5. Article

Attiecīgajā gadā likumprojektā par valsts budžetu paredz minimālās darba algas paaugstināšanai nepieciešamo papildu finansējumu. Koncepcijas projekta 2.-6.pielikumā ir sniegta informācija par socioloģiskās aptaujas "Darba dzīves barometrs" rezultātiem; ES dalībvalstu pieredzi minimālās darba algas noteikšanā; iekšzemes kopprodukta pieauguma un produktivitātes rādītājiem; analīze par bezdarbu; Labklājības ministrijas aprēķini koncepcijas projekta realizācijai. Labklājības ministre D.Staķe 1.pielikums Esošā situācija un problēmas raksturojums Darba samaksas jautājums ir bijis un joprojām ir viena no aktuālākajām problēmām mūsdienu sabiedrībā, kas interesē gandrīz ikvienu darbinieku un darba devēju, kā arī valsti, kurai ir noteikti pienākumi attiecībā uz darba samaksas regulēšanu. Lai gan darba samaksas apmēra noteikšana ir atstāta līguma slēdzēju ziņā, darba samaksas noteikšanā pastāv arī noteikts publiskais elements, proti, valsts nosaka minimālās darba algas apmēru. Šāda minimālās darba algas noteikšana ir saistīta ar nepieciešamību nodrošināt vismaz izdzīvošanas minimumu visiem darbiniekiem - gan privātajā, gan valsts sektorā strādājošajiem. Tādējādi minimums tiek noteikts vienots visai valstij un ir obligāti jāievēro visiem darba devējiem. Tiesības uz taisnīgu darba samaksu, kas nodrošina darbiniekiem pienācīgus dzīves apstākļus ir viena no cilvēka pamattiesībām, kas noteikta gan starptautiskos, gan Latvijas tiesību aktos. Latvijai ir saistoši vairāki starptautiskie līgumi, kuros tiek risināts darba samaksas jautājums. Piemēram, ANO Starptautiskajā paktā par cilvēka ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ir noteikts, ka "pakta dalībvalstis atzīst katra tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, kas sekmē it īpaši atlīdzību, kas nodrošina visiem strādājošajiem vismaz apmierinošu eksistenci viņiem pašiem un viņu ģimenēm". Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr.131 "Par minimālās darba algas noteikšanu", kuras viens no mērķiem ir aizsargāt strādājošos no nepamatoti zemām algām, uzliek valstij pienākumu, nosakot minimālās darba algas līmeni, ciktāl tas ir iespējams un atbilst nacionālajiem apstākļiem, ņemt vērā strādājošo un viņu ģimeņu vajadzības, ņemot vērā vispārējo darba algu līmeni valstī, dzīvošanas izmaksas, sociālos pabalstus un citu sociālo grupu relatīvo dzīves līmeni, kā arī ekonomiskos faktorus, ieskaitot ekonomiskās attīstības prasības, darba ražīguma līmeni un vēlamību sasniegt un uzturēt augstu nodarbinātības līmeni. Tāpat ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā ir noteikts, ka "katram strādājošam ir tiesības uz taisnīgu un pienācīgu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei". Arī Eiropas Sociālajā hartā ir paredzēts, ka nolūkā nodrošināt tiesību uz taisnīgu darba samaksu efektīvu izmantošanu, valstis atzīst strādājošo tiesības uz darba samaksu, kas nodrošinātu strādājošiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus. Ievērojot to, ka, pamatojoties uz augstāk minētajiem starptautiskajiem līgumiem, Latvijai ir uzliktas zināmas saistības attiecībā uz darba samaksas regulējumu, valstij ir jāveic viss nepieciešamais, lai minētās starptautiskās saistības izpildītu pienācīgi. Darba samaksas un minimālās darba algas tiesiskais regulējums Latvijā ir noteikts vairākos normatīvajos aktos. Latvijas Republikas Satversmes 