17. Article — nosakot, ka "jebkura persona Latvijas Civilprocesa

kodeksā noteiktajā kārtībā esot tiesīga pārsūdzēt tiesā valsts un pašvaldību amatpersonu rīcību, ar kuru aizskartas tās tiesības". Šīs cilvēktiesības esot nostiprinātas arī Satversmes 92. pantā. Taču ne Satversmes 92. pants, ne Konvencija neietverot obligātu prasību nodrošināt iespēju ikvienu amatpersonas lēmumu pārsūdzēt tiesā. Jautājumā par personas tiesībām aizstāvēt savas intereses taisnīgā tiesā esot jāizdala arī valsts intereses savas suverenitātes un nacionālās drošības garantēšanā, šajā gadījumā paredzot valsts interešu prioritāti pār personas subjektīvajām tiesībām un interesēm. Ministru kabinets uzsver, ka tiesības uz pieeju valsts noslēpumam neesot cilvēktiesību sastāvdaļa un valsts aizsargājot tai piederošu īpaši būtisku informāciju, izvirzot papildu prasības personām, kuras iegūst tiesības ar to strādāt. Īpaši kritēriji un sevišķi rūpīga personu atlase esot ietverta visu valstu likumdošanas aktos, kā arī Eiropas Savienības dokumentos un NATO minimālajos standartos. Ministru kabinets izsaka viedokli, ka visi kritēriji, kuri ņemami vērā, vērtējot iespējamību dot pieeju klasificētai informācijai, esot publiski pieejami un noteikti likumā. Jebkura persona, pirms sāk pildīt amata pienākumus, kuru specifika prasa iegūt pielaidi darbam ar valsts noslēpumu, var iepazīties ar nosacījumiem, kādiem tai jāatbilst, lai ieņemtu noteiktu amatu. Ministru kabinets atgādina, ka apstrīdētais Noteikumu nr. 226 punkts noteic, ka valsts noslēpumu sarakstā ietilpst arī sevišķās lietvedības žurnāli, pārbaudes materiāli, valsts noslēpumu pieņemšanas-nodošanas un iznīcināšanas akti. Ar šiem materiāliem varot iepazīties tikai personas, kurām ir atļauta pieeja valsts noslēpumam, jo šīs informācijas izpaušana varot apdraudēt valsts intereses, nodarot kaitējumu konkrētai valsts institūcijai. 7. Sagatavojot lietu izskatīšanai, atzinumi saņemti no SAB un ģenerālprokurora. SAB atbalsta Saeimas un Ministru kabineta izteikto viedokli, uzsverot, ka tiesības saņemt pieeju valsts noslēpumam neesot cilvēktiesību sastāvdaļa. Valsts aizsargājot tai piederošu īpaši būtisku informāciju, izvirzot papildu prasības personām, kuras iegūst tiesības ar to strādāt. SAB izsaka viedokli, ka Latvijas modelis attiecībā uz atteikumu dot atļauju pieejai valsts noslēpumam nodrošina divpakāpju pārsūdzības iespēju. Gan SAB direktors, gan ģenerālprokurors esot Saeimas apstiprinātas amatpersonas, tām esot plašas tiesības iegūt jebkuru papildu informāciju jautājuma objektīvai izlemšanai. Drošības iestādei esot pieejama operatīvā informācija, līdz ar to tai esot plašākas iespējas objektīvi izlemt katru konkrēto gadījumu. Ģenerālprokurors atzīst, ka tiesība - pieeja valsts noslēpumam - nav jebkura cilvēka tiesība, tā ir speciāla tiesība, kuru var iegūt tikai konkrēta persona uz noteiktu laiku un kuras iegūšana saistīta ar valsts pamatpienākumu - nacionālās drošības garantēšanu. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. pantam, nepieciešams noskaidrot, vai jēdziens "aizstāvēt savas tiesības taisnīgā tiesā" ietver arī tiesības pārsūdzēt amatpersonas lēmumu par jautājumu, kas nav saistīts ar cilvēka pamattiesībām. Ģenerālprokurors uzsver, ka personas pārbaudes materiāli atbilstoši apstrīdētajai Noteikumu nr. 226 normai tiek klasificēti kā konfidenciāli un tādējādi atzīstami par valsts noslēpumu. Šāds ierobežojums esot attaisnojams, jo pārbaudē var tikt izmantoti operatīvās darbības pasākumi, kuru saturs un kuros iesaistītās personas saskaņā ar likumu arī ir valsts noslēpums. Secinājumu daļa 1. Satversmes 92. panta pirmais teikums noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā". Šī norma sasaucas ar ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 10. pantā deklarētajām tiesībām, Konvencijas 6. pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 14. pantā paredzētajām tiesībām. Tomēr tas nenozīmē, ka personai tiek garantētas tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt tiesā. Satversmes 92. pants garantē personai tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības un likumiskās intereses". Tāpēc, lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas atbilst šim Satversmes pantam, visupirms jākonstatē, vai apstrīdētās normas skar personas tiesības un likumiskās intereses. 2. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "tiesības uz informācijas brīvību, arī tiesības saņemt informāciju, ir cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemama sastāvdaļa. Šīs tiesības garantētas demokrātisko valstu pamatlikumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Saskaņā ar Satversmes 100. pantu "ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus". Savukārt, ievērojot Satversmes 116. pantu, šīs tiesības var ierobežot tikai ar likumu un tikai, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību" [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedumu lietā nr. 04-02(99)]. Satversmes 100. pantā garantētās tiesības sasaucas ar Konvencijas 10. pantā garantētajām tiesībām iegūt informāciju. Tomēr gan Satversmes