13. Article — uzskaita tiesnešu neaizskaramības garantijas, tai

skaitā, izskatot krimināllietas. Latvijas Kriminālkodekss, kas bija spēkā līdz 1999.gada 31.martam, un arī jaunais Krimināllikums paredz kriminālsodu par tiesu varas neatkarības apdraudējumiem. Saskaņā ar šo abu likumu normām iejaukšanās lietas iztiesāšanā, tiesneša ietekmēšana vai tiesneša goda un cieņas aizskaršana ir sodāmas. Turklāt vecais Kriminālkodekss draudus tiesas sastāva loceklim izdalīja kā atsevišķu nozieguma sastāvu. Visi šie noziedzīgie nodarījumi var tikt sodīti ar naudas sodu vai brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem (saskaņā ar veco Kriminālkodeksu) vai trīs gadiem (saskaņā ar jauno Krimināllikumu). b) Noraidījumu pieteikšana tiesas sastāva locekļiem un prokurora pilnvaras Vispārējo principu, kādos gadījumos tiesas sastāva loceklis nevar piedalīties lietas izskatīšanā, nostiprina KPK 22.pants, saskaņā ar kuru tiesnesis nevar piedalīties tiesvedībā krimināllietā un ir noraidāms, ja viņš šajā lietā ir tieši vai netieši personīgi ieinteresēts. Tāpat saskaņā ar 27.pantu tiesnesis nevar piedalīties krimināllietas izskatīšanā, ja viņa objektivitāte var tikt pamatoti apšaubīta. Tomēr šī panta otrā daļa precizē, ka tiesneša pieņemtie lēmumi par drošības līdzekļu piemērošanu paši par sevi nevar būt par pamatu tiesneša noraidījumam. Visi noraidījumi jāpieteic līdz tiesas izmeklēšanas sākumam. Vēlāk noraidījums var tikt pieteikts tikai tad, ja ieinteresētajai personai noraidījuma pamats kļuvis zināms ar novēlošanos (29.pants). Ja noraidījums ir pieteikts vienam tiesas sastāva loceklim, tas tiek izlemts ar pārējo divu tiesas sastāva locekļu tiesas vārdā pieņemtu lēmumu bez tās personas klātbūtnes, kurai pieteikts noraidījums. Ja atlikušo locekļu balsis dalās līdzīgi, persona, kurai pieteikts noraidījums, ir noraidīta. Ja noraidījums ir pieteikts visam tiesas sastāvam, lēmumu pieņem tiesa pilnā sastāvā (KPK 30.pants). Lēmumi tiek pieņemti un paziņoti nekavējoties (30.pants). Ja tiesnesis tiek noraidīts, tas jāaizstāj ar citu tiesnesi, un lietas izskatīšana obligāti atsākama no jauna. KPK 28.pants nosaka: "Tiesnesis nevar piedalīties lietas izskatīšanā nevienas instances tiesā, ja spriedums vai lēmums, kas pieņemts, viņam piedaloties jebkuras instances tiesā, ir atcelts." KPK 41.pants uzskaita prokurora tiesības kriminālprocesā. Tās trešā daļa nosaka sekojošo: "Prokurors ierosina kriminālvajāšanu, pieņem lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, uzrāda to apsūdzētajam, nopratina viņu un personiski veic izmeklēšanas darbības vai uzdod tās veikt izziņas iestādei, sastāda apsūdzības rakstu un virza lietu izskatīšanai tiesā, aptur vai izbeidz izmeklēšanu lietā, uztur valsts apsūdzību pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā, iesniedz protestu par nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu un tiesnešu nolēmumiem, piedalās lietu izskatīšanā kasācijas instances tiesā, ierosina tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, kā arī realizē citas šajā kodeksā viņam noteiktās pilnvaras." Saskaņā ar 1994.gada 19.maija Prokuratūras likuma 14.panta 2.daļu "prokuroram ir pienākums iesniegt protestu par nelikumīgu vai nepamatotu lēmumu, kas pieņemts krimināllietā". 3. Apcietināto satikšanās ar ģimeni un sarakste Iesniedzēju stāstīto notikumu laikā vienīgās rakstītās normas, kas noteica apcietinājuma apstākļus, bija 1994.gada 30.aprīļa iekšlietu ministra pavēle nr.113 "Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos". Šīs pavēles 32.punkts noteica: "Apcietinātajām personām var piešķirt īslaicīgas tikšanās ar radiniekiem vai citām personām tikai ar amatpersonas vai iestādes, kuras lietvedībā atrodas krimināllieta, rakstisku atļauju, kas obligāti apstiprināta ar iestādes, kurā atrodas apcietinātais, ģerboņa zīmogu, ja apcietinātā persona nav ļaunprātīgs režīma pārkāpējs. Šādas satikšanās atļautas ne biežāk kā vienu reizi mēnesī uz laiku līdz vienai stundai. Šīs atļaujas jāsaskaņo ar izmeklēšanas cietuma administrāciju. Raktiskajā atļaujā jābūt uzrādītam, kam un ar kādu personu atļauta satikšanās. Satikšanās ar apcietināto personu pieļaujama ne vairāk kā diviem cilvēkiem vienlaicīgi. Izmeklēšanas iestādes vai tiesas atļauja derīga tikai vienai satikšanās reizei." Ar 2001.gada 9.maija pavēli nr.63 tieslietu ministrs apstiprināja jaunu instrukciju, kas nosaka apcietinājuma apstākļus, kuras 25.punkts atstāj spēkā šos ierobežojumus. Kas attiecas uz apcietināto saraksti, tā ir pakļauta tādai pašai atļauju saņemšanas kārtībai (iepriekšējās un šobrīd spēkā esošās instrukcijas 53.punkts). Ar 2001.gada 19.decembra spriedumu Satversmes tiesa, pamatojoties uz divu personu iesniegtajām konstitucionālajām sūdzībām par augstāk minētās pavēles nr.63 noteiktām tiesību normām, atzina, ka Latvijas Konstitūcija ir jāinterpretē kā tāda, kas aizliedz jebkāda veida iejaukšanos indivīda personiskajās tiesībās, kā tikai, ja šāda iejaukšanās ir pamatota ar Konstitūciju, ar likumu vai ar Ministru kabineta pieņemtajiem noteikumiem. Jebkuršs indivīdu, ieskaitot apcietināto, tiesību ierobežojums, kas pamatojas tikai uz ministra pavēli, tādējādi ir atzīstams par antikonstitucionālu. 4. Citas normas a) Kaitniecība un mantas piesavināšanās Iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa 64.pants definē kaitniecību kā "darbību vai bezdarbību, kas vērsta uz naudas sistēmas (..) vai citu tautsaimniecības nozaru, kā arī iestāžu vai organizāciju darbības graušanu nolūkā vājināt Latvijas Republiku, ja šis nodarījums izdarīts, izmantojot uzņēmumus (..) vai darbojoties pretim to normālam darbam". Kaitniecība bija sodāma ar brīvības atņemšanas sodu no pieciem līdz divpadsmit gadiem. Mantas piesavināšanās bija aizliegta, ja to izdarīja persona, kurai šī manta bija uzticēta. Ja šis noziedzīgs nodarījums ir izdarīts "lielos apmēros", tas ir sodāms ar brīvības atņemšanas sodu no pieciem līdz piecpadsmit gadiem (Kriminālkodeksa 144.panta 4.daļa). Augstākās tiesas plēnuma 1994.gada 19.decembra lēmums Nr.7 precizēja, ka "lieli apmēri" šī panta izpratnē bija uzskatāma naudas summa, kura pārsniedz piecdesmit minimālās mēnešalgas laikā, kad tika izdarīts noziedzīgais nodarījums (26.punkts). Kaitniecība un mantas piesavināšanās pastiprinošos apstākļos tika kvalificēta kā smagi noziegumi saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa 7.1.pantu. b) Vispārējā lēmumu pārsūdzības kārtība Saskaņā ar KPK 465.panta 1.daļu: "Par tiesas vai tiesneša lēmumu, kurš nav stājies likumīgā spēkā un kura pārsūdzēšana ir paredzēta likumā, prokurors var iesniegt blakus protestu (..) desmit dienu laikā augstākas instances tiesai, kuras lēmums ir galīgs." c) Tiesas sēdes atlikšana Saskaņā ar KPK 258.panta 2.daļu, ja apsūdzētais saslimst ar smagu slimību, kas izslēdz viņa ierašanos tiesā, un ja nav iespējams izskatīt lietu viņa prombūtnē, tiesai ir jāaptur iztiesāšana, kamēr apsūdzētais izveseļojas. Šī paša panta trešā daļa atļauj tiesai izdalīt materiālus par apsūdzēto, kurš nevar ierasties tiesas sēdē, apturēt šo lietu līdz apsūdzētā izveseļošanās laikam un turpināt izskatīt lietu par pārējiem apsūdzētajiem. Tomēr, ja šāda atsevišķa izskatīšana nav iespējama, tiesai ir jāaptur visa lieta vai arī jāizskata šī lieta, ja saslimušais atzīts par neārstējamu. SŪDZĪBAS 1. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.daļu, iesniedzēji sūdzas par viņu turēšanas apcietinājumā ilgumu. Pirmais iesniedzējs norāda, ka viņš atradās apcietinājumā divus periodus, sākot attiecīgi no 1995.gada 19.jūlija līdz 5.oktobrim un no 1998.gada 25.septembra līdz 2001.gada 28.decembrim, kas ir datums, kurā Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu. Bez tam pirmais iesniedzējs atgādina, ka no 1995.gada 5.oktobra līdz 1997.gada 30.jūnijam viņš atradās mājas arestā; viņš uzskata, ka viņa atrašanās mājas arestā arī bija brīvības atņemšana Konvencijas 5.panta izpratnē. Šādos apstākļos viņš uzskata, ka viņa brīvības atņemšanas ilgums sasniedza piecus gadus divus mēnešus un trīspadsmit dienas. Kas attiecas uz otru iesniedzēju, jāatzīmē, ka viņa atrašanās apcietinājumā ilga no 1998.gada 25.septembra līdz 2001.gada 28.decembrim, kas ir trīs gadi trīs mēneši un divas dienas. Iesniedzēji uzskata, ka šie termiņi bija acīmredzami pārmērīgi 5.panta 3.daļas izpratnē. Tāpat viņi uzskata, ka apcietinājuma piemērošanas motīvi, kurus Latvijas tiesas sniedza savos lēmumos, un proti, apsūdzības smagums, varbūtība, ka viņi varētu kavēt izmeklēšanas gaitu un nepieciešamība aizsargāt viņu pašu personisko drošību, nebija tāda rakstura, lai attaisnotu tik ilgu brīvības atņemšanu. 2. Tāpat iesniedzēji sūdzas, ka viņu tiesības uz apcietināšanas likumīguma kontroli tiesā, kuras garantē Konvencijas 5.panta 4.daļa, tika pārkāptas, jo sakarā ar lietas iztiesājošā tiesas sastāva priekšsēdētājas paziņojumiem tiesa, izskatot viņu lūgumus par atrbrīvošanu, nebija neatkarīga un objektīva, kas ir tiesas jēdziena neatņemamas sastāvdaļas. Viņi tāpat uzskata, ka šī Konvencijas tiesību norma ir pārkāpta, jo visi viņu lūgumi tika noraidīti, pamatojoties uz motīvu, ka viņu turēšana apcietinājumā tika attaisnota ar noziedzīga nodarījuma, kurā viņi tika apsūdzēti, smagumu, un bez šī drošības līdzekļa objektīvas nepieciešamības izvērtēšanas. Visbeidzot iesniedzēji sūdzas, ka ar 1999.gada 25.novembra lēmumu Augstākās tiesas Senāts atteicās izskatīt viņu sūdzības par Rīgas apgabaltiesas lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņu lūgums par atbrīvošanu. Tā kā šādas sūdzības iesniegšana tomēr bija paredzēta ar likumu, iesniedzēji uzskata, ka Senāts voluntāri atteicās veikt viņu apcietināšanas efektīvu pārbaudi. 3. Konvencijas 6.panta 1.daļas kontekstā iesniedzēji sūdzas, ka viņu lieta netika izskatīta saprātīgā termiņā. Tāpat viņi sūdzas par lietu iztiesājošo tiesu neatkarības un objektivitātes trūkumu. Šajā sakarā viņi uzsver, ka 1997.gada 16.oktobra premjerministra un tieslietu ministra paziņojums ir uzskatāms par mēģinājumu ietekmēt tiesnešus, kā arī lietu iztiesājošā tiesneša paziņojumi, kuri publicēti presē 1999.gada 4.un 5.novembrī un 7.decembrī, skaidri parāda viņas pārliecību par viņu vainīgumu un norāda uz tiesas neobjektivitāti. Tāpat iesniedzēji uzsver, ka lietu iztiesājošā tiesa nav "noteikta ar likumu", jo pēc Šteinertes kundzes noraidīšanas, kas notika 1999.gada 27.oktobrī, Augstākās tiesas Senāts atcēla lēmumu par noraidījuma pieņemšanu un atsūtīja lietu atpakaļ pirmās instances tiesai, lai arī Latvijas tiesības Senātam nedeva šādas tiesības. Visbeidzot, atsaucoties uz tiesībām lietu izskatīt taisnīgā tiesā, ko garantē 6.panta 1.daļa, viņi sūdzas par noteiktiem pārkāpumiem pierādījumu izvērtēšanā kā attiecībā uz viņu apsūdzību, tā arī uz viņu nevainīgumu. 4. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 2.daļu, iesniedzēji sūdzas, ka lietu iztiesājošās un lēmumus par viņu atrašanos apcietinājumā pieņemošās tiesneses paziņojumi parāda viņas pārliecību par viņu vainīgumu un tādējādi pārkāpj viņu tiesības uz nevainīguma prezumpciju. 5. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzēji sūdzas par aizliegumu, kas uzlikts viņu ģimenes locekļiem apciemot viņus cietumā. Pirmā iesniedzēja gadījumā runa ir par viņa sievu un mazdēlu, kuru viņš audzināja pēc savas meitas nāves; kas attiecas uz otru iesniedzēju, personas, kas gribēja, bet nevarēja viņu apciemot, bija viņa sieva un divas nepilngadīgās meitas. Tāpat viņi sūdzējās par aizliegumu jebkāda veida korespondencei ar ārpasauli laikā, kad viņi atradās apcietinājumā. Ņemot vērā procesa ilgumu un nozīmīgus kavējumus no Latvijas valsts iestāžu puses, izpildot savas izmeklēšanas funkcijas, iesniedzēji uzskata, ka šie ierobežojumi, kurus uzlika lietu iztiesājošais tiesnesis un cietuma administrācija, bija neproporcionāli, ja ņem vērā leģitīmo mērķi, kurš varētu tikt sasniegts. JURIDISKAIS ASPEKTS A. Sūdzība par Konvencijas 5.panta 3.daļu Iesniedzēji sūdzas, ka viņu atrašanās apcietinājumā ilgums pārsniedz saprātīga laika termiņu Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, kurš nosaka sekojošo: "Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c.apakšpunktu, (..) ir pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz tiesas procesam atbrīvojama. Atbrīvot var ar nosacījumu, kas nodrošina personas ierašanos tiesā." 