3. Article

Konkrēto nodokļu attīstība, problēmas, optimizācijas iespējas un sasniedzamie mērķi 3.1. Ienākuma nodokļi Latvijā ir divi ienākuma nodokļi uzņēmumu ienākuma nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šo nodokļu raksturojums dots 4.tabulā. 4.tabula Ienākuma nodokļu raksturojums • Ienākuma nodokļu veids: Tiešie personu nodokļi • Ienākuma nodokļu objekts: Visā pasaulē gūtais ienākums. Ienākuma dubultaplikšana tiek novērsta, gan pamatojoties uz Latvijas ar citām valstīm noslēgtiem divpusējiem nodokļu līgumiem par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kā arī iekšzemes likumos, nosakot, ka citā valstī gūtais ienākums tiek aplikts ar nodokli Latvijā tikai tādā mērā, cik par to nodoklis nav bijis maksāts ienākuma gūšanas valstī. • Ienākuma nodokļu maksātāji: Ienākuma nodokļu uzlikšanas vajadzībām nodokļa maksātāji tiek klasificēti iekšzemes nodokļa maksātājos jeb rezidentos un ārvalstu nodokļu maksātājos jeb nerezidentos. Lai noteiktu, vai fiziskā persona ir rezidents vai nerezidents, Latvijā tiek izmantoti 183 dienu un pamata dzīvesvietas kritēriji, kas atbilst starptautiskajā nodokļu praksē lietotajiem rezidences noteikšanas kritērijiem. Savukārt nerezidentu uzņēmumu Latvijā gūtais ienākums tiek aplikts ar ienākuma nodokli, ja tie ienākumus gūst, izmantojot pastāvīgo pārstāvniecību, vai arī tas ir noteikta veida ienākums. Pamatprincips, uz ko tiek balstīta ienākuma nodokļu sistēma, ir taisnīguma princips, kas izriet no ienākuma nodokļa uzlikšanas, pamatojoties uz nodokļa maksātāju maksātspēju. Taisnīguma principa īstenošana izpaužas gan kā vertikālā, gan horizontālā taisnīguma principa ievērošana. Īstenojot vertikālo taisnīguma principu, nodokļa maksātājiem ar dažādu maksātspēju tiek uzlikts atšķirīgs nodokļu slogs, t.i. tiem, kuru maksātspēja noteiktu apstākļu dēļ ir lielāka, tiek uzlikti proporcionāli lielāki nodokļi. Atbilstoši horizontālā taisnīguma principam nodokļa maksātājiem ar vienādu maksātspēju tiek uzlikts vienāds nodokļu slogs, t.i. visi indivīdi, kuri nosacīti atrodas līdzīgos apstākļos, ar nodokļiem tiek aplikti vienādā mērā. Turklāt lielākā mērā šim principam ir nozīme ienākuma nodokļa uzlikšanā fizisko personu ienākumam. Lielākā daļā pasaules valstu ienākuma nodokļa piemērošanā tiek ievērots vertikālā taisnīguma princips, kas nozīmē, ka fiziskās personas ar lielākiem ienākumiem maksā lielāku nodokli pēc tā saucamās progresīvās likmju skalas. Latvijas iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir veidots, ievērojot horizontālā taisnīguma principu, kas nozīmē, ka ienākums tiek aplikts ar nodokli proporcionāli, piemērojot visiem nodokļa maksātājiem vienotu likmi. Uz horizontālā taisnīguma principa ir balstīta arī uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšana, piemērojot visiem nodokļa maksātājiem vienotu likmi. Īpašu vietu ienākuma nodokļu sistēmā ieņem dažādi izņēmumi no vispārējās kārtības un nodokļu atvieglojumi. Nodokļu atvieglojumi tiek izmantoti ekonomiska vai sociāla rakstura mērķu sasniegšanai. Ekonomiska rakstura nodokļu atvieglojumu ieviešanas cēlonis parasti ir vēlme atbalstīt uzņēmējdarbību. Sociāla rakstura atvieglojumi galvenokārt izpaužas ienākumu pārdales veidā. Par nodokļu atvieglojumu var uzskatīt jebkuras novirzes no attiecīgās valsts likumos noteiktā vispārējā nodokļu režīma, kas kādam nodokļu maksātājam (maksātāju grupai) paredz nodokļa sloga samazinājumu vai izdevīgāku nodokļa nomaksas kārtību, vadoties pēc kritērija, ka nodokļu maksātājs (to grupa) atbilst nodokļu likumā noteiktai pazīmei (ienākumu apmērs, ģimenes stāvoklis, saimnieciskās darbības veids, reģions u.c.). Tādējādi nodokļu atvieglojumi neizbēgami ir saistīti ar izņēmumu radīšanu. Vieni izņēmumi un nodokļu atvieglojumi palīdz garantēt taisnīgāku nodokļu sistēmu, citi rada atkāpes no taisnīguma principa ievērošanas, taču jebkurā gadījumā tie neizbēgami sarežģī nodokļu sistēmu un sadārdzina tās administrēšanu. Tādējādi vispārējie nodokļu uzlikšanas principi ir savstarpēji konkurējoši un to īstenošana vienlaicīgi un vienādā apmērā nav iespējama, pat pastāvot ideālai nodokļu sistēmai. Ņemot vērā nodokļu kā uzņēmējdarbību veicinoša instrumenta pielietošanu, jārēķinās, ka tā izmantošanu ierobežo objektīvi faktori. 1.attēls. Ierobežojumi nodokļu izmantošanai uzņēmējdarbības atbalstam Kā redzams 1.attēlā, faktoru, kas ietekmē nodokļu atvieglojumu izmantošanas iespējas uzņēmējdarbības atbalstam, darbība ir vērsta pretējos virzienos. No vienas puses, neviena valsts nevar būt pilnīgi neatkarīga nodokļu politikas veidošanā, jo ekonomikas globalizācijas apstākļos tai jārēķinās arī ar starptautisko konkurenci kapitāla un investīciju piesaistē. Tādējādi vienmēr pastāv vismaz minimāla nepieciešamība ieviest tādus nodokļu atvieglojumus, kas veicina priekšnoteikumu radīšanu investīciju piesaistē, konkurējot ar citām valstīm. No otras puses, nodokļu kā uzņēmējdarbības atbalsta instrumenta izmantošanas maksimālo apmēru limitējošs faktors ir nepieciešamība nodrošināt noteikta apmēra budžeta ieņēmumus. Tieši budžeta ieņēmumu nodrošināšanas nepieciešamība ir arī viens no iemesliem, kas mudina starptautiskā līmenī pievērsties t.s. 'kaitīgās nodokļu konkurences" problēmām un politiski vienoties par pieņemamu risinājumu. Kā piemēru var minēt Eiropas Savienības pieņemto rezolūciju par Eiropas Savienības dalībvalstu 'Uzvedības kodeksu uzņēmējdarbības aplikšanai ar nodokļiem". Uzsākot nodokļu reformu 1995.gadā, tika izvēlēta vienāda likme (25%) gan uzņēmumu ienākuma nodoklim, gan iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Tas tika darīts, lai visu gan juridisko, gan fizisko personu ienākums tiktu aplikts vienādi. Tas arī novērš tāda veida nodokļu plānošanas pasākumu veikšanu, kuru rezultātā, pārceļot ienākumu no vienas personas uz otru, tiktu mākslīgi samazināts ienākums, no kura maksājams nodoklis. Nosakot vienotu likmi, arī saimnieciskās darbības ienākumi tika aplikti pēc vienas likmes neatkarīgi no tā, vai saimniecisko darbību veica fiziskā vai juridiskā persona. Tā kā noteiktā nodokļa likme bija salīdzinoši zema, tad viens no priekšnoteikumiem budžeta ieņēmumu nodrošināšanai bija maksimāli plašas nodokļa bāzes noteikšana. Informācija par ienākuma nodokļu likmēm citās pasaules valstīs ir apkopota 5. tabulā. 5.tabula Ienākuma nodokļu standartlikmes 2002.gadā (procentos) Valsts Uzņēmumu ienākuma nodoklisIedzīvotāju ienākuma nodoklis ienākumu intervāli minimālā likme maksimālā likme EIROPAS SAVIENĪBAS VALSTIS: Austrija 34 5 21 50 Beļģija 39 6 25 55 Dānija 30 6 5,5 30 Francija 33.3 7 7,5 52,75 Grieķija 37,51 4 5 5 15 40 Īrija 162 4 20 42 Itālija 363 5 18 45 Lielbritānija 30 3 10 40 Luksemburga 22 17 8 38 Nīderlande 29 34,54 4 32,35 52 Portugāle 30 6 12 40 Somija 29 5 13 36 Spānija 35 6 18 48 Vācija 25 4 19,96 48,5 Zviedrija 28 3 20 25 CITAS EIROPAS VALSTIS: Bulgārija 15 4 20 38 Čehija 31 4 15 32 Igaunija 35 1 26 26 Kipra 25 3 20 40 Krievija 24 1 13 13 Latvija 22 1 25 25 Lietuva 15 1 33 33 Malta 35 15 35 Polija 285 3 19 40 Rumānija 25 5 18 40 Slovākija 25 5 10 38 Slovēnija 25 6 17 50 Ungārija 18 3 20 40 1 Grieķijā no 2003.g. nodokļa likme 35% 2 Īrijā no 2003.g. nodokļa likme 12,5% 3 Itālijā no 2003.g. nodokļa likme ir 35% 4 Nīderlandē progresīva nodokļa likme 5 Polijā no 2003.g nodokļa likme 24%, bet no 2004.g. 22% Attīstoties nodokļu sistēmai, radās jauni nodokļu atvieglojumi (skat. 3.1.1. un 3.1.2. nodaļu), tomēr tie ieviesti dažādos laikos, ar dažādu mērķi, tādēļ ienākuma nodokļu atvieglojumu sistēmā pietrūkst konceptuālas vienotības. Viena no jomām, kur nepieciešams īstenot noteiktu stratēģiju ir nodokļu atvieglojumi uzņēmējdarbības veicināšanai un atbalstam. Lai nodrošinātu ienākuma nodokļu atvieglojumu efektīvu darbību, nepieciešams pārskatīt līdzšinējo nodokļu atvieglojumu sistēmu uzņēmējdarbība kopumā un fiskālo iespēju ietvaros vēl lielākā mērā jānodrošina: * nodokļu atvieglojumu ciešāka sasaiste ar vairākiem būtiskiem ekonomiskajiem rādītājiem (piemēram, pašreizējo un plānoto investīciju apjomu, investīciju veidu, u.tml.), kā arī precīzi definētām atbalstāmām tautsaimniecības nozarēm vai horizontālajiem mērķiem; * fiksēta ienākuma nodokļa ieviešana mazajiem uzņēmējdarbības (saimnieciskās darbības) veicējiem, kas nav ar pievienotās vērtības nodokli apliekamas personas, ievērojot Eiropas Savienības ieteikumus šajā jomā un Eiropas Savienības valstīs pastāvošo praksi; * periodiska esošo nodokļu atvieglojumu efektivitātes izvērtēšana no to ietekmes uz tautsaimniecības attīstību un budžeta ieņēmumiem aspektiem; * nodokļu atvieglojumu sistēmas saskaņošana ar Eiropas Savienības prasībām valsts atbalsta jomā saistībā ar Latvijas virzību uz Eiropas Savienību. 