107.pantā ir paredzēta tiesība ikvienam saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu. Kopš 2003.gada 1.janvāra Ministru kabinets ir noteicis Ls 70 lielu minimālo darba algu. Šī ir zemākā darba alga, kuru visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros. Tai pat laikā pastāv problēmas saiknes nodrošināšanā starp minimālo darba algu un valsts noteikto minimumu. Saskaņā ar LR Ministru Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.95 "Par iedzīvotāju naudas ienākumu nodrošināšanu" Centrālā statistikas pārvalde katru mēnesi aprēķina pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtību atbilstoši grozā iekļauto preču cenu izmaiņām. Iztikas minimuma patēriņa groza lietiskais saturs apstiprināts ar augstāk minēto lēmumu un ietver pārtikas preces, nepārtikas preces un pakalpojumus, kuru apjoms nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni. Lai gan Centrālā statistikas pārvalde aprēķina iztikas minimuma apmēru katru mēnesi, to nevar uzskatīt par "valsts noteikto minimumu", jo tas netiek noteikts nevienā normatīvā aktā. Tāpēc sabiedrībā rodas neizpratne par to, kāpēc minimālā darba alga nav vienāda ar Centrālās statistikas pārvaldes aprēķināto iztikas minimumu. Minimālās darba algas paaugstināšanai ir pozitīva ietekme uz makroekonomisko situāciju valstī. Šis paaugstinājums kopbudžetu ietekmē divējādi. No vienas puses, pieaug nosacītais darba algas fonds un līdz ar to iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi un sociālās apdrošināšanas iemaksas. No otras puses, pieaug budžeta izdevumi budžeta iestādēs strādājošo darba algām un sociālās apdrošināšanas iemaksām. Turklāt, minimālās darba algas paaugstināšana uzlabo konkurētspēju tiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kuri maksā nodokļus no visas darba algas, salīdzinot ar tiem, kuri maksā nodokļus no minimālās darba algas, bet pārējo atalgojumu izsniedz aploksnēs. Saskaņā ar Latvijā veiktiem pētījumiem, piemēram, "Darba dzīves barometrs" un aptaujām, ko veica institūcija "Sociāli korelatīvo datu sistēmas" (SKDS), valstī ir pieaudzis strādājošo skaits, kas saņem algu "aploksnēs" (skat 2.pielikumu). Papildus valstiskajam minimālās darba algas regulējumam var pastāvēt arī lokālais minimālās darba algas regulējums, proti, sociālie partneri darba koplīgumos uzņēmumā vai nozarē var noteikt minimālo darba algu attiecīgajā uzņēmumā vai nozarē. Ievērojot darba tiesību principu, ka koplīguma noteikumi nevar pasliktināt darbinieka stāvokli salīdzinājumā ar normatīvajiem aktiem, koplīgumos var noteikt tikai lielāku minimālo darba algu. Tā, piemēram, jau 1998.gada 24.aprīlī starp Latvijas Būvnieku asociāciju un Latvijas celtnieku arodbiedrību ir noslēgta ģenerālvienošanās par darba samaksu būvniecībā, saskaņā ar kuru būvniecībā nodarbināto speciālistu un kvalificēto strādnieku, kā arī projektētāju minimālā stundas tarifa likme ir Ls 1,0, tātad minimālā darba alga mēnesī ir 160 Ls. Sociālie partneri minimālās darba algas jautājumu var risināt arī ar citu vienošanos starpniecību, kas attiecas ne tikai uz kādu noteiktu nozari. Tā piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) 1996.gadā noslēdza vienošanos par sociālās partnerības pamatprincipiem, kurā tika paredzēts, ka katru gadu pēc Ministru kabineta pārskata par tautsaimniecības attīstību publicēšanas LDDK un LBAS kopīgā sēdē izvērtē radušos situāciju