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība no paša sākuma uzsver, ka attiecībā uz abiem iesniedzējiem laiks, kas ņemams vērā Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, ilga no 1998.gada 25.septembra, datuma, ar kuru viņi tika apcietināti, līdz 2001.gada 28.decembrim, datumam, kad Rīgas apgabaltiesa beidza pasludināt spriedumu. Valdība uzskata, ka tiesas savos lēmumos ir sniegušas "atbilstošu" un "pietiekamu" pamatojumu, lai attaisnotu iesniedzēju ievietošanu apcietinājumā; valdība iesniedz katra Rīgas apgabaltiesas pieņemtā lēmuma šajā sakarā pamatojuma detalizētu analīzi. Tā, kas attiecas uz pirmo lēmumu, kurš datēts ar 1998.gada 25.septembri, lēmums ir pamatots ar apsūdzības smagumu, ar nepieciešamību nodrošināt iesniedzēju personisko drošību, kā arī ar veselības problēmu neesamību, kas attiecībā uz pirmo iesniedzēju varētu attaisnot mazāk ierobežojošu drošības līdzekļa piemērošanu nekā ievietošanu apcietinājumā. Jo īpaši valdība uzskata, ka, tā kā iesniedzēji strādāja savā bankā, ieņemot amatus ar ļoti lielu atbildību, pastāvēja ticami iemesli turēt viņus aizdomās par to, ka viņi bija izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, kuros viņi bija apsūdzēti. Tāpat valdība uzstāj uz to, ka pastāvēja reāls risks, ka iesniedzēji, pat ja viņš neaizbēgtu, tad vismaz izvairītos no tiesas, kā piemēru minot divas citas bankas atbildīgas amatpersonas, attiecībā uz kurām arī bija ticis pieņemts lēmums par apcietinājuma piemērošanu un kuras ir aizbēgušas. Tādējādi iesniedzēju atrašanās apcietinājumā pilnībā bija attaisnota. Kas attiecas uz 1998.gada 16.decembra lēmumu un turpmākiem lēmumiem, valdība atgādina, ka tie tika pamatoti ar trīs pamatargumentiem, un proti, iesniedzējiem izvirzītās apsūdzības smagumu, viņu personību, kā arī ar to, ka nebija jauni fakti, kuri prasītu ietekmēt nepieciešamību mainīt piemēroto drošības līdzekli. No vairākām tiesas sēdēm, kur tika izskatīts jautājums par apcietinājuma atstāšanu, izriet, ka iesniedzēji nav pamatojuši savus lūgumus par atbrīvošanu ar argumentiem, kuri kaut kādā veidā ataisnotu viņiem piemērotā drošības līdzekļa maiņu; piemēram, no pirmās tiesas sēdes izriet, ka otrais iesniedzējs pat nav tieši uzsvēris nepieciešamību viņu atbrīvot. Ir taisnība, ka tiesas sēdēs, kurās tika pieņemti 1998.gada 16.decembra, 2000.gada 30.marta un 11.aprīļa lēmumi, pirmais iesniedzējs atsaucās uz savu veselības stāvokli un jo īpaši uz savu trešās kategorijas invaliditātes grupu (viszemākā) kā attaisnojumu savai atbrīvošanai. Tāpat 2000.gada 15.jūnija tiesas sēdē otrais iesniedzējs uzsvēra, ka viņš bija slims ar neārstējamu slimību un ka šis apstāklis bija par labu viņa atbrīvošanai, tomēr savu apgalvojumu ticamībai netika piestādītas nekādas medicīniskās izziņas. Valdība, tāpat kā Rīgas apgabaltiesa, uzskata, ka tas viss nav pietiekams, lai pieprasītu drošības līdzekļa maiņu, jo īpaši, kad apsūdzības smagums pret iesniedzējiem tiek saglabāts. Bez tam valdība uzskata, ka valsts varas iestādes izrādīja "īpašu uzcītību" procesa vešanā, kā to paredz Tiesas konstantā prakse. Šajā sakarā valdība pēc būtības atsaucas uz tiem pašiem argumentiem, kurus tā izmanto, runājot par Konvencijas 6.panta 1.daļu (sk. iepriekš), secinot, ka visi kavējumi šajā kriminālprocesā bija attiecināmi uz iesniedzēju darbībām un lietas sarežģītību un nevis uz Latvijas valsts varas iestāžu rīcību. Ņemot visu iepriekšminēto vērā, valdība secina, ka iesniedzēju atrašanās apcietinājumā ilgums nebija nesaprātīgs Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē. b) Iesniedzēji Iesniedzēji uzskata, ka ne 1998.gada 25.septembra lēmums par viņu apcietināšanu, ne turpmākie lēmumi, kuri noraidīja viņu lūgumus par atbrīvošanu, nesaturēja "atbilstošu" un "pietiekamu" pamatojumu, lai attaisnotu viņu brīvības atņemšanu. Viņi atgādina, ka saskaņā ar KPK 68.panta noteikumiem drošības līdzekli var piemērot, "ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā". Pirms 1998.gada 25.septembra abi iesniedzēji bija pakļauti daudz mazāk ierobežojošiem drošības līdzekļiem, un tie nebija brīvību atņemoši, un nekas šajā lietā neparāda, ka viņi to būtu izmantojuši, lai izvairītos no izmeklēšanas vai izdarītu jaunus likumpārkāpumus. Tāpat iesniedzēji uzskata, ka Rīgas apgabaltiesas pieņēmumi, saskaņā ar kuriem viņu atrašanās apcietinājumā bija attaisnota ar nepieciešamību garantēt viņu personisko drošību un saskaņā ar kuriem viņu veselības problēmas neradīja šķērsli viņu turēšanai apcietinājumā, nav pamatoti ne ar vienu lietas materiālos esošu dokumentu. Paildzinot turēšanu apcietinājumā, tiesnesis uzlika iesniedzējiem par pienākumu pārliecināt viņu par nozīmīgām izmaiņām, kas attaisnotu viņa atbrīvošanu, tā vietā, lai pajautātu, vai pašreizējie apstākļi turpināja attaisnot turēšanu apcietinājumā un vai kāda cita drošības līdzekļa piemērošana nebija iespējama. Bez tam iesniedzēji izsaka savu nepiekrišanu valdības apgalvojumam, saskaņā ar kuru tiesas sēžu norises pārtraukšana laikā no 2000.gada 25.septembra līdz 2001.gada 28.augustam pamatojās ar Laventa kunga veselības stāvokli. Šajā sakarā viņi atsaucas uz KPK 258.pantu, kas tiesai dod tiesības izdalīt lietas materiālus par apsūdzēto, kurš nav spējīgs būt klāt atlikušajā procesa daļā, apturēt lietas izskatīšanu, līdz šis apsūdzētais izveseļosies, un turpina izskatīt lietu par pārējiem apsūdzētajiem. Iesniedzēji tāpēc jautā, kāpēc viņu lieta netika izdalīta no Laventa kunga lietas un netika izskatīta atsevišķi, piemērojot iepriekšminēto pantu. Šādos apstākļos iesniedzēji uzskata, ka kavējumi procesa laikā pilnībā ir attiecināmi uz Latvijas valsts iestādēm un nevis uz viņiem pašiem. 2. Tiesas vērtējums Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. B. Sūdzība par Konvencijas 5.panta 4.daļu Iesniedzēji sūdzas par viņu apcietināšanas likumīguma efektīvas kontroles trūkumu. Šajā sakarā viņi uzsver, ka fakts, ka tiesas sastāvs, kurš acīmredzami nebija neatkarīgs un objektīvs, kas ir tiesas jēdziena neatņemamas sastāvdaļas, noraidot visus viņu lūgumus par atbrīvošanu un nepārbaudot turēšanas apcietinājumā objektīvu nepieciešamību, un nedodod iesniedzējiem iespēju pārsūdzēt minētos lēmumus, pārkāpa Konvencijas 5.panta 4.daļu. Šis pants nosaka sekojošo: "Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga." 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība uzskata, ka šīs sūdzības trīs jautājumiem, un proti, lēmumu, ar kuriem tika noraidīti iesniedzēju lūgumi par atbrīvošanu, pamatojuma saturs, pamatgarantiju trūkums attiecībā uz tiesnešiem piešķirto neatkarīgumu un objektivitāti un neiespējamība pārsūdzēt šos lēmumus, iztrūka pamatojums. Kas attiecas uz pirmo pieņēmumu, valdība atgādina, ka vairumā gadījumu iesniedzēji nebija pamatojuši savus lūgumus par atbrīvošanu; tādējādi neviens nevar pārmest Rīgas apgabaltiesai, ka tā nav pienācīgi izskatījusi iemeslus, kuri ir par un pret viņu atbrīvošanu. Tomēr gadījumos, kad iesniedzēji bija piestādījuši vismaz vienu argumentu, tiesa bija efektīvi izvērtējusi šo argumentu un noraidījusi, pietiekami to pamatojot. Piemēram, 1998.gada 11.decembra un 2000.gada 13.jūnija tiesas sēdēs pirmais iesniedzējs atsaucās uz savu invaliditāti un apstrīdēja reālu briesmu pastāvēšanu savai dzīvībai, lai viņu turētu apcietinājumā; šie divi argumenti bija tiešā veidā minēti un atspēkoti lēmumā. 2000.gada 30.martā un 11.aprīlī pirmais iesniedzējs atkārtoja argumentu par savu invaliditāti, kamēr otrais iesniedzējs atgādināja, ka viņa apgādībā bija divi bērni un ka nekādas briesmas nedraudēja viņa dzīvībai. Šie argumenti tāpat tika noraidīti, jo Rīgas apgabaltiesa konstatēja, ka lietā nav mainījušies faktiskie apstākļi. Visbeidzot 2000.gada 13.jūnijā otrais iesniedzējs paziņoja tiesai, ka viņš ir saslimis ar neārstējamu slimību; savā 2000.gada 15.jūnija lēmumā tiesa konstatēja, ka nekāda medicīniska izziņa nepamato šo apgalvojumu un tādējādi šis arguments ir noraidāms. Tādējādi iesniedzēji nav pamatojuši savu pieņēmumu, ka Rīgas apgabaltiesa neizvērtēja viņu argumentus. Kas attiecas uz iesniedzēju pieņēmumu, saskaņā ar kuru viņu lietu iztiesājošajam Rīgas apgabaltiesas sastāvam iztrūka pamatgarantijas, kas ir jēdziena "tiesa" neatņemamas sastāvdaļas, valdība atsaucas uz saviem argumentiem, kurus tā sniedza, runājot par 6.panta 1.daļu attiecībā uz "neatkarīgu", "objektīvu" tiesu un tiesu, kas "noteikta ar likumu" (sk. iepriekš). Runājot visbeidzot par neiespējamību pārsūdzēt lēmumus par apcietinājuma piemērošanu, valdība atgādina, ka 5.panta 4.daļa neprasa līgumslēdzējvalstīm nodibināt divu līmeņu tiesas, lai izskatītu lūgumus par atbrīvošanu (skat. 1991.gada 12.decembra spriedumu lietā Toth pret Austriju, A sērija, nr.224, 84.punkts). Ņemot vērā visu iepriekšminēto, valdība uzskata, ka iesniedzēju lūgumu par atbrīvošanu izskatīšana notika saskaņā ar Konvencijas 5.panta 4.daļas noteikumiem. b) Iesniedzēji Iesniedzēji apstrīd valdības vērtējumu. Viņi uzskata, ka Rīgas apgabaltiesa neizvērtēja pienācīgi visus motīvus, kas bija par un pret viņu turēšanai apcietinājumā. Bez tam viņi uzsver, ka likums neuzliek par pienākumu apcietinātajam pamatot lūgumu par atbrīvošanu; tieši otrādi, tiesai ir jāsniedz "atbilstoši" un "pietiekami" motīvi, lai noraidītu šo lūgumu. Jo īpaši, kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas atsauci uz viņu personību, iesniedzēji uzskata, ka pirms krimināllietas ierosināšanas pret viņiem, viņiem bija nevainojama reputācija; tādējādi šādai atsaucei nav pamata. Tāpat iesniedzēji atgādina, ka, atsakoties atlikt lietas izskatīšanu vismaz uz vienu mēnesi, apgabaltiesa neatļāva aizstāvībai izmantot tiesības pārsūdzēt viņu lūguma par atbrīvošanu noraidījumu augstākās instances tiesā, ko garantē KPK 465.pants. 2. Tiesas vērtējums Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. D. Sūdzības par Konvencijas 6.panta 1.daļu Atsaucoties uz 6.panta 1.daļu, iesniedzēji norāda vairākas sūdzības par iespējamo pārkāpumu attiecībā uz viņu tiesībām uz taisnīgu procesu saprātīgā laikā neatkarīgā, objektīvā un ar likumu noteiktā tiesā. Kas attiecas uz šo lietu, 6.panta 1.daļa nosaka sekojošo: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu (..) lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā. (..)" Tiesa uzskata par nepieciešamu izskatīt atsevišķi šīs sūdzības dažādus jautājumus, kas attiecas uz 6.panta 1.daļas garantiju īpašajiem aspektiem. 1. Par pierādījumu novērtēšanas pārkāpumiem Kas attiecas uz iesniedzēju sūdzību par to, ka veids, kādā Rīgas apgabaltiesa izskatīja viņu lietu, atklāja vairākus pārkāpumus, jo īpaši nopratināšanu sakarā un citu pierādījumu novērtēšanā, Tiesa konstatē, ka šis process vēl turpinās apelācijas instancē Augstākās tiesas Krimināllietu palātā. Šajā sakarā Tiesa atgādina ar Konvenciju nodibināto institūciju konstanto praksi, saskaņā ar kuru procesa atbilstība Konvencijas 6.panta 1.daļas noteikumiem pamatā ir jāizvērtē, skatoties procesu kopumā, kad tas ir pabeigts (skat., piemēram, 1998.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Bernard pret Franciju, Recueil des arrźts et dēcisions 1998-II, 879.lpp., 37.punkts, un iepriekšminēto lēmumu lietā Lavents pret Latviju). Tādējādi Tiesa uzskata, ka sūdzība par liecinieku nopratināšanu un citu pierādījumu novērtēšanu šajā lietā ir pāragra, un tādējādi tā ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu. 2. Par procesa pārmērīgo ilgumu Iesniedzēji tāpat sūdzas, ka viņu lieta netika izskatīta "saprātīgā laikā", kā to prasa Konvencijas 6.panta 1.daļa. a) Pušu argumenti i. Valdība Vispirms valdība uzskata, ka laiks, kas ņemams vērā 6.panta 1.daļas piemērošanai, sākās 1997.gada 16.jūnijā, datumā, kurā Rīgas apgabaltiesa saņēma izmeklēšanas materiālus. Tomēr, tā kā Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju tikai 1997.gada 27.jūnijā, valdība uzskata, ka, sākot no šī datuma, ir jāsāk skaitīt minētais termiņš. Valdība vispirms atgādina, ka procesa saprātīgā laika ilgums ir izvērtējams, ņemot vērā lietas apstākļus un Tiesas praksē noteiktos kritērijus, jo īpaši lietas sarežģītību, iesniedzēju un kompetento valsts institūciju rīcību. Kas attiecas uz faktu un juridisko jautājumu sarežģītību, kas nonāca tiesas priekšā, valdība atgādina, ka "Bankas Baltija" lieta ir viena no vissarežģītākajām lietām visā Latvijas vēsturē. Šī sarežģītība ir sakarā ar noziedzīga nodarījuma īpašiem aspektiem. Novešana līdz bankrotam, kurā tika apsūdzēti iesniedzēji, ietekmēja apmēram 504 tūkstošus upuru, ieskaitot vairākus tiesnešus un viņu ģimenes; jebkurā gadījumā tā sekas skāra gandrīz pusi no valsts iedzīvotājiem. Bez tam lietas materiāli sākotnēji bija sakārtoti 69 sējumos; pēc pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas lietas materiāli pieauga līdz 102 sējumiem. Lietas ietvaros valsts institūcijām bija jānopratina 356 liecinieki. Visbeidzot inkriminētā noziedzīgā nodarījuma rezultātā radušies zaudējumi tika novērtēti uz vairāk nekā 204 miljoniem latu [aptuveni 350 miljoni eiro]. Tāpat valdība uzsver lietas sarežģītību no juridiskā viedokļa. Tā kā "Bankas Baltija" lieta bija tajā pašā laikā pirmā un visnozīmīgākā tāda veida krimināllieta Latvijā, prokuroriem un tiesnešiem, kuriem trūka pieredzes šādās lietās, bija jāvelta daudz laika banku tiesību studēšanai. Saskaņā ar valdības teikto citu valstu pieredze liecina, ka noziedzīgu nodarījumu banku un finansu tiesību sfērā izmeklēšana visbiežāk ir ļoti sarežģīta un paņem daudz laika. Visbeidzot valdība uzskata, ka periods, sākot ar 2001.gada 25.septembri līdz 28.decembrim, ir tikai un vienīgi sakarā ar lietas sarežģītību. Rīgas apgabaltiesa apšaubīja datu aizsardzības efektivitāti savā informācijas sistēmā un tāpēc sprieduma oriģināls tika rakstīts ar roku. Tā kā šis spriedums sastāvēja no rokrakstā rakstītām 1004 lapām, tiesnešiem bija vajadzīgs daudz laika, lai to uzrakstītu un nolasītu tiesas sēdē. Valdība tāpat uzskata, ka atbildīgo valsts institūciju rīcība nepalīdzēja procesa ieilgšanā. Rīgas apgabaltiesa, saņemot lietas materiālus 1997.gada 16.jūnijā, rīcības sēdi noturēja 1997.gada 30.jūnijā, tātad tikai divu nedēļu laikā. Otro un trešo tiesas sēdi, kuras notika 1997.gada 13.un 14.oktobrī, turpināja 1997.gada 16.oktobra tiesas sēde, kur tiesnesis un piesēdētāji atstatīja sevi. Nākošā tiesas sēde notika 1997.gada 31.oktobrī, kad aizstāvība pieteica noraidījumu tiesas sastāvam un kuru tiesas sastāvs apmierināja. Tiesas sēdes nenotika no 1997.gada 4.novembra līdz 1998.gada 14.septembrim sakarā ar lietas lielo publicitāti un faktu, ka jaunais tiesas sastāvs, kurš bija nozīmēts pēc iepriekšējā tiesas sastāva noraidīšanas, studēja lietas materiālus un banku likumdošanu. Valdība jo īpaši uzsver, ka šajā laikā Šteinertes kundzei bija jau iedota izskatīt 31 krimināllieta, tai skaitā uzņēmējsabiedrības "Auseklītis" lieta, kura vairākos aspektos bija līdzīga "Bankas Baltija" lietai un kurai tāpat bija pievērsta liela mediju uzmanība. Piecas no šīm lietām tika izskatītas līdz 1997.gada beigām; kas attiecas uz pārējām 26 lietām, Šteinertes kundze uzspēja tās izskatīt 1998.gada laikā. Jebkurā gadījumā pirms 1998.gada 25.septembra tiesa jau bija noturējusi deviņas tiesas sēdes šajā lietā. Valdība tādējādi uzskata, ka runa ir par izņēmuma gadījumu, kad divi tiesneši pēc kārtas ir bijuši noraidīti sešu mēnešu laikā un kad lieta ir tikusi iedota trešajam tiesnesim, kuram jau bija iedots izskatīt citas lietas. Tādējādi tiesas sēžu trūkums no 1997.gada 4.novembra līdz 1998.gada 14.septembrim bija attaisnots ar tiesas organizācijas apsvērumiem. Valdība atzīst, ka no 1999.gada 3.septembra līdz 25.oktobrim nenotika tiesas sēdes, jo Šteinertes kundze bija devusies ikgadējā atvaļinājumā, uz kuru viņai bija tiesības. Šajā sakarā valdība uzsver, ka, ņemot vērā lietas sarežģītību un faktu, ka Šteinertes kundze bija skatījusi lietu vairāk nekā vienu gadu gandrīz bez pārtraukumiem, šis kavējums nevar tikt kritizēts, vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzēju advokāti efektīvi izmantoja šo laiku, lai iepazītos ar noteiktiem lietas materiāliem. Tāpat no 2000.gada 6.janvāra līdz 24.februārim lietas izskatīšana tika atlikta sakarā ar tiesas piesēdētājas slimību. Valdība atzīst, ka šie divi periodi, un tikai tie, ir attiecināmi uz apgabaltiesu, bet tie nav palīdzējuši procesa pārmērīgā ieilgšanā. Tieši otrādi, valdība uzskata, ka tā ir iesniedzēju un vispirmām kārtām viņu līdzapsūdzētā Laventa kunga rīcība, kura ir paildzinājusi lietas izskatīšanu. Šajā sakarā valdība uzsver, ka no 1998.gada 25.septembra līdz 23.novembrim tiesas sēdes nenotika, jo pirmais iesniedzējs bija apmainījis advokātu un viņa jaunajam aizstāvim vajadzēja iepazīties ar lietas materiāliem. No 1999.gada 10.februāra līdz 28.februārim un no 1999.gada 25.marta līdz 11.aprīlim lietas izskatīšana tika atlikta pirmajā gadījumā sakarā ar pirmā iesniedzēja slimību un otrajā gadījumā sakarā ar Laventa kunga un viena no viņa advokātiem saslimšanu. Tāpat Šteinertes kundzes noraidījuma process, kuru iesāka Laventa kungs 1999.gada 27.oktobrī un kurš nonāca līdz Augstākās tiesas Senātam, radīja nozīmīgu kavējumu. 2000.gada 9.martā otrais iesniedzējs izvēlējās jaunu advokātu un tas atkal prasīja tiesas sēdes atlikšanu līdz 2000.gada 19.martam. No 2000.gada 22.marta līdz 30.martam tiesas sēde tika atlikta, lai ļautu aizstāvībai sagatavot jautājumus ekonomiskajai ekspertīzei, kuru pieprasīja Laventa kungs. Tam sekojošais periods, sākot no 2000.gada 30.marta līdz 7.aprīlim, bija veltīts šīs ekspertīzes veikšanai, un šajā laikā nenotika tiesas sēdes. No 2000.gada 20.aprīļa līdz 7.jūnijam un no 2000.gada 26.septembra līdz 2001.gada 28.augustam atkal Laventa kunga slimība un ievietošana slimnīcā bija tas, kas prasīja procesa pārtraukšanu. Jo īpaši valdība uzsver, ka 2001.gada 10., 12., 18.un 25.jūlijā un 2., 14.un 20.augustā apgabaltiesa bija mēģinājusi atsākt lietas izskatīšanu, kas arī pierāda "īpašu uzcītību", bet slimnīcas, kurā bija ievietots Laventa kungs, vadība atteicās viņu nogādāt uz tiesas sēdi. Kas attiecas uz pirmo iesniedzēju, viņa slimība kavēja viņa ierašanos tiesā uz 2001.gada 25.jūlija, 2., 14.un 20.augusta tiesas sēdēm; 2001.gada 12., 17., 21.un 25.septembra tiesas sēdes tika atliktas sakarā ar viņa neierašanos. Tāpat valdība atzīmē, ka lietas materiālu nosūtīšana Augstākās tiesas Senātam 2002.gada maijā un jūnijā ilga tikai vienu mēnesi un tādējādi tas nevar tikt uzskatīts kā nozīmīgs kavējums. Valdība tāpat uzsver, ka, sākot ar 2002.gada 20.jūniju un vismaz līdz septembrim, Krimināllietu palāta nav izskatījusi iesniedzēju apelācijas sūdzību sakarā ar lietu iztiesājošā tiesneša ikgadējo atvaļinājumu un sakarā ar to, ka viens no Laventa kunga advokātiem tieši lūdza palātu nenozīmēt tiesas sēdes laikā no 2002.gada 1.augusta līdz 1.oktobrim. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, valdība uzskata, ka visi visnozīmīgākie kavējumi šajā lietā ir attiecināmi uz aizstāvību, tas ir, uz iesniedzējiem un Laventa kungu, un nevis uz valsts institūcijām. ii. Iesniedzēji Iesniedzēji ar zināmiem iebildumiem atzīst lietas lielo sarežģītību. Viņi tomēr uzskata, ka ne tiesnešu darba noslogojums, ne tiesnešu pieredzes trūkums nav tāda rakstura, lai attaisnotu procesa pārmērīgo ilgumu. Saskaņā ar viņu teikto, tas ir pašas valsts pienākums organizēt savu tiesu sistēmu tādā veidā, lai izpildītu Konvencijas prasības. Viņi tāpat atzīmē, ka 504 000 cietušie nevar tikt piesaukti šajā sakarā, jo neviena no šīm personām nav izsaukta liecināt vai būt par civilprasītāju. Iesniedzēji uzskata, ka lietas sarežģītība kā faktors "saprātīga laika termiņa" noteikšanā bija lielā mērā saasināta ar kompetento valsts institūciju rīcību. Šajā sakarā viņi atklāj, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā atbildīgās valsts institūcijas nebija iztulkojušas lietas materiālus, kuri bija valodās, ko viņi nesaprata. Tādējādi, tā kā iesniedzējiem nebija iespējas iepazīties ar šiem materiāliem pirms izmeklēšanas pabeigšanas, tiesnešiem bija jāpieprasa to tulkošana lietas izskatīšanas laikā, kas prasīja daudz laika. Tāpat prokurora neizdarība nozīmēt noteiktas ekspertīzes pirms lietas nosūtīšanas uz tiesu, kā arī apsūdzības raksta skaidrība un saskaņotība nopietni ietekmēja lietas materiālu lasīšanas ātrumu no iesniedzēju puses. Iesniedzēji jo īpaši uzsver, ka iepriekšminētās ekspertīzes un tulkojumi bija jāveic laikā starp 1999.gada 3.un 25.septembri vai 1999.gada 26.oktobrī, tas ir, Šteinertes kundzes atvaļinājuma laikā; tas atļautu iegūt laiku un neprasītu tiesas sēdes atlikšanu. Bez tam iesniedzēji atgādina, ka pēc tiesas sastāva, kuras priekšsēdētāja bija Šteinertes kundze, noraidīšanas 1999.gada 27.oktobrī prokuratūra apstrīdēja šo noraidījumu, iesniedzot protestu Augstākās tiesas Senātam, kaut arī neviena tiesību norma tam neuzlika pienākumu šo protestu izskatīt. Tādējādi lietas izskatīšana tika pārtraukta līdz 1999.gada 14.decembrim, datumam, kurā Senāts atcēla lēmumu un nosūtīja noraidījumu izlemt Rīgas apgabaltiesai. Iepriekšminētais kavējums tādējādi bija pilnībā attiecināms uz valsts institūcijām. Pirmais iesniedzējs atzīst, ka no 2000.gada 9.marta līdz 19.martam tiesas sēdes nenotika sakarā ar to, ka viņa jaunais advokāts iepazinās ar lietas materiāliem. Tomēr viņš norāda, ka šis advokāts šim nolūkam lūdza tikai trīs vai četras dienas, bet apgabaltiesa procesu pārtrauca uz vienpadsmit dienām. Iesniedzēji tāpat uzsver, ka tiesas sēžu atlikšana no 2000.gada 25.septembra līdz 2001.gada 28.augustam bija pamatota ar neiespējamību turpināt lietas izskatīšanu sakarā ar slimnīcā ievietotā Laventa kunga neierašanos. Tomēr viņi atgādina, ka pēc 2001.gada 28.augusta tiesas sēdes tika noturētas pat Laventa kunga prombūtnē; arguments, saskaņā ar kuru šis kavējums bija attaisnots ar nepieciešamību nodrošināt aizstāvības tiesības tādējādi nevarēja tikt uzturēts. Bez tam iesniedzēji atgādina, ka KPK 258.pants tiesai dod tiesības izdalīt apsūdzētā, kurš nevar ierasties uz procesa atlikušo daļu, lietu, apturēt to, līdz viņš izveseļojas, un turpināt lietas izskatīšanu attiecībā uz citiem apsūdzētajiem; Rīgas apgabaltiesa tādējādi varēja arī tā rīkoties. Visbeidzot pirmais iesniedzējs lūdz Tiesu ņemt vērā viņa veselības kritisko stāvokli un nelabvēlīgo ietekmi, kādu šajā sakarā ir atstājis procesa ilgums. b) Tiesas vērtējums Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. 3. Par tiesas neatkarīguma un objektivitātes trūkumu Iesniedzēji uzskata, ka viņu lietu iztiesājošā tiesa nebija "objektīva" un "neatkarīga", kā to prasa Konvencijas 6.panta 1.daļa. Šajā sakarā viņi uzskata, ka 1997.gada 16.oktobra Ministru prezidenta un tieslietu ministra paziņojums ir ietekmējis Rīgas apgabaltiesu un ka lietu iztiesājošā tiesneša paziņojumi, kas publicēti presē 1999.gada 4.un 5.novembrī, un 7.decembrī, skaidri parāda viņas pārliecību par labu iesniedzēju vainīgumam un norāda uz neobjektivitāti un tiesas neatkarīguma trūkumu. a) Pušu argumenti i. Valdība Valdība noraida iesniedzēju pieņēmumus. Tā no paša sākuma atzīmē, ka tiesu varas neatkarīguma garantijas, kuras ir nostiprinātas Konstitūcijā un Latvijas likumdošanā, sniedz pietiekamu aizsardzību pret jebkādu ārēju iejaukšanos. Runājot par Ministru prezidenta un tieslietu ministra paziņojumiem, valdība vispirms atzīmē, ka viņi attiecās tikai un vienīgi uz Laventa kungam piemērotā drošības līdzekļa maiņu un nevis uz "Bankas Baltija" lietu vispār. Valdība uzskata, ka jebkurā gadījumā, tā kā tiesnešu atcelšana ir tikai un vienīgi Parlamenta kompetence, šīs divas amatpersonas nevarēja iejaukties tiesas darbā ne formāli, ne praktiski. Saskaņā ar valdības teikto nebija tiešas cēloniskas sakarības starp iepriekšminētajiem paziņojumiem un tiem sekojošo tiesnešu atstatīšanos, jo šis lēmums par sevis atstatīšanu tika pieņemts sakarā ar emocionālo spriedzi, ko radīja lietas lielā publicitāte Latvijas sabiedrībā; šie paziņojumi bija tikai un vienīgi šīs publicitātes viens no aspektiem. Tāpat nav pierādīts, ka 1998.gada 25.septembra lēmums, ar kuru iesniedzēji tika apcietināti, būtu ticis pieņemts valdības locekļu spiediena rezultātā. Kas attiecas uz Šteinertes kundzes personisko objektivitāti, valdība uzskata, ka viņas uzvedība, izvērtējot to saskaņā vai nu ar objektīvo vai subjektīvo pusi, neatklāj nekādas šaubas par viņas objektivitāti. Šajā sakarā valdība atzīmē, ka Šteinertes kundze ir apmierinājusi visas aizstāvības (un jo īpaši Laventa kunga) lūgumus par pierādījumu novērtēšanu un citiem procesuāliem jautājumiem. Kas attiecas uz paziņojumiem, kurus viņa izteica presē, valdība uzskata, ka šo paziņojumu saturs netika atspoguļots visā to pilnībā un ka šie paziņojumi atklāj tikai dažus teikumus, kurus žurnālisti ir izrāvuši no konteksta. Papildus valdība paziņo savu izbrīnu par Šteinertes kundzes paziņojumu formu un saturu. Saskaņā ar valdības teikto ir maz ticams, ka pieredzējis tiesnesis varētu izteikties "tik neprofesionālā veidā", vēl jo vairāk laikā, kad jautājums par viņas noraidīšanu vēl tika izskatīts Senātā un kad nebija skaidrs, ka Šteinertes kundzei būs pienākums atsākt lietas materiālu izskatīšanu. Visbeidzot valdība atgādina, ka minētā intervija bija domāta avīzei, kura paredzēta plašam lasītāju lokam; Šteinertes kundze tādējādi centās izskaidrot lietas stāvokli plašai publikai saprotamā valodā. Kopumā nekas neparāda, ka šī tiesnese bija ieņēmusi jau iepriekš noteiktu attieksmi attiecībā uz iesniedzēju lietu. Valdība tādējādi secina, ka iesniedzēju lietu iztiesājošā tiesa bija "neatkarīga" un "objektīva" un ka nav noticis Konvencijas 6.panta 1.daļas pārkāpums šajā sakarā. ii. Iesniedzēji Iesniedzēji apstrīd valdības argumentus. Saskaņā ar viņu teikto, tā kā Šteinertes kundze nekad nav noliegusi minētos paziņojumus pēc to publicēšanas, argumentam, ka to saturs būtu nepilnīgi pārrakstīts, nav pamata. Šie paziņojumi tādējādi varēja radīt objektīvas un saprātīgas šaubas par šīs tiesneses objektivitāti attiecībā uz iesniedzēju vainu. Tāpat no minētajiem paziņojumiem izriet, ka Šteinertes kundze bija pieņēmusi iepriekš noteiktu attieksmi attiecībā uz aizstāvības labo ticību un ka šī attieksme radīja šaubas par viņas spēju objektīvi iztiesāt lietu. Šajā sakarā iesniedzēji uzskata, ka krimināllietu iztiesājošam tiesnesim ir jāatturas no interviju sniegšanas presei pat tad, kad lieta ir apturēta un, a fortiori, kad tā tiek izskatīta. Kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas atteikumu izvērtēt Z.L.kundzes garīgās veselības stāvokli, ko lūdza Laventa kungs, iesniedzēji uzskata, ka šis fakts radīja bažas par viņas spēju piedalīties lietas izskatīšanā un pieņemt neatkarīgu un objektīvu spriedumu. Iesniedzēji uzskata, ka pašai tiesai bija pienākums pārbaudīt šo jautājumu, izmantojot līdzekļus, kas paredzēti likumā. Kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas neatkarīgumu, iesniedzēji uzskata, ka Ministru prezidenta un tieslietu ministra paziņojums izdarīja acīmredzamu spiedienu uz tiesnešiem; par to skaidri liecina iepriekšējā tiesas sastāva sevis atstatīšana 1997.gada 16.oktobrī. Šis paziņojums tāpat bija svarīgs iemesls iesniedzēju apcietināšanai ar 1998.gada 25.septembra lēmumu. b) Tiesas vērtējums Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. 4. Par jautājumu, vai tiesa bija "noteikta ar likumu" Iesniedzēji atgādina, ka pēc Šteinertes kundzes noraidīšanas, kas notika 1999.gada 27.oktobrī, Augstākās tiesas Senāts atcēla lēmumu, ar kuru tika noraidīta Šteinertes kundze, un nosūtīja jautājumu vēlreiz izlemt pirmās instances tiesā, kaut arī Latvijas tiesības tiesai nepiešķīra šādas tiesības. Tādējādi tiesa nebija "noteikta ar likumu" 6.panta 1.daļas izpratnē. a) Pušu argumenti i. Valdība Valdība uzskata, ka lietu iztiesājošais Rīgas apgabaltiesas sastāvs bija noteikts likumīgi. Kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas tiesnešu noraidīšanu, kas notika 1999.gada 27.oktobrī, valdība paskaidro, ka tajā pašā dienā pieņemtajā lēmumā bija noraidīts lūgums par noraidīšanu. Tomēr šī lēmuma beigās, lēmuma rezolutīvajā daļā, Z.L. kundze, viena no tiesas piesēdētājām, pievienoja ar roku uzrakstītu piezīmi, ka "lūgums par noraidīšanu nav noraidāms". Valdība atzīmē, ka saskaņā ar Prokuratūras likuma 14.panta 2.daļu prokuroram ir beznosacījuma "pienākums"un nevis tikai "tiesības" iesniegt protestu par nelikumīgu lēmumu. Šajā lietā prokuratūra ir izpildījusi šo pienākumu un iesniegusi protestu Augstākās tiesas Senātam. Senāts, kuram ir kompetence tulkot Latvijas tiesības, tādējādi veica procesuālā likuma tulkošanu, kas arī tika atspoguļots Senāta 1999.gada 14.decembra lēmumā. Papildus valdība uzsver, ka 2002.gada 20.jūnijā Senāts apstiprināja šo tulkojumu, kad Senāts noraidīja sūdzību izskatīšanu, kurus tam bija nosūtījusi Augstākās tiesas Krimināllietu palāta. Kas attiecas uz faktu, ka pēc lēmuma par Šteinertes kundzes noraidīšanu atcelšanu lietas izskatīšanu uzņēmās apgabaltiesas tas pats sastāvs, kas iepriekš, valdība atsaucas uz lietu Bulut pret Austriju (1996.gada 22.februāra spriedums, Recueil des arrts et dēcisions 1996-II), kurā iesniedzējs sūdzējās par to, ka tiesnesis, kas piedalījās procesā, kurā lietu izskatīja pēc būtības, jau bija vērtējis lietu pirms šī procesa. Šajā lietā acīmredzamu saskaņotības trūkumu Austrijas procesuālajā likumdošanā attiecībā uz tiesas izveidošanu atrisināja pašas Austrijas tiesas, un Tiesa neuzskatīja sevi par kompetentu apšaubīt šo tiesu vērtējumu (355.-356.lpp., 29.punkts). Valdība uzskata, ka tādai pašai pieeja jābūt šajā lietā. Kopumā nav neviena iemesla, lai uzskatītu, ka iesniedzēju lietu iztiesājošais sastāvs nebija "noteikts ar likumu", kā to prasa Konvencijas 6.panta 1.daļa. ii. Iesniedzēji Iesniedzēji uzstāj uz to, ka lēmums par tiesnešu noraidīšanu nav pakļauts nekādai pārsūdzībai un ka 1999.gada 27.oktobra lēmuma atcelšana Senātā un lietas atgriešana Šteinertes kundzei bija nelikumīga Latvijas tiesību kontekstā. Šajā sakarā viņi uzskata, ka KPK 41.pants nosaka tikai prokurora locus standi vispārīgi, jo detalizēti noteikumi par lēmumu pārsūdzību ir noteikti 465.pantā, saskaņā ar kuru šāda pārsūdzība ir iespējama, "ja tā ir paredzēta likumā". Tomēr KPK nepiešķir pusēm tiesības pārsūdzēt lēmumus par noraidījuma pieņemšanu vai noraidīšanu. Bez tam iesniedzēji uzsver, ka jebkurā gadījumā KPK 28.pants aizliedz tiesnesim piedalīties lietas izskatīšanā, ja lēmums, kuru viņš pieņēmis tajā pašā lietā, ir ticis atcelts. Tādējādi vismaz tiesas piesēdētāji noteikti nevarēja piedalīties tajā pašā tiesas sastāvā, un tādējādi tiesa nebija noteikta ar likumu. b) Tiesas vērtējums Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. E. Sūdzība par Konvencijas 6.panta 2.daļu Iesniedzēji sūdzas, ka viņu lietu iztiesājošā un lēmumus par turēšanu apcietinājumā pieņemošā tiesneša paziņojumi, kuri tika publicēti presē 1999.gada 4.un 5.novembrī, un 7.decembrī un kuri atklāja tiesneses pārliecību par viņu vainīgumu, pārkāpa viņu tiesības uz nevainīguma prezumpciju, ko garantē 6.panta 2.daļa, kas nosaka sekojošo: "Ikviens, kas tiek apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu." Valdība atsaucas uz saviem secinājumiem par Konvencijas 6.panta 1.daļas ievērošanu attiecībā uz tiesas neatkarīgumu un objektivitāti (sk. iepriekš). Tā noliedz iesniedzēju nevainīguma prezumpcijas pārkāpuma esamību. Iesniedzēji atzīmē, ka savos paziņojumos, kuri publicēti 1999.gada 4.un 5.novembrī "Lauku Avīzē" un "Respublika" Šteinertes kundze patiesi ir uzskatījusi, ka viņa netic viņu nevainīgumam un ka labākajā gadījumā spriedums būs daļēji attaisnojošs. Pilnīgas attaisnošanas pieņēmums bija izslēgts. Tāpat iesniedzēji pievērš Tiesas uzmanību intervijai, kura publicēta 1999.gada 7.decembrī "Kommersant Baltic", kur tiesas sastāva priekšsēdētāja iesaka viņiem pierādīt savu nevainīgumu. Bez tam iesniedzēji norāda, ka 2000.gada 30.marta un 15.jūnija lēmumos Rīgas apgabaltiesa ir paziņojusi, ka viņu turēšana apcietinājumā bija attaisnota ar viņu personību. Tā kā šis motīvs netika pamatots, iesniedzēji uzskata, ka tas parāda tiesas iepriekš pieņemtu attieksmi šajā sakarā. Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. F. Sūdzības par Konvencijas 8.pantu Iesniedzēji sūdzas, ka ģimenes apmeklējumu un visāda veida korespondences ar viņu ģimenēm aizliegums bija neattaisnota un nesamērīga iejaukšanās viņu tiesībās, ko garantē 8.pants, kas nosaka sekojošo: "1.Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību. 2.Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības." 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība atgādina, ka saskaņā ar iekšlietu ministra pavēles nr.113 32.punktu un tieslietu ministra instrukcijas, kas apstiprināta ar 2001.gada 9.maija pavēli nr.63 (sk. iepriekš nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu) apcietinātās personas var saņemt atļauju satikties uz īsu laiku ar savām ģimenēm vai citām personām ar nosacījumu, ka iestāde, kuras lietvedībā atrodas lieta, dod rakstisku atļauju. Tāda pati kārtība ir piemērojama attiecībā uz apcietinātā korespondenci (abu iepriekšminēto pavēļu 53.punkts). Saskaņā ar valdības teikto pēc iesniedzēju apcietināšanas 1998.gada 25.septembrī ne pirmā iesniedzēja sieva, ne otrā iesniedzēja sieva un meitas nevienā brīdī nav lūgušas Rīgas apgabaltiesu atļauju apciemot viņus cietumā. Tas pats ir sakāms par iesniedzēju sarakstīšanos ar savām ģimenēm. Lai pamatotu šo argumentu, valdība piestāda Tiesai divu vēstuļu kopijas, kuras ir adresētas valdības pārstāvei. Saskaņā ar to, kas ir ierakstīts pirmajā vēstulē, kura datēta ar 2002.gada 10.jūniju un kuru rakstījis Ieslodzījumu vietas pārvaldes direktora vietnieks, neviens no pirmā vai otrā iesniedzēja ģimenes locekļiem nav viņus apciemojis. Tomēr šajā pašā vēstulē pārvalde paziņoja, ka tā precīzi nezina, vai Rīgas apgabaltiesa bija apmierinājusi lūgumu par tikšanos; tādējādi pārstāve tika aicināta vērsties pie pašas tiesas šajā jautājumā. Otrā vēstule, kuru parakstīja Šteinertes kundze 2002.gada 30.jūlijā, apliecināja, ka viņa nav saņēmusi nevienu lūgumu no iesniedzēju ģimenēm par atļauju satikties. Kas attiecas uz jautājumu, vai šādi lūgumi tika iesniegti apgabaltiesas sekretariātā, Šteinertes kundze nevarēja atbildēt, jo tāda veida dokumentācija netiek saglabāta tiesā. Papildus no lietas materiāliem, kurus piestādījusi valdība, izriet, ka 2001.gada 19.janvārī Šteinertes kundze atļāva pirmajam iesniedzējam apmeklēt savas mātes bēres ar nosacījumu, ka viņu pavada cietuma apsardze. Tāpat 2001.gada 12.septembrī Latvijas Ārlietu ministrija lūdza tiesai atļaut Eiropas Parlamenta deputātam apmeklēt pirmo iesniedzēju un Laventa kungu cietumā; Šteinertes kundze deva savu piekrišanu šim lūgumam. Šādos apstākļos valdība secina, ka ne paši iesniedzēji, ne viņu ģimenes nav izgājuši Latvijas tiesībās paredzēto procedūru, lai atļautu tikšanos vai sarakstīšanos, un tādējādi nav nekādu problēmu Konvencijas 8.panta sakarā. b) Iesniedzēji Iesniedzēji, kas attiecas uz viņiem pašiem, atgādina, ka apcietināto personu apmeklējumu un sarakstīšanos kārtību neregulē likums, bet tikai ministru pavēles, ka atļaujas došana apmeklējumiem vai korespondencei atklāj iestādes, kuras lietvedībā atrodas lieta, diskrecionāru vienpusēju gribu un ka Latvijas tiesībās nav paredzēta pārsūdzības iespēja iespējamam atteikumam. Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzēji uzskata, ka Latvijas tiesībās nav nekādu garantiju pret patvaļību. Tāpat viņi uzskata, ka tā kā pilnīgs apmeklējumu un sarakstīšanās ar ģimeni aizliegums ir nesamērīgs pat notiesāta cietumnieka gadījumā, tas ir vēl jo vairāk tāds gadījumā, kad persona ir apcietināta un bauda nevainīguma prezumpciju. 2. Tiesas vērtējums Tiesa atgādina, ka iesniedzējs nevar nosaukt sevi par "upuri" Konvencijas 34.panta izpratnē, ja vien attiecīgā darbība vai bezdarbība viņu tieši ietekmē vai ir ietekmējusi; ir nepieciešams, ka viņš no tās ir cietis sekas vai pastāv varbūtība no tās tieši ciest sekas (skat., starp daudziem citiem, 1988.gada 26.oktobra spriedumu lietā Norris pret Īriju, A sērija, nr.142, 15.lpp., 30.punkts un 1994.gada 20.septembra spriedumu Otto-Preminger-Institut pret Austriju, A sērija, nr.295-A, 15.-16.lpp., 39.punkts). Tomēr vispārīgais princips ir, ka neviens nevar sūdzēties par situāciju, kuru pats ir radījis ar savu bezdarbību (skat., mutatis mutandis, 1988.gada 8.septembra Komisijas lēmumu nr.12717/87 lietā Dupuis pret Beļģiju, Dēcisions et rapports (DR) 57, 196.lpp., un 2001.gada 15.februāra lēmumu lietā Kovalenok pret Latviju, nr.54264/00, nav publicēts). Bez tam Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var skatīt lietu tikai tad, kad iesniedzējs ir izsmēlis visas iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas, kas ir saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību vispārīgiem principiem. 35.panta 1.daļa prasa izsmelt tikai tādas iespējas, kas ir efektīvas un atbilstošas, tas ir, tādas, kuras var dot aizsardzību iesniegtajām sūdzībām (skat., piemēram, 1996.gada 24.aprīļa spriedumu lietā Remli pret Franciju, Recueil des arrts et dēcisions 1996-II, 571.lpp., 33.punkts). Šajā lietā Tiesa konstatē, ka apcietināto personu ģimeņu apmeklējumi un sarakstīšanās ir noteikta ar ministru pavēlēm, kuriem nav "likumu" spēks Latvijas tiesībās (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Lavents pret Latviju, 53.un 140.punkts). Šīs pavēles piešķir iestādei, kuras lietvedībā atrodas lieta, diskrecionāru varu atļaut vai neatļaut apcietinātā ģimenei apmeklēt viņu vai uzturēt ar viņu kontaktu sarakstes veidā. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka attiecībā uz iesniedzējiem nav izsniegts nekāds oficiāls aizliegums satikties vai sarakstīties. Tādējādi viņi nevar nosaukt sevi par iejaukšanās viņu ģimenes dzīvē vai viņu sarakstē "upuriem". Tāpat no valdības paskaidrojumiem, kurus apstiprina lietas materiāli un kurus neapstrīd iesniedzēji, izriet, ka ne paši iesniedzēji, ne viņu ģimenes nevienā brīdī nav lūguši lietu iztiesājošajam tiesnesim šādu atļauju. Tiesa jo īpaši konstatē, ka sava apcietinājuma laikā pirmais iesniedzējs saņēma atļauju atstāt cietumu, lai apmeklētu mātes bēres un atļauju satikties ar Eiropas deputātu; tādējādi nekas pārliecinoši neliecina, ka lūgums atļaut satikšanos ar ģimeni vai sarakstīties būtu bijis neveiksmīgs jau no paša sākuma. Iesniedzēji tādējādi nebija izsmēluši viņu rīcībā esošās jautājuma atrisināšanas iespējas. No tā izriet, ka tādējādi šī sūdzība ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu. Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi Nolemj apvienot iesniegumus. Pasludina par pieņemamām izskatīšanai iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 5.panta 3.daļu, 5.panta 4.daļu un 6.panta 2.daļu, kā arī 6.panta 1.daļu attiecībā uz lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un ar likumu noteiktā tiesā. Pasludina iesniegumus nepieņemamus izskatīšanai pārējā daļā. Sōren Nielsen Christos Rozakis Sekretāra vietnieks Priekšsēdētājs Ārlietu ministrijas tulkojums