3.1.1. Uzņēmumu ienākuma nodoklis Ar uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts ir nodokļa maksātāja taksācijas perioda laikā gūtie ienākumi. Nodokļa bāze ir uzņēmumu finanšu peļņa, kuru atbilstoši likumam koriģē. Galvenokārt korekcijas veic, lai peļņu palielinātu par izdevumiem, kuri netiek atzīti nodokļu vajadzībām (piemēram, ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi), vai peļņu samazinātu par noteiktām summām, ja likums paredz nodokļa atvieglojumus. Piemēram, ar nodokli netiek apliktas summas, kas izmaksātas subsīdiju veidā kā valsts atbalsts lauksaimniecībai vai Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai un lauku attīstībai, kā arī ienākumi, kas gūti no to vērtspapīru pārdošanas, kuri atrodas publiskajā apgrozībā saskaņā ar likumu 'Par vērtspapīriem". Kā nozīmīgs uzņēmumu ienākuma nodoklī ietverts stimuls jāmin arī pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanas kārtība nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Nodokļa likme, kas kopš likuma 'Par uzņēmumu ienākuma nodokli" spēkā stāšanās 1995.gada 1.aprīlī bija 25%, kopš 2002.gada tiek pakāpeniski samazināta. Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa likme 2002.gadā bija 22%, 2003.gadā ir 19%, bet no 2004.gada būs 15%. Likums paredz arī atvieglojumus dažādu nodokļa atlaižu veidā piemēram, atlaide uzņēmumiem, kas veikuši ieguldījumus atbalstāmo investīciju projektu ietvaros, atlaide uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību, atlaide uzņēmumiem, kas izmanto kā darbaspēku notiesātos, atlaide ziedotājiem un invalīdu, medicīniska rakstura un labdarības fondu uzņēmumiem u.c. Būtiskas uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides paredzētas arī uzņēmumiem, kas veic saimniecisko darbību Latvijas speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās (likums 'Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās). Latvijā noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme, kā to liecina 5.tabulas dati, ir viena no zemākajām pasaulē. Kā jau iepriekš minēts, uzņēmumu ienākuma nodokļa apliekamā bāze ir finanšu grāmatvedībā noteiktais finansiālās darbības rezultāts, kas tālāk tiek koriģēts atbilstoši likuma noteikumiem. Lai saglabātu apliekamo nodokļa bāzi, likumā ir iestrādātas vairākas būtiskas normas, kam jānovērš izvairīšanās no nodokļa maksāšanas, nepamatoti samazinot apliekamo bāzi, tai skaitā: ir noteikti ierobežojumi procentu maksājumu atskaitīšanai no apliekamā ienākuma, kas ir 'nepietiekamas kapitalizācijas" noteikums, kuram jāierobežo peļņas samazināšana procentu maksājumu veidā, ja akcionāri vai kapitāla daļu īpašnieki ieguldījumus uzņēmējsabiedrībā veic, galvenokārt piesaistot aizdevu kapitālu; saistīto uzņēmumu darījumiem piemērojami noteikumi par patieso tirgus cenu, paredzot, ka gadījumos, ja cenas darījumos ar saistītiem uzņēmumiem un personām neatbilst cenām darījumos ar nesaistītām personām, ir jātiek pārskatītam finanšu peļņas un attiecīgi arī apliekamā ienākuma apmēram; aizliegums ņemt vērā aktīvu pārvērtēšanas rezultātus finanšu grāmatvedībā. Sākotnēji nodoklim bija noteikts neliels atlaižu skaits, taču kā būtisks atvieglojums tajā tika iekļauta apliekamā ienākuma korekcija pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanai, kura paredz izmantot nolietojuma norakstīšanas paātrināto metodi, turklāt piemērojot pamatlīdzekļu nolietojuma divkāršo likmi. Šī korekcija ļauj uzņēmumu ienākuma nodokļa vajadzībām lielāko daļu pamatlīdzekļu vērtības iekļaut izmaksās pirmajos gados pēc pamatlīdzekļu iegādes (pirmajos trijos gados atkarībā no pamatlīdzekļu kategorijas izmaksās tiek norakstīti 78,4% 97,3% pamatlīdzekļu sākotnējās vērtības). Šīs korekcijas fiskālais efekts joprojām ir nodokļa ieņēmumu samazinājums (2002.gadā aptuveni 33 milj. latu), tomēr tā kā korekcija tiek piemērota visiem maksātājiem, tā vairs netiek uztverta kā investīciju stimuls. Tomēr turpmākajos gados situācija ir būtiski mainījusies. Tā kā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze ir finansu grāmatvedības rezultāts, daudzo ar finansu grāmatvedību saistīto normatīvo aktu grozījumi, kas paredz uzņēmumam relatīvi lielāku brīvību dažādu metožu pielietojumā, būtiski var ietekmēt nodokļa bāzi. Nodokļa atlaižu skaits ir ticis palielināts. Lai arī vislielāko nodokļa ieņēmumu samazinājumu pēdējos gados veido nodokļa atlaide ziedotājiem, kas noteikta likumā 'Par uzņēmumu ienākuma nodokli", vērojama tendence palielināties citos likumos noteikto nodokļa atlaižu ietekmei uz nodokļa ieņēmumu samazinājumu. Pirmais no tiem ir likums 'Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" (saskaņā ar šo likumu nodokļa maksātāji vairs nevar no jauna iegūt tiesības samazināt maksājamo nodokli), kas noteica pilnīgu atbrīvojumu no nodokļa maksāšanas pirmos divus vai trīs gadus pēc peļņas gūšanas un 50% atlaidi nākamos divus vai piecus gadus (atkarībā no ieguldījuma apmēra). Nākotnē vislielākā mērā nodokļa ieņēmumus samazinošā virzienā ietekmēs likumā 'Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās" noteiktās uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides Liepājās un Rēzeknes speciālo ekonomisko zonu un Rīgas un Ventspils brīvostu uzņēmējsabiedrībām (attiecīgi no 1998.gada un no 2002.gada). Vienlaikus kā vispārējs stimuls uzņēmējdarbības veicināšanai tiek īstenota nodokļa likmes pakāpeniska samazināšana no 25% līdz 15%. 2003.gadā neatliekami ir veicami vairāki pasākumi attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, ir jānodrošina uzņēmumu ienākuma nodokļa harmonizēšana ar Eiropas Savienības prasībām. Šīs prasības paredz noregulēt nodokļa uzlikšanu dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai, sadalīšanai, to aktīvu pārvešanai un akciju maiņai atbilstoši Eiropas Savienības Apvienošanās direktīvai (90/434/EEC). Tāpat saskaņā ar Eiropas Savienības Mātes meitas uzņēmumu direktīvu (90/435/EEC) jāparedz, ka Latvijā netiek ieturēts nodoklis no Latvijas mātes uzņēmuma citas ES dalībvalsts rezidentam meitas uzņēmumam izmaksātajām dividendēm. Minēto prasību piemērošanai nepieciešamās normas Latvijas likumā ir jāiestrādā līdz laikam, kad Latvija būs kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti. Lai novērstu iespējas nepamatoti samazināt ar nodokli apliekamo ienākumu, nepieciešams pilnveidot 'nepietiekamās kapitalizācijas" noteikumus, nosakot aizdevu kapitāla un pašu kapitāla proporciju, kas nodokļa maksātājam jāievēro procentu maksājumu atskaitīšanai no apliekamā ienākuma, tas ir līdzīgi kā vairumā attīstīto valstu. Lai veicinātu zemnieku savstarpējo sadarbību, dibinot lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības, ir jāsaskaņo uzņēmumu ienākuma nodokļa normas ar Kooperatīvo sabiedrību likumā noteikto. Ņemot vērā to, ka 2003.gadā un 2004.gadā tiek turpināta uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes, kas līdz 2001.gadam bija 25%, samazināšana attiecīgi līdz 19% un 15%, kā rezultātā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem šī nodokļa slogs kopumā samazināsies par 40%, ir jāizvairās paplašināt nodokļu atlaižu un citu atvieglojumu skaitu, jo tas negatīvi ietekmētu šī nodokļa ieņēmumu apmēru. Nākamajos gados ir nepieciešams veikt vēl citus pasākumus: * nodrošināties pret nepamatotu nodokļa bāzes samazināšanu, tai skaitā: nepieciešams pilnveidot apliekamā ienākuma bāzes noteikšanas metodiku, izstrādājot nodokļu grāmatvedības noteikumus, kā arī novēršot iespēju vienu ienākumu veidu transformēt citā, ja dažādiem ienākumu veidiem tiek piemērots atšķirīgs nodokļu režīms, nepieciešams pilnveidot transfertcenu piemērošanas mehānismu, kas uzskatāms par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, kura īstenošanai nepieciešams ne tikai pilnveidot tiesību normas, bet arī veikt pasākumus nodokļu administrēšanas pilnveidošanā. Ar transferta cenām šajā gadījumā saprot cenas, kādas parādās darījumos starp saistītiem uzņēmumiem likuma 'Par uzņēmumu ienākuma nodokli" izpratnē. Transferta cenu mehānisma mērķis ir nodrošināt, lai darījumi starp saistītiem uzņēmumiem tiktu atspoguļoti patiesajā vērtībā (salīdzinājumam parasti izmanto darījumus starp nesaistītām personām), un šie darījumi nevarētu tikt izmantoti, lai mākslīgi samazinātu uzņēmuma peļņu, kas ir uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts; * izvērtēt nodokļu atvieglojumu sistēmu kopumā, definējot skaidri izteiktas prioritātes, ar mērķi stimulēt noteiktu tautsaimniecības nozaru attīstību, saskaņojot iespējamo uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu ieguldījumu veicināšanai ieviešanu ar fizisko personu saņemto dividenžu aplikšanu. 3.1.2. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis Iedzīvotāju ienākuma nodokļa apliekamā bāze ir fizisko personu ienākumi, kas gūti uz darba attiecību pamata un no saimnieciskās darbības. No aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tiek izslēgti tādi fiziskās personas ienākumi, kas tiek izmaksāti sociālās drošības nolūkos valsts un pašvaldību sociālo pabalstu veidā vai darba devēja sniegtās sociālās palīdzības veidā vai arodbiedrību un reliģisko organizāciju sniegtās palīdzības veidā; tādi ienākumi, kuriem ir kompensācijas raksturs; tādi ienākumi, kuriem ir kaitējuma atlīdzības raksturs; pasīvais ienākums no kapitāla (dividendes, procentu ienākums, vērtspapīru pārdošanas ienākums un pie zināmiem nosacījumiem nekustamā īpašuma pārdošanas ienākums); lauksaimnieciskās ražošanas ienākums līdz 3000 latu gadā, u.c. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis atbilstoši vispārpieņemtajiem ienākuma nodokļu noteikšanas principiem tiek noteikts no kopējā ienākuma apjoma, izslēdzot neapliekamo minimumu un nodokļa atvieglojumus, un ienākuma starpību reizinot ar ienākuma nodokļa likmi. Neapliekamais minimums pēc būtības ir ienākumu daļa, kurai minimālā līmenī ir jānodrošina personas eksistencei nepieciešamie līdzekļi. Tas nozīmē, ka personas eksistenci minimālā līmenī nodrošinošie līdzekļi (nenosakot katrai fiziskajai personai individuāli nepieciešamo līdzekļu daudzumu) ir jāizslēdz no aplikšanas ar ienākuma nodokli. Angļu valodā tas tiek apzīmēts vai nu kā 'basic allowance" (varētu tikt tulkots kā pamatpabalsts) vai 'non-taxable minimum". Neapliekamais minimums saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk - OECD) apkopoto informāciju pastāv visās OECD valstīs (skat. 6.tabulu). Kā liecina tabulas dati, nepaliekamais minimums nepastāv tikai atsevišķās OECD valstīs, piemēram, Meksikā. Taču šajā valstī zemākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir 3%, turklāt ir atļauts pilnībā atskaitīt no apliekamā ienākuma veselības aprūpes izdevumus. Parasti neliels neapliekamā minimuma apmērs (tas dažādu valstu nodokļu sistēmās var tikt saukts savādāk) kombinējas ar progresīvu nodokļu likmju skalu, kuras zemākā likme ir ļoti zema, tādējādi pasargājot no aplikšanas trūcīgo iedzīvotāju ienākumus. 6.tabula Neapliekamais minimums Nr. p.k. Valsts Apmērs gadā, pārrēķinot latos1 1 Igaunija 456.00 2 Lietuva 465.00 3 Latvija 252.00 OECD valstis 4 ASV 1 707.75 5 Austrālija 1 776.60 6 Austrija 556.60 7 Beļģija 2 727.44 8 Čehija 537.77 9 Dānija 2 315.91 10 Francija 11 513.25 11 Grieķija 1 656.35 12 Itālija 291.72 13 Īrija 2 136.24 14 Japāna 4 110.90 15 Kanāda 444.69 16 Koreja 471.10 17 Lielbritānija 3 840.81 18 Luksemburga 317.76 19 Nīderlande 2 132.57 20 Norvēģija 2 341.79 21 Polija 120.87 22 Portugāle 1 336.91 23Somija 4 132.16 24 Slovākija 258.30 25 Spānija 160.50 26 Šveice 4 492.80 27 Vācija 3 568.36 28 Turcija 357.47 29 Zviedrija 542.01 Citas valstis 30 Argentīna 2 980.80 31 Bulgārija 25.03 32 Ķīna 709.68 33 Horvātija 848.40 34 Malaizija 805.26 35 Singapūra 1 106.00 36 Slovēnija 11% no vidējās algas 37 Ukraina minimālās mēnešalgas apmērs 38 Krievija (no 2001.gada) 107.04 (ja kopējais ienākums pārsniedz šo summu, neapliekamo minimumu nepiemēro) 1 1999. un 2000.gada dati, izņemot Igauniju un Lietuvu, par kurām ir 2002.gada dati Papildus neapliekamajam minimumam atskaitīšanai no apliekamā ienākuma var tikt atļauti arī tādi personas izdevumi, kas ir vērsti uz sociāla rakstura patēriņa izmaksu segšanu, piemēram, iemaksas pensiju fondos, dzīvības apdrošināšanas prēmiju maksājumi, izdevumi izglītības iegūšanai, izdevumi par veselības aprūpes pakalpojumiem, ziedojumi. Arī Latvijas ienākuma nodokļa sistēma paredz šādu izdevumu atskaitīšanu no personu apliekamā ienākuma. Latvijā noteiktais neapliekamais minimuma apmērs ir ļoti zems (21 lats mēnesī jeb 252 lati gadā) un nav mainījies kopš 1997.gada. Sākotnēji, likumam 'Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" stājoties spēkā 1994.gadā, neapliekamais minimums bija noteikts 25 lati mēnesī. No 1994.gada 1.maija līdz 1996.gada 30.jūnijam tas bija 22,50 lati mēnesī. Tādējādi, ja salīdzina neapliekamā minimuma apmēra, inflācijas un minimālās mēnešalgas apmēra izmaiņas laikā no 1995.gada līdz 2002.gadam, redzams, ka, neapliekamajam minimumam samazinoties par 6,7%, inflācijas koeficients ir palielinājies par 46,5%, bet minimālās mēnešalgas apmērs šajā laika posmā ir pieaudzis 2,5 reizes. Tā kā neapliekamais minimums šajā laikā pretēji citiem rādītājiem ir samazinājies, nodokļa maksātāji arvien vairāk izmanto tiesības deklarēt attaisnotos izdevumus, kas samazina kopējo ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu. Šādā veidā samazināt savu apliekamo ienākumu ir iespējams tādiem nodokļa maksātājiem, kuriem ir lielāki ienākumi, jo tieši viņi var atļauties apmaksāt dažāda veida pakalpojumus, pēc tam deklarējot tos kā attaisnotos izdevumus. Tas nozīmē, ka lielāku labumu nodokļa samazinājuma veidā gūst iedzīvotāji ar lielākiem ienākumiem, jo tikai viņi var izmantot šīs nodokļa priekšrocības. To, ka, nepalielinot neapliekamo minimumu, notiek nodokļa sloga palielināšanās, atspoguļo arī dati par vidējās bruto un neto darba samaksas izmaiņām (skat.2.attēlu) laikā no 1995.gada līdz 2002.gadam. Šajā laikā iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu kopējais slogs vidējā darba samaksā ir palielinājies no 18,9% līdz 28,2%. Bez apliekamā ienākuma samazinošiem pamata atskaitījumiem no tā var tikt izslēgtas arī citu atvieglojumu summas, kuru adresāts parasti ir tādas sociālā riska grupas, kurām valdība vēlas sniegt īpašu atbalstu. Latvijā noteiktie nodokļa atvieglojumi ir paredzēti ģimenēm ar bērniem (atvieglojums par apgādībā esošām personām, kuru lielākais vairums ir nepilngadīgi bērni) un cilvēkiem ar invaliditātes dēļ ierobežotām darba spējām, kā arī komunistiskā režīma represijās cietušajiem. Noteiktais atvieglojumu apmērs par vienu apgādībā esošu personu ir puse no pašam nodokļa maksātājam noteiktā apliekamā minimuma, t.i., 126 lati gadā, kas veido nodokļa samazinājumu gadā 31,50 latu apmērā. Nodokļa atvieglojumi pārējām personām ir diferencēti no 240 līdz 300 latiem gadā. 2.attēls. Strādājošo mēneša vidēja darba samaksa Neapliekamais minimums un nodokļa atvieglojumi tādā apmērā, kā tie ir noteikti šobrīd, vislielāko ietekmi atstāj uz iedzīvotāju grupām, kuru ienākumi ir zemākajos ienākumu intervālos. Lai gan Latvijā nav noteikta iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresīvā likme, tomēr personām ar salīdzinoši zemiem ienākumiem likumā noteiktās tiesības samazināt apliekamo ienākumu par nodokļa atvieglojumu summām būtiski samazina efektīvo nodokļa likmi (aprēķins veikts nodokļa maksātājam, kura mēneša ienākumi ir minimālās mēnešalgas apmērā, 100 latu apmērā un vidējās mēnešalgas apmērā 2002.gadā). 7.tabula Efektīvās nodokļa likmes izmaiņas atkarībā no apgādājamo skaita (latos) Apgādājamo skaits Nodokļa atvieglojums mēnesī par 1 apgādājamo Nodokļa atvieglojums par apgādājamajiem mēnesī Nodoklis pie ienākuma Efektīvā nodokļa likme pie ienākuma 70 lati 100 lati 174 lati 70 lati 100 lati 174 lati 0 10.50 0.00 10.68 17.50 34.34 15.25% 17.50% 19.73% 1 10.50 10.50 8.05 14.88 31.71 11.50% 14.88% 18.22% 2 10.50 21.00 5.43 12.25 29.09 7.75% 12.25% 16.72% 3 10.50 31.50 2.80 9.63 26.46 4.00% 9.63% 15.21% 4 10.50 42.00 0.18 7.00 23.84 0.25% 7.00% 13.70% 5 10.50 52.50 0.00 4.38 21.21 0.00% 4.38% 12.19% 2003.gadā ir veicami šādi iedzīvotāju ienākuma nodokļu politikas pasākumi. Ir jānodrošina likuma normu harmonizēšana ar Eiropas Savienības līguma prasībām par brīvu kapitāla kustību, novēršot atšķirības nodokļa uzlikšanā dividendēm, ko fiziskā persona Latvijas rezidents saņem no Latvijas uzņēmējsabiedrībām un Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmējsabiedrībām. Minētais pasākums var tikt īstenots divējādi: vai nu nosakot, ka visas fizisko personu saņemtās dividendes tiek pakļautas aplikšanai ar ienākuma nodokli, vai arī nosakot no Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumiem saņemtajām dividendēm tādu pat atbrīvojumu kā tām dividendēm, kas tiek saņemtas no Latvijas uzņēmumiem. Tādējādi fiziskās personas Latvijas rezidenta ar ienākuma nodokli apliekamajā ienākumā būs iekļaujamas tikai tās dividendes, kas tiks saņemtas no Eiropas Savienības 'ne-dalībvalstu" uzņēmumiem. Izvēloties variantu, kas paredzētu nodokļa uzlikšanu visām fizisko personu saņemtajām dividendēm, nodokļa likmei vajadzētu atbilst starpībai starp uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi un iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, jo pēc uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes pazemināšanas līdz 15% veidojas starpība starp abu šo nodokļu likmēm. Risinājums, uzliekot dividendēm nodokli ar mazāku likmi, kas atbilstu uzņēmumu ienākuma nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmju starpībai, kompleksā ar vērtspapīru pārdošanas ienākuma atbrīvojumu no aplikšanas ar ienākuma nodokli, uzskatāms par optimālu, jo tas atturētu kapitāla daļu turētājus un akcionārus no peļņas sadalīšanas dividendēs un veicinātu tās ieguldīšanu uzņēmējsabiedrības attīstībā. Tas padarītu nevajadzīgu citu ienākumu, piemēram, nodarbinātības ienākuma transformēšanu dividendēs un tādējādi maksājamā ienākuma nodokļa samazināšanu. Izveidojušās iedzīvotāju ienākuma un uzņēmumu ienākuma nodokļa likmju starpības kompensēšanai nodoklis no dividendēm būtu ieviešamas, sākot ar 2004.gadu, nosakot fiziskās personas saņemtajām dividendēm likmi 6% (tā kā dividendes, ko fiziskā persona saņems 2004.gadā, tiks izmaksātas no uzņēmējsabiedrības 2003.gada peļņas, kas ir aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli pēc 19% likmes, dividendēm piemērojamā likme ir aprēķināma kā starpība starp 25% un 19%). 2005.gadā un turpmākajos gados dividendēm piemērojamajam nodoklim nosakāma likme 10% (25% 15%) apmērā. Eiropas Savienības līguma prasību nodrošināšanu attiecībā uz brīvu kapitāla kustību tiktu īstenota arī izvēloties otro risinājuma variantu atbrīvojot no aplikšanas ar nodokli arī tās, dividendes, ko fiziskās personas Latvijas rezidenti saņem no Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumiem. Taču šajā gadījumā tas ienākums, ko fiziskā persona gūst dividenžu veidā ir aplikts ar ienākuma nodokli tikai uzņēmuma līmenī pēc daudz zemākās likmes nekā pārējie fiziskās personas ienākumi. Lai novērstu personu, kuru ienākumi ir zemi, neto ienākuma tālāku samazināšanos, ir jāoptimizē neapliekamā minimuma apmērs. Lemjot par neapliekamā ienākuma apmēra izmaiņām, ir jāņem vērā, ka neapliekamajam minimumam vislielākā nozīme ir zemu atalgoto iedzīvotāju budžetos, jo saskaņā ar aplēsēm, samazinot neapliekamo minimumu, ģimenes, kurā ir, piemēram, trīs apgādājamie, neto ienākumi (pēc nodokļiem) samazināsies par gandrīz 10%. Zemu atalgoto ģimeņu iespējamās ienākumu izmaiņas, mainoties neapliekamā minimuma apmēram, ilustrē 3.attēls. 3.attēls Ienākumu izmaiņas, izmainot neapliekamo minimumu Pēc ļoti aptuvenām aplēsēm, ja laikā līdz 2006.gadam nodokļa maksātāja neapliekamais minimums pakāpeniski tiktu paaugstināts līdz apmēram, kas atbilst pusei no minimālās mēnešalgas, saglabājot šobrīd noteikto nodokļa atvieglojumu apmēru par apgādībā esošām personām (puse no nodokļa maksātāja neapliekamā minimuma), prognozēto nodokļa ieņēmumu samazinājums būtu no 11,4 līdz 14,3 milj.latu gadā (skat.8.tabulu). 8.tabula Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu prognozes izmaiņas, paaugstinot neapliekamo minimumu (milj.latu) 2001 2002 2003 2004 2005 2006 fakts operatīvie dati prognoze Ieņēmumu prognoze (ietverta 2003.gada budžeta likuma paskaidrojumos) 283.8 319.5 334.0 356.8 381.3 407.0 Nepaliekamā minimuma apmērs mēnesī vienam nodokļa maksātājiem (latos) 21 21 21 25 30 35 Prognozējamais ieņēmumu samazinājums, paaugstinot neapliekamo minimumu (pret 2003.gadu) x x x -11.4 -25.7 -40.0 Ieņēmumu prognoze, paaugstinot neapliekamo minimumu x x x 345.4 355.6 367.0 Pieaugums procentos pret 2003.gadu x x x 3.4 6.5 9.9 Ņemot vērā to, ka lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvi saskaņā ar Kooperatīvo sabiedrību likumā izdarītajiem grozījumiem, par šo kooperatīvo sabiedrību ienākumu nodoklis ir jāmaksā to dalībniekiem, tādēļ likumā ir jānoregulē nodokļa maksāšanas kārtība šo kooperatīvo sabiedrību biedriem. Ir jānosaka nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība individuālajiem komersantiem, kuru saimnieciskās darbības neto apgrozījums var būt salīdzinoši liels, bet uz kuriem tikai pēc grozījumu izdarīšanas likumā 'Par grāmatvedību" ir attiecināta prasība par grāmatvedības kārtošanu divkāršā ieraksta sistēmā un tādēļ ir jātiek noregulētam jautājumam par šo individuālo komersantu apliekamā ienākuma aprēķināšanu. Lai vienādotu fizisko personu lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju ienākuma nodokli ar lauksaimniecības produkcijas ražotāju uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju nodokli, izvērtējama lauksaimnieciskās ražošanas ienākuma neapliekamā sliekšņa paaugstināšana no 3000 latu līdz 5000 latu. Ir jāuzsāk mazo uzņēmēju saimnieciskās darbības ienākuma novērtēšanas principu un nodokļa aprēķināšanas modeļa izstrāde, lai vienkāršotu nodokļa maksāšanas kārtību un aizstātu patentmaksas, zaudējot spēku likumam 'Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu". Turpmākajos gados nepieciešams izvērtēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa bāzi, atsakoties no nepamatotas atsevišķu ienākumu izslēgšanas no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un optimizējot pastāvošos nodokļa atvieglojumus, kā arī izvērtēt valsts sociālo pabalstu un nodokļa atvieglojumu integrēšanas iespējas. Ņemot vērā, ka Latvijai, kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, dalībvalstu rezidenti, ja tie Latvijā gūs nozīmīgu sava ienākuma daļu, nedrīkst tikt diskriminēti no ienākuma nodokļa viedokļa, likumā ir jāiestrādā attiecīgs regulējums. 3.2. Nekustamā īpašuma nodoklis Par nekustamā īpašuma nodokļa reformas sākumu var uzskatīt 1998.gada 1.janvāri, kad stājās spēkā likums 'Par nekustamā īpašuma nodokli", paredzot pārejas noteikumus likuma pakāpeniskai ieviešanai līdz 2000.gadam Ar šo gadu bija paredzēts ar nekustamā īpašuma nodokli aplikt zemi un ēkas pēc to kadastrālās vērtības, piemērojot nodokļa 1% likmi. Taču turpmāk nodokļa reformas beigu termiņš pastāvīgi tika atlikts uz vēlāku laiku, pamatojoties gan uz Valsts zemes dienesta nepietiekamo kapacitāti un finansējumu nekustamā īpašuma kadastrālās vērtēšanas procesā, gan arī uz paredzamo nodokļa ieņēmumu samazināšanos pašvaldību budžetos. Nekustamā īpašuma reformas gaita redzama 9.tabulā. 9.tabula Nekustamā īpašuma nodokļa reformas gaita Tādējādi pašreizējā likuma redakcija paredz, ka zeme un ēkas tiks apliktas ar nodokli pēc to kadastrālās vērtības, piemērojot 1,0 procenta likmi, sākot ar 2004.gada 1.janvāri. Ar šo termiņu arī paredzēts ievērojami paplašināt ar nodokli apliekamo objektu loku, uzsākot dzīvojamo māju, valsts budžeta iestāžu, lauksaimniecības ražošanas ēku, kā arī veselības aizsardzības, izglītības, kultūras un sporta vajadzībām izmantojamo ēku aplikšanu ar nodokli. Likuma mērķis ir nodrošināt maksimāli vienkāršu un taisnīgu nekustamā īpašuma aplikšanu ar nodokli, ievērojot neitralitātes principu, t.i., zemu nodokļa likmi, plašu nodokļa maksātāju loku un minimālus nodokļa atvieglojumus. Līdztekus tam likuma mērķis ir nodrošināt stabilus un prognozējamus pašvaldību budžetu ieņēmumus no šī nodokļa. Nekustamā īpašuma nodoklis ir vienīgais nodoklis, no kura visi ieņēmumi tiek ieskaitīti pašvaldību budžetos, tādēļ likums paredz pašvaldībām tiesības piešķirt atsevišķām nodokļa maksātāju kategorijām nodokļa atvieglojumus līdz pat 90 procentiem no aprēķinātās nodokļa summas. Tas dod pašvaldībām iespēju gan sniegt palīdzību maznodrošinātajiem iedzīvotājiem, gan stimulēt uzņēmējdarbības attīstību savā teritorijā. Ar 2000.gada 1.janvāri arī nodokļa administrēšanas funkcijas pilnībā ir nodotas pašvaldību kompetencē. 2002.gadā Valsts zemes dienests ir veicis to ēku masveida kadastrālo vērtēšanu, kuru aplikšanu ar nodokli paredzēts uzsākt 2004.gadā. Saskaņā ar Valsts zemes dienesta sniegto informāciju dzīvojamo māju, (ieskaitot daudzdzīvokļu māju nedzīvojamās telpas), un to palīgēku (garāžu, pagrabu, šķūnīšu) kadastrālā vērtība veido 75,8% no visu apliekamo ēku vērtības. Pašlaik lielāko nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumu daļu veido nodokļa maksājumi par zemi, bet 2004.gadā ar nodokli apliekamo objektu loka paplašināšanas rezultātā nodokļa ieņēmumi no ēkām vairākkārt pārsniegs nodokļa ieņēmumu daļu par zemi. Nodokļa sloga pieaugums visbūtiskāk skars iedzīvotājus, jo lielāko nodokļa ieņēmumu daļu veidos nodokļa ieņēmumi par dzīvojamām mājām. Procentuāli vislielākais nodokļa pieaugums tiek prognozēts pagastos, - vidēji par 433,3 procentiem jeb 5,3 reizes. Savukārt latos vislielākais nodokļa sloga pieaugums sagaidāms Rīgā un Jūrmalā. Neskatoties uz 2004.gadā paredzamo nodokļa likmes samazinājumu no 1,5% līdz 1% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, Rīgā individuālo dzīvojamo māju īpašniekiem 2004.gadā nodoklis par dzīvojamo ēku, tās palīgēkām un zemi vidēji būs 177 lati gadā pašreizējo par zemi maksājamo 60 latu vietā, jeb pieaugs par 117 latiem, salīdzinājumā ar 2003.gadu. Jūrmalā prognozētais nodokļa pieaugums sagaidāms vidēji 69 lati, bet jāņem vērā, ka Jūrmalas iedzīvotāji pašlaik vidēji maksā 2,5 reizes lielāku nodokli (147 latu) par individuālo dzīvojamo māju apbūves zemi nekā rīdzinieki. Pārējās pilsētās individuālo dzīvojamo māju īpašniekiem nodoklis vidēji pieaugs no pašreiz maksājamiem 12 latiem par zemi, līdz 52 latiem (pieaugums 40 lati), bet pagastos no 9 latiem līdz 48 latiem (pieaugums 39 lati). Ievērojams nodokļa sloga pieaugums sagaidāms arī dzīvokļu īpašniekiem un īrniekiem. Tāpat kā par individuālajām dzīvojamām mājām, procentuāli vislielākais nodokļa sloga pieaugums sagaidāms pagastos, vidēji par 1787,5 procentiem jeb 18,9 reizes, bet latos lielākais pieaugums tiek prognozēts Rīgā (no 12 latiem pašreiz līdz 97 latiem 2004.gadā) un Jūrmalā (no 16 latiem pašreiz līdz 55 latiem). Kā iepriekš minēts, 2004.gadā ar nodokli būs apliekamas arī valsts budžeta iestāžu ēkas, kas radīs nepieciešamību 2004.gada valsts budžeta ietvaros piešķirt papildu finansu līdzekļus nekustamā īpašuma nodokļa nomaksai, kas pēc būtības būs dotācija pašvaldībām no valsts budžeta. Līdz 2003.gada 31.decembrim saskaņā ar likuma pārejas noteikumiem valsts budžeta iestādes maksā nodokli tikai par zemi. Nekustamā īpašuma nodokļa bāze ir nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, kas pie vienotas nodokļa likmes ļauj nodrošināt nodokļa uzlikšanas taisnīguma principu. Nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību nosaka, pamatojoties uz nekustamā īpašuma tirgus vērtību, un nekustamā īpašuma nodokļa apmērs ir tieši proporcionāls tās vērtībai. Tātad vērtīgāku nekustamo īpašumu īpašnieki maksā lielāku nekustamā īpašuma nodokli. Tajā pašā laikā nodokļa bāzei, un līdz ar to arī pašvaldību budžetu ieņēmumiem jābūt iespējami stabiliem, bez krasām svārstībām. Pie pašreizējās likuma redakcijas 2004.gadā šo principu nebūs iespējams īstenot, jo, uzsākot dzīvojamo māju aplikšanu ar nodokli, lielākajai nodokļa maksātāju daļai, kas ir fiziskās personas, nodokļa slogs pieaugs vairākas reizes, bet vidēji pagastos par individuālām dzīvojamām mājām pat 5,3 reizes un par dzīvokļiem 18,9 reizes. Savukārt pašvaldību ieņēmumi 2004.gadā prognozējami 66,9 milj. latu apmērā, kas ir par 40,3 procentiem jeb 19,2 milj. latu vairāk, salīdzinājumā ar ieņēmumiem, kurus paredzēts iekasēt 2003.gadā, t.i., 47,7 milj. latu (skat. 10.tabulu). 10.tabula Nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi (milj. latu) 1998 1999 2000 2001 2002 20031 (prognoze) 20041 (prognoze) Nekustamā īpašuma nodoklis 18,1 21,0 4384,3 43,8 46,1 47,7 66,9 t.sk. zeme 18,1 21,0 23,7 243,1 24,5 27,0 19,0 t.sk.ēkas un būves - - 1,6 20,7 21,6 20,7 47,9 (ēkas) Īpašuma nodoklis 27,4 24,5 - - - - - Zemes nodokļa parādi 2,9 1,8 1,3 1,0 0,3 - - Īpašuma nodokļa parādi - - 4,6 1,3 0,2 - - Kopā: 48,4 47,3 44,2 46,1 46,6 47,7 73,4 1 2003. un 2004.gada prognozētajos ieņēmumos nav ņemts vērā Ministru kabineta noteikumos 'Noteikumi par nekustamā īpašuma nodokļa prognozi un saskaņošanu ar pašvaldībām" paredzētais iekasējamības koeficients 0,9, kā arī kadastrālās vērtības samazinājums par politiski represēto personu, speciālo ekonomisko zonu un brīvostu licencēto uzņēmumu, par maksātnespējīgiem pasludināto un privatizējamo uzņēmumu nekustamo īpašumu. Lai 2004.gadā novērstu krasu nodokļa sloga pieaugumu iedzīvotājiem, kurš neatbildīs to lielākās daļas maksātspējai, Finanšu ministrija ir izstrādājusi grozījumu projektu likumam 'Par nekustamā īpašuma nodokli" kurā piedāvā turpmāko iespējamo dzīvojamo ēku aplikšanas ar nekustamā īpašuma nodokli variantu. 3.3. Pievienotās vērtības nodoklis Pievienotās vērtības nodoklis pēc savas ekonomiskās būtības pilnībā atbilst šī dokumenta 2.daļā minētajiem nodokļu uzlikšanas pamatprincipiem un ir uzskatāms par universālu netiešo patēriņa nodokli. Šī nodokļa universālums izpaužas apstāklī, ka nodoklis tiek piemērots visam patēriņam, t.i., visām precēm un pakalpojumiem, izņemot ļoti ierobežotu skaitu likumā noteiktu atbrīvojumu. Pievienotās vērtības nodoklis tiek uzskatīts par nodokli, kas neskar uzņēmumu, jo netiek piemērots uzņēmējdarbības veikšanas procesā. Nodokļa piederību netiešo nodokļu grupai nosaka tā netiešā maksāšanas kārtība, jo nodoklis reāli tiek samaksāts kā preces vai pakalpojuma cenas palielinājums, kamēr tiešie nodokļi pilnībā tiek attiecināti uz pašu ražotāju vai piegādātāju un tiešā veidā cenu neiespaido. Tā kā šī nodokļa atšķirīga piemērošana dažādās ES dalībvalstīs var būtiski izkropļot konkurences nosacījumus Eiropas kopējā tirgū, ES ir izvirzījusi ļoti stingrus nosacījumus nodokļa piemērošanai. Latvijā likums 'Par pievienotās vērtības nodokli", ar ko tika ieviests šis nodoklis, stājās spēkā 1995.gada 1.maijā. Likums jau sākotnēji tika izstrādāts, balstoties uz 1977.gada 17.maija Eiropas Padomes Sesto direktīvu (77/388/EEC), taču tika pieļautas vairākas būtiskas atkāpes no minētās direktīvas prasībām, un turpmāko gadu laikā Latvijas likums pakāpeniski tika tuvināts ES prasībām. Dalībvalstīm ir noteiktas stingras prasības kādas var būt pievienotās vērtības nodokļa likmes. Kā tas ir minēts Eiropas Padomes Sestajā direktīvā, ir pieļaujamas divu veidu likmes standartlikme, kas nevar būt zemāka par 15 procentiem, un dalībvalstis savā teritorijā var piemērot arī vienu vai divas samazinātās likmes, kas savukārt nevar būt zemākas par 5 procentiem no darījuma vērtības (skatīt 11.tabulu par PVN likmēm ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs). 11.tabula Pievienotās vērtības nodokļa likmes ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs Valsts Standartlikme Pazeminātās likmes* Valsts Standartlikme Pazeminātās likmes* Apvienotā karaliste 17,5 5; 0 Spānija 16 4/7 Austrija 20 10/12 Vācija 16 7 Beļģija 21 6/12 Zviedrija 25 6/12 Dānija 25 - LATVIJA 18 9 Francija 19,6 2,1/5,5 Bulgārija 22 - Grieķija 18 4/8 Čehija 22 5 Īrija 21 4,3/12,5 Igaunija 18 5 Itālija 20 4/10 Lietuva 18 5/9 Luksemburga 15 3/6/12 Polija 22 7/17 Nīderlande 19 6 Rumānija 18 9 Portugāle 17 5/12 Slovākija 23 6 Somija 22 8/17 Ungārija 25 12 * tabulā nav iekļautas likmes saskaņā ar īpašiem režīmiem, kas atsevišķām dalībvalstīm piešķirti ar speciālām direktīvām un kas darbojas ierobežotu laika posmu. Latvijā, sākot ar 2003.gada 1.janvāri, bez pievienotās vērtības nodokļa standartlikmes 18 procentu apmērā, ir ieviesta arī samazinātā likme 9 procentu apmērā. Samazināto likmi piemēro tiem darījumiem, kas līdz šim brīdim tika atbrīvoti no nodokļa, un kas nav pieļaujams saskaņā ar ES prasībām. Kā izņēmumu varētu minēt viesu izmitināšanas pakalpojumu viesu izmitināšanas mītnēs aplikšanu ar nodokli pēc šīs samazinātās likmes, kas līdz 2003.gadam tika aplikti ar pievienotās vērtības nodokli pēc 18 procentu likmes. Šāda nodokļa piemērošanas politika tika ieviesta ar mērķi attīstīt tūrisma nozari Latvijā. Dažu preču grupu aplikšana ar pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmi ir atlikta līdz 2003.gada beigām, t.i., medikamentu, medicīnas preču un medicīnisko ierīču, kā arī atsevišķu grāmatu kategorijas. Savukārt nodokļa standartlikmes ieviešana siltumenerģijas piegādēm iedzīvotājiem ir atlikta līdz 2004.gada beigām. Grozījumi, kas tuvākajā laikā veicami likumā 'Par pievienotās vērtības nodokli", saistāmi ar šī nodokļa pilnīgu harmonizēšanu ar minēto direktīvu un šī nodokļa darbības nodrošināšanu Eiropas Savienības kopējā tirgus apstākļos. Latvijai kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, tiks atceltas iekšējās robežas, līdz ar to preces šajā iekšējā tirgū tiks pārvietotas bez muitas kontroles, tādējādi attiecībā uz preču piegādēm no vienas Eiropas Savienības dalībvalsts uz otru netiks piemērotas muitas procedūras. Šādas sistēmas piemērošana prasa pilnībā mainīt preču aprites un uzskaites kārtību Latvijā, kuras ieviešanai nepieciešams izstrādāt un pieņemt gan normatīvos aktus, gan arī ieviest jaunu nodokļa administrēšanas kārtību. Lai to realizētu, būtiski paaugstināsies Valsts ieņēmumu dienesta atbildība, jo tas kļūs par daļu no ES kopējās PVN administrēšanas sistēmas. Lai pilnvērtīgi varētu iekļauties šajā sistēmā, būs nepieciešams pilnveidot nodokļa kontroles mehānismu, nodrošināt pilnvērtīgas informācijas operatīvu savākšanu, apkopošanu un apmaiņu ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm par Latvijā reģistrētajiem pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem un to veiktajām preču piegādēm no/uz citām ES dalībvalstīm. Arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija aktīvi piedalīsies turpmākajos ES pievienotās vērtības nodokļa sistēmas pilnveidošanas procesos un iniciatīvās. 3.4. Akcīzes nodoklis Akcīzes nodoklis ir specifisks patēriņa nodoklis, ko piemēro noteiktām patēriņa preču grupām, kuras ir saražotas vai tiek ievestas valstī. Akcīzes nodokļa mērķis ir ierobežot to preču patēriņu, kas ir kaitīgas apkārtējai videi un cilvēkiem, kā arī dot valstij ieņēmumus, apliekot ar papildus patēriņa nodokli (papildus pievienotās vērtības nodoklim) preces, kas nav pirmās nepieciešamības preces un kas neskar maznodrošinātos. Arī akcīzes nodoklis kā patēriņa nodoklis Eiropas Savienības kopējā tirgū būtiski var ietekmēt konkurences apstākļus starp dalībvalstīm, tādēļ Eiropas Savienībā ļoti strikti tiek reglamentēti nosacījumi akcīzes nodokļa piemērošanai trim preču grupām, tas ir, naftas produktiem, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem. Akcīzes nodokļa harmonizācija ir attiecināta uz nodokļa minimālo likmju noteikšanu, apliekamo preču struktūras saskaņošanu, šo preču aprites un nodokļa maksāšanas kārtības saskaņošanu. Tā kā Latvija ir apņēmusies saskaņot ar Eiropas Savienības prasībām arī nodokļu normatīvos aktus, 1997.gadā Latvijā tika uzsākta akcīzes nodokļa reforma. Tās rezultātā 1998.gada 1.janvārī stājās spēkā likums 'Par akcīzes nodokli naftas produktiem", bet 1999.gada 1.janvārī likums 'Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem" un likums 'Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem". Pēdējais pieņemtais likums, kas saistīts ar akcīzes nodokļa harmonizēšanas procesu, ir likums 'Par akcīzes nodokli alum", kas stājās spēkā 2000.gada 1.janvārī. Pieminētajos normatīvajos aktos ir iestrādātas attiecīgo direktīvu pamatprasības par akcīzes nodokļa piemērošanu gan attiecībā uz preču grupām un nodokļa likmēm, gan arī attiecībā uz nodokļa maksāšanas kārtību, ieviešot akcīzes preču noliktavu sistēmu un paredzot nodokļa atlikto maksāšanu, izmantojot nodokļa nodrošinājumus. Atsevišķi likumi par katru preču grupu tika pieņemti, lai pakāpeniski ieviestu ES prasības, aprobējot un piemērojot tās praksē konkrētajiem nodokļa maksātājiem. Šogad tiks turpināta akcīzes nodokļa sistēmas pilnveidošana, to tuvinot ES pieņemtajiem principiem, kas ļaus Latvijai integrēties ES vienotajā tirgū un administrēt nodokli pēc tādiem pašiem principiem, kā citās ES dalībvalstīs. Jāpiemin arī Latvijā piemērojamais akcīzes nodoklis kafijai, bezalkoholiskajiem dzērieniem, vieglajiem automobiļiem un motocikliem, ko reglamentē likums 'Par akcīzes nodokli". Šo preču aplikšanu ar akcīzes nodokli ES normatīvie akti nereglamentē, tādēļ to nav nepieciešams harmonizēt. Šajā likumā grozījumi būs jāveic tikai, lai nodrošinātu nodokļa piemērošanu ES kopējā tirgus apstākļos. Šajā likumā ietvertie nosacījumi un ierobežojumi importam (piemēram, akcīzes nodokļa piemērošana uz laiku ievestajiem vieglajiem automobiļiem) attieksies tikai uz trešajām valstīm, jo attiecībā uz ievešanu no ES tiks piemēroti tikai ES atļautie nosacījumi. Vieglos automobiļus tradicionāli apliek ar akcīzes nodokli no 90-to gadu sākuma, kas ik gadus valstij dod būtiskus ieņēmumus (2002.gadā 5,97 milj. latu). Savukārt akcīzes nodokli kafijai un bezalkoholiskajiem dzērieniem ieviesa fiskālu apsvērumu dēļ. Arī akcīzes nodokļa ieņēmumi no kafijas un bezalkoholiskajiem dzērieniem ik gadus dod būtiskus ieņēmumus (2002.gadā 4,39 milj. latu). Jāatzīmē, ka nodokli šiem produktiem piemēro daudzās Eiropas valstīs (piemēram, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Beļģijā, Dānijā). 3.4.1. Akcīzes nodoklis naftas produktiem Akcīzes nodokļa naftas produktiem mērķis ir ierobežot naftas produktu patēriņu dēļ to kaitīgās ietekmes uz apkārtējo vidi, kā arī dot valstij ieņēmumus. Daļa no ieņēmumiem tiek izmantoti ceļu remontam un uzturēšanai. Šobrīd spēkā esošās akcīzes nodokļa likmes naftas produktiem likuma 'Par akcīzes nodokli naftas produktiem" un tā grozījumu pieņemšanas laikā sasniedza ES noteikto minimālo līmeni. Izņēmums bija dīzeļdegviela (sk. 4.attēlu), kurai likmes palielinājums līdz ES minimālajam līmenim šobrīd ir paredzēts vienlaikus ar Latvijas iestāju Eiropas Savienībā. Ņemot vērā eiro kursa straujo pieaugumu, pašlaik situācija ir mainījusies un akcīzes nodokļa likmes vairs nesasniedz ES minimālo līmeni. Līdz ar to iespējams, ka akcīzes nodokļa likmes gandrīz visiem naftas produktiem būs jāpalielina vēl līdz Latvijas iestājai ES gadījumā, ja eiro kurss saglabāsies esošajā līmenī vai pat turpinās pieaugt. 4.attēls. Akcīzes nodokļa likmes dīzeļdegvielai Eiropas valstīs, latos par 1000 litriem Šobrīd likums 'Par akcīzes nodokli naftas produktiem" paredz dažādus atvieglojumus un atbrīvojumus. Piemēram, samazinātu akcīzes nodokļa likmi piemēro naftas produktiem, kurus izmanto par kurināmo, no akcīzes nodokļa atbrīvo naftas produktus, kurus piegādā kuģiem vai gaisa transportlīdzekļiem, kā arī tos naftas produktus, kurus izmanto par izejvielu (nevis par degvielu vai par kurināmo), akcīzes nodokli pēc noteiktas normas atmaksā lauksaimniecības produkcijas ražotājiem par izmantoto dīzeļdegvielu zemes apstrādē. Šādus atvieglojumus ES direktīvas pieļauj, tādēļ izmaiņas šajā jomā nav gaidāmas. Turpmāk tiks izvērtēta iespēja piemērot atvieglojumus arī citos ES pieļaujamos gadījumos (stacionāros motoros, celtņos u.c.). Eiropas Savienības institūcijās šobrīd tiek risināts jautājums par jaunas direktīvas pieņemšanu, kas noteiks minimālās netiešo nodokļu (izņemot PVN) likmes enerģijas produktiem un elektrībai. Direktīva paredz būtiski palielināt nodokļa likmes arī tādiem produktiem kā dīzeļdegviela un benzīns. Taču direktīvas projektā pieļauti arī daudzi atbrīvojumi (piemēram, biodegvielai). Direktīvas projektu jau ir akceptējusi ES Ministru Padome, un tas ir nosūtīts viedokļa izteikšanai Eiropas Parlamentam. Pēc direktīvas galīgās pieņemšanas arī Latvijai būs jālemj par rīcību direktīvas ieviešanai. Šobrīd jauno nodokļa likmju sasniegšanai tiek plānots pieprasīt pārejas periodu. 3.4.2. Akcīzes nodoklis alkoholiskajiem dzērieniem un alum Akcīzes nodokļa alkoholiskajiem dzērieniem mērķis ir ierobežot to patēriņu, dēļ to kaitīgās ietekmes uz cilvēku veselību, kā arī dot valstij attiecīgus nodokļa ieņēmumus. Spēkā esošās akcīzes nodokļa likmes stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem un vīniem jau šobrīd pārsniedz ES noteikto minimālo līmeni. Palielināt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem vēl vairāk nav nepieciešams, kā arī nebūtu vēlams, jo tad Latvijā būtu augstāks nodoklis nekā citās Baltijas valstīs, kas var izraisīt nevēlamas sekas, tas veicinātu kontrabandas alkohola ieplūšanu valstī un ieņēmumu samazināšanos. Arī nodokļa atbrīvojumi alkoholiskajiem dzērieniem ir saskaņoti ar ES noteiktajiem atbrīvojumiem. Piemēram, no akcīzes nodokļa atbrīvo alkoholiskos dzērienus, kas tiek izmantoti citu pārtikas preču (tajā skaitā, šokolādes konfekšu) ražošanā, denaturētu (pārtikā neizmantojamu) alkoholu, spirtu, ko izmanto kosmētikas preču ražošanā vai medicīnas vajadzībām u.c. ES direktīvā noteiktajam minimālajam līmenim atbilstošas likmes alum ir stājušās spēkā ar 2003.gada 1.janvāri. Latvijā akcīzes nodokļa likmes par alu ir fiksētas pa alus grupām ar noteiktu spirta saturu. Šādu likmju iedalījumu savulaik bija ieteikuši alus ražotāji, lai vienkāršotu alus uzskaiti. Savukārt Eiropas Savienības minimālā likme ir noteikta par vienu absolūtā spirta satura procentu alū. Tādējādi, šobrīd Latvijā atsevišķām alus kategorijām noteiktajās grupās akcīzes nodokļa likme ir augstāka nekā ES noteiktā minimālā. Lai vienlaikus tiktu ievērotas Latvijas saistības pret ES un novērstu paaugstinātas likmes piemērošanu atsevišķām alus kategorijām, Latvijā vajadzētu akcīzes nodokļa likmi alum noteikt tāpat, kā Eiropas Savienībā - par absolūtā spirta satura vienu procentu alū, rēķinot par 100 litriem alus (skatīt 5.attēlu). Nosakot akcīzes nodokļa likmi alum tāpat kā ES, nedaudz samazināsies akcīzes nodokļa ieņēmumi, bet tiks saglabāts princips stiprāks alus tiks aplikts ar lielāku nodokļa likmi. 5.attēls. Akcīzes nodoklis par 100 litriem alus Baltijas valstīs, latos (absolūtā spirta saturs alū līdz 7%) 3.4.3. Akcīzes nodoklis tabakas izstrādājumiem Akcīzes nodokļa tabakas izstrādājumiem mērķis ir ierobežot to patēriņu, dēļ to kaitīgās ietekmes uz cilvēku veselību, kā arī dot valstij attiecīgus nodokļa ieņēmumus. Attiecībā uz akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem būtiska nesaskaņa ar ES direktīvām ir akcīzes nodokļa likmēs cigaretēm. Direktīvā paredzēts cigaretes aplikt ar akcīzes nodokli, piemērojot kombinēto (fiksēto + procentuālo) likmi, pie kam ievērojot nosacījumu, ka nodoklis nedrīkst būt mazāks par 57% no vispieprasītākās mazumtirdzniecības cenas, bet ne mazāk par EUR 64. Latvijā cigaretēm pagaidām vēl tiek piemērota fiksētā likme, kas nepārsniedz ap 37% no cigarešu vispieprasītākā mazumtirdzniecības cenas (skatīt 6.attēlu). Pašreiz direktīvā noteiktās likmes ieviešana Latvijā vai strauja akcīzes nodokļa palielināšana nav atbalstāma, jo neatbilstu pašreizējai ekonomiskai situācijai, tā veicinātu kontrabandas cigarešu ieplūšanu valstī, nebūtu adekvāta iedzīvotāju maksātspējai, kā arī radītu sarežģījumus nodokļa aprēķināšanā un administrēšanā. Strauja akcīzes nodokļa palielināšana nedotu papildus ieņēmumus, bet tieši pretēji, nodokļa ieņēmumi samazinātos. 6.attēls. Akcīzes nodokļa likmes cigaretēm Eiropas valstīs, % no vispieprasītākās cigarešu mazumtirdzniecības cenu kategorijas/p> Eiropas Komisija (06.07.2002) ir oficiāli akceptējusi Latvijas pozīciju un piešķīrusi Latvijai pārejas periodu līdz 2009.gada 31.decembrim akcīzes nodokļa cigaretēm likmes saskaņošanai. Direktīvā noteiktā nodokļa likmes struktūra cigaretēm (fiksētā + procentuālā) tiks ieviesta ar 2003.gada 1.jūliju un atbilstoši likumam likme cigaretēm tiks pakāpeniski palielināta līdz nepieciešamajam līmenim (57% no vispieprasītākās mazumtirdzniecības cenas, bet ne mazāk par EUR 64) līdz 2010.gadam. 12.tabulā atspoguļota akcīzes nodokļa cigaretēm saskaņošana ar ES prasībām. 12.tabula Akcīzes nodokļa cigaretēm saskaņošana ar ES prasībām Laiks Pasākums 1.posms 1999. 2001. Likuma 'Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem" stāšanās spēkā. ES vispārējo prasību (akcīzes preču noliktavas sistēmas, atliktās nodokļa maksāšanas, nodrošinājuma u.c. prasību) ieviešana. 2.posms 2001. 2003. Kombinētās akcīzes nodokļa likmes ieviešana. Maksimālās mazumtirdzniecības cenas noteikšanas kārtības ieviešana. Vienādu likmju noteikšana visām cigaretēm (ar filtru un bez filtra). 3.posms 2003. 2010. Akcīzes nodokļa likmes paaugstināšana līdz ES minimālai likmei: 57% no cigarešu vispieprasītākās mazumtirdzniecības cenas, bet ne mazāk kā EUR 64 par 1000 cig. 3.4.4. Akcīzes preču aprites un nodokļa administrēšanas pielāgošana ES vienotā tirgus nosacījumiem Nodokļa piemērošanas un iekasēšanas rezultāti lielā mērā ir saistīti ar akcīzes preču aprites kontroli, tādēļ tuvākajā laikā paredzēts pilnveidot akcīzes preču apriti regulējošos normatīvos aktus, lai pielāgotos ES prasībām vienotajā tirgū, ko nosaka direktīva 92/12/EEC. Saskaņā ar to, lai nodrošinātu akcīzes preču apriti Eiropas Savienības vienotajā tirgū, katrai dalībvalstij ir jāievieš tādi principi kā akcīzes preču noliktava, akcīzes preču noliktavas turētājs, apstiprināts (reģistrēts) tirgotājs, neapstiprināts (nereģistrēts) tirgotājs, nodokļa maksātāja pārstāvis un citi. PPārvietojot akcīzes preces no vienas akcīzes preču noliktavas uz citu akcīzes preču noliktavu (neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī noliktava atrodas) vai piegādājot tās apstiprinātam (reģistrētam) vai neapstiprinātam (nereģistrētam) tirgotājam, tiek piemērota atliktā nodokļa maksāšana, pamatojoties uz nodokļa nodrošinājumu. Nodoklis tiek maksāts tajā valstī, kurā prece paredzēta gala patēriņam (skat. 7.attēlu). 7.attēls. Akcīzes preču pārvietošana, piemērojot atlikto nodokļa maksāšanu (ES princips) Tā kā ES nepastāv preču kontrole uz iekšējām robežām, lielākā uzmanība tiek vērsta uz akcīzes preču kontroli dalībvalstu iekšzemē, kā arī uz akcīzes preču plūsmu starp dalībvalstīm. Tādējādi arī Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, jānodrošina preču pārvietošanas kontrole ES vienotajā tirgū. Šobrīd Latvijā darbības ar akcīzes precēm atļauts veikt tikai licencētām uzņēmējsabiedrībām. No šiem ierobežojumiem Latvijai, iestājoties ES, nāksies atteikties, taču to nevar darīt, iepriekš neparedzot, kā tiks nodrošināta akcīzes preču aprites kontrole. Atceļot licencēšanu akcīzes preču ievešanai no ES, vienlaicīgi normatīvajos aktos papildus jau spēkā esošām normām par akcīzes preču noliktavām jāievieš normas par apstiprinātiem (reģistrētiem) un neapstiprinātiem (nereģistrētiem) tirgotājiem, kuriem ir tiesības saņemt akcīzes preces no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, piemērojot atlikto nodokļa maksāšanu. Minētās normas var stāties spēkā tikai ar Latvijas iestāšanās brīdi Eiropas Savienībā, t.i., ar 2004.gada 1.maiju, jo tās attiecas uz akcīzes preču pārvietošanu Eiropas Savienības vienotajā tirgū. Nosakot ES prasībām atbilstošu akcīzes preču aprites kārtību, Latvijā būtu jāizstrādā vienoti nosacījumi alkoholisko dzērienu, alus un tabakas izstrādājumu apritei, bet, ņemot vērā naftas produktu aprites specifiku (paredzēto aizliegumu degvielas vairumtirdzniecībai, īpašas prasības par degvielas tvertnēm, par elektronisko uzskaiti, prasības reģistrēties lielajiem patērētājiem u.c.), joprojām varētu saglabāt nodalītu akcīzes preču aprites regulēšanu naftas produktiem. Tādā veidā tiktu ieviesta vienota unificēta aprites kārtība akcīzes preču apritē (izņemot naftas produktus), tiktu samazinātas administratīvās procedūras, noteikta vienota dokumentu iesniegšanas, izskatīšanas un licences piešķiršanas kārtība un vienveidīgi piemērotas citas līdzīgas normas. Lai to veiktu, ir jāatrisina vairākas problēmas. Viena no problēmām saistīta ar naftas produktu apriti, kuru administrēšanu šobrīd veic muitas iestādes, jo naftas produktu aprite ir pakārtota Muitas likumam un citiem muitas lietas reglamentējošiem normatīviem aktiem. Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, būs jānodrošina preču pārvietošanas kontrole vienotajā ES tirgū. Līdz ar to arī naftas produktu pārvietošana no akcīzes preču noliktavas naftas produktiem uz citu ES dalībvalsti arī ir vienotā tirgus procedūra, un akcīzes nodokļa naftas produktiem maksāšanu nevar pakārtot atbilstošām muitas procedūrām saskaņā ar Muitas likumu, kā tas ir šobrīd, jo muitas procedūras attieksies tikai uz preču importu/ eksportu no/uz trešajām valstīm (kas nav ES dalībvalsts). Tas nozīmē, ka jāmaina akcīzes preču noliktavas naftas produktiem administrēšanas kārtība, t.i., jāatsakās no tā, ka akcīzes nodokļa naftas produktiem piemērošana ir pakārtota Muitas likumam un citiem atbilstošiem normatīviem aktiem (ka par akcīzes nodokli naftas produktiem jāiesniedz muitas galvojums, akcīzes preču noliktava var būt tikai muitas noliktava), bet tā jānosaka tāda pati kā pārējām akcīzes precēm. Līdz ar to, izvērtējams ir jautājums par akcīzes preču noliktavu naftas produktiem administrēšanas funkciju pārdeleģēšanu no muitas iestādēm citām VID struktūrvienībām. Otra problēma saistīta ar akcīzes nodokļa piemērošanu alkoholiskajiem dzērieniem atbilstoši ES prasībām vienotajā tirgū. Lai atceltu alkoholisko dzērienu brīvas tirdzniecības ierobežojumus (licences) starp ES dalībvalstīm alkohola jomā, nepieciešamas būtiskas izmaiņas alkohola apriti regulējošajos normatīvajos aktos un pirmkārt - Alkohola aprites likumā. Tā kā puse no likuma 103 pantiem satur normas par licencēm un nosaka citus ierobežojumus, kas būtu precizējami, lai likums atbilstu prasībām par alkohola apriti ES vienotajā tirgū, būtu jāizstrādā jauns likumprojekts, paredzot tajā vispārējas prasības par tirdzniecību (par tirdzniecības laiku, par atļautajām tirdzniecības vietām u.c.), par reklāmu un citiem jautājumiem, līdzīgi kā likumā 'Par tabakas izstrādājumu realizāciju, reklāmas un lietošanas ierobežošanu". Savukārt attiecībā uz aprites kārtību (par licencēm u.c.) būtu jāizstrādā jauna vienota kārtība alkoholisko dzērienu, alus un tabakas izstrādājumu apritei. 