darba un sociālo garantiju jomā un vienojas par minimālo darba algu un tās paaugstināšanas pamatnoteikumiem inflācijas pieauguma gadījumos, kurus rekomendē ievērot, slēdzot vienošanās un darba koplīgumus. Piemēram, jau 1999.gadā sociālie partneri vienojās, ka minimālā darba alga normālā darba laika ietvaros ir jānosaka ne mazāka par Ls 65. Lai noteiktu darba samaksas attīstības pamatprincipus valstī Ministru kabinets 1998.gada 30.jūnijā akceptēja Koncepciju par darba samaksu. Saskaņā ar šo koncepciju darba samaksas politikas attīstības pamatprincipi ir: 1) vienojoties sociālajiem partneriem (valdībai, arodbiedrībām un darba devējiem) valstī, tiek noteikta vienota minimālā darba alga; 2) minimālā darba alga tiek noteikta, ņemot vērā valsts budžeta iespējas, arī iespējas saistībā ar valsts pārvaldes izdevumu samazināšanu; 3) minimālā darba alga ir jāpārskata regulāri pirms valsts budžeta projekta izstrādes; 4) pārskatot minimālo darba algu, ir jāpārskata no budžeta finansējamo iestāžu darbinieku mēneša darba algu skalas, palielinot tās proporcionāli minimālās darba algas pieaugumam. Praksē augšminētie pamatprincipi netiek pilnībā ievēroti. Piemēram, 2000.gada 1.augustā Ministru kabineta sēdē tika nolemts, ka minimālā darba alga 60 Ls apmērā stāsies spēkā ar 2001.gada 1.jūliju, taču netika ņemts vērā viens no pamatprincipiem, proti, no budžeta finansējamo iestāžu darbinieku darba algu skalas netika palielinātas proporcionāli minimālās darba algas pieaugumam, bet tika "daļēji saspiestas" (neproporcionāls palielinājums ņemot vērā valsts budžeta iespējas). Izvērtējot minimālās darba algas pārskatīšanas biežumu sākot no 1991.gada, jāatzīmē, ka tā netiek regulāri paaugstināta, neskatoties uz to, ka valstī patēriņa cenas ik gadu pieaug. Analizējot statistikas datus, var redzēt, ka strādājošo mēneša vidējā darba samaksa pieaug vienmērīgi un tai nav sevišķi liela saistība ar minimālās darba algas izmaiņām. Jo arī laika periodos, kad minimālā darba alga netiek pārskatīta, tomēr vērojama vidējās darba samaksas paaugstināšanās (skat. attēlu). Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde Pašlaik galvenais faktors, kas ietekmē minimālās darba algas apmēru, ir valsts budžeta iespējas, no kurām atkarīgs minimālās darba algas palielinājums no budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem. Šajā sakarā minimālā darba alga netiek noteikta tādā apmērā, kāds būtu atbilstoši minimāliem dzīves apstākļiem. Pēc statistikas datiem, no budžeta finansētajās iestādēs ir nodarbināti tikai 25 % no kopējā strādājošo skaita (uzņēmumos), tātad darba samaksas regulēšana ar minimālās darba algas palīdzību lielākoties attiecas uz privāto sektoru un uzņēmējdarbību valsts sektorā. Aplūkojot citu valstu pieredzi, varam konstatēt, ka minimālā darba alga tiek noteikta arī vairākās Eiropas Savienības valstīs. Šajās valstīs pastāv divi minimālās darba algas noteikšanas veidi: 1) Ar likumu minimālā alga tiek noteikta Francijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Portugālē, Spānijā. 