116. Article — noteic, ka 106. pantā paredzētās tiesības "var

ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību". Līdz ar to 106. pantā paredzēto tiesību ierobežojums vērtējams atbilstoši 116. panta kritērijiem. Tas nozīmē, ka Satversmes 106. pantā nostiprināto tiesību ierobežojumam ir jāatbilst šādām prasībām: a) tam jābūt noteiktam ar likumu; b) tam jāatbilst leģitīmam mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu; c) tam jāatbilst samērīguma principam. 3. 3.1. Tā kā apstrīdētās normas, kurās ietverti Satversmes 106. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumi, ir noteikti ar Saeimas pieņemtiem likumiem, kuri izsludināti atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai un ir spēkā, tiesa uzskata, ka nav šaubu par to, ka šie ierobežojumi ir noteikti ar likumu. 3.2. Saeima uzskata, ka apstrīdētajās Augstskolu likuma normās ietverto ierobežojumu mērķis ir "nodrošināt akadēmiskā un administratīvā personāla atjaunošanu un augstskolas darbības un zinātnes nozaru attīstību". Personas, kuras ieņem apstrīdētajās normās minētos amatus, lielā mērā nosakot augstskolas darba kvalitāti, kā arī augstskolas un attiecīgo zinātnes nozaru attīstību. Tādēļ, piemēram, profesoram būtu jāveic mūsdienu līmenim atbilstošs zinātniskās pētniecības vai mākslinieciskās jaunrades darbs un jānodrošina augstas kvalitātes studijas konkrētajā zinātnes vai mākslas apakšnozarē. Savukārt apstrīdētajā likuma "Par zinātnisko darbību" normā ietvertais ierobežojums, pēc Saeimas domām, ir noteikts ar mērķi veicināt "administratīvā un vadošā personāla atjaunināšanos un zinātnes nozaru attīstību". Šāds ierobežojums esot "nepieciešams, lai nodrošinātu jaunākās paaudzes speciālistiem iespēju pretendēt uz valsts zinātnisko institūciju vadošajiem administratīvajiem un vēlētajiem amatiem, jo vēlēto un administratīvo amatu skaits šajās institūcijās ir ierobežots". Minētie mērķi, kurus likumdevējs vēlējies sasniegt, iekļaujot apstrīdētajās normās pamattiesību ierobežojumus, ir svarīgi augstākās izglītības, zinātnes un mākslas attīstībai. Tomēr Saeima atbildes rakstos vecuma ierobežojumus nav saistījusi ar kādu no Satversmes 116. pantā minētajām vērtību kategorijām. Nevar piekrist tiesas sēdē paustajam Saeimas pārstāvja viedoklim, ka šo ierobežojumu leģitīmais mērķis ir nodrošināt zinātnes attīstību un modernizāciju nolūkā aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu. Demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība pret darbībām, kas vērstas uz šīs iekārtas likvidāciju vai traucēšanu, ir viens no Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem, kuru sasniegšanai pieļaujams samērīgi ierobežot personu pamattiesības, arī Satversmes 106. pantā noteiktās. Nenoliedzami, augstākās izglītības un zinātnes attīstība ir svarīga jebkurai sabiedrībai, ikvienā valsts iekārtā un formā, arī demokrātiskā republikā. Taču nepamatots ir viedoklis, ka 65 gadu vecumu sasniegušu personu atrašanās apstrīdētajās normās minētajos amatos varētu apdraudēt demokrātisko valsts iekārtu. Tādējādi apstrīdētajās Augstskolu likuma un likuma "Par zinātnisko darbību" normās ietverto pamattiesību ierobežojumu leģitīmais mērķis nav un nevar būt demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Bez tam apstrīdētajās normās ietvertie Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumi nav vērsti arī uz Satversmes 116. pantā minēto citu cilvēku tiesību aizsardzību, sabiedrības drošību un tikumību. Tā kā pienācīgs izglītības un zinātnes līmenis ir katras valsts sekmīgas attīstības neatņemams priekšnoteikums, tiesa uzskata, ka apstrīdētajās normās noteikto ierobežojumu mērķis ir vērsts uz sabiedrības labklājības nodrošināšanu. Kaut arī sabiedrības labklājības aizsardzība galvenokārt aptver sabiedrības vispārējo materiālo labklājību, tā ir attiecināma arī uz nemateriālām vērtībām, kas nepieciešamas pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības funkcionēšanai. Taču, "ietverot jēdzienā "sabiedriskā labklājība" arī nemateriālos aspektus, tomēr jāievēro maksimāla piesardzība, jo sabiedrības konsenss un harmonija demokrātiskā iekārtā ir tikai relatīvas vērtības" (sk.: Levits E. "Cilvēktiesību piemērošanas pamatjautājumi Latvijā" // "Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē", I. Ziemeles redakcijā. Rīga, 2000, 286.-287. lpp.). 3.3. Lai pārbaudītu apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu samērīgumu ar minēto leģitīmo mērķi, proti, sabiedrības labklājības aizsardzību, ierobežojums jāvērtē saistībā ar nepieciešamību pēc tā demokrātiskā sabiedrībā. Šajā vērtējumā jāņem vērā, vai ar likumdevēja lietotajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi; vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst vismaz vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska [sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā nr. 2001-12-01, secinājumu daļas 3.1. punktu // Latvijas Vēstnesis, 20.03.2002, nr. 44 (2619)]. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka augstākās izglītības un zinātnes attīstības nolūkos nepieciešams nodrošināt jaunākās paaudzes speciālistiem iespēju pretendēt gan uz valsts zinātnisko institūciju un augstskolu vadošajiem administratīvajiem un vēlētajiem amatiem, gan arī uz iepriekš minētajiem akadēmiskajiem amatiem. Taču galvenajam kritērijam šo amatu ieņemšanā ir jābūt pretendenta kvalifikācijai un spējām. Saskaņā ar Augstskolu likuma 28. panta pirmo daļu profesoram jābūt savā nozarē starptautiski atzītam speciālistam, kas veic mūsdienu līmenim atbilstošu zinātniskās pētniecības vai mākslinieciskās jaunrades darbu un nodrošina augstas kvalitātes studijas attiecīgajā zinātnes vai mākslas apakšnozarē. Ministru kabineta 2001. gada 9. septembra noteikumi nr. 391 "Profesora un asociētā profesora amata pretendenta zinātniskās un pedagoģiskās kvalifikācijas novērtēšanas kārtība" paredz ļoti augstus nepieciešamās kvalifikācijas kritērijus. Profesora un asociētā profesora amata pretendenta darbības atbilstību nosaka, ņemot vērā viņu zinātniskās publikācijas izdevumos, kuri iekļauti Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātajā vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu sarakstā, kā arī viņu piedalīšanos starptautiskajās zinātniskajās konferencēs un starptautiski finansētu pētījumu projektos un programmās. Kā obligāts priekšnoteikums tiek izvirzīta pretendentu piedalīšanās jauno zinātnieku-doktoru sagatavošanā. Pie tam profesora vai asociētā profesora amata pretendenta zinātnisko un pedagoģisko kvalifikāciju novērtē attiecīgās nozares profesoru padome. Atbilstoši likumam "Par zinātnisko darbību" arī zinātniekam tiek izvirzītas ļoti augstas kvalifikācijas prasības. Saskaņā ar šā likuma 11. pantu zinātnisko (doktora un habilitēta doktora) grādu piešķir personām, kas patstāvīgi veikušas oriģinālu pētījumu, kura rezultāti atzīstami par nozīmīgu ieguldījumu zinātniskās problēmas izpētē un kurš satura un metodoloģijas ziņā atbilst vispārpieņemtiem starptautiskajiem attiecīgās nozares standartiem. Pētījumu rezultātu atbilstību starptautiskajiem standartiem vērtē neatkarīgi starptautiskie eksperti. Par to, ka apstrīdētajās normās minētie ierobežojumi izrādījušies nepiemēroti Saeimas izvirzītā mērķa sasniegšanai, liecina Augstākās izglītības padomes pētījumi. Proti, Latvijas augstskolās kopš 1995. gada, kad tika noteikti vecuma ierobežojumi, joprojām turpinās augstākā akadēmiskā personāla novecošanās - 31 procents augstskolās strādājošo profesoru ir vecāki par 60 gadiem, trīs ceturtdaļas - vecāki par 50 gadiem, bet tikai 2 procenti - jaunāki par 40 gadiem (sk.: Rivža B., Kondratovičs U. Latvijas universitātes jaunajai Eiropai // Latvijas Vēsture, 2003, nr. 1 (49), 10.lpp.). Savukārt uz 491 valstij nepieciešamo profesora amata vietu līdz 2002. gada beigām bija ievēlēti tikai 295 profesori (sk. Saeimas 2003. gada 17. janvāra atbildes raksta nr. 1-1/7 pielikumu, lietas 1. sējumu, 152. lpp.). Tātad profesoru skaits nav pietiekams, lai nodrošinātu augstākās izglītības un zinātnes darbību un atjaunošanos. Īstenojot kārtību, saskaņā ar kuru izšķirošais kritērijs noteikta akadēmiskā vai zinātniskā amata ieņemšanai ir tikai personu vecums, nevis profesionālās spējas, nav iespējams panākt pilnvērtīgu augstākās izglītības un zinātnes attīstību. "Pilnīgi izslēgti ir ierobežojumi, kas balstās uz pieņēmumu par cilvēka garīgo spēju automātisku samazināšanos novecojot. Pirmkārt, cilvēku garīgā attīstība vecumā ir ļoti dažāda, un vispārīgs pieņēmums par garīgo spēju samazināšanos ir pārāk nedrošs un neprecīzs, lai uz šī pamata varētu akceptēt vispārējus pamattiesību ierobežojumus. Otrkārt, šāds pieņēmums arī normatīvi būtu uzskatāms par nepieļaujamu, jo tas būtu pretrunā ar filozofiskajiem priekšstatiem par cilvēka cieņu (human dignity). Treškārt, normatīvais priekšstats par cilvēka ideālu (Menschenbild) nepieļauj cilvēka pamattiesību apjomu padarīt atkarīgu no vispārīgi prezumētām spējām un inteliģences (kas ir ļoti dažādas visos vecumos)." [Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis, 08.05.2003, nr. 68 (2833).] Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais vecuma ierobežojums pats par sevi ir nepietiekams, lai kalpotu par konkrētas profesijas, amata vai nodarbošanās aizlieguma vispārēju kritēriju. Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai augstākās izglītības un zinātnes jomai piesaistītu kvalificētus jaunākās paaudzes speciālistus, kas laika gaitā varētu aizstāt vecākās paaudzes zinātniekus, ir gan zinātnes attīstībai nepieciešamais materiāltehniskais nodrošinājums, gan arī pienācīgs jauno speciālistu atalgojums. Pretējā gadījumā - ņemot vērā to, ka atalgojums nevalstiskajā sektorā ir daudzkārt lielāks un līdz ar to arī zinātnieku prestižs sabiedrībā ir zems, - ir grūti izraisīt jaunākās paaudzes speciālistos vēlmi pievērsties zinātnei. Saeimas plenārsēdē 1996. gada 6. jūnijā, kad tika apspriesti grozījumi likumā "Par zinātnisko darbību", par šādas situācijas iespējamību brīdināja deputāts Guntars Grīnblats, sakot, ka zemā atalgojuma dēļ "jaunatne šodien nemaz nav ieinteresēta strādāt" zinātnes jomā. Deputāts paredzēja: "Latvijā paliks ārkārtīgi maz šo vadītāju, pētnieku, kuri ir habilitētie doktori un kuri var vadīt jauno zinātnieku, doktoru darbus. Tātad iznāk, ka arī ar to mēs padzenam, kā saka, vecos ļaudis, bet viņu vietā jaunus mēs nedabūsim." (Sk. lietas 1. sējumu, 227. lpp.) Lai gan Latvijas Zinātnes padomes 1998. gadā izstrādātā Latvijas Republikas Zinātnes attīstības nacionālā koncepcija paredzēja nepieciešamību līdz 2001. gadam nodrošināt valsts finansējuma apjomu zinātniskās darbības nodrošināšanai 0,8 procentu apmērā no valsts iekšzemes kopprodukta un tālāku pieaugumu 0,1 procenta apmērā no iekšzemes kopprodukta katru gadu, šāda attīstība valstī nav panākta. Atbilstoši valsts budžetam programmai "Zinātne" piešķirto finanšu līdzekļu apmērs 1998. un 1999. gadā bija 0,22 procenti no valsts iekšzemes kopprodukta, 2000. gadā - 0,20 procenti, bet 2001. gadā - 0,18 procenti (sk. Izglītības un zinātnes ministrijas 13.02.2003. vēstuli nr. 1-17/253 Satversmes tiesai, lietas 2. sējumu, 111. lpp.). Pašlaik Latvijā zinātnei piešķirtais valsts finansējums ir relatīvi vismazākais, salīdzinot ar pārējām Eiropas Savienības kandidātvalstīm [sk. LZA prezidenta prof. J. Stradiņa ievadrunu LZA pavasara pilnsapulcē 2003. gada 10. aprīlī // Latvijas Vēstnesis, 15.04.2003, nr. 58 (2823)]. LU, RTU, LMA un LLU prakse liecina, ka pēdējos gados attiecībā uz izsludinātajiem akadēmiskajiem amatiem trūkst konkurences. Pretendentu skaits parasti nepārsniedz vakanto amata vietu skaitu, bet dažos gadījumos pat trūkst pretendentu visām izsludinātajām vakantajām vietām (sk. lietas 2. sējumu, 89. un 93. lpp., 3. sējumu, 33. lpp.). Šādos apstākļos ir nepieļaujami liegt personām, neņemot vērā to spējas un kvalifikāciju, pretendēt uz apstrīdētajās normās minētajiem amatiem tikai tādēļ, ka tās sasniegušas 65 gadu vecumu. Tāpēc pamatots ir izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska viedoklis, ka pašreizējā kārtība var novest pie situācijas, kad mācībspēku trūkums atsevišķās augstskolās varētu radīt draudus to pastāvēšanai (sk. 2003. gada 22. aprīļa vēstuli nr. 1-17/364, lietas 3. sēj., 33. lpp.). Ierobežojot pēc vecuma to personu loku, kuras var pretendēt uz apstrīdētajās normās minētajiem amatiem, nav iespējams sekmēt valsts noteiktā mērķa - augstākās izglītības un zinātnes attīstības - sasniegšanu. Likumdevējs, lai panāktu izglītības un zinātnes nodrošināšanu ar jauniem speciālistiem, var izmantot citus, cilvēka pamattiesības un cieņu mazāk aizskarošus līdzekļus. Iespējams, ka noteiktu vecumu sasniegušas personas apstrīdētajās normās minētajos amatos varētu ievēlēt uz īsāku termiņu. Saskaņā ar likuma "Par zinātnisko darbību" 28. panta otro daļu valsts zinātnisko iestādi vada direktors, kuru ievēlē zinātnieku koleģiālā pārvaldes institūcija (dome, padome, senāts) un apstiprina amatā izglītības un zinātnes ministrs vai cits attiecīgs ministrs. Savukārt šā panta ceturtā daļa noteic, ka direktoru no amata atbrīvo valsts zinātniskās iestādes nolikumā noteiktajā kārtībā. Tiesai iesniegtā Latvijas Organiskās sintēzes institūta (direktors E. Lukevics) statūtu kopija liecina, ka institūta zinātniskā padome ir tiesīga pieņemt lēmumu "par institūta administratīvās vadības struktūru, skaitlisko un personālsastāvu", kā arī noteikt institūta direktora pienākumus un tiesības (sk. lietas 1. sējumu, 108.-109. lpp.). Tomēr institūta statūtos nav paredzētas ne direktora amata pretendentiem izvirzāmās prasības, ne ievēlēšanas kārtība, ne termiņš, uz kādu direktoru ievēlē amatā, ne arī kārtība, kādā direktoru atlaiž no darba. Savukārt citu zinātnisko institūciju statūtos administratīvo amatu ieņemšanas kritēriji ir daudz detalizētāki. Piemēram, RTU Neorganiskās ķīmijas institūta statūti paredz, ka institūta direktoru, aizklāti balsojot, ievēlē amatā konkursa kārtībā uz pieciem gadiem. Turklāt zinātniskā padome ir tiesīga lemt par direktora pirmstermiņa vēlēšanām un grozījumiem administratīvā personāla sastāvā. Tāpēc, lai nodrošinātu atklātību un vienotu prasību izvirzīšanu valsts zinātnisko institūciju administratīvo amatu pretendentiem, Satversmes tiesa uzskata, ka attiecībā uz viņiem, tāpat kā profesoru un asociēto profesoru amatu pretendentiem, normatīvajos aktos būtu jānoteic precīzāki kvalifikācijas kritēriji. Galvenajam kritērijam, lai personas varētu pretendēt uz apstrīdētajās normās minētajiem akadēmiskajiem un administratīvajiem amatiem, jābūt nevis šo personu vecumam, bet gan to spējām un kvalifikācijai, kā to paredz Satversmes 106. pants. Līdz ar to apstrīdētajās normās paredzētie aizliegumi, kas ierobežo Satversmes 106. pantā garantētās pamattiesības vecuma dēļ, neatbilst samērīguma principam. 4. Konstatējot apstrīdēto Augstskolu likuma un likuma "Par zinātnisko darbību" normu neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tās atzīstamas par prettiesiskām un spēkā neesošām. Līdz ar to nav nepieciešams vērtēt šo normu atbilstību Satversmes 91. pantam. Nolēmuma daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Augstskolu likuma 27. panta ceturtās daļas pirmo teikumu un 28. panta otrās daļas vārdus "vai uz laiku līdz 65 gadu vecuma sasniegšanai" un likuma "Par zinātnisko darbību" 29. panta piektās daļas pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam un spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2003. gada 20. maijā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš