8. Article

Latvijas Republika kā suverēna valsts ierosina veidot savas turpmākās attiecības ar Padomju Savienību un savienotajām republikām uz 1970. gada «Deklarācijas par starptautisko tiesību principiem, kas skar draudzīgas attiecības un sadarbību starp valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem» un uz sekojošu citu starptautisko tiesību pamatprincipu bāzes: - atturēšanās no spēka draudu un spēka lietošanas, kas vērsta pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību; - strīdu izšķiršana mierīgā ceļā; - atturēšanās no spēka lietošanas nolūkā atņemt tautām to nacionālās eksistences formas; - katras tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos; - katras valsts neatņemamās tiesības izvēlēties savu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu bez citas valsts iejaukšanās. Minētā starptautisko tiesību principu Deklarācija paredz, ka «tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošana ir suverēnas un neatkarīgas valsts radīšana, brīva pievienošanās neatkarīgai valstij vai apvienošanās ar to vai jebkura cita politiska statusa noteikšana saskaņā ar tautas brīvu izvēli. Ikvienai valstij jāatturas no jebkuras vardarbības, kas atņem tautām tiesības uz šā principa konkretizāciju, tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību.» Deklarācijā vienlīdz taisnīgi teikts, ka visas tautas ir suverēnas un juridiski vienlīdzīgas un katra no tām bauda tiesības, kas piemīt pilnīgai suverenitātei. Nav neviena dokumenta, ar kuru Latvija būtu deleģējusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai jebkādas savas suverēnās tiesības. Turklāt Latvijas tauta neprasa un neņem neko tādu, kas tai nepienākas. Tā vienīgi pilnībā atjauno savas valsts neatkarību, kas tai bija prettiesiski liegta pusi gadsimta. Latvijas Republikas Augstākā Padome Rīgā 1990. gada 28. maijā