2) Koplīgumos noteiktas minimālās algas ir Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Grieķijā, Itālijā. Pārskatot minimālo darba algu dažādās valstīs tiek ņemti vērā dažādi kritēriji (skat. 3.pielikumu), piemēram, Portugālē ņem vērā inflācijas prognozes un paredzamo produktivitātes (darba ražīguma) palielināšanos. Savukārt, Luksemburgā minimālās algas apmērs tiek regulēts, pamatojoties uz patēriņa cenu pieaugumu. Vācijā minimālo darba algu nosaka, ņemot vērā vidējās darba algas pieaugumu valsts un privātajā sektorā. Eiropas Sociālās Hartas 4.pants "Tiesības uz taisnīgu atalgojumu" saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas rekomendācijām paredz, ka strādājošo ienākuma minimuma līmenim jābūt 66 % no nacionālā ienākuma uz vienu iedzīvotāju vai 68 % no nacionālās vidējās algas. No Baltijas valstīm 2003.gada janvārī vislielākā minimālā darba alga bija Igaunijā - 138 eiro (83 lati). Sākot ar 2003.gada 1.janvāri Latvijā minimālā darba alga ir 70 Ls un vidēji 2002.gadā minimālā darba alga procentuāli no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas ir 34,7 % (aprēķinātais rādītājs, strādājošo vidējā mēneša bruto darba samaksa 2002.gadā - 172,78 Ls) (skat. 4.pielikumu). 2002.gadā iekšzemes kopprodukts (salīdzināmajās cenās) ir pieaudzis par 6,1% un darbaspēka produktivitātes pieaugums - 3,3%. Inflācija Latvijā pēdējos trīs gadus ir bijusi 2-3% robežās. Teorētiski minimālās darba algas paaugstināšana varētu veicināt bezdarba līmeņa pieaugumu, bet faktiski ir nepieciešama esošās situācijas analīze. Labklājības ministrija veica analīzi par minimālās darba algas paaugstināšanas ietekmi uz bezdarba līmeni par iepriekšējiem gadiem. 2001.gada apsekojuma rezultāti liecina, ka darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā bija 13,1% un tas ir zemākais pēdējo piecu gadu laikā, kopš Centrālā statistikas pārvalde sāka veikt darbaspēka apsekojumus. 2001.gada decembra beigās reģistrētais bezdarba līmenis valstī bija 7,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. (skat. 5.pielikumu). Minimālās darba algas paaugstināšana varētu paaugstināt bezdarba līmeni tajos Latvijas rajonos, kur reālā darba samaksa ir minimālās darba algas līmenī. Tādi rajoni varētu būt Latgalē, bet saskaņā ar statistikas datiem, piemēram, Preiļu rajonā un Rēzeknes rajonā novērojama situācija, ka tajos gados, kad tika paaugstināta minimālā darba alga, bezdarba līmenis samazinās nevis paaugstinās. Saskaņā ar statistikas datiem 2002.gadā darbinieku skaits, kuriem darba samaksa ir līdz un minimālās darba algas apmērā, bija 89,7 tūkst. cilvēku no kopskaita jeb 15,4 %, tai skaitā privātajā sektorā - 79,7 tūkst. cilvēku un sabiedriskajā sektorā - 10,1 tūkst. cilvēku. Tātad lielākā daļa darbinieku, kuriem darba samaksa ir minimālās darba algas apmērā, strādā privātajā sektorā. Minimālās darba algas paaugstināšana ietekmēs tieši šos darbiniekus, jo paaugstināsies darbaspēka izmaksas. Tomēr, ņemot vērā to, ka tieši privātajā sektorā strādājošie saņem nelegālos ienākumus, (algu "aploksnēs"), reāli darbaspēka izmaksas nepieaugs tik lielā apmērā kā minimālā darba alga. Tas nozīmē, ka minimālās darba algas paaugstināšana būtiski neietekmēs bezdarba līmeņa izmaiņas. Augstāk minētais norāda uz to, ka nepieciešams atzīt par spēku zaudējušu 1998.gada 30.jūnijā Ministru kabinetā akceptēto Koncepciju par darba samaksu. Šajā koncepcijā minētie darba samaksas noteikšana pamatprincipi attiecībā uz no valsts budžeta finansēto iestāžu darbiniekiem ir atspoguļoti Ministru kabineta 2000.gada 11.janvāra sēdē akceptētajā Koncepcijā par valsts budžeta iestāžu darbinieku darba samaksas sistēmām. Bez tam jautājumu par minimālās darba algas noteikšanu Latvijā ir nepieciešams