14. Article — uzliekot valstij par pienākumu nodrošināt ikvienam

indivīdam "pieeju tiesai", bet apstrīdētās likuma "Par valsts noslēpumu" normas liedzot iespēju panākt lietas izskatīšanu objektīvā un neatkarīgā tiesā. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem iesniedzējs apgalvo, ka lēmums par atteikumu izsniegt speciālo atļauju skarot viņa tiesības uz darbu, kas esot attiecināmas uz civiltiesībām, kā arī Satversmē aizsargātajām cilvēktiesībām. Konstitucionālajā sūdzībā un tās papildinājumā uzsvērts, ka SAB direktoru un ģenerālprokuroru nevarot uzskatīt par tādām institūcijām, kas atbilst apzīmējumam "tiesa". Iesniedzējs norāda, ka procedūra, kurā lietu izskata ģenerālprokurors, nenodrošinot taisnīgu lietas izskatīšanu. Lieta netiekot skatīta personas klātbūtnē, turklāt personai neesot nekādu iespēju iesniegt savus pierādījumus un izteikt savus apsvērumus. Par procedūras trūkumu iesniedzējs uzskata arī to, ka personai saskaņā ar apstrīdēto Noteikumu Nr. 226 normu netiekot dota iespēja iepazīties ar pārbaudes lietas materiāliem. Tādējādi personai neesot iespēju sevi pilnvērtīgi aizstāvēt. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem iesniedzējs papildus norāda, ka netiekot ievērots princips par visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā, jo Robežsardzē dienestu vēl arvien turpinot personas, kuras dienējušas virsnieku amatos bijušās PSRS, tostarp arī VDK robežapsardzības karaspēkā. Iesniedzējs uzsver, ka valsts drošība var būt par pamatu samērīgam indivīda tiesību ierobežojumam, taču šajā gadījumā šis ierobežojums esot acīmredzami nesamērīgs. Neesot saskatāms apdraudējums, kas rastos no tā, ka lieta tiktu izskatīta tiesā. 6. Institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus, - Saeima un Ministru kabinets - atbildes rakstos izsaka viedokli, ka pieteikums nav pamatots, un lūdz to noraidīt. Saeima uzsver, ka Satversmes 92. panta normas tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, Saeima norāda, ka personas tiesības griezties tiesā neesot absolūtas un varot tikt ierobežotas. Šādi ierobežojumi esot pieļaujami, jo pati šo tiesību būtība prasot valsts noteiktu regulējumu. Saeima norāda - Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atzinusi, ka Konvencijas 6. pants "pārklājas" ar Konvencijas 13. pantā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu aizsardzību valsts institūcijās. Šajā pantā minētajām valsts institūcijām ne vienmēr esot jābūt "tiesu iestādēm šaurākā nozīmē". Saeima izsaka viedokli, ka publiska rakstura lietās, kurās priekšroka dodama sabiedrības interesēm, tostarp lietās par atteikumu izsniegt speciālo atļauju vai šādas atļaujas anulēšanu, valsts ar saviem likumdošanas aktiem var ierobežot pieeju tiesai un noteikt citādu tiesību aizsardzības mehānismu. Saeima atgādina, ka saskaņā ar likumu valstij esot ekskluzīvas tiesības uz valsts noslēpuma objektiem un tie esot īpašā valsts aizsardzībā, lai nepieļautu kaitējuma nodarīšanu valsts drošībai. Valsts drošības interesēs pieeja valsts noslēpumam netiekot garantēta ikvienai personai automātiski. Pieeja valsts noslēpumam esot atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem vai konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai aizsardzību. Saeima uzsver, ka Latvijas likumā ir paredzēta divpakāpju pārsūdzības iespēja speciālās atļaujas atteikuma vai anulēšanas gadījumā. Turpretim lielākajā daļā valstu šādus lēmumus varot pārsūdzēt vienīgi valsts drošības iestāžu augstākajai amatpersonai, bet Spānijā, Francijā, Čehijā, Itālijā pārsūdzības iespējas šādos gadījumos vispār neesot. Minētajās valstīs attiecīgā drošības iestāde, kas veikusi personas pārbaudi, varot patstāvīgi pieņemt lēmumu par speciālās atļaujas izsniegšanu, bet atteikuma gadījumā - pat nenorādīt atteikuma pamatojumu. Saeima norāda, ka gan SAB direktoru, gan ģenerālprokuroru amatā ieceļot Saeima, minētās amatpersonas esot neatkarīgas un darbojoties uz likuma pamata, tām esot plašas pilnvaras iegūt jebkuru papildu informāciju un nodrošināt lietas objektīvu izskatīšanu. Turklāt ģenerālprokurors neesot saistīts ar valsts drošības iestādēm, jo esot tiesu sistēmai piederīga amatpersona un līdz ar to lietas iznākumā neieinteresēta institūcija. Saeima apgalvo, ka apstrīdētajā likuma normā paredzētais ierobežojums attiecībā uz pieeju tiesai esot uzskatāms par leģitīmu, demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamu un samērīgu. Ministru kabinets izsaka viedokli, ka likuma "Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās"