālā atļauja, tas ir pietiekams pamats, lai atteiktu tai pieņemšanu darbā, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai aizsardzību, bet, ja amatpersonai vai darbiniekam tiek anulēta speciālā atļauja vai arī netiek pagarināts speciālās atļaujas termiņš, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst ieņemamajam amatam, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību. Šāda persona no ieņemamā amata (dienesta) ir nekavējoties atbrīvojama vai arī pārceļama darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu. Tādējādi atteikums izsniegt speciālo atļauju liedz personai ne vien pieeju konkrētai informācijai, bet arī tiesības izvēlēties vai saglabāt darba vietu. Arī Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības izvēlēties nodarbošanos un darba vietu var tikt ierobežotas Satversmes 116. pantā paredzētajos gadījumos un kārtībā, proti, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Valsts drošības intereses prasa, lai pieeja valsts noslēpumam būtu tikai personām, kuru personiskās īpašības nepieļautu risku, ka valsts noslēpums varētu tikt izpausts. No vienas puses, kopumā šādi ierobežojumi ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un tie nodrošina pienācīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda interesēm. Arī citās demokrātiskajās valstīs, tostarp NATO dalībvalstīs, personām tiek izvirzītas augstas prasības speciālo atļauju saņemšanai darbam ar klasificēto informāciju. Tā NATO dokumenta Nr. C-M(2002)49 "Vienošanās starp Ziemeļatlantijas bloka valstīm par informācijas drošību" (Agreement between the parties to the North Atlantic treaty for the security of information) 11. pantā noteikts, ka "personāla izvēles process jāplāno tā, lai varētu izvērtēt, vai kādai personai - ņemot vērā tās lojalitāti un uzticamību - var piešķirt tiesības uz sākotnēju un arī ilgstošu piekļūšanu klasificētajai informācijai, lai nerastos nevajadzīgs risks". No otras puses, attiecībā uz katru konkrēto personu šādi ierobežojumi ir pieļaujami tikai tad, ja atteikums izsniegt speciālo atļauju ir pietiekami pamatots. Katrai personai, kura atbilst likumā paredzētajiem kritērijiem, ir tiesības izvēlēties arī tādu darba vietu, kurā tā saskaras ar klasificēto informāciju, kā arī saņemt speciālo atļauju. Arī NATO direktīvā Nr. AC/35-D/2000 "Direktīva par personāla drošību" (Directive on Personnel Security) noteikts, ka NATO vai kompetentai valsts institūcijai jāizvērtē visa pieejamā informācija par kādu personu, lai noteiktu, vai tai piešķirt pārbaudes sertifikātu vai ne. Norādes uz potenciālām ietekmēšanas iespējām vien nav par iemeslu sertifikāta nepiešķiršanai. Ja personas lojalitāte, uzticamība nav apšaubāma, tad sertifikātu var arī piešķirt. Taču NATO vai kompetentai valsts amatpersonai jāizvērtē riska pakāpe katrā atsevišķā gadījumā, lai nolemtu, vai sertifikātu var izsniegt. 4. Satversme tieši neparedz vienlīdzīgas tiesības Latvijas pilsoņiem ieņemt valsts amatus, kā tas ir noteikts Portugāles Republikas, Vācijas Federatīvās Republikas un arī vairāku citu valstu konstitūcijās. Piemēram, Portugāles Republikas Konstitūcijas 47. panta otrā daļa paredz, ka "visiem pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības ieņemt amatus valsts sektorā, parasti konkursa kārtībā". Tomēr no Satversmes 91. panta izriet valsts pienākums nodrošināt personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, vienlīdzīgu pieeju darbam publiskajā sektorā, tostarp amatiem valsts dienestā un valsts civildienestā. Tas nenozīmē, ka valstij jānodrošina šādi amati visiem, kas to vēlas. Taču personām pieeja šiem amatiem nodrošināma pēc objektīviem kritērijiem. Ikvienai personai, kam ir attiecīga kvalifikācija un personiskās īpašības, ir tiesības un likumiskās intereses vienlīdzīgi ar citām personām pretendēt uz vakantajiem amatiem valsts sektorā, arī amatiem, kas saistīti ar darbu ar valsts noslēpumiem. 