3.5. Muitas nodoklis Muitas nodoklis ir ārējās tirdzniecības instruments, ar kura palīdzību tiek aizsargāts valsts iekšējais tirgus. Tā kā, iestājoties Eiropas Savienībā kā muitas robežas saglabāsies tikai ES ārējā robeža, muitas likumdošana ES dalībvalstīs tiek pilnībā saskaņota un darbojas kopīgi normatīvie akti muitas jautājumu regulēšanai. Muitas nodokļa ieņēmumi tiek ieskaitīti ES kopējā budžetā, izņemot 25%, kas paliek valsts rīcībā nodokļa administrēšanas nodrošināšanai. Kopš 1995.gada nacionālā likumdošana muitas jautājumos mērķtiecīgi tiek harmonizēta ar Eiropas Savienības normām atbilstoši likumdošanas saskaņošanas nosacījumiem. Tā rezultātā jau 2001.gada novembrī kā viena no pirmajām tika slēgta Latvijas Republikas un Eiropas Savienības iestāšanās sarunu sadaļa 'Muitas savienība" un var teikt, ka ir sasniegta pilna mūsu valsts likumdošanas aktu atbilstība šajā jomā ar ES prasībām. Pašreiz muitas tarifu apmērus nosaka likums 'Par muitas nodokli (tarifiem)", kas kopš 1994.gada beigām ir vairākkārt grozīts. Grozījumu rezultātā tika samazināti tarifi atsevišķām precēm un preču grupām. Tarifu likmes tika samazinātas atsevišķiem pārtikas produktiem, kuriem sākotnēji bija noteikti nepamatoti augsti tarifi, kā arī atsevišķām rūpniecības precēm, kuras netiek ražotas Latvijā, vai tiek ražotas nepietiekamos apjomos. Rezultātā vidējais aritmētiskais importa tarifs samazinājies no 5,59% līdz 4,56% līmenim pa visām preču grupām (no 1. 97.gr.). Vidējais aritmētiskais tarifs atspoguļots 13.tabulā. 13.tabula Vidējais aritmētiskais tarifs 1997 1998 1999 2000 2001 2002 VLR1 Pamatlikme VLR Pamatlikme VLR Pamatlikme VLR Pamatlikme VLR Pamatlikme VLR 01. 24.gr. 15,57 19,13 15,54 19,50 14,07 19,34 13,69 19,34 13,50 18,13 12,61 25. 97.gr. 3,50 4,33 3,04 3,71 2,47 3,07 2,22 3,07 2,21 3,92 2,47 01. 97.gr. 5,59 7,13 5,41 7,20 4,97 6,83 4,64 6,83 4,56 7,48 5,01 1 VLR vislielākās labvēlības režīms, piemērojams precēm no valstīm, ar kurām noslēgti tirdzniecības līgumi Saskaņā ar spēkā esošo likumu 'Par muitas nodokli (tarifiem)" gatavajiem izstrādājumiem, kas tiek ražoti Latvijā, tiek piemērota 20% pamata un 15% vislielākās labvēlības režīma ievedmuitas nodokļa likme. Minimāli tarifi (0% 1%) apmērā tiek piemēroti lielai izejvielu daļai, materiāliem, kā arī atsevišķiem gataviem izstrādājumiem, kas netiek ražoti valstī. Šos tarifus rekomendēja ieviest Starptautiskais valūtas fonds, lai izvairītos no galējībām tarifu sistēmā. Jāatzīmē, ka kurināmais, farmaceitiskie produkti, medicīnas iekārtas, atsevišķas preces bērniem tiek atbrīvotas no ievedmuitas nodokļa. Visaugstākā ievedmuitas nodokļa pamatlikme - 55% ir noteikta cūkgaļas, sviesta, siera, biezpiena, desu izstrādājumu un konservētās gaļas importam. Otrā, visvairāk aizsargāto preču grupa, ietver liellopu gaļu, iebiezināto pienu, olas un kartupeļus. Šo produktu importam tiek piemērota 40% ievedmuitas nodokļa pamatlikme. Dažiem svaigiem augļiem un dārzeņiem vasaras periodā tiek noteiktas paaugstinātas, t.s. sezona tarifu likmes. Likmes tiek noteiktas procentos no preces muitas vērtības (ad valorem), izņemot cukuru un tabaku. Dažām lauksaimniecības precēm ir noteiktas sezonas likmes (zemenes, āboli). Sākot ar 1997.gada 1.janvāri, Latvijas Republikā tiek aktualizēta Latvijas kombinētā nomenklatūra, kas balstīta uz Eiropas Savienības kombinēto nomenklatūru. Pašlaik Latvijas Republikā spēkā ir Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētās sistēmas 2002.gada versija un uz šīs versijas pamata izstrādātā Latvijas kombinētās nomenklatūras 2003.gada versija, kas atbilst arī Eiropas Savienības kombinētās nomenklatūras 2003.gada versijai. Muitas nodokļa fiskālā nozīme ir minimāla, bet tas atbilst arī PTO līguma nostādnēm. Pēdējo gadu laikā muitas nodokļa ieņēmumi sastāda ap 15 milj. latu, kas ir ap 1% no kopbudžeta ieņēmumiem. Muitas likumdošanas aktu izstrāde un harmonizācija norit sekmīgi un liela daļa ES muitas likumdošanas normu jau ir pārņemtas Latvijas normatīvajos aktos. Apliecinot savas muitas tiesību sistēmas atbilstību starptautiskajām normām, Latvija ir starp pirmajām valstīm, kas parafējusi starptautiskās konvencijas par muitas procedūru harmonizēšanu un vienkāršošanu jauno redakciju. Tāpat arī PTO dalībvalstis ir atzinušas Latvijas muitas tiesību normu atbilstību PTO principiem. Pašreizējā likuma 'Par muitas nodokli (tarifiem)" redakcija nenodrošina pilnīgu atbilstību 1983.gada 28.marta Eiropas Padomes noteikumiem Nr.918/83 par Eiropas Savienības muitas nodokļu atvieglojumu sistēmu, tādēļ izstrādāts likumprojekts jaunā redakcijā 'Likums par muitas nodokli" (plānots, ka tas stāsies spēkā 2003.gada 1.septembrī). Šis likumprojekts paredz harmonizēt personai piederošu preču ievešanu Latvijas Republikā ar Eiropas Padomes 1983.gada 28.marta noteikumiem Nr.918/83, kā arī noteikt muitas nodokļa nepiemērošanas nosacījumus fizisko personu īpašumam, kas tiek ievests dzīves vietas maiņas rezultātā; precēm, kas tiek ievestas laulību gadījumā; īpašumam, kas iegūts mantojuma ceļā; izstrādājumiem, kas paredzēti personu ar fiziskiem vai garīgiem trūkumiem lietošanai; uzņēmuma īpašumam, kas ievests, pārceļot darbību no citas valsts; nelieliem nekomerciāliem sūtījumiem; degvielai, kas atrodas sauszemes transportlīdzekļos. Jaunais likums sakārtos tirdzniecības un uzņēmējdarbības vidi, jo harmonizēs ar muitas nodokli neapliekamo preču daudzumu, kuru personām atļauts ievest Latvijā, nemaksājot muitas nodokli ar Eiropas Savienības likumdošanā paredzēto daudzumu, kas vienkāršos muitas lietu izpratni investoriem. Taču jaunā likuma darbības laiks nebūs ilgs, jo pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas Republikā tiks piemēroti tādi ievedmuitas nodokļi, kādus tos nosaka Eiropas Savienība. 3.6. Izložu un azartspēļu nodoklis Izložu un azartspēļu nodoklis ir specifisks patēriņa nodoklis, kas ir ieviests ar mērķi ierobežot azartspēļu attīstību valstī un gūt papildus ieņēmumus budžetā. Tā kā izložu un azartspēļu organizētāji, ievērojot šīs uzņēmējdarbības specifisko raksturu, nemaksā pievienotās vērtības nodokli, izložu un azartspēļu nodoklis zināmā mērā aizstāj citos uzņēmējdarbības veidos maksāto pievienotās vērtības nodokli. 8.attēls. Izložu un azartspēļu nodokļa ieņēmumi, milj. latu Atbilstoši likuma 'Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli" nosacījumiem, izložu un azartspēļu organizētāji papildus pārējiem nodokļiem maksā speciālus nodokļus un nodevas, kas raksturīgi vienīgi šim biznesam. Kopš 1995.gada, kad likums 'Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli" stājās spēkā, tajā 7 reizes veiktas izmaiņas ar mērķi palielināt šī nodokļa likmes. Pamatojoties uz likmju palielināšanu, kā arī pieaugot šajā biznesā izmantojamo iekārtu skaitam, ienākumi no šī nodokļa ir būtiski palielinājušies (skat. 8.attēlu). Šie ienākumi 75% apmērā tiek ieskaitīti speciālajā budžetā, bet 25% apmērā tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā konkrētajā laikā tiek organizēta azartspēle. Speciālajā budžetā ieskaitītā summa sadalās proporcionāli 50% Kultūrkapitāla fondam un 50% Latvijas Olimpiskajai komitejai (skatīt 14.tabulu). 14.tabula Izložu un azartspēļu nodevas un nodokļa maksājumi 1997. 2002.gadā (tūkst. Latu) 1997 1998 1999 2000 2001 2002 Valsts budžets 2543,7 3264,7 4260,0 4620,8 5054,7 6715,2 Pašvaldības budžets 488,2 697,4 1085,3 1175,6 1288,7 1665,8 Turpmāk attīstot likumdošanu šajā jomā, uzdevums būtu ierobežot azartspēļu biznesa izplatību, vienlaikus nodrošinot esošos vai lielākus ieņēmumus budžetā. Spēkā esošās likumdošanas trūkums ir tas, ka notiek pakāpenisks spēļu vietu un iekārtu skaita pieaugums, bet neadekvāti mazs nodokļa ieņēmumu pieaugums budžetā, jo uz vienu esošo licenci var atvērt neierobežotu skaitu spēļu zāles un kazino, pat iesaistot citus dalībniekus. Turpmāk būtu nepieciešams mainīt licencēšanas kārtību, piesaistot licences maksu iekārtu skaitam, kā arī noteikt valsts nodevu par katra kazino un spēļu zāles atvēršanu. Veicot tik nozīmīgas izmaiņas likumā, nepieciešami pamatoti ekonomiskie aprēķini, lai izvērtētu finansiāli izdevīgāko variantu turpmākai azartspēļu tirgus attīstībai un valsts ienākumu nodrošināšanai. Pie tam, šādām izmaiņām jāstājas spēkā ievērojot saprātīgu pārejas periodu, ievērojot esošo uzņēmumu intereses un tiesības. Minētā uzdevuma sasniegšanai, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija ir pasūtījusi azartspēļu tirgus ekonomisko un finansiālo rādītāju sīku ekonomisko analīzi laika periodā no 1997.gada, modelējot dažādus risinājuma variantus vēlamā mērķa sasniegšanai. Piedāvātie modeļi būs pamats jaunas normatīvās bāzes izstrādāšanai azartspēļu biznesa nodokļu politikas sakārtošanā.