pilnveidot, proti, Ministru kabinetam ir jānosaka un konsekventi jārealizē tādi minimālās darba algas noteikšanas kritēriji, kas būtu vērsti uz minimālās darba algas palielināšanu nolūkā nodrošināt darbiniekiem pienācīgus dzīves apstākļus, ar to saprotot vismaz minimālus dzīves apstākļus atbilstoši Latvijas apstākļiem un ekonomiskajai situācijai, kā arī radītu skaidrus noteikumus, lai darba devēji savlaicīgi varētu plānot minimālās darba algas izmaiņas. Prognoze par sekām, kas radīsies, ja šis jautājums netiks risināts Neveicot minimālās darba algas regulāru pārskatīšanu, palielināsies inflācijas ietekme uz iedzīvotāju dzīves līmeni un pirktspēju. Pieaugs nabadzības līmenis, t.i., trūcīgo iedzīvotāju skaits ar zemiem darba ienākumiem, kas būs sociāli atkarīgi no citiem. Valstij būs jātērē vairāk līdzekļu sociālās palīdzības pasākumiem, tātad būs nepieciešami papildus līdzekļi sociālajam budžetam. Strādājošiem un viņu ģimenēm netiks nodrošināti pienācīgi dzīves apstākļi: 1) Nespēja nomaksāt dzīvokļu un komunālos maksājumus (siltums, elektrība, kanalizācija) radīs parādus un liks ģimenēm atteikties no pakalpojumiem, kuri ir svarīgi ģimenes labklājības saglabāšanai; 2) Sakarā ar nepilnvērtīgu uzturu, saimniecisko problēmu radītiem stresiem, nespēju ieguldīt līdzekļus veselības profilaksē, pieaugs veselības problēmas un pasliktināsies indivīdu veselības stāvoklis, kas radīs vāju sabiedrības veselību; 3) Samazināsies izglītošanās iespējas, pasliktināsies bērnu stāvoklis sabiedrībā, īpaši, ja viņi dzīvo mazattīstītos lauku apvidos. Ņemot vērā to, ka lielākā daļa nodokļu tiek maksāti no minimālās darba algas, regulāri nepaaugstinot minimālo darba algu, nepieaugs iekasēto nodokļu apmērs un līdz ar to nepaaugstināsies darbiniekiem izmaksājamās sociālās garantijas nākotnē. Minimālās darba algas regulāra nepaaugstināšana pasliktinās konkurētspēju tiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kuri maksā nodokļus no visas darba algas, salīdzinot ar tiem, kuri maksā nodokļus no minimālās darba algas, bet pārējo atalgojumu izsniedz aploksnēs. Pasliktināsies valsts fiskālā situācija un valsts ekonomiskā attīstība, ņemot vērā to, ka lielākai daļai privātajā sektorā strādājošajiem ir oficiāli noteikta minimālā darba alga, no kuras maksā nodokļus. Strādājošie, kas strādā pilnu mēnesi un saņem darba samaksu minimālās darba algas apmērā, neizjūt nekādu ekonomikas augšupeju, attīstību vai dzīves līmeņa paaugstināšanos, jo šādi zemie darba ienākumi nevar viņiem garantēt normālus dzīves apstākļus. Tāpēc zudīs uzticība valstij un tās veiktajiem pasākumiem, stabilitātei, samazināsies investīcijas. Piezīme: Aprēķins sniegts koncepcijas projekta 6.pielikumā. Aprēķinos strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa ik gadu tiek indeksēta par 7,0 % (strādājošo mēneša vidējās darba algas pieaugums). Piedāvātie minimālās darba algas noteikšanas pamatprincipa realizēšanas varianti ir visizdevīgākie, jo paredzams pārejas periods, tātad pakāpeniski pieaugs budžeta izdevumi budžeta iestādēs strādājošo darba algām un sociālās apdrošināšanas iemaksām un no otras puses pieaugs nosacītais darba algas fonds un līdz ar to iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pakāpeniska minimālas mēneša darba algas palielināšana mazinās spiedienu uz inflāciju un valsts budžeta izdevumiem. Saskaņā ar Labklājības ministrijas aprēķiniem, minimālās darba algas pakāpeniska paaugstināšana nepasliktinās valsts kopbudžeta bilanci un prognozējams neliels kopbudžeta ienākuma pieaugums. Valstij būs jātērē mazāk līdzekļu sociālās palīdzības pasākumiem, tātad izdevumi sociālajam budžetam samazināsies. Turklāt, regulāra minimālās darba algas paaugstināšana uzlabos konkurētspēju tiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kuri maksā nodokļus no visas darba algas, salīdzinot ar tiem, kuri maksā nodokļus no minimālās darba algas, bet pārējo atalgojumu izsniedz "aploksnēs". Minimālās darba algas paaugstināšana neveicina darba algas maksāšanu "aploksnēs", bet gan paredz legalizēt lielāku darba algas daļu, no kuras tiek maksāti nodokļi. Lai paaugstinātu iedzīvotāju ienākumus paredzēta minimālās mēneša darba algas plānveidīga pakāpeniska paaugstināšana, saskaņojot to ar sociāliem partneriem - darba devējiem un arodbiedrību (darbinieku) pārstāvjiem. Paaugstināsies iedzīvotāju dzīves līmenis, jo paaugstināsies strādājošo darba ienākumi. Pieaugs pašvaldību ienākumi. Vienmērīgs procentuāls pieaugums katru gadu paredzēs mazāku minimālās mēneša darba algas % pieaugumu nekā tas ir bijis līdz šim. Saskaņā ar iepriekšējo pieredzi minimālās mēneša darba algas pieaugums bija par lielākiem procentiem. 1998.gadā - par 19%, 2001.gadā - par 20%, 2003.gadā - par 16,7%. Uzskatām, ka minimālai mēneša darba algai ir jābūt tādā apmērā, kas garantētu darbiniekiem vismaz izdzīvošanas minimumu. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem iztikas minimums vidēji 2002.gadā bija 88,76 Ls, bet 2003.gada janvārī tas bija 91,16 Ls. Tā kā no minimālās mēneša darba algas tiek atskaitīti arī nodokļi (vidēji 23%), tad darbinieki saņem daudz mazākus ienākumus. Pašreiz no minimālās mēneša bruto darba algas 70 Ls apmēra minimālā mēneša neto darba alga vidēji ir tikai 53,9 Ls. Tātad darbinieki reāli saņem minimālo mēneša darba algu, kas ir tikai 59,1% no iztikas minimuma. Koncepcijas risinājuma varianta īstenošanas plāns (posmi) un nepieciešamie tiesību akti Lai realizētu koncepcijas risinājuma variantu: 1) Akceptētie koncepcijā minētie minimālās darba algas noteikšanas un pārskatīšanas pamatprincipi ir jāiestrādā tiesību aktā. Ministru kabineta noteikumos par minimālās darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtību jāiestrādā akceptētie šīs koncepcijas minimālās darba algas noteikšanas un pārskatīšanas pamatprincipi. Atbildīgā institūcija par šī tiesību akta izstrādāšanu ir Labklājības ministrija. 2) Ik gadu pirms valsts un pašvaldību budžeta projekta izstrādes ir jāaprēķina minimālās darba algas apmērs nākošajam gadam saskaņā ar šīs koncepcijas 2.punktu, tas jāsaskaņo ar sociālajiem partneriem (arodbiedrību un darba devēju organizāciju pārstāvjiem) Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē un pēc saskaņošanas tas jāiesniedz Ministru kabinetā. Atbildīgā institūcija par šī pasākumu veikšanu irLabklājības ministrija. 3) Attiecīgajā gadā pēc Ministru kabineta lēmuma par minimālās darba algas paaugstināšanu pieņemšanas jāizstrādā varianti no budžeta finansējamo iestāžu darbinieku mēneša darba algu skalu pārskatīšanai saistībā ar minimālās darba algas paaugstināšanu un jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā. Atbildīgā institūcija par šī pasākuma veikšanu ir Finanšu ministrija. 4) Attiecīgajā gadā pēc Ministru kabineta lēmuma par minimālās darba algas paaugstināšanu pieņemšanas attiecīgā gada likumprojektā par valsts budžetu ir jāiestrādā aprēķinātie papildus nepieciešamie finansu līdzekļi minimālās darba algas paaugstināšanai atbilstoši minimālās darba algas apmēram, kuru akceptēja Ministru kabinets. Atbildīgā institūcija par šī tiesību akta izstrādāšanu irFinanšu ministrija. 5) Attiecīgajā gadā pēc Ministru kabineta lēmuma par minimālās darba algas paaugstināšanu pieņemšanas jāizstrādā Ministru kabineta noteikumu projekts "Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi" un jāiesniedz Ministru kabinetā. Ministru kabineta noteikumu projektā tiks noteikts minimālās mēneša darba algas un minimālās stundas tarifa likmes apmērs, kā arī minimālā stundas tarifa likme pusaudžiem un darbiniekiem, kuri pakļauti īpašam riskam, un kuriem normālais darba laiks tiek noteikts septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā (saskaņā ar Darba likumu). Atbildīgā institūcija par šī tiesību akta izstrādāšanu ir Labklājības ministrija. Koncepcijas risinājuma varianta īstenošanas novērtēšana un atskaitīšanās Lai novērtētu, kāds progress ir sasniegts koncepcijas ieviešanas laikā attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem: Labklājības ministrijai ik gadu jāatskaitās publiskajā gada pārskatā par veikto minimālās darba algas paaugstināšanu un tās ietekmi uz valsti kopumā. Labklājības ministre D.Staķe 2.pielikums Par pētījuma "Darba dzīves barometrs" Baltijas valstīs un citu Latvijā veikto aptauju rezultātiem Darba dzīve un izmaiņas tajā ir jūtīgs visas sabiedrības attīstības indikators. Ekonomiskā un sociālā statistika, kas bieži tiek izmantota kā indikators, nodrošina informāciju makroekonomiskā līmenī, taču reti palīdz novērot kvalitatīvas izmaiņas darba dzīvē, pat nepieminot skatījumu nākotnē. Lai atrisinātu šo problēmu, Somijā tika izveidots "Darba dzīves barometrs". Ar barometra palīdzību darba dzīve un pārmaiņas tajā Somijā tiek pētītas kopš 1992.gada. 1998.gada rudenī Somijas zinātnieki uzsāka pirmo pētījumu "Darba dzīves barometrs" par trim Baltijas valstīm. Atkārtoti pētījums tika uzsākts 2002.gada sākumā. Šis pētījums bija socioloģiska aptauja, kuru veica iedzīvotāju dzīves vietās visās trijās Baltijas valstīs vienlaicīgi. Pētījuma mērķis bija iegūt objektīvu un salīdzināmu informāciju par darbinieku apmierinātību ar viņu darba dzīvi (darba apstākļiem, darba samaksu, morāli psiholoģisko klimatu darba vietās u.tml.) Baltijas valstīs, kuru pēc tam varētu izmantot sociālo ziņojumu sagatavošanai, stratēģiskajai plānošanai utt. Somijas zinātnieki kopā ar Labklājības ministrijas speciālistiem un citu institūciju speciālistiem, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvjiem izstrādāja anketas socioloģiskās aptaujas veikšanai. Pētījums tiek veikts vairākos posmos un pašlaik ir zināmi 2002.gada pētījuma pirmā posma rezultāti. Šie rezultāti ir arī salīdzināti ar 1998.gada pētījuma rezultātiem. Pētījumā "Darba dzīves barometrs" ir izmantoti divi atslēgvārdi - "darba dzīves kvalitāte" un "pārmaiņas". Darba dzīves kvalitāte ir attiecināma uz visiem darba apstākļiem, sākot no drošības pasākumiem darba vietā un beidzot ar cilvēku attiecībām darbā. Izvērtējot pārmaiņas, var iegūt aprakstošu informāciju par pašreizējo stāvokli, notikušo attīstību un skatījumu nākotnē. 2002.gada aptaujā tika izmantota 2750 mājsaimniecību nejaušā izlase, kas aptver Latvijā dzīvojošos. Aptaujas metode: respondentu vecumā no 18 līdz 64 gadiem intervēšana mājās. Aptaujā tika izmantotas anketas latviešu un krievu valodā. Aptauja tika veikta laikā no 18.02.2002. līdz 28.02.2002. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem fiksētas mēnešalgas sistēma ir visizplatītākā visās trijās valstīs, kaut gan tikai nedaudz vairāk par pusi Latvijas un Lietuvas un mazāk par pusi Igaunijas respondenti ir parakstījuši šo tradicionālo vienošanos par algas izmaksu. Diezgan bieži ir sastopami arī papildus alternatīvās vienošanās par algu. Tā saucamais "melnais" nelegālais darbs vairāk ir izplatīts Latvijā nekā Lietuvā un Igaunijā. Latvijā apmēram viena piektdaļa nodarbināto saņem algu "aploksnē". Pie tam pieaudzis ir nodarbināto skaits, kas saņem algu "aploksnē" katru mēnesi (skat. 1.attēlu). 1.attēls Datu avots: pētījums "Darba dzīves barometrs", 2002 Latvijā tika veiktas arī dažādas aptaujas, piemēram, ko veica institūcija "Sociāli korelatīvo datu sistēmas" (SKDS). 2002.gada martā SKDS aptaujāja 1002 respondentu vecumā no 18 līdz 74 gadiem visā Latvijā par viedokli: "pašreizējā ekonomiskajā situācijā ir attaisnojama daļēja nodokļu nemaksāšana un algas izmaksāšana "aploksnē"" un saskaņā ar aptaujas rezultātiem gandrīz 40% Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā privātajā sektorā nodarbinātie, piekrīt šim viedoklim (skat. 2.attēlu). Tādējādi iespējams secināt, ka sabiedrības informētība par nodokļu nemaksāšanas konsekvencēm uz visu sabiedrību kopumā ir neapmierinoša. 2.attēls Datu avots: SKDS pētījuma dati, 2002 Ņemot vērā augstāk minēto, nepieciešams veikt virkni pasākumu, lai samazinātu "melno" nelegālo ienākumu palielināšanos (algu izmaksu "aploksnēs"). Kā galvenais uzdevums ir minimālās darba algas paaugstināšana un sabiedrības informēšana par nodokļu izlietojumu. Labklājības ministre D.Staķe 3.pielikums Labklājības ministre D.Staķe 4.pielikums Minimālās mēneša darba algas, vidējās darba samaksas, patēriņa cenu un iekšzemes kopprodukta pieaugums un produktivitātes rādītāji (1996.-2002.g.) Labklājības ministre D.Staķe 5.pielikums Labklājības ministre D.Staķe 6.pielikums Kā liecina iepriekšējā pieredze, paaugstinot minimālo darba algu, valsts budžetā pieaug ieņēmumi (nodokļu veidā), to liecina arī šī gada pirmo 3 mēnešu ieņēmumi, t.i., Valsts ieņēmumu dienests š.g. I ceturksnī valsts pamatbudžetā nodokļos iekasējis Ls 407,09 miljonus, kas ir par Ls 35,84 miljoniem vairāk nekā pagājušā gada I ceturksnī. Sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumi š.g. I ceturksnī ir Ls 131,03 miljoni, bet 2002.gada I ceturksnī - Ls 124,6 miljoni. Tātad š.g. I ceturksnī sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumi ir par Ls 6,43 miljoniem vairāk nekā pagājušā gadā šajā periodā. Vēršam uzmanību uz to, ka, sākot no 2003.gada 1.janvāra, sociālās apdrošināšana iemaksu likme darba devējiem samazinājās par 2% (no 26,09% uz 24,09%). Iedzīvotāju ienākuma nodokļa, ieskaitot speciālo veselības aprūpes budžetu, ieņēmumi š.g. I ceturksnī ir Ls 81,13 miljoni, bet 2002.gada I ceturksnī - Ls 73,2 miljoni. Tātad š.g. I ceturksnī iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi ir par Ls 7,93 miljoniem vairāk nekā pagājušajā gadā šajā periodā. Nodokļu ieņēmumi 3 mēnešos ir par 9,65 % lielāki nekā iepriekšējā gada trijos mēnešos. Labklājības ministre D.Staķe