5. Lai arī SAB direktoru apstiprina Saeima un viņam ir zināma neatkarība, bet ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona, tomēr pamatots ir iesniedzēja viedoklis, ka SAB direktoru un ģenerālprokuroru nevar uzskatīt par tādām institūcijām, kas atbilst apzīmējumam "tiesa", proti, par neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas izskata lietu. Tādā aspektā šis jēdziens tulkojams sasaistē ar Satversmes 6. nodaļu. Tādējādi apstrīdētā likuma "Par valsts noslēpumu" norma ierobežo Satversmes 92. pantā noteiktās pamattiesības. Satversmes 116. pantā Satversmes 92. pants nav minēts, tomēr tas nenozīmē, ka Satversmes 92. pantā noteiktajām pamattiesībām nevar noteikt absolūti nekādus ierobežojumus. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī Satversmes 116. pantā neminētās pamattiesības var ierobežot, lai aizsargātu citas Satversmē garantētās vērtības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā nr. 2002-04-03). Satversmes 92. pantā noteiktajām personas pamattiesībām var noteikt ierobežojumus, lai aizsargātu citas Satversmē garantētas vērtības, tostarp citu personu pamattiesības, demokrātisku valsts iekārtu un valsts drošību. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kā to pamatoti atbildes rakstā norāda Saeima, ir atzinusi, ka tiesības griezties tiesā nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Šādi ierobežojumi ir pieļaujami, jo pati šo tiesību būtība prasa valsts noteiktu regulējumu. Taču ir jābūt leģitīmam mērķim, kura dēļ attiecīgie ierobežojumi uzlikti, kā arī tiem jābūt samērīgiem ar mērķi, ko valsts vēlējusies sasniegt [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās "Golders pret Lielbritāniju" (Golder v. the United Kingdom) un "Fogertijs pret Lielbritāniju" (Fogarty v. the United Kingdom)]. Vērtējot, vai šie ierobežojumi ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, jāņem vērā, ka personas pārbaudes materiāli atbilstoši apstrīdētajai Noteikumu Nr. 226 normai tiek klasificēti kā konfidenciāli un tādējādi atzīstami par valsts noslēpumu, jo pārbaudē var tikt izmantoti operatīvās darbības pasākumi, kuru saturs un kuros iesaistītās personas saskaņā ar likumu arī ir valsts noslēpums. Pieļaujot, ka pārbaudāmā persona iepazīstas ar šiem materiāliem pilnībā, var tikt nodarīts būtisks kaitējums operatīvo darbinieku konfidencialitātei un rezultātā šie darbinieki turpmāk nevarētu pildīt savus pienākumus. Šajā gadījumā valsts interesēm kopumā nodarītais kaitējums būtu daudz lielāks nekā atsevišķu personu tiesību ierobežojums, liedzot tām pieeju valsts noslēpumam. Izvērtējot ierobežojumu proporcionalitāti, jāņem vērā arī tas, ka personai ir zināmas iespējas pārsūdzēt atteikumu, tostarp neatkarīgas institūcijas augstai amatpersonai - ģenerālprokuroram. Tomēr jāņem vērā arī, ka Satversmes 89. pants un Konvencijas 13. pants prasa, lai valsts personas pamattiesībām nodrošinātu aizsardzību, kas ir "tik efektīva, cik iespējams" [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Golders pret Lielbritāniju" (Golder v. the United Kingdom)]. It īpaši, ja personai tiek atteikta tās tiesību aizstāvība tiesā, nepieciešams, lai alternatīvā procedūra būtu izsvērta un dotu iespēju personai realizēt savu tiesību aizsardzību maksimāli augstā līmenī. Likuma "Par valsts noslēpumu" 10. panta pirmā daļa paredz: "Ja tiek lemts jautājums par speciālo atļauju izsniegšanu konkrētām personām, likumā noteiktajā kārtībā šo personu pārbaudi veic valsts drošības iestādes, kuras noskaidro un sniedz atzinumu par to, vai nepastāv šā likuma 9. panta trešajā daļā noteiktie ierobežojumi." Tomēr kārtība, kādā tiek pieņemts lēmums par speciālās atļaujas izsniegšanu vai atteikšanos to izsniegt, tostarp speciālas garantijas, pārbaudāmajai personai likumā nav noteiktas. Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCB) vēstulē iesniedzējam pamatoti norāda, ka VCB nav pieejami pārbaudes lietu materiāli un nav iespējams izvērtēt faktus pēc būtības, tomēr no līdzīga rakstura sūdzībām VCB secinājis, ka pastāvošā kārtība, kad SAB atzinums ir pietiekams, lai neļautu cilvēkam strādāt konkrētos amatos iekšlietu struktūrās, un pārsūdzības kārtība ir diezgan formāla, ļauj vienkārši no amatiem atbrīvot nevēlamus cilvēkus un viņiem ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības. Arī iesniedzējs uzsvēris, ka nedz SAB direktors, nedz ģenerālprokurors nav uzklausījis viņa paskaidrojumus. Turklāt attiecībā uz iesniedzēju šaubas par atteikuma pamatotību var radīt arī tas, ka SAB direktors mainījis atteikuma formulējumu. Šāda kārtība nesamērīgi ierobežo pārbaudāmās personas tiesības, rada šaubas par pieņemto lēmumu objektivitāti un nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika. Kā Satversmes tiesa secinājusi vairākos spriedumos, no šā panta izriet virkne tiesiskas valsts principu, tostarp taisnīguma princips. Savukārt taisnīguma princips ietver prasības, kas nepieciešamas taisnīgai lietu izskatīšanas procedūrai, un viena no šādām prasībām ir audiatur et altera pars. Tas nozīmē, ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt savu viedokli attiecīgajā jautājumā, tas ir, tiesības tikt uzklausītām izskatāmajā lietā. Jēdziens "taisnīga tiesa" ietver sevī arī pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā lieta tiek izskatīta. Tas nenozīmē, ka tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu nepastāv arī ārpus tiesām, administratīvajā procesā un gadījumos, ja tas nav noteikts normatīvajos aktos. Satversmes 92. pants paredz gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt attiecīgas procesuālās normas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta spriedumu lietā nr. 2001-10-01). Tiesiskā valstī ir iespējams izstrādāt vairāk pārdomātu mehānismu, lai, lemjot par speciālās atļaujas izsniegšanu, vienlaikus ar valsts drošības interesēm iespēju robežās ņemtu vērā arī katras konkrētās pārbaudāmās personas intereses. Piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas Likuma par federālo drošības pārbaužu nosacījumiem un procedūru (Gesetz ūber die Voraussetzungen und das Verfahren von Sicherheitsūberprūfungen des Bundes) 6. paragrāfa pirmā daļa noteic, ka, pirms tiek atteikta pieeja darbībai, kas saistīta ar valsts drošību, pārbaudāmajam dodama iespēja izteikties par faktiem, kas ir nozīmīgi lēmuma pieņemšanai. Pārbaudāmais var ierasties uz uzklausīšanu kopā ar advokātu. Uzklausīšana notiek tādā veidā, kas nodrošina informācijas avotu aizsardzību un aizsargā pārbaudāmās personas likumiskās intereses. Uzklausīšana izpaliek, ja tā var izraisīt būtisku kaitējumu federācijas vai kādas pavalsts drošībai, it īpaši veicot kandidātu pārbaudi darbam federālajā izlūkdienestā. Taisnīguma princips prasa, lai pārbaudāmajai personai iespēju robežās būtu nodrošinātas tiesības izteikt savu viedokli un tikt uzklausītai, pirms tiek atteikts izsniegt speciālo atļauju. Arī iesniedzējam bija tiesības tikt uzklausītam. Tomēr apstrīdētā likuma "Par valsts noslēpumu" norma neizslēdz iespēju kompetentajām institūcijām īstenot minēto principu. Šīs normas jāinterpretē atbilstoši Satversmei un iespēju robežās katrā konkrētā gadījumā jānodrošina personai tiesības tikt uzklausītai. Interpretējot likuma normas šādi, apstrīdētajā normā noteiktais personas tiesību ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi - valsts drošības aizsardzību. 6. Ir jānošķir personas tiesība saņemt informāciju par sevi un tiesība saņemt informāciju vispār un par citiem, kas attiecīgi balstās uz divām dažādām cilvēka tiesībām: tiesību uz privātās dzīves aizsardzību un tiesību uz informācijas brīvību. No vienas puses, personai nav tiesību prasīt pieeju valsts noslēpumam kā tādam, taču, no otras puses, personai katrā konkrētā gadījumā ir tiesības pārliecināties, vai informācija, kas skar tieši šo personu pašu, klasificētās informācijas kategorijā iekļauta pamatoti. Apstrīdētā Noteikumu Nr. 226